0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

EKONOMIKA#SIF_MAF2023Latvija Baltijas ekonomikā. Kādi ir secinājumi? – Uzziniet video sižetā!

Latvija Baltijas ekonomikā. Kādi ir secinājumi? – Uzziniet video sižetā!

Jau desmit video sižetu garumā esam pētījuši Baltijas valstu ekonomiku attīstību noteicošos faktorus un salīdzinājuši Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sekmes katrā no tiem. Pienācis žurnāla Bilance rakstu un video sižetu sērijas noslēgums. Šajā reizē pavelkam svītru zem secinājumiem, dodoties ciemos pie kaimiņiem un uzklausot, kas viņiem pašiem sakāms par savu ekonomiku veiksmēm un neveiksmēm. Viļņā tikāmies ar Grētu Ilekīti, Swedbank Lietuvas filiāles ekonomisti, bet Tallinā – ar Lenno Ūskulu, Luminor Igaunijas filiāles galveno ekonomistu un Tartu universitātes asociēto profesoru.

 

Ar Lenno Ūskulu runājam par Igaunijas ekonomikas attīstību, sākot no pašas neatkarības atjaunošanas deviņdesmito gadu sākumā. Mērķis – saprast, kur “aug kājas” mūsu ziemeļu kaimiņu sekmēm, kuras Latvijā nereti mēdzam apskaust. Liela daļa no L. Ūskulas sacītā apstiprina šajā rakstu ciklā aplūkotos datus, skaidrojumus un secinājumus, taču izskan arī jaunas perspektīvas.

Igaunija Baltijas valstu ekonomikas līderpozīcijā izrāvās deviņdesmito gadu pirmajā pusē – jau ap 1995.-1996. gadu Igaunijas IKP handikaps pār Latviju un Lietuvu sasniedza 16-17%. Lenno Ūskula to skaidro ar Igaunijas izvēli veikt strauju privatizāciju un durvju atvēršanu ārvalstu investoriem. Tā bija ekonomikas attīstību stimulējoša privatizācija, nevis tas, ko Latvijā ironiski dēvēja par pri(h)vatizāciju – proti, Igaunijā ienāca somu un skandināvu investori ar domu tiešām attīstīt uzņēmumus. Būtībā igauņiem paveicās tikt pie (vismaz tobrīd) kvalitatīvākajām iespējamajām investīcijām.

Nākamais atspēriena pakāpiens Igaunijas attīstībā pienāca 90. gadu vidū, kad tobrīdējais diplomāts, vēlākais ārlietu ministrs un valsts prezidents Tomass Hendriks Ilvess nāca klajā ar domu, ka Igaunijai jāuzsāk strauja valsts pārvaldes procesu digitalizācija, īstenojot tā saukto “tīģera lēcienu”. Neapšaubāmi, digitalizētie pārvaldes servisi vēl šodien Igauniju ļauj dēvēt par vienu no attīstītākajām interneta sabiedrībām pasaulē. Taču, kā izmērīt, cik liela ietekme šai digitalizācijai bijusi uz Igaunijas ekonomikas attīstību? Vai, runājot Ilvesa vārdiem, tā patiešām izrādījās “vissvarīgākais izaugsmes faktors”?

Izskan pretrunīgi vērtējumi par to, vai IT loma vispār ir bijusi tik būtiska Igaunijas ekonomikas attīstībā, jo, piemēram, Igaunijas Swedbank filiāles ekonomistu secinājumi un aprēķini liecina, ka “digitālo tehnoloģiju lietošana Igaunijas uzņēmumos ir drīzāk viduvējā līmenī”, kā arī augsto tehnoloģiju kompāniju īpatsvars valsts ekonomikā nav īpaši liels. Arī Lenno Ūskula atzīst, ka patlaban Igaunijas uzņēmumi nav starp vadošajiem digitalizācijas virzītājiem pasaulē. Iespējams, tāds bijis īss mirklis pašā attīstības sākumposmā, taču tagad, kā smejoties paši igauņi, “tīģera lēciens” jau sen pārvērties par krietni piezemētāku “roņa lēcienu”.

Igaunija, salīdzinot ar Latviju un Lietuvu, iegulda krietni lielākus līdzekļus (protams, rēķinot relatīvi pret iekšzemes kopproduktu) izpētes un attīstības jomā, kas, vismaz valsts daļā sasniedz Eiropas Savienības vidējos rādītājus. Tomēr Lenno Ūskula uzskata, ka ar to igauņiem nevajadzētu samierināties. Viņa sacītais uzskatāmi raksturo domāšanas veida un pašreizējo ambīciju, mērķu atšķirības starp Latviju un Igauniju. Kamēr mēs sapņojam par to, ka “noķersim” Lietuvu un Igauniju un sasniegsim Eiropas Savienības vidējos labklājības rādītājus, Igaunijā acīmredzot valda jau pavisam citas, uz krietni augstākām zvaigznēm tēmētas noskaņas. “Igaunijas IKP uz iedzīvotāju līmenis patlaban ir tuvu 90% no ES vidējā. Var teikt, ka jau tagad esam vidēja līmeņa ES valsts. Ja vēlamies augt tālāk, tad jāskatās uz to līmeni, kur atrodas, piemēram, Zviedrija. Tas vairs nav Eiropas vidējais, bet gan jau krietni augstāks līmenis. Lai to sasniegtu, pētniecībā un attīstībā jāiegulda daudz vairāk līdzekļu nekā patlaban,” uzsver L. Ūskula.

Atšķirīgs stāsts ir par Lietuvu. Ja vēl pirms desmit gadiem lietuvieši bija apmēram uz viena pakāpiena ar mums, tad patlaban viņi ir nostājušies uz viena pakāpiena ar igauņiem un cīnās par Baltijas pirmās ekonomikas godu. Kā tas viņiem izdevies?

“Nav viegli atbildēt uz šo jautājumu. Mums tas vēl pašiem līdz galam jāsaprot,” – skaidrojumu par Lietuvas pēdējās desmitgades straujās izaugsmes cēloņiem iesāk Grēta Ilekīte, Lietuvas Swedbank ekonomiste.

Viens no iemesliem esot preču un pakalpojumu ražošanas dažādība un eksports. “Tā ir gan pārtikas rūpniecība, gan mēbeļu ražošana, minerālvielu industrija, transporta un loģistikas nozare, IT un finanšu sektors, biznesa pakalpojumi, savu lomu pandēmijas laikā nospēlēja arī Covid-19 vakcīnu komponenta ražošana. Mums izdevās diversificēt gan rūpniecību, attīstīt arvien sarežģītākus produktus, gan arī dažādot eksporta tirgus. Pie valstīm, uz kurieni dodas nozīmīgs īpatsvars no mūsu eksporta, pēdējā laikā piepulcējušās ASV, Nīderlande, Lielbritānija,” norāda Grēta Ilekīte.

Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Lietuvai pēdējos gados izdevies apsteigt Igauniju (vērtējot pēc pirktspējas paritātes datiem), varētu būt apstākļu sakritība – Igaunija iekļuvusi recesijā saistībā ar nekustamā īpašuma krīzi un ekonomikas stagnāciju Skandināvijas valstīs, jo mūsu ziemeļu kaimiņi ir krietni vairāk atkarīgi no eksporta tirgiem Somijā un Zviedrijā. Tāpat Igaunijai krietni “iegriežot” tās tradicionālās enerģētikas industrijas konkurētspējas zudums, kā arī nepārdomāti eksperimenti finanšu jomā, atļaujot iedzīvotājiem izņemt otrā līmeņa pensijas kapitālu, skaidro G. Ilekīte. Tomēr ilgtermiņā Igaunija, pateicoties stiprajam fundamentam, noteikti atgūšoties.

Viens no galvenajiem izaicinājumiem Lietuvas ekonomikai patlaban esot situācija pārējās reģiona valstīs – jo sliktāk klājas Igaunijai un Latvijai, jo mazākas iespējas Lietuvas eksportam. Tāpat jau tuvākajā nākotnē ļoti svarīgs jautājums būšot konkurētspējas saglabāšana. Tā kā algas Lietuvā aug straujāk nekā produktivitāte, Lietuvas ražotās preces top arvien dārgākas, līdz ar to kļūs arvien grūtāk atrast tām vietu eksporta tirgū, jo līdz šim importētājs tās lielā mērā izvēlējies zemākas cenas dēļ, skaidro Swedbank eksperte. Konkurējot ar lētāku piedāvājumu, izaugsme līdz šim ir bijusi salīdzinoši vienkārša – tas esot kā “noplūkt augļus no koka zemākajiem zariem”. Tagad sākšoties pats grūtākais – ja vēlamies dzīvot kā attīstītajās valstīs un maksāt arvien labākas algas darbiniekiem, būs jāiemācās konkurēt ar preču sarežģītību, kvalitāti un arvien augstāku pievienoto vērtību, norāda G. Ilekīte.

Savs viedoklis par Lietuvas izrāvienu ir arī Lenno Ūskulam. “Lietuva pirms desmit gadiem stingri apņēmās piesaistīt ārvalstu kompānijas, un sāka ļoti smagi strādāt pie tā, lai tas izdotos. Viņi izvēlējās pamēģināt ko citādu nekā līdz tam – un redzams, kā Lietuvas IKP no tā brīža sāka augt straujāk nekā Latvijā un Igaunijā.”

Izejot cauri rakstu sērijā izpētītajiem ekonomikas attīstības faktoriem, par kuriem iespējams kopumā objektīvs, datos un ekspertu slēdzienos balstīts salīdzinājums, var secināt, ka vismaz ekonomikas pamatu līmenī Baltijā vadošā valsts aizvien ir Igaunija – tā ieņem pirmo vietu 7 no 9 analizētajiem faktoriem. Tai seko Lietuva, kas visbiežāk ieņem otrās vietas, bet Latvija pārsvarā paliek pēdējā vai dala otro vietu ar Lietuvu.

Igaunijā ir vislielākais uzņēmumu kreditēšanas apjoms Baltijā, lielākās ārvalstu tiešās investīcijas, labākā izglītības sistēma, augstākie ieguldījumi zinātnē jeb pētniecībā un attīstībā, biznesam un arī darbiniekiem izdevīgākā nodokļu sistēma, kā arī ekonomikai vislabākie kaimiņi – somi. Tāpat Tallina un Viļņa kļuvušas par attīstītākajām pilsētām Baltijā, kamēr Rīga kopumā turpina nīkuļot. Jāsaka, kā ir – Latvijas situācija patlaban neizskatās spoži. Visā pētījuma gaitā neizdevās identificēt nevienu pietiekami būtisku kritēriju, kurā mēs būtu pārliecinoši priekšā kaimiņiem, taču tādu, kuros pārliecinoši atpaliekam, gan netrūkst. Skaidrs ir viens – ja šajā negatīvajā dinamikā nespēsim ieviest straujas pārmaiņas, rīkojoties vismaz tikpat apņēmīgi un inovatīvi kā pirms desmit gadiem lietuvieši vai pirms trīsdesmit gadiem – igauņi, tad Latvijai draud nostiprināšanās tādā kā apburtajā atpalicības aplī, paliekot pastāvīgā Baltijas pastarītes lomā.

Projektu «Latvija Baltijas ekonomikā: kā panākt un apsteigt Lietuvu un Igauniju?» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas «Latvija Baltijas ekonomikā. Laiks secinājumiem» saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests. #SIF_MAF2023

Lasiet arī:

Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus

Jau desmit video sižetu garumā esam pētījuši Baltijas valstu ekonomiku attīstību noteicošos faktorus un salīdzinājuši Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sekmes katrā no tiem. Pienācis žurnāla Bilance rakstu un video sižetu sērijas noslēgums. Šajā reizē pavelkam svītru zem secinājumiem, dodoties ciemos pie kaimiņiem un uzklausot, kas viņiem pašiem sakāms par savu ekonomiku veiksmēm un neveiksmēm. Viļņā tikāmies ar Grētu Ilekīti, Swedbank Lietuvas filiāles ekonomisti, bet Tallinā - ar Lenno Ūskulu, Luminor Igaunijas filiāles galveno ekonomistu un Tartu universitātes asociēto profesoru.

 

Ar Lenno Ūskulu runājam par Igaunijas ekonomikas attīstību, sākot no pašas neatkarības atjaunošanas deviņdesmito gadu sākumā. Mērķis - saprast, kur “aug kājas” mūsu ziemeļu kaimiņu sekmēm, kuras Latvijā nereti mēdzam apskaust. Liela daļa no L. Ūskulas sacītā apstiprina šajā rakstu ciklā aplūkotos datus, skaidrojumus un secinājumus, taču izskan arī jaunas perspektīvas.

Igaunija Baltijas valstu ekonomikas līderpozīcijā izrāvās deviņdesmito gadu pirmajā pusē - jau ap 1995.-1996. gadu Igaunijas IKP handikaps pār Latviju un Lietuvu sasniedza 16-17%. Lenno Ūskula to skaidro ar Igaunijas izvēli veikt strauju privatizāciju un durvju atvēršanu ārvalstu investoriem. Tā bija ekonomikas attīstību stimulējoša privatizācija, nevis tas, ko Latvijā ironiski dēvēja par pri(h)vatizāciju - proti, Igaunijā ienāca somu un skandināvu investori ar domu tiešām attīstīt uzņēmumus. Būtībā igauņiem paveicās tikt pie (vismaz tobrīd) kvalitatīvākajām iespējamajām investīcijām.

Nākamais atspēriena pakāpiens Igaunijas attīstībā pienāca 90. gadu vidū, kad tobrīdējais diplomāts, vēlākais ārlietu ministrs un valsts prezidents Tomass Hendriks Ilvess nāca klajā ar domu, ka Igaunijai jāuzsāk strauja valsts pārvaldes procesu digitalizācija, īstenojot tā saukto “tīģera lēcienu”. Neapšaubāmi, digitalizētie pārvaldes servisi vēl šodien Igauniju ļauj dēvēt par vienu no attīstītākajām interneta sabiedrībām pasaulē. Taču, kā izmērīt, cik liela ietekme šai digitalizācijai bijusi uz Igaunijas ekonomikas attīstību? Vai, runājot Ilvesa vārdiem, tā patiešām izrādījās “vissvarīgākais izaugsmes faktors”?

Izskan pretrunīgi vērtējumi par to, vai IT loma vispār ir bijusi tik būtiska Igaunijas ekonomikas attīstībā, jo, piemēram, Igaunijas Swedbank filiāles ekonomistu secinājumi un aprēķini liecina, ka “digitālo tehnoloģiju lietošana Igaunijas uzņēmumos ir drīzāk viduvējā līmenī”, kā arī augsto tehnoloģiju kompāniju īpatsvars valsts ekonomikā nav īpaši liels. Arī Lenno Ūskula atzīst, ka patlaban Igaunijas uzņēmumi nav starp vadošajiem digitalizācijas virzītājiem pasaulē. Iespējams, tāds bijis īss mirklis pašā attīstības sākumposmā, taču tagad, kā smejoties paši igauņi, “tīģera lēciens” jau sen pārvērties par krietni piezemētāku “roņa lēcienu”.

Igaunija, salīdzinot ar Latviju un Lietuvu, iegulda krietni lielākus līdzekļus (protams, rēķinot relatīvi pret iekšzemes kopproduktu) izpētes un attīstības jomā, kas, vismaz valsts daļā sasniedz Eiropas Savienības vidējos rādītājus. Tomēr Lenno Ūskula uzskata, ka ar to igauņiem nevajadzētu samierināties. Viņa sacītais uzskatāmi raksturo domāšanas veida un pašreizējo ambīciju, mērķu atšķirības starp Latviju un Igauniju. Kamēr mēs sapņojam par to, ka “noķersim” Lietuvu un Igauniju un sasniegsim Eiropas Savienības vidējos labklājības rādītājus, Igaunijā acīmredzot valda jau pavisam citas, uz krietni augstākām zvaigznēm tēmētas noskaņas. “Igaunijas IKP uz iedzīvotāju līmenis patlaban ir tuvu 90% no ES vidējā. Var teikt, ka jau tagad esam vidēja līmeņa ES valsts. Ja vēlamies augt tālāk, tad jāskatās uz to līmeni, kur atrodas, piemēram, Zviedrija. Tas vairs nav Eiropas vidējais, bet gan jau krietni augstāks līmenis. Lai to sasniegtu, pētniecībā un attīstībā jāiegulda daudz vairāk līdzekļu nekā patlaban,” uzsver L. Ūskula.

Atšķirīgs stāsts ir par Lietuvu. Ja vēl pirms desmit gadiem lietuvieši bija apmēram uz viena pakāpiena ar mums, tad patlaban viņi ir nostājušies uz viena pakāpiena ar igauņiem un cīnās par Baltijas pirmās ekonomikas godu. Kā tas viņiem izdevies?

“Nav viegli atbildēt uz šo jautājumu. Mums tas vēl pašiem līdz galam jāsaprot,” - skaidrojumu par Lietuvas pēdējās desmitgades straujās izaugsmes cēloņiem iesāk Grēta Ilekīte, Lietuvas Swedbank ekonomiste.

Viens no iemesliem esot preču un pakalpojumu ražošanas dažādība un eksports. “Tā ir gan pārtikas rūpniecība, gan mēbeļu ražošana, minerālvielu industrija, transporta un loģistikas nozare, IT un finanšu sektors, biznesa pakalpojumi, savu lomu pandēmijas laikā nospēlēja arī Covid-19 vakcīnu komponenta ražošana. Mums izdevās diversificēt gan rūpniecību, attīstīt arvien sarežģītākus produktus, gan arī dažādot eksporta tirgus. Pie valstīm, uz kurieni dodas nozīmīgs īpatsvars no mūsu eksporta, pēdējā laikā piepulcējušās ASV, Nīderlande, Lielbritānija,” norāda Grēta Ilekīte.

Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Lietuvai pēdējos gados izdevies apsteigt Igauniju (vērtējot pēc pirktspējas paritātes datiem), varētu būt apstākļu sakritība - Igaunija iekļuvusi recesijā saistībā ar nekustamā īpašuma krīzi un ekonomikas stagnāciju Skandināvijas valstīs, jo mūsu ziemeļu kaimiņi ir krietni vairāk atkarīgi no eksporta tirgiem Somijā un Zviedrijā. Tāpat Igaunijai krietni “iegriežot” tās tradicionālās enerģētikas industrijas konkurētspējas zudums, kā arī nepārdomāti eksperimenti finanšu jomā, atļaujot iedzīvotājiem izņemt otrā līmeņa pensijas kapitālu, skaidro G. Ilekīte. Tomēr ilgtermiņā Igaunija, pateicoties stiprajam fundamentam, noteikti atgūšoties.

Viens no galvenajiem izaicinājumiem Lietuvas ekonomikai patlaban esot situācija pārējās reģiona valstīs - jo sliktāk klājas Igaunijai un Latvijai, jo mazākas iespējas Lietuvas eksportam. Tāpat jau tuvākajā nākotnē ļoti svarīgs jautājums būšot konkurētspējas saglabāšana. Tā kā algas Lietuvā aug straujāk nekā produktivitāte, Lietuvas ražotās preces top arvien dārgākas, līdz ar to kļūs arvien grūtāk atrast tām vietu eksporta tirgū, jo līdz šim importētājs tās lielā mērā izvēlējies zemākas cenas dēļ, skaidro Swedbank eksperte. Konkurējot ar lētāku piedāvājumu, izaugsme līdz šim ir bijusi salīdzinoši vienkārša - tas esot kā “noplūkt augļus no koka zemākajiem zariem”. Tagad sākšoties pats grūtākais - ja vēlamies dzīvot kā attīstītajās valstīs un maksāt arvien labākas algas darbiniekiem, būs jāiemācās konkurēt ar preču sarežģītību, kvalitāti un arvien augstāku pievienoto vērtību, norāda G. Ilekīte.

Savs viedoklis par Lietuvas izrāvienu ir arī Lenno Ūskulam. “Lietuva pirms desmit gadiem stingri apņēmās piesaistīt ārvalstu kompānijas, un sāka ļoti smagi strādāt pie tā, lai tas izdotos. Viņi izvēlējās pamēģināt ko citādu nekā līdz tam - un redzams, kā Lietuvas IKP no tā brīža sāka augt straujāk nekā Latvijā un Igaunijā.”

Izejot cauri rakstu sērijā izpētītajiem ekonomikas attīstības faktoriem, par kuriem iespējams kopumā objektīvs, datos un ekspertu slēdzienos balstīts salīdzinājums, var secināt, ka vismaz ekonomikas pamatu līmenī Baltijā vadošā valsts aizvien ir Igaunija - tā ieņem pirmo vietu 7 no 9 analizētajiem faktoriem. Tai seko Lietuva, kas visbiežāk ieņem otrās vietas, bet Latvija pārsvarā paliek pēdējā vai dala otro vietu ar Lietuvu.

Igaunijā ir vislielākais uzņēmumu kreditēšanas apjoms Baltijā, lielākās ārvalstu tiešās investīcijas, labākā izglītības sistēma, augstākie ieguldījumi zinātnē jeb pētniecībā un attīstībā, biznesam un arī darbiniekiem izdevīgākā nodokļu sistēma, kā arī ekonomikai vislabākie kaimiņi - somi. Tāpat Tallina un Viļņa kļuvušas par attīstītākajām pilsētām Baltijā, kamēr Rīga kopumā turpina nīkuļot. Jāsaka, kā ir - Latvijas situācija patlaban neizskatās spoži. Visā pētījuma gaitā neizdevās identificēt nevienu pietiekami būtisku kritēriju, kurā mēs būtu pārliecinoši priekšā kaimiņiem, taču tādu, kuros pārliecinoši atpaliekam, gan netrūkst. Skaidrs ir viens - ja šajā negatīvajā dinamikā nespēsim ieviest straujas pārmaiņas, rīkojoties vismaz tikpat apņēmīgi un inovatīvi kā pirms desmit gadiem lietuvieši vai pirms trīsdesmit gadiem - igauņi, tad Latvijai draud nostiprināšanās tādā kā apburtajā atpalicības aplī, paliekot pastāvīgā Baltijas pastarītes lomā.

Projektu «Latvija Baltijas ekonomikā: kā panākt un apsteigt Lietuvu un Igauniju?» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas «Latvija Baltijas ekonomikā. Laiks secinājumiem» saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests. #SIF_MAF2023

Lasiet arī: