Valsts ieņēmumu dienests (turpmāk – dienests) uzlika pieteicējai SIA pienākumu samaksāt budžetā valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (turpmāk – obligātās iemaksas), soda naudu, nokavējuma naudu un iedzīvotāju ienākuma nodokļa soda naudu. 

Lēmumā dienests konstatēja, ka pieteicēja grāmatvedības uzskaitē nav pilnībā uzrādījusi saviem darbiniekiem izmaksāto darba algu un nav aprēķinājusi un samaksājusi budžetā obligātās iemaksas un iedzīvotāju ienākuma nodokli pilnā apmērā.

Nepiekrītot lēmumam, pieteicēja vērsās tiesā. 

Gan pirmās, gan apelācijas instances tiesas SIA pieteikumu noraidīja. Spriedumā norādīts, ka dienests ieguva pierādījumus tam, ka SIA saviem darbiniekiem maksā „aplokšņu algas”. Lietā ir pierādīts fakts, ka pieteicējas darbiniekiem faktiski tika izmaksātas lielākas algas, nekā tika reģistrēts pieteicējas grāmatvedībā.

Senāts atstāja spriedumu negrozītu un atzina, ka likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 16.¹ panta 1.¹ daļas piemērošanai nav nepieciešams konstatēt 5.¹ daļā minētos nosacījumus. Proti, piemērojot panta 1.¹ daļu, nav jānoskaidro, vai darba devējam bija tādi ienākumi, no kuriem bija iespējams veikt darbiniekiem lielāku samaksu, nekā norādīts grāmatvedības uzskaitē. Tāpat arī nav jāpārliecinās par to, vai darba devējs ir pierādījis grāmatvedības uzskaitē uzrādīto darba algu aprēķinu pamatotību.

Senāta atziņas

Par likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 16. panta 1.¹ daļas tvērumu

No 16. panta 1.¹ daļas izriet, ka tā attiecas uz gadījumiem, kad dienesta rīcībā ir informācija par nodokļa maksātāja aprēķinātiem vai izmaksātiem ienākumiem vai ienākumiem, kuri bija jāaprēķina un jāizmaksā, un no kuriem nav aprēķinātas obligātās iemaksas. 

Šāda informācija varētu būt, piemēram, dienesta iegūti darbinieku algu saraksti [kā tas ir izskatāmajā gadījumā] vai arī, piemēram, informācija, kas iegūta no darbiniekiem par viņiem izmaksājamām/izmaksātām summām. 

Šādā gadījumā dienestam ir pienākums piedzīt no darba devēja obligāto iemaksu starpību starp summu, kas aprēķināta saskaņā ar dienesta rīcībā esošo informāciju un darba devēja aprēķināto obligāto iemaksu summu. 

Par likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 5.¹ daļas tvērumu

1 Sal. Senāta 2021. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. SKA–511/2021, 7. punkts.

Likuma 5.¹ daļa ir piemērojama gadījumos, kad darba devējs ir uzrādījis aprēķinātos darbinieka darba ienākumus (tātad darbinieks ir deklarēts), bet pastāv apstākļi, kas rada šaubas par darba devēja aprēķināto darbinieka ienākumu apmēru un rada nepieciešamību tos precizēt. Šādā gadījumā papildu obligātās iemaksas aprēķina kā starpību starp dienesta konstatēto un darba devēja deklarēto.¹

Tātad šajā gadījumā norma neparedz, ka dienesta rīcībā būtu jābūt informācijai par nodokļa maksātāja aprēķinātiem vai izmaksātiem ienākumiem vai ienākumiem, kuri bija jāaprēķina un jāizmaksā (kā tas ir 16.¹ panta 1.¹ daļas piemērošanas gadījumā), tomēr dienesta rīcībā ir informācija, kas liecina par to, ka nodokļu maksātājs grāmatvedības reģistros ir uzrādījis mazākus darba ienākumus, nekā tiem būtu jābūt (piemēram, alga ir ievērojami mazāka par vidējo nozarē, ir radušās šaubas par to, vai konkrētu darbu izpildei ir pilnīgi uzskaitīts darba laiks u.tml.).

2 Sal. Senāta 2020. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. SKA–23/2020, 16. punkts.

Atbilstoši šai normai pierādīšanas priekšmets ir tas, kādiem patiesībā bija jābūt darbinieku ienākumiem. To, kas tieši katrā konkrētajā lietā ir jāpierāda, nosaka šīs lietas apstākļi un tas, par ko ir strīds (piemēram, darba algas apmērs, nostrādātās stundas, veikto darbu apjoms utt.).²

Tā kā šādā gadījumā dienesta rīcībā esošā informācija par izmaksājamiem/izmaksātiem ienākumiem nav tik konkrēta, un dienests ienākumu apmēru nosaka patstāvīgi, tad dienestam ir jākonstatē normā minētie nosacījumi, tostarp arī tas, vai darba devējam ir bijuši ienākumi, no kuriem bija iespējams veikt darbiniekiem lielāku samaksu, nekā norādīts grāmatvedības uzskaitē. 

Par grāmatvedības uzskaitē neuzrādītās darba samaksas izmaksas fakta pierādīšanu

Senāts [2020. gada 4. novembra spriedumā lietā Nr. SKA–64/2020] ir skaidri norādījis, ka izmaksas fakts nav jākonstatē, jo to konstatēt ir praktiski neiespējami. Vienlaikus pierādījumiem ir jābūt tādiem, kas ļauj izdarīt secinājumu, ka ienākums (izmaksa) visticamāk ir notikusi. Tie var būt jebkādi pierādījumi, arī fakti, kas liecina par to, ka nodokļa maksātāja rīcībā bijuši naudas līdzekļi, kurus slēpti var izmantot „aplokšņu algās”. Taču tas nenozīmē, ka bez pēdējiem nav iespējams izsecināt, ka ir maksātas „aplokšņu algas”.

In dubio pro civis princips

3 Senāta 2018. gada 13. marta rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA–254/2018, 8. punkts.

In dubio pro civis princips nozīmē, ka tiesai, pārbaudot privātpersonai nelabvēlīga lēmuma tiesiskumu, pamatotu šaubu gadījumā tās jātulko par labu indivīdam. Ar pamatotām šaubām šā principa kontekstā nav saprotamas jebkuras šaubas, bet gan tādas, kas ir vērstas uz lietas izlemšanai izšķirošiem aspektiem un kuras lietas izskatīšanas gaitā, noskaidrojot visus lietā būtiskos tiesiskos un faktiskos apstākļus, nav iespējams novērst.³

Princips ir dubio pro civis nenozīmē, ka ikvienā gadījumā, ja ir pretrunīgi pierādījumi, priekšroka dodama pierādījumiem, kas ir labvēlīgāki privātpersonai. 

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2024. gada aprīļa (130.) numurā.

BJP NUMURU E-ARHĪVS