Jautājums: Vai fiziskās personas maksātnespējas procesā jāmaksā viena trešdaļa no saviem ienākumiem? Vai ir kaut kas mainījies?

Atbildi sniedz Maksātnespējas kontroles dienesta direktore Baiba Banga.

No uzdotā jautājuma Maksātnespējas kontroles dienests secina, ka personai pēc būtības nepieciešams noskaidrot, vai fiziskās personas maksātnespējas procesā viena trešdaļa no saviem ienākumiem jāmaksā arī bankrota procedūras ietvaros, jo minētais jautājums 2019. gada nogalē ir raisījis virkni diskusiju, kā rezultātā veikti grozījumi Maksātnespējas likumā.

Tātad, sākot ar 2015. gada 1. martu, kad stājās spēkā likums "Grozījumi Maksātnespējas likumā", tika noregulēts jautājums attiecībā uz to, ka fiziskai personai nav pienākuma bankrota procedūras laikā novirzīt vienu trešdaļu no ienākumiem kreditoru prasījumu apmierināšanai.

Proti, Maksātnespējas likuma 140. panta 1. punkts paredz parādnieka tiesības saņemt vismaz divas trešdaļas no saviem ienākumiem, lai segtu fiziskās personas uzturēšanas izmaksas.

Ar minētajiem grozījumiem tika veiktas izmaiņas Maksātnespējas likuma 137. panta 1. punktā, nosakot, ka maksātnespējas procesa administrators atver kontu uz sava vārda kredītiestādē vienīgi tad, ja administratoram tiek nodoti naudas līdzekļi saskaņā ar šā likuma 139. panta 2. punktu vai parādnieka maksātnespējas procesa ietvaros ir paredzēta mantas pārdošana.

Tāpat ar minētajiem grozījumiem vienlaikus tika izslēgts Maksātnespējas likuma 137. panta 11. punkts, kurā bija paredzēta kārtība, kādā kreditoriem periodiski izmaksājami naudas līdzekļi jau pēc bankrota procedūras uzsākšanas visā tās norises laikā, tā vietā Maksātnespējas likuma 139. panta 6. punktā nosakot pienākumu segt fiziskās personas maksātnespējas procesa izmaksas.

To, ka pēc minēto grozījumu veikšanas Maksātnespējas likumā iztrūka tieša regulējuma par turpmāko rīcību ar vienu trešdaļu parādnieka ienākumu, kas vairs nav pārskaitāma administratoram kreditoru prasījumu apmierināšanai, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā noregulēja papildinātais Maksātnespējas likuma 139. pants, kura 6. punktā ir ietverts parādnieka pienākums segt fiziskās personas maksātnespējas procesa izmaksas.

Respektīvi, no minētajiem naudas līdzekļiem administrators ir tiesīgs lūgt parādnieku segt bankrota procedūras laikā radušās maksātnespējas procesa tiešās izmaksas.

Savukārt, ja šādu izmaksu nav, tad atbilstoši spēkā esošajam regulējumam, parādnieks bankrota procedūras laikā ir tiesīgs paturēt šo vienu trešdaļu (vai attiecīgu tās daļu, ja izmaksas ir bijušas) no saviem ienākumiem.

Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā šāda pieeja nenonāca pretrunā ar Maksātnespējas likuma 172. panta trešo daļu, kas paredz fiziskās personas maksātnespējas procesa tiešās izmaksas segt no parādnieka mantas pārdošanas rezultātā iegūtajiem līdzekļiem. Jāņem vērā, ka Maksātnespējas likuma 139. panta 6. punktā likumdevējs ir noteicis nepārprotamu parādnieka pienākumu iesaistīties fiziskās personas maksātnespējas procesa finansēšanā, tādēļ, ja no parādnieka mantas pārdošanas rezultātā iegūtajiem līdzekļiem maksātnespējas procesa tiešās izmaksas segt nav iespējams, tad šis pienākums gulstas uz parādnieku.

Līdz ar to jau no 2015. gada 1. marta ne vien tika atcelts parādnieka pienākums bankrota procedūras laikā novirzīt vienu trešdaļu no saviem ienākumiem kreditoru prasījumu apmierināšanai, bet arī Maksātnespējas likumā vairs nav paredzēta kārtība šāda pienākuma izpildei.

Attiecīgi parādniekam, kura fiziskās personas maksātnespējas process pasludināts pēc 2015. gada 1. marta, bankrota procedūras laikā nav pienākuma veikt ikmēneša maksājumus kreditoru prasījumu apmierināšanai.

Tai pat laikā, neskatoties uz minētajiem grozījumiem, tiesu praksē jautājums par parādnieka ienākumu novirzīšanu vienas trešdaļas apmērā bankrota procedūras laikā, tika interpretēts atšķirīgi. Turklāt Latvijas Republikas Senāta Civillietu departaments 2019. gada 28. martā pieņēma lēmumu lietā Nr. C10065317, SPC-5/2019, ar kuru tika atzīts, ka parādniekam ir pienākums arī bankrota procedūras laikā daļu no saviem ienākumiem novirzīt kreditoru prasījumu segšanai.^[1] Minētajā lēmumā ietvertā tiesību normu interpretācija raisīja virkni diskusiju, tostarp praktizējošo juristu un maksātnespējas regulējuma pilnveidošanā iesaistīto personu starpā.

Līdz ar to, lai nodrošinātu vienotu izpratni un izslēgtu  jebkādu atšķirīgu interpretācijas iespēju par parādnieka pienākumiem fiziskās personas maksātnespējas procesā, 2019. gada 11. decembrī stājās spēkā grozījumi Maksātnespējas likumā. Minētie grozījumi skaidri definē Maksātnespējas likuma normas tā piemērotājiem, precizējot, ka parādniekam fiziskās personas maksātnespējas procesā bankrota procedūras ietvaros nav jānovirza viena trešdaļa no saviem ienākumiem kreditoru prasījumu apmierināšanai. Līdz ar to Maksātnespējas likuma aktuālās redakcijas 140. panta 1. punkts noteic, ka parādniekam ir tiesības bankrota procedūras laikā paturēt ienākumus, kas nepieciešami fiziskās personas maksātnespējas procesa netiešo izmaksu segšanai.

Maksātnespējas kontroles dienests informē, ka oficiālu tiesību normu iztulkojumu var sniegt tikai likumdevējs vai tā īpaši pilnvarota institūcija, savukārt normatīvie tiesību akti Maksātnespējas kontroles dienestam šādas tiesības neparedz. Atbildē sniegtā tiesību normu interpretācija ir informatīva un tai piemīt vienīgi ieteikuma raksturs.

[1] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2019. gada 28. marta lēmuma lietā Nr. C10065317, SPC-5/2019 motīvu daļas 5.3. punkts.

REDAKCIJAS PIEBILDE

Maksātnespējas likums noteic, ka fiziskās personas maksātnespējas process sastāv secīgi no bankrota procedūras un saistību dzēšanas procedūras. Attiecīgi skaidrojumā ir runa par bankrota procedūru, kamēr saistību dzēšanas procesā, kas seko pēc bankrota procedūras pabeigšanas, atbilstoši Maksātnespējas likuma 161. panta 1. punktam parādniekam ir tiesības paturēt vismaz divas trešdaļas no saviem ienākumiem, lai segtu savas uzturēšanas izmaksas.

Tādējādi fiziskajai personai saistību dzēšanas procedūras laikā kreditoru prasījumu segšanai mēnesī jānovirza viena trešdaļa no faktiskajiem ienākumiem. Vienlaikus atbilstoši Maksātnespējas likuma 160. panta 1. punktam parādniekam ir pienākums veikt maksājumus kreditoriem saskaņā ar tiesas apstiprināto saistību dzēšanas plānu.