Izskatāmajā lietā pieteicēja darba ņēmēja statuss bija reģistrēts kā kapitālsabiedrības valdes loceklim un viņš savus pienākumus kapitālsabiedrībā veica bez atlīdzības.

Administratīvā apgabaltiesa, tāpat kā Administratīvā rajona tiesa secināja, ka pieteicējs ilgstoši līdz 2019. gada decembrim kā darba ņēmējs bija pakļauts visiem sociālās apdrošināšanas veidiem, bet, sākot no 2019. gada decembra, pieteicēja darba ņēmēja statuss reģistrēts kā kapitālsabiedrības valdes loceklim atbilstoši likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 1. panta 2. punkta „m” apakšpunktam. Minētais nozīmē, ka pieteicējs kopš 2019. gada decembra bija pakļauts pensiju apdrošināšanai, veselības apdrošināšanai un invaliditātes apdrošināšanai, bet nebija pakļauts slimības apdrošināšanai. Līdz ar to brīdī, kad iestājās apdrošināšanas gadījums (2020. gada 17. martā), pieteicējs nebija sociāli apdrošināts slimībai, tādēļ pieteicējam slimības pabalsts nepienākas. Nav nozīmes, ka par pieteicēju sešus mēnešus 24 mēnešu periodā veiktas slimības apdrošināšanas iemaksas.

Senātā bija izšķirams jautājums par to, kādiem priekšnoteikumiem ir jāpastāv, lai personai būtu tiesības uz slimības pabalstu. Tā kā pieteicējs pienākumus kapitālsabiedrībā veica bez atlīdzības, nepastāvēja viens no priekšnoteikumiem slimības pabalsta piešķiršanai – nav konstatējams ienākumu zaudējums darbnespējas dēļ. Senāts atzīst, ka apgabaltiesa pareizi secināja, ka pieteicējam nav tiesību uz slimības pabalstu, jo pieteicējs neatbilst kritērijam par ienākumu zaudējumu darbnespējas dēļ (kas pats par sevi jau ir šķērslis slimības pabalsta piešķiršanai), kā arī pieteicējs nebija sociāli apdrošināts slimībai strīdus darbnespējas laikā.

Kā motīvu daļā norādījis Senāts, Pieteicējs savu viedokli par tiesībām uz slimības pabalstu ir balstījis uzlikuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 11. panta pirmo daļu. Minētajā tiesību normā ir norādīts, ka slimības pabalstu piešķir personai, ja par šo personu Latvijas Republikā ir veiktas vai bija jāveic valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas slimības apdrošināšanai ne mazāk kā trīs mēnešus pēdējo sešu mēnešu periodā pirms mēneša, kurā iestājies apdrošināšanas gadījums, vai ne mazāk kā sešus mēnešus pēdējo 24 mēnešu periodā pirms mēneša, kurā iestājies apdrošināšanas gadījums, un personai ir darba ņēmēja vai pašnodarbinātā statuss darba nespējas laikā. Pieteicējs norāda, ka par viņu ir veiktas valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas slimības apdrošināšanai norādītajā laika periodā, kā arī viņam ir darba ņēmēja statuss.

Kasācijas sūdzības arguments, ka minētā tiesību norma ir pamats slimības pabalsta piešķiršanai, ir kļūdains.

Likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 11. panta pirmā daļa ir tikai viens no vairākiem priekšnoteikumiem, kuriem vienlaikus ir jāpastāv, lai personai būtu tiesības uz slimības pabalstu. Diviem no tiem – darba nespēja slimības dēļ un ienākumu zaudējums minētās darbnespējas dēļ. Minētajā tiesību normā norādītā apdrošināšanas perioda konstatēšana pati par sevi, vienlaikus nepastāvot arī citiem priekšnoteikumiem, nerada tiesības uz slimības pabalstu. Apgabaltiesa secināja, ka pieteicējs neatbilst kritērijam par ienākumu zaudējumu darbnespējas dēļ (kas pats par sevi jau ir šķērslis slimības pabalsta piešķiršanai), kā arī pieteicējs nebija sociāli apdrošināts slimībai strīdus darbnespējas laikā.

Likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 6. panta pirmajā daļā ir norādīts, ka darba ņēmēji, par kuriem sociālās apdrošināšanas iemaksas ir jāveic vispārējā režīmā, ir sociāli apdrošināmi atbilstoši visiem sociālās apdrošināšanas veidiem. Sociālās apdrošināšanas veidi ir uzskaitīti minētā likuma 4. pantā, panta 5. punktā citstarp ir norādīta slimības apdrošināšana. Tātad vispārīgā gadījumā darba ņēmēji ir apdrošināmi visiem sociālās apdrošināšanas veidiem, kas uzskaitīti minētā likuma 4. pantā, tajā skaitā arī slimības apdrošināšanai. Tomēr likumā „Par valsts sociālo apdrošināšanu” ir norādītas arī personu grupas, kuras nav apdrošināmas visiem sociālās apdrošināšanas veidiem. Viena no šādām personu grupām ir norādīta 6. panta 2.³ daļā, atbilstoši kurai kapitālsabiedrības valdes loceklis, kurš atbilst darba ņēmēja statusam saskaņā ar šā likuma 1. panta 2. punkta „m” apakšpunkta nosacījumiem, ir pakļauts pensiju apdrošināšanai, veselības apdrošināšanai un invaliditātes apdrošināšanai, bet kapitālsabiedrības valdes loceklis, kurš atbilst darba ņēmēja statusam saskaņā ar šā likuma 1. panta 2. punkta „m” apakšpunkta nosacījumiem un ir sasniedzis vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, vai kuram ir piešķirta valsts vecuma pensija (tai skaitā priekšlaicīgi), ir pakļauts pensiju apdrošināšanai, veselības apdrošināšanai. Tātad uz minēto personu grupu ir attiecināma tikai daļa no 4. pantā norādītajiem sociālās apdrošināšanas veidiem, slimības apdrošināšana neietilpst attiecināmo apdrošināšanas veidu lokā.

Senāts arī norādījis, ka pildīt kapitālsabiedrības valdes locekļa pienākumus bez atlīdzības, tādējādi nesaņemot ienākumus un neesot sociāli apdrošinātam slimības gadījumam, ir personas izvēle, nevis tiesību normās noteikts šķērslis uz Latvijas Republikas Satversmes 109. pantā garantēto sociālo nodrošinājumu.