Kopīpašuma dalīšana tiesas ceļā

Juta Guļkeviča, zvērinātu advokātu biroja COBALT juriste

289
(5)
Juta Guļkeviča, zvērinātu advokātu biroja COBALT juriste

Civillikuma 1067. pantā ir noteikts, ka īpašuma tiesība, kas pieder uz vienu un to pašu nedalītu lietu vairākām personām nevis reālās, bet tikai domājamās daļās, tā ka sadalīts vienīgi tiesību saturs, ir kopīpašuma tiesība. Pēc būtības tas nozīmē, ka vairākām personām ir īpašuma tiesība daļā uz kādu noteiktu reāli nedalītu lietu. Lieta var būt nedalīta gan tādēļ, ka to nav iespējams reāli īstenot dabā, gan tādēļ, ka lieta kā kopīpašums ir veidojusies vēsturiski un tās īpašnieki negrib vai nevar vienoties par tās reālu sadali.

Kā atzīts tiesību doktrīnā, kopīpašums, attiecībā uz kuru domājamās daļās ir sadalīts vienīgi tiesību saturs, nav normālais un vēlamais kopīpašuma veids[1], jo parasti starp kopīpašniekiem var rasties strīdi un nesaskaņas ar kopīpašuma izmantošanu saistītos jautājumos. Lai kopīpašnieku savstarpējās nesaskaņas un nespēja vienoties nenovestu pie nespējas pienācīgi izmantot kopīpašuma objektu vai – vēl vairāk – pie kopīpašnieku intereses saglabāt kopīpašuma objektu zuduma, Civillikuma 1074. pantā ir nostiprinātas katra kopīpašnieka tiesības jebkurā laikā prasīt tā dalīšanu.

Saskaņā ar Civillikuma 1074. panta noteikumiem nevienu kopīpašnieku nevar piespiest palikt kopīpašumā, ja vien tā nodibināšanas noteikumi nerunā tam pretim; turpretim katrs kopīpašnieks var katrā laikā prasīt tā dalīšanu. Kā norādījusi Augstākā tiesa, kopīpašuma dalīšana ir tiesisks instruments, kuru kopīpašnieki var izmantot piespiedu kārtā, lai izbeigtu kopīpašumu un novērstu savu pamattiesību ierobežojumu[2]; tiesības prasīt kopīpašuma dalīšanu ir kopīpašnieka lietu tiesība, ko nevar aizkavēt cits kopīpašnieks[3].

 Prasība par kopīpašuma dalīšanu

Atbilstoši Civillikuma 1075. panta noteikumiem kopīpašuma dalīšanas veids visupirms ir noskaidrojams ar kopīpašnieku vienošanos. Lai gan varētu šķist, ka norāde uz kopīpašnieku iepriekšēju vienošanos Civillikuma 1075. pantā nozīmē to, ka prasītājam, ceļot prasību par kopīpašuma dalīšanu, ir jāpierāda šādas vienošanās neiespējamība, Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta vairākos savos lēmumos[4] ir atzinusi, ka no tiesību normām neizriet pienākums kopīpašniekiem, iesniedzot prasību tiesā par kopīpašuma sadali, ievērot kādu ārpustiesas strīda izskatīšanas kārtību.

Doktrīnā ir norādīts, ka prasība par kopīpašuma dalīšanu ir divpusēja (actio duplex) un tās mērķis ir dalīšanas jautājuma pozitīvs atrisinājums. Tas, pirmkārt, nozīmē, ka šādas prasības izskatīšana nevar beigties ar prasības noraidīšanu – tiesai pozitīvi jāizšķir jautājums par dalīšanu un jātaisa atbilstošs spriedums.[5] Arī Augstākā tiesa ir atzinusi, ka tiesa nevar noraidīt kopīpašnieka prasību par kopīpašuma reālu sadalīšanu, kas ierosināta tiesas ceļā saskaņā ar Civillikuma 1075. pantu, atsaucoties uz tiesību vispārēju principu par tiesību un pienākumu izpildi pēc labas ticības (Civillikuma 1. pants), jo tā ir kopīpašnieku lietu tiesība, kas noteikta Civillikuma 1074. pantā[6].

Ja kopīpašnieku savstarpējā vienošanās par kopīpašuma izbeigšanas veidu nav iespējama, tad to nosaka tiesa, raugoties pēc dalāmā objekta īpašībām un lietas apstākļiem, kādā no Civillikuma 1075. pantā minētajiem veidiem:

  • piespriežot katram no kopīpašniekiem reālas daļas (tajā skaitā, uzliekot zināmus servitūtus par labu otrai daļai, ja tas ir nepieciešams);
  • atdodot visu lietu vienam kopīpašniekam, uzliekot par pienākumu atlīdzināt otram kopīpašniekam viņa daļu naudā;
  • nosakot, ka lieta ir jāpārdod, izdalot no pārdošanas saņemto naudu kopīpašnieku starpā (tiesa var noteikt arī to, ka minētā izsole notiek tikai kopīpašnieku starpā).

Ja dalīšanu nav iespējams īstenot kādā no iepriekš minētajiem veidiem, piemēram, ja tiesa nevar rast pietiekamu pamatojumu viena dalīšanas veida piemērošanai attiecībā pret pārējiem,   tiesa var izšķirt jautājumu ar lozi, proti, kā iespēju noteikt konkrēta dalīšanas veida izvēli. Tāpat tiesa var izmantot lozi gadījumos, kad jāizlemj, kuram no kopīpašniekiem kopīpašuma objekts ir nododams, bet kuram – izmaksājama viņa daļa naudā. Jāmin, ka iepriekš Civillikuma 1075. pantā minētais dalīšanas veidu saraksts ir izsmeļošs.

Ceļot prasību par kopīpašuma izbeigšanu tiesā, prasītājs var nenorādīt konkrētu kopīpašuma izbeigšanas veidu, jo tas būs noskaidrojams, izskatot lietu pēc būtības[7]. Vienlaikus prasītājam ir jāņem vērā, ka, ceļot kopīpašuma izbeigšanas prasību, šīs prasības izskatīšanas rezultātā prasītājs uzņemas risku zaudēt īpašuma tiesības atkarībā no tiesas piemērotā kopīpašuma dalīšanas veida, jo prasītājam nav pamata sagaidīt, ka kopīpašuma objektu kopīpašuma sadalīšanas rezultātā piespriedīs tieši viņam[8]. Jauni kopīpašuma dalīšanas veida varianti var tikt iesniegti ne vēlākais kā apelācijas instances tiesā[9].

Kopīpašuma dalīšanas veida izvēle

Tiesas pienākums ir apspriest visus kopīpašuma sadalīšanas veida vairākus variantus. Ja kopīpašnieki nav vienojušies par reālu kopīpašuma sadalīšanas veidu, tiesa var izvēlēties jebkuru no sadalīšanas veidiem, kas paredzēti Civillikuma 1075. pantā. [10]

Kā, tulkojot Civillikuma 1075. pantu, ir norādījusi Augstākā tiesa, šajā tiesību normā ir ietverts pilnvarojums tiesai pēc sava ieskata noteikt to kopīpašuma dalīšanas veidu, kas, ņemot vērā lietas apstākļus, ir vispiemērotākais un taisnīgākais. Šajā ziņā tiesai, pirmkārt, ir jāvadās pēc Civillikuma 5. pantā minētajiem kritērijiem, t.i., taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem. Otrkārt, tiesai, izraugoties konkrētu dalīšanas veidu atbilstoši Civillikuma 1075. pantam, sevišķi jāņem vērā dalāmā objekta īpašības un lietas apstākļi.[11] Līdz ar šādu tiesas savā ziņā neatkarību no prasītāja pieprasītā vēlamā kopīpašuma sadalīšanas veida, tieši uz tiesas pleciem gulstas pienākums rast piemērotāko kopīpašuma sadales veidu. Piemēram, vienā no lietām, kur apelācijas instances tiesa nebija konstatējusi kopīpašuma reālās sadales neiespējamību un atbalstīja prasītāju izvirzīto priekšlikumu sadalīt kopīpašumu reāli, Civillietu departaments nonāca pie secinājuma, ka apelācijas instances tiesa, neizvērtēdama konkrētās lietas apstākļus un īpašības, nav izpildījusi tiesas spriešanas pamatuzdevumu atrast patiesu un taisnīgu lietas risinājumu, tādēļ nodeva lietu jaunai izskatīšanai[12].

Sadales veidu tiesa izvēlas, izvērtējot kopīpašnieku savstarpējās attiecības, dalījuma iespējamību un konkrēto situāciju, kā arī izvērtējot dalāmā objekta saimniecisko nozīmi, tā īpašības un kopīpašnieku interešu pamatotību[13]. Savukārt tiesību doktrīnā ir norādīts, ka tiesai, izraugoties konkrētu dalīšanas veidu, jāņem vērā visi lietas apstākļi, tostarp kopīpašnieku jau panāktās vienošanās dalīšanas jautājumā, vairāku kopīpašnieku ierosinātie saskanīgie dalīšanas varianti un pašu kopīpašnieku vēlmes[14].

Līdzšinējā tiesu prakse rāda, ka kopīpašumu ir iespējams sadalīt, arī nedaudz modificējot Civillikuma 1075. pantā minētos sadalīšanas veidus.

Piemēram, kopīpašuma dalījums, kad kopīpašums tiek reāli sadalīts divos patstāvīgos nekustamajos īpašumos un kad viena atdalītā daļa paliek kopīpašumā vieniem kopīpašniekiem, bet otra – pārējiem, nav pretrunā ar Civillikuma 1075. pantu[15]. Šāds dalījums atbilst likuma jēgai, ja tiek ņemts vērā katra kopīpašnieka daļu lielums. Tāpat, ja, sadalot kopīpašumu atsevišķos nekustamajos īpašumos, sadales rezultātā noteikto atsevišķo īpašumu lielums neatbilst kopīpašnieku domājamo daļu lielumam un vērtībai, tiesa ir tiesīga noteikt kompensāciju (vienīgi naudā), kas vienam kopīpašniekam jāmaksā otram, kuram pēc vērtības tiek izdalīta mazāka daļa[16].

Tajā pašā laikā līdzšinējā tiesu praksē ir atzīts, ka viena kopīpašnieka prasība par kopīpašuma domājamās daļas atsavināšanu citam kopīpašniekam ar tās ieskaitīšanu savā domājamā daļā, izmaksājot daļas vērtību naudā, kad nemaz nenotiek kopīpašuma dalīšana reālās daļās, neatbilst nevienam no Civillikuma 1075. pantā norādītajiem kopīpašuma reālās sadales veidiem, jo reāla sadale vispār nenotiek. Šāda prasība ir vērsta uz to, lai vienu kopīpašnieku izstumtu no kopīpašuma bez tā, ka notiek kopīpašuma reāla sadalīšana.[17]

Ņemot vērā samērā lielu daudzdzīvokļu dzīvojamo māju, kas nav sadalītas dzīvokļu īpašumos un pastāv kā kopīpašums, skaitu, galvassāpes pārējiem kopīpašniekiem varētu radīt viena vai vairāku kopīpašnieku (pat tādu, kuriem pieder niecīgs domājamo daļu skaits) prasība par kopīpašuma izbeigšanu, vēl jo vairāk, ja prasītājs savā prasībā lūgtu šādu kopīpašumu pārdot izsolē. Tāpat, ievērojot lietas dalībnieku skaitu, šāda tiesvedība varētu ilgt vairākus gadus un atbildētāju pasivitātes un zināšanu vai uzstājības trūkuma dēļ varētu novest pie tā, ka vairāku ģimeņu vienīgās dzīvesvietas varētu tikt izsolītas. Lai gan, kā noskaidrojām iepriekš, tiesa nevar noraidīt šādu kopīpašuma sadales prasību, pamatojoties uz Civillikuma 1. pantā iekļauto labas ticības principu, nosakot minētā kopīpašuma sadales veidu, tiesai tāpat būs jāvadās pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem un jāņem vērā dalāmā objekta īpašības un lietas apstākļi. Minētajā gadījumā vissaprātīgākais kopīpašuma sadales variants, protams, būtu tā sadale dzīvokļa īpašumos (ņemot vērā, ka nav iespējams dzīvokļa īpašumos sadalīt tikai dzīvojamās mājas daļu), tomēr vairākos praksē sastopamos gadījumos (piemēram, neizbūvētu bēniņu gadījumā, kas ir nodoti viena kopīpašnieka lietošanā; vairāku kopīpašnieku vienas telpu grupas lietošanas tiesībām u.tml.) šāda sadale varētu būt apgrūtināta, kā arī varētu radīt ievērojamas izmaksas pārējiem kopīpašniekiem. Tādēļ, pēc autores domām, šādos gadījumos (un jo īpaši gadījumos, ja prasītājs šādā lietā ir acīmredzami nelabticīgs) tiesai būtu vēl vairāk jāmodificē Civillikuma 1075. pantā noteiktie kopīpašuma sadales veidi, piemēram, atļaujot tikai prasītāja kopīpašuma domājamo daļu pārdošanu izsolē, jo pēc būtības tas nenonāktu pretrunā ar Civillikuma 1074. un 1075. panta jēgu – nespiest prasītāju palikt kopīpašumā.

Tiesas motivācijas piemēri pēdējo gadu tiesu praksē

Nosakot kopīpašuma dalīšanas veidu, tiesas ir nonākušas pie šādiem secinājumiem:

  1. Kopīpašniekiem piederošo daļu lielums.

Gadījumā, kad kopīpašums tiek nodots vienam kopīpašniekam, uzliekot par pienākumu atlīdzināt otram kopīpašniekam viņa daļu naudā, pats par sevi apstāklis, ka vienam kopīpašniekam pieder lielāka daļa no nekustamā īpašuma nekā otram, nevarētu būt izšķirošs jautājuma izlemšanā par kopīpašuma izbeigšanu, nekonstatējot citus apstākļus[18].

  1. Kopīpašniekam pieejamie naudas līdzekļi otra kopīpašnieka daļu izpirkšanai.

Apstāklis, vai kopīpašnieka rīcībā ir pietiekami naudas līdzekļi, lai nekavējoties izmaksātu pārējiem kopīpašniekiem viņu daļas naudā, nav uzskatāms par šķērsli noteikt tieši tādu kopīpašuma sadales veidu, kas saistīts ar visa nekustamā īpašuma nodošanu viena kopīpašnieka īpašumā, jo kopīpašnieki, pamatojoties uz tiesas spriedumu par naudas summas piedziņu, saskaņā ar Civillikuma 1307. pantu ir tiesīgi lūgt nodibināt hipotēku. Tādējādi prasītājas nespēja izmaksāt atbildētājai viņas daļu vērtību naudā nav pamats konstatēt, ka Civillikuma 1075. panta noteikums šajā gadījumā ir piemēroti nepareizi.[19]

  1. Kopīpašnieku iepriekšējo ieguldījumu apmērs kopīpašuma objektā.

Strīda izšķiršanā nav būtiskas nozīmes apstāklim, kādā apmērā katrs no kopīpašniekiem ir piedalījies kopīpašuma uzturēšanā un apsaimniekošanā. Jautājums par ieguldījumu pamatotību un savstarpējo atlīdzināšanu risināms, ceļot tiesā attiecīgu prasību.[20]

  1. Prasītāja izteikta un nepamatota vēlme sadalīt kopīpašumu vienā noteiktā veidā, neņemot vērā citus, mazāk radikālus sadales veidus.

Civillietu tiesu palāta, atbalstot personas E. ierosināto kopīpašuma izbeigšanas veidu, ņem vērā, ka SIA citu kopīpašuma reālas sadales variantu nav piedāvājusi, kā arī nav izrādījusi centienus vienoties ar līdzīpašnieku par kopīpašuma izbeigšanu tādā veidā, kas atbilstu abu kopīpašnieku interesēm, pastāvot tikai uz savu norādīto veidu – pārdošanu izsolē[21].

  1. Kopīpašuma pārdošana izsolē kā vislielāko ienākumu gūšanas veids.

Ievērojot to, ka tiesas pienākums ir atrast vispiemērotāko un taisnīgāko sadales veidu, kolēģija norāda, ka pārdošana izsolē par visaugstāko cenu nevar tikt vērtēta kā galvenais kritērijs, lemjot par nekustamā īpašuma sadales veidu; tas secināms arī no Civillikuma 1075. panta būtības. Izsolē, kurā vesels nekustamais īpašums tiktu pārdots ar augšupejošu soli, pārsvarā gadījumu pastāv iespēja iegūt augstāku cenu, tomēr, neskatoties uz to, likums nosaka arī citus tā dalīšanas veidus. Tiesas ieskatā jēdziens „pareizs un taisnīgs” ne vienmēr ir tas pats, kas „materiāli izdevīgs”, jo samērojamas ir ne tikai pušu materiālās intereses.[22]

  1. Kopīpašnieku kopīpašuma objekta izmantošanas veidi.

Kopīpašuma izbeigšanas veids, nodot to vienam no kopīpašniekiem, sakrīt ar atbildētājas vēlmi iegūt šo nekustamo īpašumu tam paredzētajam mērķim – dzīvošanai. Savukārt apstākļi, ka atbildētāja ilgstoši dzīvo nekustamajā īpašumā un viņai nav citas dzīvesvietas, bet prasītāja faktiski nekustamo īpašumu tam paredzētajam mērķim neizmanto, tiesas ieskatā, ir tie apstākļi, kas, lemjot par to, kuram no īpašniekiem būtu priekšrocības paturēt visu īpašumu, izmaksājot otram kompensāciju, rada priekšrocību un dod pamatu uzskatam, ka šāds sadales variants ir taisnīgākai un piemērotākais. Būtiski ir ņemt vērā to, ka atbildētājai nekustamais īpašums nepieciešams dzīvošanai, kur viņa ilgstoši jau dzīvo, bet prasītāja tajā nekad nav uzturējusies, un faktiski tas ir prasītājai ir nepieciešams peļņas gūšanai.[23]

  • [1] Čakste K. Civiltiesības. Rīga: [B.i.], 1937, 42. lpp.
  • [2] Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2014. gada 28. novembra spriedums lietā Nr. SKC-190/2014.
  • [3] Augstākā tiesa. Kopīpašums. Tiesu prakses apkopojums, 2011. I sadaļas secinājumu 1.1. punkts.
  • [4] Sk., piemēram: Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2013. gada 12. februāra lēmumu lietā Nr. PAC-1087/2013; 2013. gada 28. maija lēmumu lietā Nr. PAC-1630/2013.
  • [5] Grūtups A., Kalniņš E. Civillikuma komentāri. Trešā daļa. Lietu tiesības. Īpašums. Otrais papildinātais izdevums. TNA. Rīga: 2002, 277.lpp.
  • [6] Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2009. gada 25. februāra spriedums lietā Nr. SKC-54.
  • [7] Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2013. gada 28. maija lēmums lietā Nr. PAC-1630/2013.
  • [8] Rozenfelds J. Publiskās ticamības princips, kopīpašuma tiesības uz nekustamu īpašumu un sacīkstes princips. Augstākās tiesas biļetens Nr. 13, 2011. gada decembris, 11. lpp.
  • [9] Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-346/2009.
  • [10] Augstākā tiesa. Kopīpašums. Tiesu prakses apkopojums, 2011. I sadaļas secinājumu 1.3. punkts.
  • [11] Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016. gada 29. septembra spriedums lietā Nr. SKC-301/2016.
  • [12] Skat. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016. gada 29. septembra spriedums lietā Nr. SKC-301/2016.
  • [13] Augstākā tiesa. Kopīpašums. Tiesu prakses apkopojums, 2011. I sadaļas secinājumu 1.3. punkts.
  • [14] Grūtups A., Kalniņš E. Civillikuma komentāri. Trešā daļa. Lietu tiesības. Īpašums. Otrais papildinātais izdevums. TNA. Rīga: 2002, 281.lpp.
  • [15] Augstākā tiesa. Kopīpašums. Tiesu prakses apkopojums, 2011. I sadaļas secinājumu 1.10. punkts.
  • [16] Augstākā tiesa. Kopīpašums. Tiesu prakses apkopojums, 2011. I sadaļas secinājumu 1.11. punkts.
  • [17] Augstākā tiesa. Kopīpašums. Tiesu prakses apkopojums, 2011. I sadaļas secinājumu 1.9. punkts.
  • [18] Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2016. gada 7. janvāra spriedums lietā Nr. PAC-0046/2016.
  • [19] Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016. gada 28. oktobra spriedums lietā Nr. SKC-SKC-0415-16 un Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2016. gada 7. janvāra spriedums lietā Nr. PAC-0046/2016.
  • [20] Augstākās tiesas Civillietu tiesu palatātas 2016. gada 20. jūnija spriedums lietā Nr. PAC‑0217‑16.
  • [21] Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2016. gada 1. jūnija spriedums lietā Nr. PAC‑0405‑16.
  • [22] Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2018. gada 28. jūnija spriedums lietā Nr. CA-0223-18.
  • [23] Turpat.

Raksts publicēts žurnāla BILANCES JURIDISKIE PADOMI 2019. gada aprīļa numurā.

ABONENTI žurnālu var lasīt elektroniski šeit.

Kļūda rakstā? Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Novērtējiet šo rakstu
(5)