Augstākās tiesas (Senāta) Administratīvo lietu departaments 19. jūlijā atstāja negrozītu Administratīvās apgabaltiesas spriedumu (lieta Nr. SKA-61/2019), ar kuru pieteicējai atteikts piešķirt vecuma pensiju sakarā ar to, ka viņa nedzīvo Latvijā. Senāts, pārbaudījis apgabaltiesas spriedumu un kasācijas sūdzībā minētos argumentus, atzina, ka apgabaltiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams. Tajā argumentēti un saprotami izskaidrots, kādēļ tiesa Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) lēmumu atzinusi par pamatotu.

Lietā bija strīds par to, vai pieteicējai pamatoti tika atteikts piešķirt vecuma pensiju. Pieteicējas pilnvarotā persona 2014. gada jūlijā vērsās ar iesniegumu VSAA, lūdzot piešķirt pieteicējai vecuma pensiju. Savukārt iestāde atteica to darīt, jo netika pierādīts, ka pieteicēja pastāvīgi dzīvo Latvijas Republikā.

Saskaņā ar likuma „Par valsts pensijām” 3.panta pirmo daļu tiesības uz valsts sociālās apdrošināšanas pensiju saskaņā ar šā likuma nosacījumiem ir Latvijas teritorijā dzīvojošām personām, kas bijušas pakļautas valsts obligātajai pensiju apdrošināšanai.

Senāts atzina par pamatotu apgabaltiesas secinājumu, ka pensija nevar tikt piešķirta personai, par kuru nav pietiekami ticamu ziņu, ka tā ir dzīva, un kuras faktiskā dzīvesvieta nav zināma. Personai, kura vēlas saņemt no valsts labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ir pienākums sadarboties ar iestādi un jāsniedz ziņas par savu pastāvīgo dzīvesvietu, kā arī jāļauj konstatēt, ka tā ir dzīva. Tas izriet no likuma prasībām. Proti, no jau iepriekš minētā likuma „Par valsts pensijām” 3.panta pirmās daļas, kā arī no likuma „Par sociālo drošību” 26.panta pirmās daļas, kas noteic pakalpojuma pieprasītāja vai saņēmēja pienākumu līdzdarboties un sniegt pilnīgas nepieciešamās ziņas sociālo pakalpojumu saņemšanai. Tāpat likuma „Par sociālo drošību” 27.pants paredz, ka personai, kura vēlas saņemt sociālos pakalpojumus, pēc sociālo pakalpojumu sniedzēja pieprasījuma jāierodas personiski, lai apspriestu pieprasījumu vai veiktu pasākumus, kas nepieciešami lēmuma pieņemšanai par pakalpojumu sniegšanu.

Senāts atzina par pareizu apgabaltiesas secinājumu, ka pats fakts – persona ir deklarējusi savu dzīves vietu Latvijā – vēl nenozīmē, ka persona dzīvo Latvijā likuma „Par valsts pensijām” 3. panta pirmās daļas izpratnē. Dzīvošanas faktu valstī apliecina personas klātesība, tostarp arī saziņā ar valsts iestādēm. Pieteicēja personīgi nav vērsusies nevienā no aģentūras nodaļām un nav sniegusi pierādījumus tam, ka viņa dzīvo Latvijā.

Tā kā aģentūras rīcībā nebija pierādījumu, ka pieteicēja dzīvo Latvijā, bet no policijas saņemtā informācija liecināja, ka ir izsludināta pieteicējas meklēšana, jo viņa Latvijas teritorijā nav atrodama, aģentūrai bija pamats uzskatīt, ka pieteicēja neatbilst likuma „Par valsts pensijām” 3.panta pirmās daļas nosacījumiem.

Tāpat Senāts atzina par pamatotu apgabaltiesas secinājums, ka persona nevar slēpties no valsts un vienlaikus prasīt, lai valsts sniedz tai sociāla rakstura atbalstu (pensijas izmaksu), nepārliecinoties, ka ir izpildījušies visi likumā „Par valsts pensijām” noteiktie kritēriji pensijas piešķiršanai.