Senāta Krimināllietu departaments 2022. gada 22. novembrī izskatīja kasācijas sūdzību par apelācijas tiesas lēmumu, ar kuru uzņēmējam piespriests reāls cietumsods un uzņēmumam piemērots piespiedu ietekmēšanas līdzeklis – naudas piedziņa par laikā nenomaksātiem nodokļiem lielā apmērā. Atklājies, ka uzņēmuma rīcībā finanšu līdzekļi bijuši pietiekami, taču valdes loceklis nodokļu deklarācijas iesniedzis, bet nodokļus noteiktā termiņā nav maksājis, krājot naudu dārga pamatlīdzekļa iegādei.

Situācijas apraksts

Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2020. gada 9. novembra spriedumu apsūdzētais [pers. A] atzīts par vainīgu Krimināllikuma 218. panta otrajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā (izvairīšanās no nodokļu un tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas, nodarot valstij zaudējumus lielā apmērā) un sodīts ar brīvības atņemšanu uz 10 mēnešiem, atņemot tiesības ieņemt valdes locekļa amatu uz diviem gadiem. Saskaņā ar Krimināllikuma 55. pantu [pers. A] notiesāts nosacīti ar pārbaudes laiku uz vienu gadu. Savukārt SIA „[Nosaukums A]”, kuras valdes loceklis bija apsūdzētais, piemērots piespiedu ietekmēšanas līdzeklis – naudas piedziņa 10 minimālo mēnešalgu apmērā. 

Ar Rīgas apgabaltiesas 2021. gada 19. aprīļa spriedumu, iztiesājot krimināllietu sakarā ar Nodokļu un muitas lietu prokuratūras prokurora apelācijas protestu un apsūdzētā [pers. A] aizstāvja un SIA „[Nosaukums A]” pārstāvja apelācijas sūdzībām, pirmās instances tiesas spriedums atcelts daļā par apsūdzētajam [pers. A] noteikto sodu un SIA „[Nosaukums A]” noteikto piespiedu ietekmēšanas līdzekli. Apsūdzētais [pers. A] sodīts ar brīvības atņemšanu uz 8 mēnešiem, atņemot tiesības ieņemt valdes locekļa amatu uz diviem gadiem, un notiesāts nosacīti ar pārbaudes laiku uz 8 mēnešiem. SIA „[Nosaukums A]” piemērots piespiedu ietekmēšanas līdzeklis – naudas piedziņa 20 minimālo mēnešalgu apmērā. Pārējā daļā Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas spriedums atstāts negrozīts.

Par Rīgas apgabaltiesas spriedumu apsūdzētā [pers. A] aizstāvis iesniedzis kasācijas sūdzību, kurā lūdz pilnībā atcelt minēto spriedumu un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā. Kasācijas sūdzībā aizstāvis norādījis, ka [pers. A] likumā noteiktajā termiņā nav veicis pareizi aprēķinātu nodokļu nomaksu, lai gan to nomaksai SIA „[Nosaukums A]” bijuši pietiekami naudas līdzekļi. Atzīstot par pamatotu šādu tiesas atzinumu, pie atbildības pēc Krimināllikuma 218. panta otrās daļas būtu saucama jebkura persona, kuras uzņēmuma nodokļu parāda kopsumma kaut uz brīdi pārsniegtu liela apmēra robežu.

Aizstāvis arī norādījis, ka izskatāmajā lietā nav konstatējama apzināta nepatiesas informācijas sniegšana nodokļu deklarācijās vai kāda cita [pers. A] apzināta prettiesiska darbība vai bezdarbība, kuras dēļ nodokļi nav samaksāti pilnā apmērā vai daļēji. Nav konstatējams arī [pers. A] nodoms izvairīties no nodokļu nomaksas, jo nodokļi pilnībā nomaksāti. Apelācijas instances tiesa, neizvērtējot SIA „[Nosaukums A]” nodokļu aprēķina pārskatā konstatēto, nepamatoti atzinusi, ka, nenomaksājot nodokļus noteiktajā termiņā, valstij nodarīts zaudējums 105 667,51 eiro.

Pienācīgi neizvērtējot [pers. A] celto apsūdzību, nodokļu aprēķina pārskatā konstatēto, kā arī [pers. A] liecības par to, ka vēlējies veikt nodokļu samaksu, izmantojot Pievienotās vērtības nodokļa likuma 109. panta otrajā daļā noteikto kārtību, proti, veikt nodokļu nomaksu „netiešā” veidā, apelācijas instances tiesa [pers. A] darbības nepamatoti kvalificējusi kā Krimināllikuma 218. panta otrajā daļā paredzēto atsevišķu (vienotu) noziedzīgu nodarījumu. Apelācijas instances tiesa [pers. A] noteikusi nesamērīgu un Krimināllikumā noteiktajām prasībām neatbilstošu sodu.

Apsūdzētais [pers. A] iepriekš nav izdarījis likumpārkāpumus, viņš joprojām ir SIA „[Nosaukums A]” valdes loceklis. Valsts budžetam nodarītais materiālais zaudējums ir pilnībā atlīdzināts. Līdz ar to Krimināllikuma 35. pantā noteiktā soda mērķa sasniegšanai tiesai nebija pamata [pers. A] noteikt brīvības atņemšanas sodu, kā arī noteikt papildsodu – aizliegumu uz diviem gadiem ieņemt valdes locekļa amatu. Turklāt, ņemot vērā, ka pilnībā atlīdzināti nodarītie zaudējumi, tiesa varēja noteikt [pers. A] Krimināllikuma 218. panta otrās daļas sankcijā paredzētu vieglāku soda veidu. 

Par Rīgas apgabaltiesas spriedumu kasācijas sūdzību iesniedzis arī SIA „[Nosaukums A]” pārstāvis [pers. B]. Kasācijas sūdzībā pārstāvis norādījis, ka apelācijas instances tiesa nepamatoti konstatējusi Krimināllikuma 218. panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, lai gan SIA „[Nosaukums A]” ir pareizi aprēķinājusi un labprātīgi iemaksājusi valsts budžetā likumos noteiktos nodokļu maksājumus.

Apelācijas instances tiesa nav izvērtējusi juridiskās personas faktisko rīcību, tās veikto darbību raksturu un radušās sekas, veiktos pasākumus noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas novēršanai. Tiesa nav noskaidrojusi SIA „[Nosaukums A]” pārējo valdes locekļu viedokli par valsts budžetā savlaicīgi nenomaksātajiem nodokļiem. Tiesa arī nepamatoti atzinusi, ka Krimināllikuma 218. panta otrajā daļā paredzētais noziedzīgais nodarījums izdarīts SIA „[Nosaukums A]” interesēs, kaut arī tās rīcībā esošie finanšu līdzekļi tika uzkrāti, nevis izlietoti kādu nepieciešamu darījumu veikšanai uz nodokļu rēķina. Valstij nomaksāta arī nokavējuma nauda. Turklāt tiesa nav noskaidrojusi SIA „[Nosaukums A]” lielumu, nodarbošanās veidu un finansiālo stāvokli.

Senāta secinājumi

Senāts atzīst, ka Rīgas apgabaltiesas 2021. gada 19. aprīļa spriedums atstājams negrozīts, bet apsūdzētā [pers. A] aizstāvja kasācijas sūdzība un SIA „[Nosaukums A]” pārstāvja kasācijas sūdzība noraidāma.

Senāts konstatē, ka, iztiesājot lietu, apelācijas instances tiesa nav pieļāvusi Krimināllikuma pārkāpumu vai Kriminālprocesa likuma būtisku pārkāpumu. Arī kasācijas sūdzībās nav izklāstīti tādi argumenti, kas varētu būt par pamatu apelācijas instances tiesas sprieduma atcelšanai vai grozīšanai.

Pirmās instances tiesa, atsaucoties uz konkrētiem lietā iegūtiem un tiesas sēdē pārbaudītiem pierādījumiem, ir konstatējusi apsūdzētā [pers. A] darbībās visas nepieciešamās un obligātās Krimināllikuma 218. panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes. Turklāt pirmās instances tiesa atzinusi, ka ir pilnībā pierādīts, ka apsūdzētais [pers. A] viņam inkriminēto noziedzīgo nodarījumu izdarījis juridiskās personas – SIA „[Nosaukums A]” – interesēs.

Pirmās instances tiesa, pamatojoties uz lietā iegūtajiem un izvērtētajiem pierādījumiem, atzinusi, ka apsūdzētā [pers. A] vainīgums viņam inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā ir pierādīts ārpus saprātīgām šaubām.

Lai arī apelācijas instances tiesas spriedumā norādīts, ka tā piekrīt pirmās instances tiesas spriedumā paustajiem secinājumiem un nekonstatē pamatu atkārtoti izvērtēt pierādījumus, no sprieduma satura konstatējams, ka apelācijas instances tiesa ir pārbaudījusi un vērtējusi pirmās instances tiesas spriedumā minētos pierādījumus saistībā ar Nodokļu un muitas lietu prokuratūras prokurora apelācijas protestā, kā arī [pers. A] aizstāvja un SIA „[Nosaukums A]” pārstāvja apelācijas sūdzībās izvirzītajiem argumentiem.

Senāts atzīst par kļūdainu apsūdzētā [pers. A] aizstāvja kasācijas sūdzībā pausto viedokli, ka apsūdzētā [pers. A] darbībās nav konstatējama Krimināllikuma 218. panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma objektīvā puse. Krimināltiesību teorijā atzīts, ka Krimināllikuma 218. panta otrajā daļā paredzētais noziedzīgais nodarījums no objektīvās puses var izpausties ne tikai darbībā, proti, ienākumu, peļņas vai citu ar nodokli apliekamo objektu slēpšanā vai samazināšanā, bet arī bezdarbībā, kas inkriminēta apsūdzētajam [pers. A], – kā izvairīšanās no nodokļu vai tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas.

Atbilstoši likuma „Par nodokļiem un nodevām” 1. panta 14. punktam izvairīšanās no nodokļu vai nodevu maksāšanas ir [..] jebkura apzināta darbība vai bezdarbība, kuras dēļ nodokļi vai nodevas nav samaksātas pilnā apmērā vai daļēji. Savukārt, ja izvairīšanās no nodokļu nomaksas notikusi bezdarbības veidā, noziedzīgā nodarījuma sastāvu veido likuma „Par nodokļiem un nodevām” 15. panta pirmās daļas 2. punktā noteiktā nodokļu maksāšanas pienākumu nepildīšana, proti, noteiktajā termiņā un pilnā apmērā nomaksāt nodokļus un nodevas.

Tādējādi no minētajām tiesību normām izriet, ka nodokļu nomaksai ir obligāts raksturs, proti, iestājoties aprēķināto nodokļu nomaksas termiņam, nodokļu maksātājam ir pienākums samaksāt aprēķinātos nodokļus un nodevas pilnā apmērā.

1 Satversmes tiesas 2016. gada 15. novembra sprieduma lietā Nr. 2015–25–01 19.2. punkts, 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010–25–01 9. punkts.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka nodokļi pamatā veido fiskālo funkciju, kas nodrošina ieņēmumus valsts budžetā. Ar valsts budžeta ieņēmumu palīdzību valsts spēj pildīt savas funkcijas un pienākumus, citstarp arī pamattiesību nodrošināšanas jomā. Līdz ar to sabiedrības intereses saņemt budžetā nodokļu maksājumus laikus un pilnā apmērā prevalē pār indivīda interesēm komercdarbības nodrošināšanā, jo efektīva nodokļu iekasēšana ir viens no svarīgākajiem priekšnosacījumiem, lai valsts spētu pildīt savas funkcijas un pienākumus pret sabiedrību¹.

2 Augstākās tiesas 2022. gada 20. janvāra lēmums lietā Nr. SKK–12/2022, 2018. gada 16. janvāra lēmums lietā Nr. SKK–4/2018.

Izvairīšanās no nodokļu nomaksas kopumā uzskatāma par pabeigtu ar nodokļa faktiskās nenomaksāšanas brīdi, proti, ar nodokļa iemaksāšanas termiņa par noteiktu taksācijas periodu iestāšanos, kad vai nu vispār netiek nomaksāts nodoklis vai tam pielīdzinātais maksājums, vai arī tas tiek nomaksāts daļēji. Turklāt, ievērojot to, ka Krimināllikuma 218. panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāvs ir materiāls sastāvs, ir jākonstatē noziedzīgā nodarījuma sekas – valstij vai pašvaldībai nodarīts zaudējums lielā apmērā nesaņemto vai daļēji saņemto nodokļu maksājumu veidā².

3 Augstākās tiesas 2022. gada 20. janvāra lēmums lietā Nr. SKK–12/2022, 2021. gada 15. jūnija lēmums lietā Nr. SKK–58/2021, 2019. gada 31. oktobra lēmums lietā Nr. SKK–373/2019.

Senāta praksē ir atzīts, ka ar bezdarbību krimināltiesiskā nozīmē jāsaprot apzināta, personas gribai atbilstoša pasīva, kaitīga un prettiesiska uzvedība, kas izpaudusies noteiktu tiesisku pienākumu neveikšanā, pastāvot reālai iespējai tos veikt, kā rezultātā izdarīts Krimināllikuma Sevišķajā daļā paredzēts apdraudējums ar likumu aizsargātām interesēm, proti, noziedzīgs nodarījums. Savukārt jautājums, vai personai, kura ir atbildīga par nodokļu nomaksu, bija iespējams pildīt viņai uzlikto pienākumu un novērst kaitīgās sekas, ir jāizlemj, vērtējot lietā iegūtos pierādījumus³.

Apsūdzētais, būdams SIA „[Nosaukums A]” valdes loceklis un uzņēmuma finansiāli saimnieciskās darbības veicējs, likumā noteiktajā termiņā regulāri sniedzis nodokļu administrācijai likumos noteiktās deklarācijas, ziņojumus un pārskatus, bet ilgstoši nav pildījis likuma „Par nodokļiem un nodevām” 15. panta pirmās daļas 2. punktā noteikto pienākumu termiņā un pilnā apmērā nomaksāt nodokļus. Turklāt, atzīstot, ka [pers. A] mērķtiecīgi izvairījies no nodokļu un tiem pielīdzināto maksājumu veikšanas, kaut arī uzņēmumam bijuši pietiekami naudas līdzekļi nodokļu nomaksai, tas ir, reāla iespēja nodokļu nomaksai, apelācijas instances tiesa secinājumu par to, ka, nenomaksājot nodokļus noteiktajā termiņā, valstij nodarīts zaudējums 105 667,51 eiro, pamatojusi ar SIA „[Nosaukums A]” nodokļu aprēķina pārskatā un tā pielikumos konstatēto, Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta 2017. gada 23. maija ziņojumā un tā pielikumos ietvertajām ziņām par faktiem, kas apstiprina skaidras naudas plūsmu no uzņēmuma kontiem, Nodokļu un muitas policijas pārvaldes Finanšu noziegumu izmeklēšanas daļas Pirmās izmeklēšanas nodaļas iesniegtajos dokumentos ietvertajām ziņām par faktiem, liecinieču un Valsts ieņēmumu dienesta (VID) pārstāves pirmās instances tiesā sniegtajās liecībās ietvertajām ziņām par veiktās pārbaudes laikā SIA „[Nosaukums A]” konstatētajiem faktiem. Apelācijas instances tiesa izvērtējusi arī apsūdzētā [pers. A] pirmās instances tiesā sniegtās liecības, ka 2016.–2017. gadā uzņēmums koncentrējies uz uzkrājumu veidošanu jaunas iekārtas iegādei, nedomājot par kārtējo rēķinu apmaksu, kā rezultātā izveidojies valsts budžetā iemaksājamo nodokļu parāds lielā apmērā, ka uzņēmuma kontā ienākošie naudas līdzekļi izņemti bankomātos un ieskaitīti kasē.

Apelācijas instances tiesa, pamatojoties uz lietā iegūtajiem pierādījumiem, atzinusi, ka apsūdzētais [pers. A], nevis kāda cita persona bijis SIA „[Nosaukums A]” faktiskais vadītājs, kurš organizēja, vadīja un veica reālu finansiāli saimniecisko darbību, tikās ar darījuma partneriem, organizēja ar pievienotās vērtības nodokli (PVN) apliekamo darījumu slēgšanu, to izpildīšanu un deklarēšanu VID, rīkojās ar uzņēmuma finanšu un maksāšanas līdzekļiem, pārvaldīja grāmatvedību, sagatavoja deklarācijas un iesniedza tās VID Elektroniskās deklarēšanās sistēmā.

4 Augstākās tiesas 2002. gada 10. septembra lēmums lietā Nr. SKK–310/2002.

Senāts jau iepriekš ir norādījis, ka gadījumā, ja vainīgās personas nodarījumu veido vairākas savstarpēji saistītas tādas pašas darbības vai bezdarbības akti, kas vērsti uz kopēju mērķi – izvairīties no nodokļu vai tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas, ko aptver vainīgās personas vienots nodoms, – nodarījums saskaņā ar Krimināllikuma 23. panta trešajā daļā noteikto atzīstams par atsevišķu turpinātu noziedzīgu nodarījumu. Nosakot turpināta noziedzīga nodarījuma rezultātā valstij nodarītos zaudējumus, tiek ņemts vērā viss zaudējumu apmērs, kāds valstij vai pašvaldībai nodarīts, izvairoties kā no viena, tā arī no dažāda veida nodokļu nomaksas⁴.

5 Pieejams: https://www.at.gov.lv/files/uploads/files/Nodokkli%20legalizacija_anonim.doc

Senāts arī norāda uz tiesu prakses apkopojumu „Tiesu prakse lietās par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas”⁵, kurā, atsaucoties uz judikatūrā paustajām atziņām, norādīts, ka jautājums par Krimināllikuma 218. panta otrajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu saistāms ar zaudējumu lielā apmērā nodarīšanu valstij vai pašvaldībai.

Apelācijas instances tiesa atzinusi, ka pierādījumi apstiprina apsūdzētā [pers. A] konkrētas objektīvās darbības, kas bija vērstas uz kopēju mērķi – izvairīties no likuma „Par nodokļiem un nodevām” 15. panta 2. punktā noteikto pienākumu godprātīgas pildīšanas likumā noteiktajā termiņā.

Senāts atzīst par nepamatotu aizstāvja kasācijas sūdzībā pausto viedokli, ka apsūdzētā [pers. A] darbībās nav konstatējama Krimināllikuma 218. panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva subjektīvā puse. No subjektīvās puses Krimināllikuma 218. pantā paredzētais noziedzīgais nodarījums ir tīšs noziegums, ko raksturo tiešs nodoms – izvairīties no nodokļu vai tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas.

Pieļaujot bezdarbību, kas veido Krimināllikuma 218. pantā paredzētā nozieguma objektīvo pusi, persona apzinās, ka šādas rīcības rezultātā valsts vai pašvaldība nesaņems attiecīgo maksājumu summu un tādējādi tiks nodarīti zaudējumi. Vainīgā psihiskā attieksme pret valstij vai pašvaldībai nodarītā zaudējuma apmēru nevar ietekmēt noziedzīgā nodarījuma subjektīvās puses izvērtējumu kopumā, ko raksturo tiešs nodoms un nosaka personas vēlēšanās izvairīties no nodokļu vai citu maksājumu nomaksas, veicot prettiesiskas darbības vai pieļaujot bezdarbības aktus un apdraudot valsts un tautsaimniecības intereses nodokļu iekasēšanas jomā.

Apelācijas instances tiesa atzinusi, ka lietā iegūtie pierādījumi, kā arī apsūdzētā [pers. A] liecības apstiprina, ka apsūdzētais [pers. A] apzinājies, ka viņa rīcības rezultātā valsts budžetā netiks iemaksāti likumā noteiktie nodokļi.

Senāts atzīst par nepamatotu arī juridiskās personas pārstāvja kasācijas sūdzībā izteikto viedokli, ka lietā nav konstatēta SIA „[Nosaukums A]” ieinteresētība [pers. A] inkriminētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, kas paredzēts Krimināllikuma 218. panta otrajā daļā. Apsūdzētā noziedzīgo darbību rezultātā SIA „[Nosaukums A]” tika radītas nepamatotas finansiālas priekšrocības, tās rīcībā atstājot finanšu līdzekļus uzņēmuma darbības attīstībai. Savukārt valstij ar šādu rīcību tika nodarīti zaudējumi lielā apmērā.

Apelācijas instances tiesa, nosakot apsūdzētajam [pers. A] sodu, ir ņēmusi vērā apstākli, ka ir atlīdzināts nodarītais kaitējums. Turklāt tiesa šo apstākli atzinusi par apsūdzētā [pers. A] atbildību mīkstinošu apstākli un mīkstinājusi ar pirmās instances tiesas viņam noteikto sodu. Tāpat apelācijas instances tiesa atzinusi par pamatotu pirmās instances tiesas secināto, ka apsūdzētajam pamatoti piespriests papildsods.

Senāts konstatē, ka apelācijas instances tiesa, nosakot apsūdzētajam [pers. A] sodu, vadījusies no Krimināllikuma 46. pantā norādītajiem soda noteikšanas vispārīgajiem principiem, kā arī atzinusi par pamatotu pirmās instances tiesas spriedumā secināto, ka Krimināllikuma 35. pantā noteiktā soda mērķa sasniegšanai [pers. A] sods nosakāms brīvības atņemšanas veidā. Savukārt, izvērtējot ar noziedzīgo nodarījumu radīto kaitējumu, atzinusi, ka nodarītais kaitējums, proti, 105 667,51 eiro apmērā, nav atzīstams par tādu, lai [pers. A] atbrīvotu no kriminālatbildības.

Senāts nolēma atstāt negrozītu Rīgas apgabaltiesas 2021. gada 19. aprīļa spriedumu, bet apsūdzētā [pers. A] aizstāvja un SIA „[Nosaukums A]” pārstāvja kasācijas sūdzības noraidīt. 

Sagatavots pēc Senāta Krimināllietu departamenta lēmuma lietā Nr. SKK–85/2022

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2023. gada februāra (116.) numurā.