Latvijas Republikas Senātā 2023. gada nogalē izskatītas vairākas nozīmīgas ar darba strīdiem saistītas lietas. Senātam nācies skaidrot Darba likuma normas attiecībā uz prettiesiski atlaista darbinieka atjaunošanu darbā, norādot, ka darbiniekam izmaksājama vidējā izpeļņa par visu darba piespiedu kavējuma laiku. Savukārt civildienesta tiesiskajās attiecībās dažkārt ierēdņiem rodas šaubas, vai Darba likuma normas attiecināmas arī uz darbu valsts iestādē, jo uz valsts civildienestā nodarbinātajiem attiecas Valsts civildienesta likums. 

Senāta Civillietu departamenta 20.12.2023. spriedums lietā Nr. SKC–1032/2023 (C69169023)

Vai darbinieka atteikšanās no tiesas procesā piedāvāta jauna darba līguma noslēgšanas nozīmē, ka tiek zaudētas tiesības uz atlīdzību par darba piespiedu kavējuma laiku? Vai darbiniekam ir pienākums akceptēt sev neizdevīgu tiesisko situāciju, ja tās cēlonis ir darba devēja prettiesiskā rīcība?

Lietas faktiskie apstākļi

Darbinieks ar darba devēju 28.12.2022. parakstīja vienošanos par darba tiesisko attiecību izbeigšanu, bet jau pēc pāris dienām – 05.01.2023. – darbinieks cēla prasību tiesā, lūdzot atzīt vienošanos par spēkā neesošu, atjaunot viņu darbā un piedzīt atlīdzību par darba piespiedu kavējuma laiku. 

Ar pirmās instances tiesas spriedumu prasība noraidīta. 

Apelācijas instances tiesa ar 14.07.2023. spriedumu prasību apmierināja daļēji – vienošanās atzīta par spēkā neesošu no tās noslēgšanas brīža, darbinieks atjaunots darbā un no darba devējas piedzīta vidējā izpeļņa par darba piespiedu kavējumu laikā no 29.12.2022. līdz 29.03.2023. Atlīdzība par darba piespiedu kavējuma laiku netika piedzīta par laika periodu no 29.03.2023. līdz sprieduma pasludināšanas dienai, jo 29.03.2023. (pirmās instances tiesas sēdē) darba devēja piedāvāja atjaunot darbinieku darbā bez jebkādām naudas izmaksām un noslēgt jaunu darba līgumu, bet darbinieks no šāda piedāvājuma atteicies, norādot, ka tādējādi būtu „pārrāvums darba stāžā” un bez kompensācijas būtu jādzīvo „bada maizē”. Apelācijas instances tiesa šādu darbinieka atteikšanos tikt atjaunotam darbā atzina par objektīvi nepamatotu. Apelācijas instances tiesa norādīja, ka gadījumā, ja darbinieks būtu piekritis šim piedāvājumam, viņš atgūtu gan darbu, gan regulārus ienākumus un viņam nebūtu pienākuma atmaksāt bezdarbnieka pabalstu par periodu no 29.03.2023. līdz 14.07.2023.

Senāta atziņas

Senāts atzina, ka spriedums ir atceļams daļā, ar kuru noraidīta darbinieka prasība par vidējās izpeļņas piedziņu par laiku pēc 29.03.2023. Senāts norādīja, ka tiesai, lai noraidītu prasību par vidējās izpeļņas piedziņu par spriedumā norādīto laiku, bija jānodibina apstākļi, kas liecina, ka darbiniekam no 29.03.2023. bija nodrošināta reāla iespēja atsākt strādāt saskaņā ar uzteiktā darba līguma nosacījumiem un viņam par laiku no 29.12.2022. līdz 29.03.2023. samaksāta vidējā izpeļņa. Senāts izteica turpmāk minētās atziņas.

Par darba piespiedu kavējuma laiku

Darba likuma 126. panta pirmā daļa noteic, ka darbiniekam, kas prettiesiski atlaists no darba un atjaunots iepriekšējā darbā, saskaņā ar tiesas spriedumu izmaksājama vidējā izpeļņa par visu darba piespiedu kavējuma laiku. 

Jauna darba līguma noslēgšana vai atjaunošana darbā

Jauna darba līguma noslēgšana tiesisko seku ziņā nav tas pats, kas atjaunošana darbā.

Lai noslēgtu jaunu darba līgumu ir nepieciešams jauns abu līdzēju gribas izteikums attiecībā uz darba līguma noslēgšanu un arī attiecībā uz tā sastāvdaļām. 

Iekams pušu saskaņots gribas izteikums nav rezultējies noslēgtajā darba līgumā, nav pamata uzskatīt, ka darbiniekam nodarītais tiesību aizskārums ticis novērsts. 

Piedāvājums noslēgt izlīgumu, kas paredz jaunu darba līguma noslēgšanu, nevis darbinieka atjaunošanu iepriekšējā darbā, līdztekus nosacījumam, ka netiks veiktas nekādas naudas līdzekļu izmaksas, pasliktinātu prasītāja tiesisko stāvokli pretēji normatīvajos aktos noteiktajam regulējumam un radītu tam nelabvēlīgas mantiskās sekas. 

Ja darba devējs tiesvedības laikā ir gatavs labprātīgi atjaunot darbinieku darbā 

Arī tad, ja tiesvedības laikā darba devēja nolemj labprātīgi atjaunot darbinieku darbā, tai ir pienākums samaksāt vidējo izpeļņu prettiesiski atlaistam darbiniekam par visu darba piespiedu kavējuma laiku (sk. Darba likuma 126. pantu). Minēto darba devēja pienākumu saistoši neietekmē fakts, ka, saņemot vidējo izpeļņu par darba piespiedu kavējuma laiku, darbiniekam ir jāatmaksā saņemtais bezdarbnieka pabalsts. Gadījumā, ja darbinieks ir atjaunojams darbā, viņam ir tiesības saņemt vidējo izpeļņu par visu darba piespiedu kavējuma laiku neatkarīgi no tā, vai viņš saņem bezdarbnieka pabalstu. 

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2024. gada februāra (128.) numurā.

BJP NUMURU E-ARHĪVS