0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

E-ŽURNĀLS BILANCEBILANCES RAKSTIKā atšķiras nodokļi Latvijā, Lietuvā un Igaunijā? Uzziniet video sižetā!

Kā atšķiras nodokļi Latvijā, Lietuvā un Igaunijā? Uzziniet video sižetā!

Ikars Kubliņš, Kristaps Mednis

Foto: Unsplash

Nodokļu sistēma ir viens no tiešākajiem valsts rīcībā esošajiem instrumentiem gan ekonomikas attīstības, gan labklājības izaugsmes veicināšanai. Uzņēmēji kā Latvijas konkurētspējai nelabvēlīgu faktoru salīdzinājumā ar Baltijas kaimiņvalstīm publiski visbiežāk uzsver tieši nodokļu slogu – jo īpaši darbaspēka nodokļus. Bet cik liela patiesībā varētu būt nodokļu ietekme uz ekonomisko aktivitāti? Un kādā mērā Latvijas nodokļi atšķiras no Lietuvā un Igaunijā piemērotajiem? Kas būtu jāmaina? Žurnāla Bilance pētniecisko rakstu sērijas “Latvija Baltijas ekonomikā: Kā panākt un apsteigt Lietuvu un Igauniju?” trešā publikācija veltīta Baltijas nodokļu sistēmu salīdzinājumam.

Video sižetā skaidro Ikars Kubliņš, portāla BilancePLZ redaktors.

 

Eurostat dati liecina, ka tā sauktā nodokļu plaisa, kas rāda starpību starp darbinieka uz rokas saņemto atalgojumu un to, cik šis atalgojums izmaksā darba devējam, zemāku algu grupā 2022. gadā Latvijā bijusi 37,2%. Eiropas Savienības (ES) mērogā tas nav ne pārāk augsts, ne zems rādītājs – esam apmēram tabulas vidusdaļā, ieņemot 13. vietu. Lietuvai un Igaunijai rādītāji ir labāki – 34,5% Igaunijā un 33,8% Lietuvā. Līdzīga situācija ir arī vidējo algu sektorā. Augstākais kopējo nodokļu slogs joprojām saglabājas Latvijā (41%), kam seko Igaunija (38%) un Lietuva (36%).

Tiesa gan, apskatot Eurostat kopējo tabulu, redzams, ka ES konkurētspējīgas ekonomikas ir gan nodokļu plaisas “smagajā”, gan “vieglajā” galā. Augstākās nodokļu plaisas ir Beļģijā, Vācijā, Austrijā, zemākās – Kiprā, Maltā un Īrijā. Korelācija starp “vieglāku” darbaspēka nodokļu slogu un attīstītāku ekonomiku vismaz no šiem datiem nav konstatējama.

Kā skaidro Latvijas Bankas eksperts Kārlis Vilerts, nodokļu sloga mazināšana pasaulē vērojama kopš astoņdesmito gadu beigām, taču nav tā, ka ekonomikas izaugsme kopš šī perioda būtu kļuvusi straujāka, drīzāk pat pretēji. Arī Eiropas kontekstā nav redzams, ka valstīs ar augstāku nodokļu slogu ekonomiskā izaugsme būtu lēnāka. Nodokļu sloga mazināšana kļūst svarīga tad, ja bizness vēlas konkurēt ar mazākām izmaksām – proti, saražot lētāk nekā konkurenti. Taču tas nav ceļš uz attīstītu valsti. Ceļš uz attīstītu valsti ir nevis konkurēt ar zemākām izmaksām, bet gan ar augstāku kvalitāti. Un, lai bizness varētu radīt augstākas kvalitātes preces un pakalpojumus, valstij ir nepieciešami nodokļu ieņēmumi, kurus ieguldīt izglītībā, zinātnē, veselībā, drošībā un citās jomās, kas ir priekšnoteikums gudra, profesionāla, veselīga darbaspēka pieejamībai, skaidro Kārlis Vilerts.

Kā tieši atšķiras galvenie nodokļi Latvijā, Lietuvā un Igaunijā? Ja runājam par iedzīvotāju ienākuma nodokli, tā pamatlikme visās trijās valstīs ir vienāda – 20%. Latvijā un Lietuvā gan ir spēkā arī paaugstinātās progresīvās likmes, kamēr Igaunijā tādu nav. Tomēr galvenās atšķirības rada neapliekamā minimuma piemērošana. Igaunijā šogad maksimālais neapliekamais minimums ir 654 eiro, turklāt tas tiek piemērots algām līdz pat 1200 eiro. Latvijā augstākais neapliekamais minimums ir 500 eiro, bet maksimālā apmērā tiek piemērots tikai tikpat lielām – 500 eiro algām. Lietuvā maksimālais neapliekamais minimums šogad ir 625 eiro, un tas tiek piemērots algām līdz minimālās algas apmēram, kas Lietuvā patlaban ir 840 eiro. 

Jāsecina, ka mazāko algu sektorā darbaspēka nodokļu sloga lielumu Latvijā nosaka krietni skopāka neapliekamā minimuma piemērošanas sistēma nekā kaimiņvalstīs.   

Valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu (VSAOI) jomā katra no Baltijas valstīm izvēlējusies iet savu ceļu. Igaunijā šī likme ir visaugstākā – 37,4%, seko Latvija ar 34,09%, bet Lietuvā sociālās apdrošināšanas iemaksas ir gandrīz divreiz mazākas – tikai 21,29%.

Uzņēmumu ienākuma nodokļa jomā Latvija jau piecus gadus ir “uz viena viļņa” ar Igauniju – abās valstīs uzņēmuma nesadalītā peļņa ir atbrīvota no nodokļa maksāšanas. Lietuvā uzņēmumu ienākuma nodokļa standarta likme ir 15%, taču mazajiem uzņēmumiem šī likme ir tikai 5% apmērā. Jāpiebilst, ka, sadalot dividendes, jāmaksā vēl atsevišķs nodoklis 15% apmērā.

Arī pašnodarbināto jomā vērojama Latvijas un Igaunijas nodokļu sistēmu cieša tuvība, kamēr Lietuvā pastāv cita pieeja. Gan Latvijā, gan Igaunijā pašnodarbinātais maksā standarta iedzīvotāju ienākuma nodokli 20% apmērā (Latvijā, ievērojot arī progresīvās likmes), savukārt Lietuvā pašnodarbinātajam, ja tas gadā pelna līdz 20 000 eiro, jāmaksā tikai 5% ienākuma nodoklis. Pašnodarbinātā ienākumiem pieaugot līdz 35 000 eiro gadā, nodoklis pakāpeniski aug no 5% līdz maksimālajam 15% slieksnim. Tiesa gan, šovasar Lietuvas Finanšu ministrija un valdība paziņojusi par plāniem celt pašnodarbināto ienākuma nodokli, laikā līdz 2026. gadam pakāpeniski pielīdzinot to vispārējai likmei – citiem vārdiem, ejot Latvijas un Igaunijas pēdās.

Redzams, ka kopumā lielu manevra iespēju, lai Latvijas nodokļu sistēmu padarītu “lētāku” un konkurētspējīgāku Baltijā, nemaz nav. Uzņēmumu ienākuma nodoklis (UIN) jau tagad ir nulle, savukārt darbaspēka nodokļu ziņā, kā atzīmē arī Kārlis Vilerts, lielākās iespējas drīzāk būtu sociālo iemaksu, nevis iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmēs. Tiesa gan, neapliekamais minimums ir instruments, ko varētu izmantot daudz dāsnāk, līdzīgi kā Igaunijā vai vismaz Lietuvā.

Kārlis Vilerts gan norāda uz atjautīgu Latvijas Bankas piedāvājumu, kā samazināt darbaspēka nodokļus, nezaudējot nodokļu ieņēmumus. Proti, veikt tādu kā rokādi – samazināt algas nodokļus un celt pievienotās vērtības nodokli (PVN). Tam būtu pozitīva ietekme uz konkurētspēju. Eksporta tirgū precēm cena nepieaugtu, jo eksportam PVN netiek piemērots. Vietējā tirgū gan pieaugtu, taču pieaugtu kā pašmāju ražojuma, tā arī importētajām precēm. Turklāt pašmāju ražotājiem šo PVN kāpumu absorbētu samazinātie darbaspēka nodokļi. Tiesa, pašreizējā ekonomiskā situācija gan nav pateicīgākais brīdis šai idejai. Kā zināms, vēl aizvien notiek nikna cīņa ar inflāciju, un savā ziņā PVN paaugstināšana būtu kā petrolejas liešana ugunskurā, kuru paralēli mēģina dzēst ar ūdeni. Tāpēc pie šīs idejas varētu atgriezties nākamajā gadā, paredz Kārlis Vilerts.

Vēl viens iespējamais izmaiņu virziens ir UIN atliktā maksājuma režīma atcelšana, sākot piemērot nodokli arī nesadalītajai peļņai, līdzīgi kā Lietuvā un gandrīz visās citās valstīs. Tas ļautu samazināt citus, piemēram, darbaspēka nodokļus. Tomēr eksperti gan saka – ar šo nevajadzētu steigties. Tieši tagad beidzot pamazām sākot parādīties pirmie augļi no UIN reformas. Uzņēmumu kapitalizācijas rādītāji kļūstot arvien labāki, lai gan tie joprojām ne tuvu nav tādi, kā tika cerēts.

Ir gan viens virziens, kā mūsu nodokļu sistēmu padarīt konkurētspējīgāku, pat nezaudējot budžeta ieņēmumus. Proti – samazināt tās birokrātisko slogu, atskaitīšanās sarežģītību. “Maksimāli vienkāršai, ar skaidriem nosacījumiem, vienu vai diviem maksājamiem nodokļiem – tādai jābūt nodokļu uzskaitei mazajiem un vidējiem uzņēmumiem,” – saka Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns Gundars Bērziņš. Viņam piekrīt arī Kārlis Vilerts, secinot: “Birokrātiskā procesa vienkāršošana sniegtu daudz lielākus augļus, nekā vērienīga nodokļu likmju pārskatīšana.”

Mediju atbalsta fonds

Projektu «Latvija Baltijas ekonomikā: kā panākt un apsteigt Lietuvu un Igauniju?» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas «Kā atšķiras nodokļi Latvijā, Lietuvā un Igaunijā? » saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests. #SIF_MAF2023

Jums arī varētu interesēt…

Autoratlīdzību saņēmējiem piedāvā vienoto 25% likmi un saglabāt iespēju nereģistrēties
Valdība atbalstījusi izmaiņas PVN likumā, kas paredz pārskatīt nosacījumus attiecībā uz priekšnodokļa korekciju zaudētiem parādiem
Kāpēc svarīgs VID nodokļu maksātāju reitings un kā to uzlabot?
Ārvalstīs gūto ienākumu deklarēšanas pienākums

 

Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus
Foto: Unsplash

Nodokļu sistēma ir viens no tiešākajiem valsts rīcībā esošajiem instrumentiem gan ekonomikas attīstības, gan labklājības izaugsmes veicināšanai. Uzņēmēji kā Latvijas konkurētspējai nelabvēlīgu faktoru salīdzinājumā ar Baltijas kaimiņvalstīm publiski visbiežāk uzsver tieši nodokļu slogu - jo īpaši darbaspēka nodokļus. Bet cik liela patiesībā varētu būt nodokļu ietekme uz ekonomisko aktivitāti? Un kādā mērā Latvijas nodokļi atšķiras no Lietuvā un Igaunijā piemērotajiem? Kas būtu jāmaina? Žurnāla Bilance pētniecisko rakstu sērijas “Latvija Baltijas ekonomikā: Kā panākt un apsteigt Lietuvu un Igauniju?” trešā publikācija veltīta Baltijas nodokļu sistēmu salīdzinājumam.

Video sižetā skaidro Ikars Kubliņš, portāla BilancePLZ redaktors.

 

Eurostat dati liecina, ka tā sauktā nodokļu plaisa, kas rāda starpību starp darbinieka uz rokas saņemto atalgojumu un to, cik šis atalgojums izmaksā darba devējam, zemāku algu grupā 2022. gadā Latvijā bijusi 37,2%. Eiropas Savienības (ES) mērogā tas nav ne pārāk augsts, ne zems rādītājs - esam apmēram tabulas vidusdaļā, ieņemot 13. vietu. Lietuvai un Igaunijai rādītāji ir labāki - 34,5% Igaunijā un 33,8% Lietuvā. Līdzīga situācija ir arī vidējo algu sektorā. Augstākais kopējo nodokļu slogs joprojām saglabājas Latvijā (41%), kam seko Igaunija (38%) un Lietuva (36%).

Tiesa gan, apskatot Eurostat kopējo tabulu, redzams, ka ES konkurētspējīgas ekonomikas ir gan nodokļu plaisas “smagajā”, gan “vieglajā” galā. Augstākās nodokļu plaisas ir Beļģijā, Vācijā, Austrijā, zemākās - Kiprā, Maltā un Īrijā. Korelācija starp “vieglāku” darbaspēka nodokļu slogu un attīstītāku ekonomiku vismaz no šiem datiem nav konstatējama.

Kā skaidro Latvijas Bankas eksperts Kārlis Vilerts, nodokļu sloga mazināšana pasaulē vērojama kopš astoņdesmito gadu beigām, taču nav tā, ka ekonomikas izaugsme kopš šī perioda būtu kļuvusi straujāka, drīzāk pat pretēji. Arī Eiropas kontekstā nav redzams, ka valstīs ar augstāku nodokļu slogu ekonomiskā izaugsme būtu lēnāka. Nodokļu sloga mazināšana kļūst svarīga tad, ja bizness vēlas konkurēt ar mazākām izmaksām - proti, saražot lētāk nekā konkurenti. Taču tas nav ceļš uz attīstītu valsti. Ceļš uz attīstītu valsti ir nevis konkurēt ar zemākām izmaksām, bet gan ar augstāku kvalitāti. Un, lai bizness varētu radīt augstākas kvalitātes preces un pakalpojumus, valstij ir nepieciešami nodokļu ieņēmumi, kurus ieguldīt izglītībā, zinātnē, veselībā, drošībā un citās jomās, kas ir priekšnoteikums gudra, profesionāla, veselīga darbaspēka pieejamībai, skaidro Kārlis Vilerts.

Kā tieši atšķiras galvenie nodokļi Latvijā, Lietuvā un Igaunijā? Ja runājam par iedzīvotāju ienākuma nodokli, tā pamatlikme visās trijās valstīs ir vienāda - 20%. Latvijā un Lietuvā gan ir spēkā arī paaugstinātās progresīvās likmes, kamēr Igaunijā tādu nav. Tomēr galvenās atšķirības rada neapliekamā minimuma piemērošana. Igaunijā šogad maksimālais neapliekamais minimums ir 654 eiro, turklāt tas tiek piemērots algām līdz pat 1200 eiro. Latvijā augstākais neapliekamais minimums ir 500 eiro, bet maksimālā apmērā tiek piemērots tikai tikpat lielām - 500 eiro algām. Lietuvā maksimālais neapliekamais minimums šogad ir 625 eiro, un tas tiek piemērots algām līdz minimālās algas apmēram, kas Lietuvā patlaban ir 840 eiro. 

Jāsecina, ka mazāko algu sektorā darbaspēka nodokļu sloga lielumu Latvijā nosaka krietni skopāka neapliekamā minimuma piemērošanas sistēma nekā kaimiņvalstīs.   

Valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu (VSAOI) jomā katra no Baltijas valstīm izvēlējusies iet savu ceļu. Igaunijā šī likme ir visaugstākā - 37,4%, seko Latvija ar 34,09%, bet Lietuvā sociālās apdrošināšanas iemaksas ir gandrīz divreiz mazākas - tikai 21,29%.

Uzņēmumu ienākuma nodokļa jomā Latvija jau piecus gadus ir “uz viena viļņa” ar Igauniju - abās valstīs uzņēmuma nesadalītā peļņa ir atbrīvota no nodokļa maksāšanas. Lietuvā uzņēmumu ienākuma nodokļa standarta likme ir 15%, taču mazajiem uzņēmumiem šī likme ir tikai 5% apmērā. Jāpiebilst, ka, sadalot dividendes, jāmaksā vēl atsevišķs nodoklis 15% apmērā.

Arī pašnodarbināto jomā vērojama Latvijas un Igaunijas nodokļu sistēmu cieša tuvība, kamēr Lietuvā pastāv cita pieeja. Gan Latvijā, gan Igaunijā pašnodarbinātais maksā standarta iedzīvotāju ienākuma nodokli 20% apmērā (Latvijā, ievērojot arī progresīvās likmes), savukārt Lietuvā pašnodarbinātajam, ja tas gadā pelna līdz 20 000 eiro, jāmaksā tikai 5% ienākuma nodoklis. Pašnodarbinātā ienākumiem pieaugot līdz 35 000 eiro gadā, nodoklis pakāpeniski aug no 5% līdz maksimālajam 15% slieksnim. Tiesa gan, šovasar Lietuvas Finanšu ministrija un valdība paziņojusi par plāniem celt pašnodarbināto ienākuma nodokli, laikā līdz 2026. gadam pakāpeniski pielīdzinot to vispārējai likmei - citiem vārdiem, ejot Latvijas un Igaunijas pēdās.

Redzams, ka kopumā lielu manevra iespēju, lai Latvijas nodokļu sistēmu padarītu “lētāku” un konkurētspējīgāku Baltijā, nemaz nav. Uzņēmumu ienākuma nodoklis (UIN) jau tagad ir nulle, savukārt darbaspēka nodokļu ziņā, kā atzīmē arī Kārlis Vilerts, lielākās iespējas drīzāk būtu sociālo iemaksu, nevis iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmēs. Tiesa gan, neapliekamais minimums ir instruments, ko varētu izmantot daudz dāsnāk, līdzīgi kā Igaunijā vai vismaz Lietuvā.

Kārlis Vilerts gan norāda uz atjautīgu Latvijas Bankas piedāvājumu, kā samazināt darbaspēka nodokļus, nezaudējot nodokļu ieņēmumus. Proti, veikt tādu kā rokādi - samazināt algas nodokļus un celt pievienotās vērtības nodokli (PVN). Tam būtu pozitīva ietekme uz konkurētspēju. Eksporta tirgū precēm cena nepieaugtu, jo eksportam PVN netiek piemērots. Vietējā tirgū gan pieaugtu, taču pieaugtu kā pašmāju ražojuma, tā arī importētajām precēm. Turklāt pašmāju ražotājiem šo PVN kāpumu absorbētu samazinātie darbaspēka nodokļi. Tiesa, pašreizējā ekonomiskā situācija gan nav pateicīgākais brīdis šai idejai. Kā zināms, vēl aizvien notiek nikna cīņa ar inflāciju, un savā ziņā PVN paaugstināšana būtu kā petrolejas liešana ugunskurā, kuru paralēli mēģina dzēst ar ūdeni. Tāpēc pie šīs idejas varētu atgriezties nākamajā gadā, paredz Kārlis Vilerts.

Vēl viens iespējamais izmaiņu virziens ir UIN atliktā maksājuma režīma atcelšana, sākot piemērot nodokli arī nesadalītajai peļņai, līdzīgi kā Lietuvā un gandrīz visās citās valstīs. Tas ļautu samazināt citus, piemēram, darbaspēka nodokļus. Tomēr eksperti gan saka - ar šo nevajadzētu steigties. Tieši tagad beidzot pamazām sākot parādīties pirmie augļi no UIN reformas. Uzņēmumu kapitalizācijas rādītāji kļūstot arvien labāki, lai gan tie joprojām ne tuvu nav tādi, kā tika cerēts.

Ir gan viens virziens, kā mūsu nodokļu sistēmu padarīt konkurētspējīgāku, pat nezaudējot budžeta ieņēmumus. Proti - samazināt tās birokrātisko slogu, atskaitīšanās sarežģītību. “Maksimāli vienkāršai, ar skaidriem nosacījumiem, vienu vai diviem maksājamiem nodokļiem - tādai jābūt nodokļu uzskaitei mazajiem un vidējiem uzņēmumiem,” - saka Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns Gundars Bērziņš. Viņam piekrīt arī Kārlis Vilerts, secinot: “Birokrātiskā procesa vienkāršošana sniegtu daudz lielākus augļus, nekā vērienīga nodokļu likmju pārskatīšana.”

Mediju atbalsta fonds

Projektu «Latvija Baltijas ekonomikā: kā panākt un apsteigt Lietuvu un Igauniju?» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas «Kā atšķiras nodokļi Latvijā, Lietuvā un Igaunijā? » saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests. #SIF_MAF2023

Jums arī varētu interesēt...

Autoratlīdzību saņēmējiem piedāvā vienoto 25% likmi un saglabāt iespēju nereģistrēties
Valdība atbalstījusi izmaiņas PVN likumā, kas paredz pārskatīt nosacījumus attiecībā uz priekšnodokļa korekciju zaudētiem parādiem
Kāpēc svarīgs VID nodokļu maksātāju reitings un kā to uzlabot?
Ārvalstīs gūto ienākumu deklarēšanas pienākums