2023. gada janvārī un martā Eiropas Savienības Tiesā (turpmāk – EST) ir izskatītas lietas darba tiesībās un konkurences tiesībās, kas var būt noderīgas tiesību normu piemērotājiem. 

Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība

EST 2023. gada 2. marta spriedums lietā C477/21 IH pret MÁVSTART Vasúti Személyszállító Zrt

Lietā skatīts jautājums par darba ņēmēju tiesībām uz dienas un nedēļas atpūtas laiku. Lieta ir nozīmīga visiem darba devējiem un darbiniekiem, lai izprastu savas tiesības un pienākumus, nosakot darba laika ilgumu un adekvātu atpūtas laiku.

Izskatāmajā lietā darbinieks ir nodarbināts kā vilciena vadītājs, kura darba vieta ir uzņēmuma darbības vieta Ungārijā. Darba tiesiskajām attiecībām ir piemērojams koplīgums. Darbs tiek veikts atbilstoši ikmēneša darba grafikam, kurā ir noteiktas nevis konkrētas iknedēļas atpūtas dienas, bet iknedēļas atpūtas laiks, ko darba devējs piešķir atkarībā no iknedēļas bāzes laikposma.

Saskaņā ar koplīgumu darba devējs starp divām maiņām darbiniekam piešķīra:

• 12 stundu ikdienas atpūtas laiku, ko darbinieks varēja pavadīt savā dzīvesvietā un kam tika pieskaitīts parastais ceļošanai paredzētais laiks – divreiz pa 30 minūtēm;
• iknedēļas atpūtas laiku vismaz 48 nepārtrauktas stundas reizi nedēļā. Ja konkrētā nedēļā šādu atpūtas laiku nebija iespējams piešķirt, darba devējs piešķīra darbiniekam nepārtrauktu vismaz 42 stundas ilgu atpūtas laiku, lai darbinieks tādējādi izmantotu vidējo vismaz 48 stundas ilgo iknedēļas atpūtas laikposmu, kā atsauci izmantojot ikmēneša darba laika plānošanas grafiku.

Tomēr, kad darbiniekam tika piešķirts šis iknedēļas atpūtas laikposms, kā arī tad, kad viņš devās atvaļinājumā, viņam netika piešķirts ne ikdienas atpūtas laikposms (12 stundu ikdienas atpūtas laiks), ne ceļošanai paredzētais laiks (divreiz pa 30 minūtēm).

Direktīvas 2003/88 3. un 5. pantā ir noteikts:

• „Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz obligātu nepārtrauktu 11 stundu atpūtas laiku katrā 24 stundu laikposmā.”
• „Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka katrās septiņās dienās katrs darba ņēmējs ir tiesīgs uz 24 stundu obligātu nepārtrauktu atpūtas laikposmu plus 11 stundu ikdienas atpūtu, kā minēts 3. pantā. Ja objektīvi, tehniski vai darba organizācijas apstākļi to pamato, var piemērot obligāto 24 stundu atpūtas laikposmu.”

Darbinieks nacionālajā tiesā cēla prasību par neizmaksātās darba samaksas izmaksu, apgalvojot, ka viņam bija tiesības uz ikdienas atpūtas laiku tieši pirms vai pēc viņa iknedēļas atpūtas vai atvaļinājuma laikposmiem.

Nacionālā tiesa jautā, vai minētais jēdziens „iknedēļas atpūta” ir jāinterpretē tādējādi, ka pēc minimālā 24 stundu nepārtrauktā atpūtas laikposma vēl ir piešķirams arī minimālais 11 stundu ikdienas atpūtas laiks, vai arī – kā tā sliecas uzskatīt – 24 stundu laikposms un 11 stundu laikposms ir jāsummē, tiem kopā veidojot minimālo iknedēļas atpūtas laikposmu, un tādējādi darba ņēmējam kopumā ir tiesības uz minimālo 35 stundas ilgu nepārtrauktu iknedēļas atpūtas laikposmu.

Ungārijas tiesiskajā regulējumā ir noteikts 48 stundu iknedēļas atpūtas laiks, kura minimālais ilgums ir 42 stundas, Darba kodeksā un koplīgumā lietotais jēdziens „iknedēļas atpūtas laikposms” neietver nekādu atsauci uz ikdienas atpūtas laiku vai tās ilgumu.

Nacionālā tiesa vēlējās arī noskaidrot, vai Direktīvas 2003/88 3. un 5. panta izpratnē ikdienas atpūtas laiks ir jāpiešķir starplaikā starp attiecīgā dienas darba beigām un darba sākumu nākamajā dienā (vai tajā pašā dienā starplaikā starp darba laikposma beigām un nākamā darba laikposma sākumu) vai – vispārīgāk – starplaikā starp darba dienas beigām un nākamās darba dienas sākumu, lai arī pēdējā minētā sākas vairākas dienas vēlāk.

Izskatot lietu, EST noteica: „Direktīvas 2003/88 5. panta pirmajā daļā nav tikai vispārīgi noteikts tiesību uz iknedēļas atpūtu minimālais laikposms, bet gan ir īpaši precizēts, ka šim laikposmam ir jāpieskaita laikposms, kas piešķirams atbilstoši tiesībām uz ikdienas atpūtu, tādējādi uzsverot šo divu tiesību autonomu raksturu. Tas apstiprina, ka tiesību uz iknedēļas atpūtu mērķis nav attiecīgā gadījumā aptvert arī tiesībām uz ikdienas atpūtu atbilstošo laikposmu, bet tās ir piešķiramas papildus šīm pēdējām minētajām tiesībām.”

Direktīvas 2003/88 5. panta paredzētais minimālais iknedēļas atpūtas laiks ir nepārtrauktas 24 stundas, bet saskaņā ar Direktīvas 2003/88 15. pantu dalībvalstīm ir atļauts piemērot vai ieviest noteikumus, kas ir labvēlīgāki darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzībai vai kas veicina vai atļauj piemērot koplīgumus vai citus līgumus starp darba devējiem un darba ņēmējiem nozarē. 

EST secināja: „Tomēr tas, ka iknedēļas atpūtas jomā ir paredzēti šādi noteikumi, kas ir labvēlīgāki nekā tie, kas kā minimālais slieksnis ir noteikti Direktīvā 2003/88, nevar liegt darba ņēmējam citas tiesības, kas viņam ir piešķirtas ar šo direktīvu, it īpaši tiesības uz ikdienas atpūtu.” (EST sprieduma 52. punkts.)

EST tādējādi nolēma: „Direktīvas 2003/88 3. un 5. pants, lasot tos Hartas 31. panta 2. punkta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēts tāds iknedēļas atpūtas laikposms, kas pārsniedz 35 stundas pēc kārtas, darba ņēmējam papildus šim laikposmam ir jānodrošina arī šīs direktīvas 3. pantā garantētais ikdienas atpūtas laiks.” (EST sprieduma 53. punkts.)

No EST judikatūras izriet, ka, lai efektīvi atpūstos, darba ņēmējam jābūt iespējai pamest darba vietu uz noteiktu stundu skaitu, un šīm stundām ir jābūt ne tikai secīgām, bet tām jāseko tūlīt pēc darba laika, lai ļautu darba ņēmējam atslābināties un kliedēt nogurumu, kas radies pienākumu izpildes laikā (EST 2010. gada 14. oktobra spriedums Union syndicale Solidaires Isère, C428/09, EU:C:2010:612, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

EST nosprieda: „Direktīvas 2003/88 3. pants, lasot to Hartas 31. panta 2. punkta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja darba ņēmējam ir piešķirts iknedēļas atpūtas laikposms, viņam ir tiesības arī uz ikdienas atpūtas laiku pirms minētā iknedēļas atpūtas laikposma.” (EST sprieduma 58. punkts.)

Tādējādi, izskatāmajā lietā EST tiesa pēc būtības secināja, ka Direktīvas 2003/88 3. un 5. panta principi ir piemērojami arī tad, ja ar dalībvalsts likumu noteiktais regulējums attiecībā uz dienas un nedēļas atpūtas laika ilgumu, ir darbiniekam labvēlīgāks.

Pierādījumu iegūšanas tiesības, ceļot zaudējumu atlīdzības prasību konkurences pārkāpuma lietā 

EST 2023. gada 12. janvāra spriedums lietā C57/21 RegioJet a.s. pret České dráhy a.s.

Spriedums ir nozīmīgs un var būt noderīgs līdzīgās lietās, kurās uzņēmums ir spiests vērties tiesā pret konkurējošu uzņēmumu par zaudējumu piedziņu.

2015. gadā RegioJet – uzņēmums, kas tostarp piedāvā pasažieru dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumus maršrutā Prāga–Ostrava (Čehijas Republika), – cēla civilprasību pret uzņēmumu České dráhy par zaudējumu atlīdzību Městský soud v Praze (Prāgas pilsētas tiesa, Čehijas Republika), lūdzot atlīdzināt zaudējumus, kas esot radušies šīs sabiedrības rīcības dēļ, kura – kā tiek apgalvots – ir pretrunā konkurences tiesību normām.

Lietā būtiski, ka Čehijas Republikas nacionālā institūcija, kura izskata konkurences pārkāpuma lietas, jau bija uzsākusi administratīvo lietu, bet nacionālā līmenī lietas tika apturētas, jo pārbaudes lieta tika uzsākta Eiropas Savienības līmenī (Komisijā).

RegioJet saistībā ar savu civilprasību par zaudējumu atlīdzību iesniedza lūgumu, ar kuru lūdza izprasīt dokumentus, attiecībā uz kuriem tā uzskatīja, ka tie ir České dráhy rīcībā, it īpaši pārskatus par posteņiem un izziņas par sabiedrisko dzelzceļa transportu, kā arī par šīs sabiedrības komerciālās darbības grāmatvedību. Nacionālā tiesa daļēji apmierināja prasītāja lūgumu, izprasot dokumentus ar informāciju, ko atbildētāja bija speciāli sagatavojusi konkurences iespējamā pārkāpuma pārbaudes lietās, kā arī dzelzceļa satiksmes pārskatus, ceturkšņa pārskatus par sabiedrisko dzelzceļa transportu un České dráhy apkalpotos komerciālo pārvadājumu uzskaitījumus. 

Nacionālā tiesa noraidīja prasītāja lūgumus, izprasīt grāmatvedības dokumentus par České dráhy komerciālo darbību, tostarp atbilstības kodus pa līnijām un vilcienu veidiem, kā arī České dráhy valdes sapulču protokolus par 2011. gada septembri un oktobri. 

Ar 2018. gada 19. decembra rīkojumu šī pati tiesa nolēma apturēt tiesvedību pēc būtības saistībā ar prasību par zaudējumu atlīdzību, līdz tiks pabeigta Komisijas uzsāktā izmeklēšanas procedūra, lai izvērtētu, vai pastāv „plēsonīgas” cenas, kuras České dráhy esot piemērojusi saistībā ar pasažieru dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanu Čehijas Republikā un it īpaši maršrutā Prāga–Ostrava.

Šis lēmums tika pārsūdzēts, un augstāka līmeņa tiesa neatcēla zemākas tiesas lēmumu par lietas apturēšanu un, lai nodrošinātu iesniegto pierādīšanas līdzekļu aizsardzību, noteica pasākumus, ar kuriem tie tika nodoti tiesas glabāšanā, paredzot tos izsniegt tikai lietas dalībniekiem, to pārstāvjiem un ekspertiem un katrā no šiem gadījumiem, tikai pamatojoties uz motivētu rakstveida lūgumu un pēc tiesas iepriekšējas piekrišanas.

Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101. un 102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 7. apsvērumā, ir noteikts: „[Savienības] konkurences noteikumu piemērošanā būtisku lomu spēlē valstu tiesas. Izšķirot strīdus starp privātpersonām, tās aizstāv subjektīvās tiesības saskaņā ar [Savienības] tiesību aktiem, piemēram, piešķirot kompensāciju par zaudējumiem tiem, kas cietuši no pārkāpumiem. Šajā ziņā valstu tiesu loma papildina dalībvalstu konkurences iestāžu lomu. Tādēļ tām pilnībā jāļauj piemērot [LESD 101. un 102.] pantu.”

Lietā tiek izskatīts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu par to, kā jāinterpretē Direktīvas 2014/104 5. un 6. pants. Minētās tiesību normas noteic:

• „Dalībvalstis nodrošina, ka procedūrā, kas saistīta ar zaudējumu atlīdzināšanas prasību Savienībā, pēc prasītāja lūguma, kurš iesniedzis argumentētu pamatojumu ar pamatoti pieejamiem faktiem un pierādījumiem, kas ir pietiekami, lai pamatotu tā zaudējumu atlīdzināšanas prasījuma ticamību, valstu tiesas var atbildētājam vai trešajai personai izprasīt būtiskos pierādījumus, kuri ir to rīcībā, ievērojot šajā nodaļā paredzētos nosacījumus. Dalībvalstis nodrošina, ka valstu tiesas pēc atbildētāja pieprasījuma var izprasīt būtiskos pierādījumus arī no prasītāja vai trešās personas.”
• „Dalībvalstis nodrošina, ka zaudējumu atlīdzināšanas prasību nolūkā gadījumos, kad valstu tiesas izdod rīkojumu par konkurences iestādes lietas materiālos iekļautu pierādījumu izprasīšanu, papildus 5. pantam piemēro šo pantu.”

Direktīvas 2014/104 6. pants, cita starpā, noteic, ka, novērtējot informācijas izprasīšanas rīkojuma samērīgumu, valstu tiesas vadās no direktīvā noteiktajiem kritērijiem. 

Izskatot lietu, EST nolēma: „(..) Direktīvas 2014/104/ES (2014. gada 26. novembris) 5. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj, ka valsts tiesa izdod rīkojumu izprasīt pierādījumus valstī notiekošas tiesvedības vajadzībām, kas šajā tiesā ir ierosināta saistībā ar prasību par zaudējumu atlīdzību par konkurences tiesību pārkāpumu, lai gan Eiropas Komisijā tiek īstenota procedūra saistībā ar to pašu pārkāpumu, lai pieņemtu lēmumu, piemērojot Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101. un 102.] pantā, III nodaļu, kā rezultātā valsts tiesa ir apturējusi tajā notiekošo tiesvedību. Tomēr valsts tiesai ir jāpārliecinās, ka šajā tiesvedības stadijā prasīto pierādījumu izprasīšana, kurai ir jāatbilst Direktīvas 2014/104 5. un 6. pantā paredzētajiem nosacījumiem, nepārsniedz to, kas ir nepieciešams saistībā ar tās izskatāmo prasību par zaudējumu atlīdzību.” 

Lietā ir būtiski, ka saskaņā ar Direktīvas 2014/104 noteikumiem informācija tiek klasificēta, ņemot vērā tās nozīmīgumu privātpersonas pamattiesību aizsardzībā, konkurences pārkāpuma lietas izmeklēšanā un cietušās personas pamattiesību aizsardzībā. Tādējādi informācija tiek iedalīta melnajā sarakstā, pelēkajā sarakstā un baltajā sarakstā.

„Likumdevējs Direktīvas 2014/104 6. panta 7. punktā attiecībā uz pierādījumiem, kas ietilpst melnajā sarakstā, ir paredzējis iepriekšējas pārbaudes mehānismu, kura mērķis ir nodrošināt, lai valsts tiesa piekļūtu šādiem pierādījumiem, lai vienīgi pārliecinātos, ka to saturs patiešām atbilst „liecībai, kas sniegta saskaņā ar iecietības programmu”, vai „izlīguma iesniegumam”, kā tie ir definēti minētās direktīvas 2. panta 16. un 18. punktā, un ka tādējādi runa patiešām ir par pierādījumiem, kas ietilpst melnajā sarakstā.” (EST sprieduma 115. punkts.)

EST sprieduma 67. punktā arī norādīja, ka Direktīvas 2014/104 6. panta 5. un 9. punkta noteikumi apstiprina, ka tiesvedība saistībā ar prasību par zaudējumu atlīdzību var tikt turpināta, neraugoties uz konkurences iestādē notiekošu procedūru. Proti, lai gan valsts tiesas var izdot rīkojumu par pierādījumu, kas ietilpst pelēkajā sarakstā, izprasīšanu tikai tad, kad šāda iestāde ir pabeigusi savu procedūru (Direktīvas 2014/104 6. panta 5. punkts), rīkojumu par pierādījumu, kas ietilpst baltajā sarakstā, izprasīšanu „zaudējumu atlīdzināšanas prasībām” var izdot „jebkurā laikā” (Direktīvas 2014/104 6. panta 9. punkts). 

Būtiski uzsvērt, ka EST lietas ietvaros noteica, ka nacionālā līmenī administratīvā procesa apturēšana (autores piezīme – valsts tiesas var izdot rīkojumu par pierādījumu, kas ietilpst pelēkajā sarakstā, izprasīšanu tikai tad, kad šāda iestāde ir pabeigusi savu procedūru) līdz brīdim, kad Komisija būs pabeigusi izmeklēšanu attiecīgajā lietā, nav uzskatāma par šī procesa pabeigšanu tādā ziņā, ka būtu notikusi galīgā akta attiecībā uz konkrētu pārkāpumu pieņemšana, bet tā ir jāuzskata par pagaidu pasākumu. Ja Komisija nolemj pabeigt savu procedūru, nepieņemot lēmumu par pārkāpumu, attiecīgā valsts konkurences iestāde principā var nolemt atsākt savu procesu.

EST spriedumā uzsvēra: „(..) pirms konkurences iestāde ir pabeigusi savu procedūru, piekļuve pierādījumiem, kas ietilpst pelēkajā sarakstā, netiek piešķirta nedz prasītājiem, nedz arī citām trešajām personām. Turpretim šim mērķim nav pretrunā tas, ka valsts tiesa, piemērojot valsts procesuālo tiesību instrumentu, izdod rīkojumu izprasīt pierādījumus, kas varētu ietilpt pelēkajā sarakstā, tikai ar mērķi nodot attiecīgos dokumentus tiesas glabāšanā un atklāt tos prasītājam pēc tā pieprasījuma tikai pēc tam, kad tiesa būs pārbaudījusi, vai šajos dokumentos patiešām ir ietverti šajā sarakstā iekļautie pierādījumi.” (EST sprieduma 122. punkts.)

Direktīvas 2014/104 6. panta 9. punkts attiecas uz pierādījumiem, kas ietilpst baltajā sarakstā. Saskaņā ar Direktīvas 2014/104 6. panta 9. punktu attiecībā uz konkurences iestādes lietas materiālos esošajiem pierādījumiem, kuri neietilpst pelēkajā un melnajā sarakstā, pierādījumu izprasīšanas rīkojumu zaudējumu atlīdzināšanas prasībām var izdot jebkurā laikā. Direktīvas 2014/104 28. apsvērumā ir izskaidrots šīs tiesību normas tvērums, jo tajā ir izmantots formulējums „pierādījumi, kas pastāv neatkarīgi no konkurences iestādes procedūras („iepriekš pastāvējusi informācija”)”, lai ilustrētu pierādījumus, kuru izprasīšana nav automātiski aizliegta ar minēto direktīvu to piederības pelēkajam vai melnajam sarakstam dēļ.

EST secināja: „Direktīvas 2014/104 5. panta 8. punkts, 6. panta 5. punkta a) apakšpunkts un 6. panta 9. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru atbilstoši šīs direktīvas 6. panta 5. punktam uz laiku tiek ierobežota ne tikai tādas informācijas izprasīšana, kas ir speciāli „sagatavota” konkurences iestādes uzsāktās procedūras vajadzībām, bet arī visas tādas informācijas izprasīšana, kas ir „iesniegta” šīm vajadzībām.” (EST sprieduma 112. punkts.)

Vienlaikus EST sprieduma 71. punktā noteica, ka valsts tiesām, kas izskata lietu, kurām ir pienākums ierobežot pierādījumu izprasīšanu ar to, kas ir strikti atbilstošs, samērīgs un nepieciešams, ir jānodrošina, lai lēmums par pierādījumu izprasīšanu nepamatoti neskartu notiekošo izmeklēšanu, ko konkurences iestāde veic saistībā ar konkurences tiesību pārkāpumu. Līdz ar to šīm tiesām ir jāveic tajās iesniegta lūguma detalizēta pārbaude saistībā ar pieprasīto pierādījumu nozīmīgumu, saikni starp šiem pierādījumiem un iesniegto prasību par zaudējumu atlīdzību, minēto pierādījumu precizitātes līmeņa pietiekamo raksturu un to samērīgumu.

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2023. gada aprīļa (118.) numurā.