Latvijas Republikas Senāta Krimināllietu departaments apkopojis Senāta atziņas par jautājumiem, kas skar operatīvās darbības jomu. Apkopojumā ietverti Senāta Krimināllietu departamenta 58 lēmumi lietās, kas izskatītas laikā no 2013. gada sākuma līdz 2023. gada maijam un kuros Senāts ir izteicis būtiskas atziņas saistībā ar operatīvās darbības jomu.

Saskaņā ar Operatīvās darbības likuma 1. pantu operatīvā darbība ir šajā likumā noteiktajā kārtībā un ar likumu īpaši pilnvarotu valsts institūciju amatpersonu atklātas un slepenas tiesiskas darbības, kuru mērķis ir aizsargāt personu dzīvību un veselību, tiesības un brīvības, godu, cieņu un īpašumu; nodrošināt Satversmi, valsts iekārtu, valstisko neatkarību un teritoriālo neaizskaramību, valsts aizsardzības, ekonomisko, zinātnisko un tehnisko potenciālu un valsts noslēpumus pret ārējiem un iekšējiem apdraudējumiem.

Kā norādīts apkopojuma sadaļā par sevišķajā veidā veicamajiem operatīvās darbības pasākumiem, viens no aktuālākajiem jautājumiem Senāta praksē, ir operatīvā sarunu noklausīšanās.

Senāta praksē ir atzīts, ka no Kriminālprocesa likuma un Operatīvās darbības likuma normām izriet, ka operatīvā sarunu noklausīšanās nav pieļaujama, lai atklātu kriminālpārkāpumus. Ja operatīvās darbības pasākumos iegūtās ziņas par faktiem tiek izmantotas kriminālprocesā par kriminālpārkāpumu, būtiski ir izvērtēt, vai, izmantojot šīs ziņas konkrētajā lietā kā apsūdzētā vainīguma pierādījumu, nav pieļauts Kriminālprocesa likuma 12. pantā noteiktais cilvēktiesību garantēšanas principa pārkāpums.

Lietā Nr. SKK–268/2013 Senāts tostarp vērtēja apsūdzētā [pers. A] aizstāvja kasācijas sūdzībā norādīto argumentu par nepieļaujamību apsūdzētā vainīguma pierādīšanai izmantot telefonsarunu audioierakstus un sarunu ierakstu atšifrējumus.

Senāts neapšaubīja tiesas secinājumu par to, ka operatīvās darbības pasākumos iegūtās ziņas par faktiem, arī ziņas, kas fiksētas ar tehnisku līdzekļu palīdzību, drīkst izmantot kā pierādījumu, ja tās iespējams pārbaudīt Kriminālprocesa likuma noteiktajā kārtībā. Vienlaikus Senāts uzsvēra, ka tiesai pierādījumu pieļaujamība bija jāvērtē no tāda viedokļa, vai konkrētajā lietā, izmantojot operatīvās darbības rezultātā iegūtās telefonsarunas [pers. A] vainīguma pierādīšanā, netiek pieļauts Kriminālprocesa likuma 12. pantā noteiktais cilvēktiesību garantēšanas principa pārkāpums.

Senāts konstatēja, ka konkrētajā gadījumā operatīvā sarunu noklausīšanās tika atļauta, jo operatīvās darbības subjekta rīcībā bija ziņas par to, ka [pers. A], iespējams, izdara noziegumus. Tomēr [pers. A] tika apsūdzēts par Krimināllikuma 329. pantā paredzētā kriminālpārkāpuma (neizpaužamu ziņu izpaušana) izdarīšanu, savukārt Operatīvās darbības likuma normas neparedz operatīvās darbības subjektam tiesības veikt operatīvās darbības sevišķajā veidā, lai atklātu kriminālpārkāpumu.

1 Senāta 2013. gada 18. jūnija lēmums lietā Nr. SKK–268/2013, 11840000810.

Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesai ir jāizvērtē, vai konkrētajā lietā operatīvās darbības sevišķajā veidā iegūto rezultātu izmantošana ir samērīga Krimināllikuma 329. pantā paredzētā kriminālpārkāpuma izdarīšanas bīstamības pakāpei un iespējamam apdraudējumam un kas nosaka nepieciešamību šo pasākumu rezultātā iegūtās ziņas izmantot minētā kriminālpārkāpuma atklāšanā un personas vainīguma pierādīšanā, un vai ar to netiek būtiski aizskartas personas konstitucionālās tiesības.¹

2 Sk., piemēram, Senāta 2013. gada 11. novembra lēmumu lietā Nr. SKK–289/2013, 2013. gada 11. novembra lēmumu lietā Nr. SKK–375/2013.

Nepieciešamība tiesai izvērtēt, vai sevišķajā veidā veiktajā operatīvās darbības pasākumā iegūto rezultātu izmantošana personas vainīguma pamatošanā atbilst inkriminētā kriminālpārkāpuma raksturam un bīstamībai, vai ar to netiek aizskartas personas konstitucionālās tiesības un netiek pieļauta nesamērīga iejaukšanās personas dzīvē, proti, vai tādējādi netiek pārkāpti kriminālprocesa pamatprincipi, ir uzsvērta arī citos Senāta lēmumos.²

Senāta praksē ir aplūkots gadījums, kad lietā, kurā personai inkriminētais noziedzīgais nodarījums klasificēts kā kriminālpārkāpums, kā pierādījumi izmantotas ziņas par faktiem, kuras iegūtas, sevišķajā veidā veicot operatīvās darbības pasākumus pret citu personu.

Lietā Nr. SKK–78/2014 pirmās instances tiesa un apelācijas instances tiesa apsūdzētā A. F. vainīguma pierādīšanai izmantoja sevišķajā veidā pret I. V. veiktās operatīvās darbības rezultātā iegūtās telefonsarunas.

Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa nav ievērojusi Kriminālprocesa likuma 127. panta otrās daļas un 130. panta ceturtās daļas prasības par pierādījumu izmantošanu un pieļaujamību saistībā ar Kriminālprocesa likumā noteikto pamatprincipu ievērošanu.

3 Senāta 2014. gada 7. aprīļa lēmums lietā Nr. SKK–78/2014.

Senāts norādīja, ka konkrētajā lietā, kad A. F. inkriminētais nodarījums klasificējams kā kriminālpārkāpums un pret A. F. sevišķajā veidā operatīvā darbība – telefonsarunu noklausīšanās – nav veikta, informācija, kas iegūta, operatīvā veidā noklausoties I. V. sarunas ar A. F., nav izmantojama kā pierādījums A. F. vainīguma pierādīšanai apsūdzībā pēc Krimināllikuma 200. panta pirmās daļas. Senāts uzsvēra, ka minēto pierādījumu izmantošana kriminālpārkāpuma pierādīšanai ir nesamērīga ar kriminālpārkāpuma bīstamību un tā radīto apdraudējumu. Šāda tiesas rīcība neatbilst Operatīvās darbības likumā un Kriminālprocesa likumā noteiktajiem pamatprincipiem.³

Vēl viens no Senāta praksē bieži sastopamajiem jautājumiem saistībā ar operatīvās darbības jomu ir sarunu (tostarp telefonsarunu) ierakstu izdarīšana.

4 Senāta 2021. gada 10. februāra lēmuma lietā Nr. SKK–92/2021 9.4. punkts.

Senāta praksē ir atzīts, ka atšķirīgi jāvērtē gadījumi, kad telefonsarunu ierakstus veic fiziska persona vai valsts varas pārstāvis, piemēram, policijas darbinieks, pildot savus dienesta pienākumus.⁴

Lietā Nr. SKK–50/2022 [pers. B] saistībā ar viņam izteiktajiem pieprasījumiem maksāt naudu vērsies policijā, taču kriminālprocess netika uzsākts. Policijas darbinieki [pers. B] ieteikuši sarunas ierakstīt un tad vērsties policijā. [Pers. B] ierakstīja sarunas ar [pers. A] un šos sarunu ierakstus iesniedza policijai pievienošanai lietas materiāliem. Apelācijas instances tiesa minētos sarunu ierakstus atzinusi par nepieļaujamiem pierādījumiem.

5 Senāta 2022. gada 30. jūnija lēmuma lietā Nr. SKK–50/2022 11.1. punkts.

Senāts norādīja, ka apelācijas instances tiesa, atzīstot sarunu ierakstus par nepieļaujamiem pierādījumiem, nav vērtējusi, vai policijas darbinieku ieteikums [pers. B] ierakstīt sarunas ar [pers. A] ir atzīstams par policijas darbinieku iesaistīšanos pierādījumu ieguvē un vai ir pamatots aizstāvības viedoklis, ka [pers. A] tika provocēts.⁵

6 Senāta 2018. gada 19. jūlija lēmuma lietā Nr. SKK–336/2018 4.9. un 11. punkts.

No lēmuma lietā Nr. SKK–336/2018 izriet atziņa, ka tiesai, vērtējot fiziskas personas veiktā audioieraksta pieļaujamību, ir jāvērtē, vai audioieraksts izdarīts atbilstoši Operatīvās darbības likuma 7. panta otrās daļas prasībām un vai ir ievērotas Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2014. gada 2. decembra spriedumā lietā „Taraneks pret Latviju” izteiktās atziņas līdzīgā gadījumā.⁶

Lietā Nr. SKK–425/2016 apelācijas instances tiesa apsūdzētā vainīguma pierādīšanā izmantojusi slepeni veiktās sarunas starp apsūdzēto R. K. un liecinieku A. D. ierakstu, norādot, ka minēto sarunu liecinieks ierakstījis pēc savas iniciatīvas.

7 Senāta 2016. gada 28. oktobra lēmums lietā Nr. SKK–425/2016, 11817003912.

Senāts konstatēja, ka apelācijas instances tiesas atzinums nav pamatots ar pierādījumiem un ir pretrunā lietā konstatētajam. Senāts norādīja, ka no policijas darbinieka ziņojuma redzams, ka A. D. tika iedots diktofons sarunas ierakstīšanai, A. D. un R. K. tikšanos kontrolēja policijas darbinieki. Sarunas ieraksts veikts pirms kriminālprocesa uzsākšanas, un lietā nav ziņu par operatīvās uzskaites lietas esību laikā, kad šis ieraksts tika veikts. Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa nav izvērtējusi slepeni veiktās sarunas ieraksta pieļaujamību.⁷

Senāta praksē ir aplūkots arī gadījums, kad fiziska persona ierakstījusi savas sarunas un iesniegusi ierakstus operatīvās darbības subjektam. Lietā Nr. SKK–[ST]/2021 konstatēts, ka liecinieks [pers. B] pēc savas iniciatīvas kā viens no sarunu dalībniekiem ierakstījis ar [pers. A] notikušās sarunas, un kompaktdiskus ar sarunu ierakstiem iesniedzis Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam, kurā veikts sarunu ierakstu atšifrējums. Aizstāve apstrīdējusi norādīto sarunu audioierakstu un atšifrējumu pieļaujamību un iespēju tos izmantot kā pierādījumus.

8 Senāta 2021. gada [..] lēmuma lietā Nr. SKK–[ST]/2021 8.4., 8.6. punkts.

Apelācijas instances tiesa, atsaucoties uz juridiskajā literatūrā paustajām atziņām, norādījusi, ka savu sarunu ierakstīšana nav operatīvās darbības pasākums, kurš veicams vispārējā vai sevišķajā veidā, ka ikvienas savas sarunas audioierakstu var iedot noklausīties citiem, tostarp arī operatīvās darbības subjekta amatpersonai. Minētajām atziņām pievienojās arī Senāts.⁸

Apkopojumu „Senāta atziņas par jautājumiem, kas skar operatīvās darbības jomu (2013. gads – 2023. gada maijs)” skatiet Augstākās tiesas tīmekļvietnē www.at.gov.lv sadaļā Judikatūra/Tiesu prakses apkopojumi/Krimināltiesības.

Sagatavots pēc Senāta informācijas

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2024. gada janvāra (127.) numurā.

BJP NUMURU E-ARHĪVS