Maksājumu savlaicīga saņemšana no debitoriem ir pats svarīgākais finanšu avots, ko tālāk būtu jānovirza krājumu iegādei, lai ražošanas uzņēmums varētu nodrošināt regulāru ražošanas un pārdošanas procesu. Ražošanas uzņēmumam finanšu līdzekļi nepieciešami izejmateriālu iegādei vēl pirms avansa saņemšanas no klienta.

Debitoru parādi faktiski ir uzņēmuma nauda, kas pagaidām atrodas pie klienta, tāpēc ir svarīgi katram ražotājam izstrādāt debitoru parāda pārvaldīšanas politiku, kas atbilstu katra konkrētā uzņēmuma darbības specifikai un mērķa tirgum. Citi uzņēmumi varēs atļauties visiem klientiem prasīt avansu vai daļēju avansu, citi prasīs gan avansa maksājumus, gan arī noteiks pēcapmaksas termiņu, vēl citi uzņēmumi pārdos produkciju tikai uz pēcapmaksas nosacījumiem. SIA Baltrotors valdes priekšsēdētāja, SIA Meijas finanšu konsultācijas valdes locekle Inga Meija žurnāla "Bilance" 353. numurā iepazīstina ar to, kā jāpārvalda uzņēmuma aktīvi un kapitāls, lai palielinātu tā vērtību.

Veidojot debitoru pārvaldības politiku, būtiski ir atcerēties, ka jāsabalansē debitoru un kreditoru samaksas termiņi. Jo ātrāk naudu saņemsim no klienta, un vēlāk maksāsim piegādātājiem, jo vairāk naudas būs uzņēmumam un augstāks būs uzņēmuma likviditātes rādītājs. Ja debitoru parādu analīzē noskaidrojas, ka debitoru norēķināšanās termiņi pārsniedz uzņēmuma norēķināšanas periodu ar saviem piegādātājiem, tad pakāpeniski jāmaina pircēju kreditēšanas politika, pārslēdzot līgumus ar uzņēmumam izdevīgākiem nosacījumiem.

Debitoru parāda apjomu ietekmē:

• uzņēmuma kredītpolitika;
• ieņēmumu apjoms, īpatsvars preču pārdošanai ar atlikto maksājumu;
• atliktā maksājuma ilgums;
• papildu finansējuma piesaistīšanas iespējas;
• ražotās produkcijas veids;
• tirgus ietilpība un konkurence.

 Jebkurš ražotājs labprātāk vispirms saņemtu avansa maksājumu un tikai tad uzsāktu pasūtījuma ražošanu, tomēr arī šis nosacījums nav uzskatāms par vispareizāko. Ja uzņēmums pārdos preces tikai pēc avansa saņemšanas, tad tam būs šādas priekšrocības:

• uzņēmuma finansiālā drošība būs lielāka;
• nebūs debitoru parādu;
• naudas aprites ātrums būs lielāks.

Tomēr avansa maksājumam, kā vienīgajam maksāšanas nosacījumam ir arī viens būtisks trūkums - samazinās preču pievilcība un to konkurētspēja. Sīvas konkurences apstākļos klients izvēlēsies iegādāties preces no piegādātāja, kurš dos iespēju maksāt vēlāk, nevis prasīs priekšapmaksu.

Ja uzņēmums pārdos preces, kreditējot klientu, tad priekšrocības būs šādas:

• paaugstināsies preču konkurētspēja;
• uzņēmumam radīsies iespēja palielināt neto apgrozījumu uz to klientu rēķina, kuri var samaksāt tikai pēc tam, kad paši preces realizējuši.

• var rasties brīvo naudas līdzekļu deficīts un pazemināties likviditāte;
• var rasties šaubīgo un bezcerīgo parādu risks;
• debitoru parādi rada nepieciešamību pēc papildus finansējuma.

Ražotājam jāizstrādā kredītpolitika, ņemot vērā dažādās klientu grupas, kurām produkcija tiek pārdota, piemēram: citi ražotāji, dīleri, gala lietotāji. Kredītpolitikas uzdevums ir :

• noteikt kreditēšanas nosacījumus katrai klientu grupai - atliktā maksājuma perioda ilgumu, kredītlimitu, cenu atlaidi par avansa maksājumu, kavējuma naudu par termiņa neievērošanu;
• noteikt kārtību, kādā tiek pieņemts lēmums par pircēju kreditēšanas nosacījumu izvēli;
• noteikt debitoru parādu administrēšanas kārtību un atbildīgās personas.

Rekomendējošās debitoru parāda kontroles metodes ir šādas:

•  regulāra uzraudzība, ko veic pārdošanas pārstāvis vai finanšu struktūrvienība;
• brīdinājumu un atgādinājumu izsūtīšana;
• faktoringa izmantošana;
• savlaicīga parāda piedziņa.

 Uzņēmumam, kam ir ļoti daudz klientu, debitoru parādu kontrolei nepieciešamas veikt regulāru parādu analīzi. Kā vienkāršāko var ieteikt ABC metodi, kuras pamatā ir debitoru iedalījums grupās pēc to lieluma. Grupā A iekļauti vislielākie pircēji. Skaitliski šajā grupā ir vismazāk klientu, bet šīs grupas parādu apjoms veido aptuveni 80% no visa parāda. Otrajā, B grupā, ir lielāks debitoru skaits, kas veido 15% no visa parāda, bet C grupā ir visi pārējie debitori. Analizējot debitoru parādus, galvenā vērība jāvelta A grupas klientiem.

Lai mazinātu komerciālo risku, visiem klientiem ar pēcapmaksas nosacījumiem jānosaka kredītlimits. Atkarībā no piederības grupai mainīsies kredītlimita noteikšanas metodika. C grupas klientiem, kuru kopējais pārdošanas apjoms veido ap 5% no neto apgrozījuma, var kredītspējas analīzi neveikt. Šiem klientiem var noteikt, ka peļņa summai pirmajā sadarbības gadā jābūt lielākai par uzņēmuma noteikto kredītlimitu. Lielākiem klientiem kredītlimita noteikšanai jāizvērtē līdzšinējā maksājumu disciplīna un klienta finanšu pārskata rādītāji. Kredītlimitu iespējams noteikt procentuāli no klienta pašu kapitāla bilances vērtības vai procentuāli no pircēja tīrā apgrozāmā kapitāla lieluma. Kredītlimitam nevajadzētu pārsniegt 10% no potenciālā debitora pašu kapitāla vērtības un 20% no tīrā apgrozāmā kapitāla vērtības.

Regulārai debitoru parādu kontrolei grāmatvedības uzskaites programmā ieteicams izveidot atskaiti, kurā debitoru kavētie maksājumi redzami sadalījumā pa kavējuma periodiem, piemēram, kavētie maksājumi ilgāk nekā 7 dienas, 14 dienas, 30 dienas, 60 dienas, 90 dienas utt. Uzņēmuma debitoru pārvaldības politikā ir noteikts, pēc cik dienām par parādu iekasēšanu atbildīgie darbinieki uzsāk komunikāciju ar klientiem, zvanot, sūtot atgādinājuma vēstules. Lai saglabātu labas attiecības ar klientiem un regulāri tās uzlabotu, pirmā ieteicamā komunikācija būtu tiešās sarunas laikā ar klientu, vienlaikus pārrunājot turpmākos plānus attiecībā uz pasūtījumiem. Kā nākamais ieteicamais solis būtu atgādinājuma e-pasts vai vēstule. Situācijās, kad klients kavē maksājumus un nevēlas sazināties jautājumos par parādu nomaksu, ieteicams laikus izmantot profesionālu parādu piedziņas firmu pakalpojumus. Jo kavētais maksājums ir „jaunāks”, jo lētāks būs parāda piedziņas pakalpojums. Jautājumam par debitoru parādu stāvokli jābūt kā vienam no iknedēļas apspriežamajiem jautājumiem operatīvajās sanāksmēs.

            Ja ražošanas uzņēmumam ir finansiāli stabili klienti ar nozīmīgu apgrozījumu, bet šie klienti vēlas lielu kredītlimitu un garu apmaksas termiņu (piemēram 45 vai 60 dienas), ieteicams izvērtēt iespēju izmantot faktoringu.

Ieguvums no faktoringa izmantošanas:

• saņemtais avanss uzlabo apgrozāmo līdzekļu finansēšanu;
• kredīta aizsardzība samazina risku, nav jāraizējas par šaubīgiem parādiem;
• kredīta informācija no faktora devēja un parādu apdrošinātāja par potenciālo klientu palīdz pārrunās par darījuma slēgšanu un samaksas nosacījumiem.

 Analizējot debitoru parādu līmeni, aprēķina debitoru parādu aprites koeficientu, kas parāda, cik reizes vidēji gada laikā debitoru parādi pārvērsti naudas līdzekļos.

Debitoru parādu aprites koeficients = ar atlikto maksājumu pārdoto preču apgrozījums (EUR)/vidējā debitoru parādu summa gadā (EUR)

Kā redzams pēc formulas, šajā aprēķinā ņem vērā tikai uz kredīta pārdoto preču neto apgrozījumu. Ja uzņēmums visu produkciju pārdod tikai uz pēcapmaksas nosacījumiem, tad aprēķinā izmanto visu neto apgrozījuma summu. Ja ir zināms debitoru parādu aprites koeficients, iespējams izrēķināt vidējo debitoru parādu periodu:

Debitoru parādu aprites periods = 365 dienas/debitoru parādu aprites koeficients

Uzņēmuma neto apgrozījums ir 500 000 EUR.

65% produkcijas tiek pārdota uz pēcapmaksas nosacījumiem.

Vidējā debitoru parāda summa ir 35 000 EUR

Debitoru parāda aprites koeficients (ātrums) = (500 000*65%)/35000 = 9,29

Debitoru parādu aprites periods = 365/9,29 = 39,29 dienas

Aprēķināto debitoru aprites periods jāsalīdzina ar piegādātāju parāda aprites periodu un krājumu aprites periodu.

Žurnālu BILANCE nākamajam pusgadam iespējams vēl abonēt šeit.