Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments 31.oktobrī atcēla Administratīvās rajona tiesas spriedumu, ar kuru noraidīts pieteicējas – biedrības „Zemes reformas komiteja” – pieteikums par Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmumu neizsniegt pieteicējai ziņas par vairāku bijušo un esošo Ministru kabineta locekļu dzīvesvietu.

Izskatāmajā lietā pieteicēja lūdza noteikt pienākumu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei izsniegt pieteicējai ziņas par vairāku bijušo un esošo Ministru kabineta locekļu dzīvesvietu. Šo ziņu saņemšanas nepieciešamību pieteicēja pamatoja ar to, ka vēlas pret šīm personām vērsties tiesā ar civilprasību, proti, prasības pieteikumu par zaudējumu atlīdzību, jo attiecīgās personas ar savu rīcību, balsojot par konkrētu Ministru kabineta noteikumu pieņemšanu, esot rīkojušās prettiesiski un nodarījušas pieteicējai zaudējumus.

Lietas izskatīšanas ietvaros Augstākā tiesa konstatēja, ka atbilstoši Civilprocesa likuma regulējumam pieteicējai, lai tā varētu vērsties tiesā ar civilprasību, ir jānoskaidro iespējamo atbildētāju dzīvesvieta. Augstākajai tiesai radās šaubas par to, vai likumdevējs ar šo regulējumu ir radis optimālo risinājumu, kas vienlaikus nodrošinātu personas (konkrētajā gadījumā pieteicējas) tiesības uz taisnīgu tiesu un pēc iespējas saudzīgāku iejaukšanos potenciālā atbildētāja tiesībās uz privātās dzīves aizsardzību. Tāpēc pērn Augstākā tiesa apturēja lietā tiesvedību, lai vērstos ar pieteikumu Satversmes tiesā. Izskatot lietu pēc Augstākās tiesas pieteikuma, Satversmes tiesa ar 2018.gada 11.oktobra spriedumu lietā Nr. 2017-30-01 apstrīdētās tiesību normas atzina par atbilstošām Satversmes 96.pantam. Satversmes tiesa atzina, ka iespējamo atbildētāju tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežojums, kāds rodas, potenciālajam prasītājam iegūstot atbildētāja personas datus, ir samērīgs un nepastāv saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē.

Augstākā tiesa, pēc Satversmes tiesas sprieduma izskatot lietu, spriedumā norādīja, ka fizisko personu datu apstrāde, tostarp arī izsniegšana trešajām personām, ir pieļaujama, ja tas nepieciešams šo trešo personu leģitīmo interešu nodrošināšanai. Satversmes 92.pants paredz, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Šī norma uzliek valstij pienākumu nodrošināt tiesības uz taisnīgu tiesu (tātad arī adekvātu pieeju tiesai). Tāpat no Satversmes 92.panta (tā trešā teikuma) izriet vispārējas tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību par personai nodarītu nepamatotu tiesību aizskārumu. Tātad, ja persona uzskata, ka cita persona, rīkojoties prettiesiski, tai ir nodarījusi nepamatotu aizskārumu, nodarot zaudējumus, šai personai būtu jābūt pienācīgām iespējām vērsties tiesā. Tādējādi konkrētajā gadījumā bija saskatāma leģitīma pieteicējas interese, kuras īstenošanai pieteicējai nepieciešams iegūt prasīto informāciju (datus, kas atbilstoši Civilprocesa likuma regulējumam nepieciešami, lai persona varētu vērsties tiesā ar civilprasību).

Augstākā tiesa spriedumā atzina par nepamatotu Administratīvās rajona tiesas secinājumu, ka pieteicējai nav izsniedzami prasītie personu dati tā iemesla dēļ, ka pieteicējas iecerētā civilprasība, tiesas ieskatā, ir acīmredzami nepamatota vai nepieļaujama. Augstākā tiesa norādīja, ka, vērtējot, vai personai pastāv likumiskas intereses, kuru nodrošināšanai tai nepieciešams iegūt citas personas (iespējamā atbildētāja) personas datus, personas iecerētās civilprasības prognozējamā pamatotība un pieļaujamība nav jautājums, kuru kompetenta izlemt Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde vai administratīvā tiesa.

Tas, vai personas civilprasība ir pieļaujama un pamatota, ir vispārējās jurisdikcijas tiesas kompetences jautājums.

Līdz ar to Augstākā tiesa nodeva lietu jaunai izskatīšanai Administratīvajai rajona tiesai.

Augstākā tiesa arī norādīja: ja valsts ir noteikusi, ka personai, lai tā vērstos tiesā ar civilprasību, ir nepieciešams prasības pieteikumā norādīt atbildētāja personas datus, tad valstij arī pēc iespējas ir jānodrošina, ka personai ir iespējams šos datus iegūt, pretējā gadījumā tiek nepamatoti ierobežotas personu iespējas vērsties tiesā.  Tas nozīmē, ka, saņemot informācijas pieprasījumu, kurā lūgts izsniegt personas datus, kas nepieciešami, lai pret attiecīgo personu varētu celt prasību tiesā, bet nav norādīta pilnīga informācija, kas ļautu nekavējoties personas datu pārlūkā atrast tieši konkrēto personu, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei iespēju robežās, tostarp sadarbojoties ar informācijas pieprasītāju, ir jācenšas identificēt personu, par kuru tiek prasīti dati.