IIN reforma vairāk skars turīgākos

Valdība ir atbalstījusi nodokļu likumos paredzētās izmaiņas no 2025. gada, likumprojektus oktobra nogalē turpināja izskatīt Saeimā. Visnopietnākās izmaiņas skar likumu «Par iedzīvotāju ienākuma nodokli» — tiek ieviestas divas iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmes atkarībā no saņemtajiem ienākumiem, kā arī diferencētā neapliekamā minimuma vietā tiek piedāvāts fiksēts neapliekamais minimums, ko piemēros visiem darba ņēmējiem neatkarīgi no bruto ienākuma. Nodokļu konsultants Ainis Dābols uzskata, ka ar šo nodokļu reformu nepalielināsies Latvijas konkurētspēja Baltijā darbaspēku nodokļu ziņā. Tiesa, IIN aprēķināšana būs vienkāršāka, ar lielāku nodokli — 36% — tiks aplikti turīgākie.

Ir vairāki būtiski aspekti, kas skar IIN: tiek ieviestas divu pakāpju IIN likmes — 25,5% ienākumiem līdz 105 300 eiro gadā (8775 eiro mēnesī), 33% — ienākumiem virs šīs robežas. Tātad IIN no 20% un 23% tiek paaugstināts uz 25,5%, tos atvelk no darbinieka algas daļas. 

Būtiski, ka tiek atcelts diferencētais neapliekamais minimums, kas pašlaik ir no 500 līdz 0 eiro mēnesī atkarībā no ienākuma (to pakāpeniski samazinātā apmērā piemēro ienākumam līdz 1800 eiro mēnesī). No 2025. gada plānots fiksēts neapliekamais minimums — 510 eiro mēnesī.

Grāmatvežu darbu ietekmē jebkura nodokļa likmes izmaiņa. Programmētājiem atkal būs jāpielāgo programmas.

Kas attiecas uz fiksēto neapliekamo minimumu, grāmatveži paši varēs aprēķināt nodokli. Patlaban pēc būtības neviens nevarēja aprēķināt nodokļus, to pareizi varēja izdarīt tikai Valsts ieņēmumu dienests (VID).

Vislielākais ieguvums būs tam darbiniekam, kas saņem 1750 eiro bruto algu. Šādā gadījumā, ja nav apgādājamo, ieguvums nodokļu reformas rezultātā būs 42,55 eiro. Savukārt, ja bruto alga ir 850 eiro un nav apgādājamo, ieguvums ir tikai 12,36 eiro.

Ja alga ir 4500 eiro bruto un nav apgādājamo, darbinieks saņems mazāk par 5,47 eiro. Izmaiņas vairāk skars sabiedrības turīgāko daļu. Tiem, kas saņem, sākot no 4250 eiro bruto un nav apgādājamo, reformas rezultātā naudas būs mazāk. Bet ieguvēji būs vidējo vai mazo algu saņēmēji.

Jo lielāka ir alga, jo lielāks būs nodoklis. Tāds ir pamatprincips arī lielākajā daļā Rietumvalstu. Latvijā līdz ar šo priekšlikumu tiek turpināts atbalstīt principu, ka bagātie maksā vairāk.

Šis princips Latvijā ir gadu gadiem, tas nav nekas jauns. Kopumā likuma struktūra nav mainījusies. Likums «Par iedzīvotāju ienākuma nodokli» ietver principu, ka ir viena darba vieta, kur ir iesniegta algas nodokļu grāmatiņa un tiek piemēroti atvieglojumi, kas cilvēkam pienākas. Šāda kārtība ir daudzu Eiropas valstu praksē.

Nedaudz jāatgriežas pie jautājuma, kas ir kapitāla pieauguma nodoklis attiecībā uz nekustamo īpašumu. Manuprāt, tas ir pareizi noteikts nodoklis, kas pēc būtības arī nav mainījies. No nākamā gada kapitāla pieauguma nodoklis tiek celts par 5,5% un vēl par 3% fiziskās personas kopējā ienākumu apjoma pārsniegumam virs 200 000 eiro gadā.

Ar kapitāla pieauguma nodoklis neapliek īpašumu, mājokli, ja tur dzīvojam, jo ir vairāki izņēmumi, kad kapitāla pieauguma nodoklis nav jāmaksā. Piemēram, no aplikšanas ar nodokli arī turpmāk tiks atbrīvots ienākums no tāda nekustamā īpašuma atsavināšanas, kurš nodokļa maksātāja īpašumā ir vismaz 60 mēnešus un 12 mēnešus deklarētā dzīvesvieta.

Ar kapitāla pieauguma nodokli parasti apliek spekulācijas, nekustamā īpašuma darījumus. Ja persona nodarbojas ar nekustamā īpašuma pārdošanas biznesu, tad visiem jābūt vienādiem nosacījumiem! Kāpēc man kā saimnieciskās darbības veicējam būtu jāmaksā 25,5%, bet tam, kas pārdod trīs īpašumus, no iegādes un pārdošanas starpības nebūtu jāmaksā arī 25,5%? Ja nodarbojas ar biznesu, visiem ir jābūt vienādiem nosacījumiem.

Cik reizes mūžā cilvēks pārdod un pērk īpašumu? Droši vien tikai dažas!

Nodokļa likmes palielināšana noteikti nevar samazināt ēnu ekonomiku, tomēr dzīvokļu pārdevējiem un pircējiem pirms darījuma veikšanas iesaku rūpīgi apdomāt un atturēties no cenas mākslīgas samazināšanas. Ar katru gadu VID analītiskās sistēmas kļūs jaudīgākas, un teiciens «samaksā nodokļus un guli mierīgi» ar katru gadu kļūs aktuālāks. 

VID tik tiešām tagad ir ļoti plašas pilnvaras un iespējas, tāpēc skaidrās naudas starpību noslēpt būs grūtāk. Jāatceras arī par sodu darījumiem skaidrā naudā, kas pārsniedz 7200 eiro. Ja tiks atklāts, ka šāds darījums ir noticis, sodu piemēros abām darījuma pusēm — gan pārdevējam, gan pircējam būs jāsamaksā 15% no darījuma summas. Mākslīgi samazinot darījuma summu, pircējs arī var nokļūt lamatās, jo, pārdodot vēlāk to pašu nekustamo īpašumu, būs jāmaksā nodoklis no starpības, proti, pārdošanas cena mīnus samazinātā iegādes cena.

Pēc būtības IIN ir gada nodoklis. Ja gada laikā ienākumi personai pārsniegs 200 000 eiro, tad likme būs 36%, bet tikai no summas, kas pārsniedz 200 000 eiro.

Jāuzsver, ka šajos 200 000 eiro iekļausies personas darba alga, ienākumi no īpašuma, automašīnas u.c. lietu pārdošanas.

Par mazām algām vispār nevaram runāt par konkurētspēju. Ja darbinieks paliek Latvijā un nebrauc strādāt uz Igauniju — to uzskatu par konkurētspēju. Ja IT vai kādā citā nozarē ziemeļu kaimiņvalstī var saņemt vairāk, persona brauks strādāt uz šo valsti. Konkurētspēja ir tad, ja varam piesaistīt darbinieku konkrētā nozarē mūsu valstī. Konkurētspēju piesaistām ar darba algu, nevis nomaksātiem vai nenomaksātiem nodokļiem. 

Šo jautājumu jāskatās no divām pusēm. Pirmkārt, tie ir autori — autoratlīdzības saņēmēji. Tie nav tikai žurnālisti, bet ir dažādi citi intelektuālā īpašuma radītāji, TV operatori u.c. Autordarbu veidi (autortiesību objekti) ir noteikti Autortiesību likuma 4. pantā.

Kamēr Finanšu ministrija kopā ar VID nav izstrādājusi algoritmu, kā ieturēt nodokli, tikmēr šādas izmaiņas ieviest nav iespējams. Kā tam būtu jābūt? Autordarba pasūtītājs izmaksā personai autoratlīdzību, ietur nodokli, bet autoratlīdzības saņēmējs «aizmirst», ka vispār ir jāmaksā nodokļi.

Pieļauju, ka Finanšu ministrija nav līdz galam apzinājusi, kā ir labāk uzskaitīt, lai VID var saprast, kas īsti ir autordarbs. Piemēram, saskāros ar personām, kas izgatavo un sociālo tīklu platformās ievieto reklāmas. Jautājums: vai video rullītis, ko kāds ieliek TikTok, ir autordarbs vai nav? Kā uzņēmums par to var samaksāt, ja tā ir juridiskās personas reklāma? 

Pēc būtības ir jābūt tā: tiklīdz persona atdod uzņēmumam video rullīti, ko ir nofilmējusi ar videokameru, viedtālruni vai kā savādāk, juridiskā persona samaksā autoratlīdzību un ietur no radošā darba veicēja nodokli 25% apmērā. Tā tam būtu jābūt. Bet praksē tā nav, jo autordarbu var veikt arī sabiedrība ar ierobežotu atbildību (SIA).

Ko gribēju ar to teikt? Autoratlīdzības uzskaite ir samērā sarežģīta. Domāju, ka Finanšu ministrija kā likumprojekta izstrādātāja nevar pieņemt lēmumu, kādai nodokļu uzskaitei būtu jābūt autoratlīdzības gadījumā. Tāpēc arī atlika šo regulējumu.

Nu, protams. Bet uzņēmumi tā dara tāpēc, ka, visticamāk, tos nevar pieķert. VID nesaprot, kad personai būtu jāsaņem tikai autoratlīdzība, bet kad tā strādā vispārējā nodokļu režīmā.

Ko nozīmē, ka gatavo video rullīšus un paraksta autoratlīdzības līguma pieņemšanas — nodošanas aktus? Cik laika tam vajag, lai to sagatavotu? Tas viss ir labi jāsaprot. Tāpēc šajā gadījumā vairāk ir runa par kontroli.

Ja runājam par ekonomikas attīstību, tad dzīve paliek dārgāka visu laiku. Maksa par degvielu, protams, ir viens no dzinuļiem, kāpēc pieaug cenas. Domāju, viss paliks dārgāks, neskatoties uz to, kāda būs nodokļu reforma vai kā palielināsies nodokļu ieņēmumi no akcīzes nodokļa. Tieši nodokļu reforma dārdzību ietekmēs ļoti minimāli.

PVN ir divas puses. Viena ir uzņēmēji, kas maksā PVN, lai atskaitītu priekšnodokli. Bet otra puse ir iedzīvotāji, kuriem PVN ir patēriņa nodoklis. Ja PVN palielinātos par vienu procentpunktu, protams, to izmantotu lielākā daļa tirgotāju — paceltu cenas nevis par vienu procentpunktu, bet lielāku. Sociāli runājot, ja celtu PVN, viss paliktu dārgāks, arī pirmās nepieciešamības produkti — maize, piens, gaļa. Tāpēc arī PVN neaiztika, jo bija sociālais spiediens to nedarīt.

Jā, pareizi, jo, ceļot PVN, tieši palielinās dzīves dārdzība. Ikviens no mums iet uz veikalu un pērk preci kā patērētājs. Bet ko PVN likme nozīmē uzņēmējdarbībā, PVN maksātājiem? Ja palielina PVN par vienu procentpunktu, pieaug arī priekšnodokļa atskaitīšana. Bet tas skar mazu daļu uzņēmēju. Piemēram, ja nopērk materiālus par 100 eiro, bet pārdod par 110 eiro, tad no 10 eiro ir jāmaksā nodoklis.

PVN celšana par vienu procentpunktu nopietni neietekmē uzņēmējdarbību, jo tiek atskaitīts priekšnodoklis un no starpības tiek maksāts PVN. 

Latvijā pēc būtības nemaksā UIN. Ir 0% UIN likme, izņemot, ja tiek sadalīta uzņēmuma peļņa. 

Vai šādi veidos shēmas, lai nebūtu jāmaksā nodoklis? Tā ir dziļa teorija. Ja izņem dividendes, tad UIN ir tuvu pie 25%, jo ir jārēķina vēl klāt noteikti koeficienti. Diezin vai kāda fiziskā persona pārstrukturēs savus ieguldījumus uz SIA, jo no tā nav lielas jēgas. 

Ja darījuma veikšana ir atkarīga tikai no darījuma pušu brīvās gribas, tad, protams, nodokļa likmes celšana ietekmēs darījuma ātrumu.

Ja runājam par likmi, kas atšķiras par 3,5%, vienmēr skatos absolūtos skaitļos. Kurš varētu pārcelties? Ja tas ir uzņēmums ar visiem darbiniekiem, tad tiem, kas brauc strādāt uz Igauniju, ir jākļūst par Igaunijas nodokļu rezidentiem. Tas nemaz nav tik vienkārši. Ja starpība ir 3,5% un ja vēl nav sociālo garantiju, tad ir ļoti rūpīgi jāizvērtē, vai tas ir tā vērts.

Ja IIN likme atšķiras par 10–15%, tad varētu par to domāt, bet, ja 3,5%, tad noteikti ne.

Jā, uzņēmēji Lietuvu vairāk izmanto kā biznesa attīstīšanas vidi, nevis tāpēc, ka tur mazāki nodokļi. Juridiskās personas izmanto biznesa vidi, jo tur ir mazāk regulācijas. Lietuvā arī vairāk ir biznesa darījumu — blakus ir Polija, jaudīgi notiek tirdzniecība, tiek sniegti tranzīta pakalpojumi. Ja skatāmies tranzītu, preču plūsmu, Lietuva ir daudz izdevīgākā situācijā, nekā Latvija, jo esam tālāk no Eiropas. Tāpēc Lietuvā bizness «rullē» labāk. 

Otrkārt, Lietuvā ir mazāks birokrātiskais slogs nodokļu un VID jautājumos.

Treškārt, Lietuvā ir labāki finanšu pakalpojumi, respektīvi, ir vairāki fintech uzņēmumi — Paysera, Revolut u.c., kas nodrošina ātrus, ērtus un pieejamus finanšu un ar tām saistītus pakalpojumus visā pasaulē. Tas ir ļoti būtiski, ka var aiziet pīppauzē un pārskaitīt klientam naudu un tikpat ātri to saņemt, nevis jāiet uz banku un jāpaskaidro maksājuma mērķis. Lietuvieši ar fintech uzņēmumiem šajā ziņā ir priekšā Latvijai. Bizness Lietuvā kopumā ir atraktīvāks, vairāk var nopelnīt, mazāk regulāciju un pieejamāki finanšu resursi.

Darbaspēka nodokļu slogu raksturo tāds rādītājs kā nodokļu ķīlis (tax wedge). Tas parāda, cik daudz darba devējam izmaksā darbinieks. Nodokļu ķīli aprēķina kā par darbinieku samaksātās nodokļu summas (IIN un kā darba devēja, tā arī darba ņēmēja VSAOI) attiecību pret darba devēja izmaksām (bruto darba algas un darba devēja VSAOI summu). 2023. gadā nodokļu ķīlis Latvijā bija 37,5%, Lietuvā 34,1% un Igaunijā 33,1%.

Ar šo nodokļu reformu būtiski nekas nemainīsies. Tiesa, tā vismaz padarīs nodokļu aprēķināšanu vienkāršāku, jo būs divas IIN likmes, kā arī nodokļus vairāk nāksies maksāt bagātajiem.

Vai līdz ar nodokļu reformu piesaistīsim Latvijai darbaspēku no Lietuvas un Igaunijas, kas būs labi apmācīts un ar augstāko izglītību? Laikam ne. Viņi tāpat brauks uz Eiropu — Vāciju vai Franciju. Bet svarīgi, lai cilvēki nebrauktu prom no Latvijas. Nodokļu reforma ir solis šajā virzienā.

Jums arī varētu interesēt:

• Budžeta iestāde: pamatlīdzekļa atjaunošanas un remonta izmaksas
• Darba samaksa: summētais darba laiks, svētku dienas, minimālā mēneša darba alga
• Notikumi pēc bilances datuma