Jau vairākus gadus Latvijā uzņēmēji uzsver darbaspēka trūkumu, kas aizvien izteiktāk kļūstot par vēl vienu no ekonomikas attīstības kavēkļiem. Īpaši satraucoši, ka darbinieku trūkst arī augsti kvalificētās profesijās, kas bremzē ekonomikas kursu uz lielāku jaudu un produktivitāti. Kā Latvija šajā ziņā izskatās Baltijas un Eiropas Savienības mērogā, kādi ir darbinieku deficīta iespējamie risinājumi un kā tie ierakstās Latvijas ekonomikas transformācijas un izaugsmes plānos? 

Gan bezdarbnieki, gan brīvas darbavietas

Pēdējos gados Latvija tiešām kļuvusi par vienu no Eiropas Savienības (ES) topa augšgala valstīm brīvo darbavietu īpatsvara ziņā. Pagājušā gada 3. ceturksnī šajā rādītājā ar 2,8% brīvo darbavietu mūsu valsts ieņēma 8. vietu ES (nerēķinot lauksaimniecības, zvejniecības un mežsaimniecības jomu, jo Eurostat dati, ieskaitot šo rādītāju, apkopoti tikai par 17 dalībvalstīm), atpaliekot no Beļģijas (4,7%), Nīderlandes (4,5%), Austrijas (4,2%), Vācijas (4,1%), Čehijas (3,5%), Kipras un Maltas (pa 2,9%). Mūsu Baltijas kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā brīvo darbavietu īpatsvars bija mazāks — pa 2%. Savukārt, aplūkojot 2022. gada datus (un šoreiz ierēķinot lauksaimniecību, zvejniecību un mežsaimniecību — t.i., dati par 17 valstīm), Latvija ar tiem pašiem 2,8% atrodas 7. vietā (trijniekā — Čehija (4,8%), Nīderlande (4,8%) un Vācija (4,4%)). Augsts brīvo darbavietu īpatsvars tiek uzskatīts par vienu no indikatoriem, kas liecina par atbilstošas kvalifikācijas darbinieku trūkumu darba tirgū. 

Šo pieņēmumu apstiprina vienlaikus it kā paradoksālais fakts, ka arī bezdarba līmenis Latvijā ir salīdzinoši augsts, ar 6,6% bezdarbnieku ierindojot mūs 10. vietā ES (2023. gada decembra dati). Šajā ziņā lietuviešiem un igauņiem veicies līdzīgi — 6,6% un 6,3%. Savukārt 2022. gadā Latvijā bezdarbs bijis 6,9% (starp minētajām 17 valstīm otrs augstākais aiz Zviedrijas!), Lietuvā — 6%, Igaunijā — 5,6%. Jāņem vērā, ka valstīs ar zemāko bezdarba līmeni ES tas svārstās tikai starp 2–3%. Abu rādītāju kopskats liek domāt, ka Latvijā liela problēma ir darbaspēka kvalifikācijas neatbilstība darba tirgus prasībām (vēl viens skaidrojums gan varētu būt arī darba piedāvājuma (samaksas) neatbilstība darbinieku prasībām). Piemēram, lielākā daļa no pārējām valstīm ar visaugstāko brīvo darbavietu īpatsvaru ir ar viszemākajiem bezdarba līmeņa rādītājiem (2023. gada decembris) — Čehijā tas ir 2,8%, Vācijā — 2,9%, Nīderlandē — 3,3%, Maltā — 2,4%. Šajās valstīs tātad ir gandrīz izsmelti vietējā (kā arī ievestā) darbaspēka resursi, taču Latvijā pastāv lielas «šķēres» starp bezdarbnieku īpatsvaru un brīvo darbavietu īpatsvaru. Vienlaikus trūkst gan darbavietu, gan darbinieku, jo prasmes un vajadzības «nesatiekas». Viens no galvenajiem cēloņiem šai ačgārnajai situācijai acīmredzami ir bijusi gadiem ilga izglītības piedāvājuma neatbilstība darba tirgus vajadzībām. 

Brīvo darbavietu un bezdarbnieku īpatsvars, 2022

Grafiks, kas ataino darba tirgus sabalansētību — bezdarbnieku un brīvo darbavietu īpatsvars vienā koordinātu sistēmā. Nosacīti to varētu iedalīti 4 kvadrantos — pirmajā (augšējais kreisais) ir valstis, kur trūkst darbinieku; otrajā (augšējais labais) grupējas valstis, kur trūkst gan darbinieku, gan darbavietu; trešajā (apakšējais kreisais) ir tās valstis, kur valda vislabākais līdzsvars — īpaši netrūkst ne darbinieku, ne darbavietu; ceturtajā (apakšējais labais) ir valstis, kur trūkst darbavietu. Grafiks atklāj, ka vissabalansētākais darba tirgus starp šīm 17 ES valstīm ir Polijā, kur ir viens no zemākajiem gan bezdarba, gan brīvo darbavietu īpatsvara rādītājiem. Savukārt visnesabalansētākais darba tirgus izrādās Zviedrijā, Latvijā un Somijā — visās trijās valstīs ir gan daudz brīvu darbavietu, gan daudz bezdarbnieku vienlaikus. Čehija, Vācija un Nīderlande izceļas ar izteiktu darbinieku trūkumu (augstākais brīvo darbavietu īpatsvars un vieni no zemākajiem bezdarbiem), savukārt Horvātijā, Slovākijā, Portugālē, daļēji arī Rumānijā darba tirgus ir «sasvēries» bezdarba jeb darbavietu trūkuma virzienā.

Ievest no ārvalstīm… 

Liene Voroņenko, Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) Izglītības un nodarbinātības jomas eksperte, atklāj, ka darbaspēka trūkums patlaban visakūtāk izpaužas ražošanas nozarēs. «Tas ir kritiski, jo ražošana lielākoties vērsta uz eksportu un augstu pievienoto vērtību. Tās ir lielās nozares, tādas kā, piemēram, ķīmija un metālapstrāde. Darbinieku trūkums vērojams visās speciālistu grupās, sākot no jaunākajiem speciālistiem līdz visaugstāk kvalificētajiem. Nerisinot šo problēmu, bremzējam Latvijas ekonomikas attīstību.» Līdz ar to arī viesstrādnieku ievešana būtu skatāma šādā kontekstā, norāda L. Voroņenko. «Runājot par darbaspēka imigrāciju Latvijā, runājam par augstas kvalifikācijas speciālistiem ļoti specifiskās nozarēs. Piemēram, savulaik mums bija diskusija par aviācijas nozari — piloti, kvalificēts apkalpojošais personāls. Ja Latvijā trūkst cilvēku, kas vēlas apgūt šīs profesijas, skaidrs, ka tie tiks meklēti ārzemēs.» Lielākā daļa darba devēju primāri vēloties izmantot vietējo darbaspēka tirgu, jo «tas ir daudz stabilāks, prognozējamāks, iespējams investēt darbiniekos ilgtermiņā.»

Augsti kvalificēto profesionāļu trūkumu kā pirmo uzsver arī Jānis Lielpēteris, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes loceklis, lai gan piebilst, ka trūkstot arī vienkāršāku darbu darītāju. «Svarīgi, lai ārvalstu darbaspēka piesaistes jomā nebūtu tā, ka valsts pārvaldes izvirzītie nosacījumi ir bremzējoši, ja salīdzina ar tuvajām kaimiņvalstīm — vai tie būtu sludinājumu publicēšanas termiņi vai kas cits. Augsti kvalificētu darbinieku talantu izķeršana ir process, kurā pastāv liela konkurence ne tikai starp Baltijas valstīm, bet arī visas Eiropas kontekstā. Jānoņem administratīvie šķēršļi, kas liedz mums par šiem talantiem dinamiski pacīnīties. Ja potenciālajam darbiniekam jāgaida pārāk ilgs laiks, lai pieteikumu izskatītu, vai sludinājums jātur atvērts arī vietējam darba tirgum ar ilgu termiņu, tad šo darbinieku grūti piesaistīt, jo citas valstis viņam var piedāvāt darbavietu daudz ātrāk. Tā ir pamatproblēma, taču Latvijai nepieciešams ir arī mazāk kvalificēts darbaspēks,» norāda J. Lielpēteris. 

Oļegs Krasnopjorovs, Latvijas Bankas ekonomists, gan aicina uzmanīties ar ārvalstu darbaspēka piesaisti zemas kvalifikācijas profesijās — lai gan īstermiņā var šķist vieglākais un ātrākais, ilgtermiņā tas nebūs labākais risinājums ekonomikai. «Noteikti atbalstu ārvalstu talantu piesaistīšanu. Piemēram, ja Latvijas augstskolās pasniegtu arī kāds Nobela prēmijas laureāts, tas būtu ieguldījums izglītības kvalitātes celšanā, no kā ieguvēji būtu visi. Starp attīstītajām valstīm ir globālā sacensība par radošiem sava aroda meistariem, jo tie ir cilvēki, kuri lielā mērā virza ekonomiku. Taču, kas attiecas uz zemas kvalifikācijas darbinieku masveida «ievešanu» — lai arī daži uzņēmēji to var uzskatīt par izdevīgu (jo šāds darbaspēks var izmaksāt lētāk nekā vietējie darbinieki), no sabiedrības viedokļa tas varētu nebūt labākais risinājums. Nenodarbinātajiem Latvijas iedzīvotājiem pastāvīgs darbs mazinātu sociālās atstumtības risku veiksmīgāk nekā, piemēram, sociālie pabalsti. Vēl lielāks cilvēku skaits ir potenciālie reemigranti no Lielbritānijas un Īrijas. Mērens darbaspēka trūkums (kas pašlaik ir Latvijā) motivē uzņēmumus celt produktivitāti un algas, kas veido labvēlīgu vidi gan tam, lai atgrieztu darba tirgū iekšējo darbaroku rezervi, gan arī reemigrācijai un dzīves līmeņa celšanai kopumā,» uzskata O. Krasnopjorovs.

…vai pārkvalificēt vietējos?

Otrs risinājums darbaspēka trūkumam, īpaši tā prasmju neatbilstībai darba tirgus prasībām, ir esošo iedzīvotāju (gan strādājošo, gan nestrādājošo) pārkvalifikācija. Par to, ka Latvijā vēl ir nozīmīgas iekšējās darbaspēka rezerves, kuras iespējams gan atgriezt darba tirgū vispār, gan arī pārkvalificēt uz augstākas pievienotās vērtības nozarēm, liecina ne tikai bezdarba rādītāji. O. Krasnopjorovs analizējis ES valstu nodarbinātības līmeņu datus, kas liecina, ka 2022. gadā Latvija ar nodarbinātības līmeni 63,9% apmērā atradās aptuveni ES valstu saraksta vidusdaļā, taču Lietuvā un jo īpaši Igaunijā šis līmenis bija krietni augstāks (attiecīgi 66,2% un 69,2%). Kāpēc kaimiņiem izdodas intensīvāk izmantot iekšējās darbaspēka rezerves? 

«Nodarbinātības līmenis atspoguļo darba tirgus un demogrāfijas faktorus. Tas ietver trīs komponentes: darbspējīgā vecuma iedzīvotāju īpatsvaru, ekonomiskās aktivitātes līmeni (cik liela daļa no darbspējīgiem iedzīvotājiem strādā vai aktīvi meklē darbu) un bezdarba līmeni (cik liela ekonomiski aktīvo iedzīvotāju daļa nav nodarbināta). Pēc visiem trim rādītājiem Lietuvai aizvadītajos gados ir bijis lielāks progress nekā pārējām Baltijas valstīm. Piemēram, atšķirīga iedzīvotāju vecumstruktūras dinamika noteica to, ka darbspējas vecuma iedzīvotāju daļa Lietuvā sasniedza maksimumu dažus gadus vēlāk nekā Latvijā un Igaunijā, tāpēc šajā kaimiņvalstī ir augstāks cilvēku īpatsvars darbspējīgā vecumā. Arī ekonomiskās aktivitātes pieaugums Lietuvā bijis visai iespaidīgs, kas daļēji gan ir saistīts ar visai zemo rādītāju pārskata perioda sākumā,» Bilancei skaidro O. Krasnopjorovs. 

Latvijas Bankas eksperts aprēķinājis, ka reālais papildus potenciāli nodarbināmo iedzīvotāju iekšējais resurss Latvijā ir ap 70 000 cilvēku. «Faktiskās iekšējās darbaroku rezerves (jeb tie cilvēki, kurus, kā rāda starptautiskā prakse, atgriezt darba tirgū ir reāli) Latvijā ir ap 70 000 cilvēku. Kā piemēru apskatīsim vienu iedzīvotāju grupu — vīrieši 55–59 gadu vecumā. No kopējā skaita (58 000) ap 15 000 nestrādā. Starptautiskā prakse rāda, ka no šiem 15 000 reāli atgriezt darba tirgū 5000 jeb katru trešo — arī šīs mērķis ir gana ambiciozs. Ja iemesli, kāpēc viņi nav nodarbināti, ir novecojusi izglītība, vājas digitālās prasmes un veselības stāvokļa pasliktinājums, tad jābūt attiecīgiem rīkiem, lai viņus atgrieztu darba tirgū (lai arī tas nozīmē papildu izdevumus no valsts budžeta puses),» uzskata Latvijas Bankas eksperts. 

Runājot par iekšējā darbaspēka rezervju aktivizēšanu, LTRK eksperts J. Lielpēteris primāri uzsver sociālās apdrošināšanas sistēmas jautājumus: «Nacionālajā līmenī pavisam noteikti vēl ir darbinieku rezerves. Jāanalizē, kāpēc ekonomiski neaktīvie iedzīvotāji labāk izvēlas nestrādāt — vai viņi spēj gana labi izdzīvot ar esošajiem pabalstiem? Varbūt jāpamaina bezdarba pabalstu pieejamības nosacījumi, lai novērstu motivāciju ik pa laikam aiziet bezdarbniekos, lai pavadītu «atvaļinājumu» pusgadu vai pat ilgākā periodā. Tāpat būtisks jautājums ir strādājošu jauno vecāku pabalsti, kuri sasniedz pārāk mazu daļu no tā pabalsta apjoma, kas pienāktos, ja jaunais vecāks nestrādātu. Pagaidām tie ir 50%, bet, mūsuprāt, tie varētu būt arī 70–80%, kas motivētu jaunos vecākus aktīvāk turpināt darba gaitas. Savukārt senioriem vēlmi palikt darba tirgū būtiski mazina valsts sociālās apdrošināšanas minimālās obligātās iemaksas. Ja lūkojamies uz pārkvalifikāciju, tas ne vienmēr ir tik ātrs process, kā darba devējiem būtu nepieciešams. Tas vairāk ir vidējā termiņa jautājums, par kuru Latvijai noteikti jādomā, taču tas nedos tūlītējus rezultātus, tāpēc ārvalstu darbaspēka piesaistes temats paliek aktuāls.»

Tomēr tieši iekšējo darbaspēka resursu izmantošanu un darbaspēka pārkvalifikāciju, turklāt kontekstā ar vispārējo ekonomikas transformāciju uz augstāku produktivitāti un pievienoto vērtību — no mazkvalificētām uz augsti kvalificētām profesijām — kā prioritāti bija izvirzījusi vēl iepriekšējā ekonomikas ministre Ilze Indriksone. Ekonomikas ministrija (EM) apliecina, ka vismaz deklaratīvā līmenī šajā nostājā nekas neesot mainījies. «EM darbaspēka politika joprojām primāri vērsta uz vietējā darbaspēka izmantošanu, un ārvalstu darbaspēka piesaiste ir tikai īstermiņa risinājums tiem komersantiem, kuri Latvijā nerod savām vajadzībām atbilstošu darbaspēku,» norāda ministrija. Tāpat joprojām galvenais cilvēkkapitāla politikas mērķis esot sekmēt darbinieku pāreju no neproduktīvajām uz produktīvajām nozarēm, jo «tas ir vienīgais veids, kā varam nodrošināt straujāku labklājības pieaugumu Latvijas iedzīvotājiem.»

Bet kā ar šo apņemšanās īstenošanu veicas praksē? Kā funkcionē darbinieku pārkvalifikācijas programmas Latvijā? Kam tās ir pieejamas, cik līdzekļu tajās tiek ieguldīti, kādi ir rezultāti?

Nemērīt visus ar vienu olekti

Pārkvalifikācijas un mūžizglītības sistēma ir daļa no valsts cilvēkkapitāla politikas, kurā trūkstot vienota redzējuma un prioritāšu, norāda L. Voroņenko. «Pozitīvi, ka pērn cilvēkkapitāla attīstības jautājumu risināšana konsolidēta Ekonomikas ministrijas pārziņā, tomēr mēs gribētu redzēt raitāku virzību ar konkrētiem pasākumiem, kā arī dziļāku skatījumu uz problēmu.»

Viens no šāda stratēģiska redzējuma trūkumiem pārkvalifikācijas jomā ir tas, ka cilvēki ar dažādām prasmēm un kvalifikācijas pakāpēm tiek samesti vienā apmācību «katlā». L. Voroņenko uzskata, ka vismazāk kvalificētie un sociālo problēmu skartie bezdarbnieki (kurus J. Lielpēteris min kontekstā ar «dzīvošanu uz pabalstiem») būtu jānodala no pārējiem, motivētākiem un kvalificētākiem «darbaspēka rezervistiem», katriem piemērojot savu pieeju. «Latvijā ir sabiedrības grupas, kurām ir zemas vai nepietiekamas prasmes, un mēs gan šīs grupas, gan arī grupas, kurām ir pietiekamas prasmes, mēģinām sagatavot darba tirgum caur pieaugušo izglītību. Bet pirmajai grupai, iespējams, vispirms nepieciešams sociālais darbs un mentorings, lai viņus vispār motivētu attīstībai. Savukārt otrajiem nepieciešama iespēja intensīvāk attīstīt savu kvalifikāciju. Valsts vēlas darbaspēka kvalifikācijas problēmas atrisināt tikai ar dažādu mācību piedāvājumu visiem, bet ne Īrijā, ne Lielbritānijā šāda prakse nav izrādījusies veiksmīga. Tur segmentē vismaz trīs mērķgrupas — pirmkārt, tie ar kuriem vispirms nepieciešams sociālais darbs; otrkārt, tie, kuri gatavi uzreiz iesaistīties tautsaimniecībā un mācību programmas tiek saskaņotas ar darba devēju noteiktajām vajadzībām; treškārt, cilvēki, par ko Latvijā vispār nerunājam — nozaru izcilākie prāti, kuriem nepieciešama platforma, lai veidotu izcilības vilkmi gan savā uzņēmumā, gan nozarē kopumā,» skaidro L. Voroņenko. Turklāt svarīgi ne tikai apmācīt bez darba esošus cilvēkus, bet pavērt attīstības iespējas arī, piemēram, vidējās kvalifikācijās strādājošajiem, viņa piebilst. 

LDDK eksperte norāda uz ārvalstu, tai skaitā Igaunijas, pieredzi un risinājumiem, kurus būtu iespējams pārņemt Latvijā. «Pie mums katru cilvēku cenšas sasniegt caur pašvaldību, bet ir specifiskas sabiedrības grupas, kas pašvaldības apmeklē reti vai vispār neapmeklē. Piemēram, Latvijā jau esošie imigranti valodas barjeras dēļ, iespējams, pat nezina, kādas ir pārkvalifikācijas iespējas. Tāpat ir sociāli izolētos apstākļos dzīvojoši cilvēki, cilvēki ar īpašām vajadzībām un citas grupas. Katrai no šīm grupām nepieciešama sava pieeja, lai viņus sasniegtu un mēģinātu atgriezt darba tirgū, tai skaitā rēķinoties ar viņu ierobežojumiem. Tieši tas notiek Igaunijā, kur komunikatīvo darbu uztic pieredzējušām trešajām pusēm, kas strādā ar šīm grupām. Savukārt Īrijā ir uzbūvēta brīnišķīga sistēma, kā veidot pieaugušo izglītības prioritātes un kā mērīt tās rezultātus ekonomikā. Treškārt, jāuzsver mūžizglītība, kur izcili piemēri ir Somija, Zviedrija. Cilvēki saprot, ka ar tehnikumā vai universitātē iegūto formālo izglītību nepietiks, un būs jāmācās visu turpmāko mūžu. Tas gan darbojas tikai motivētākajā sabiedrības daļā,» analizē L. Voroņenko. 

Viņa atzīst, ka no sociāli problemātiskākajām sabiedrības grupām ar zemu pamatprasmju līmeni, visticamāk, neiznāks augstākās kvalifikācijas speciālisti; taču ar šīm grupām jāstrādā, lai tās atgrieztu darba tirgū un novērstu darbaroku trūkumu vienkāršākajās profesijās. Savukārt EM minētais mērķis vietējā darbaspēka pārkvalifikācijai uz augstāka līmeņa profesijām būtu sasniedzams, orientējoties ne tikai uz bezdarbniekiem vai bezdarba riskam pakļautiem cilvēkiem, bet arī vidēji kvalificētiem (tai skaitā augstāko izglītību ieguvušiem) strādājošajiem, kuriem ir spējas un vēlme paralēli darbam vakaros vai brīvdienās apgūt jaunu profesiju. Taču patlaban Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) profesionālās izglītības programmas ir pieejamas tikai bezdarbniekiem. «Profesionālās izglītības programmās tiek iesaistīti tikai bezdarbnieka statusā esošie aģentūras klienti. Nodarbinātās personas aģentūras organizēto mūžizglītības pasākumu bezdarba riskam pakļautām personām ietvaros var apgūt neformālās izglītības programmas, tostarp datorzinību programmas, lai paaugstinātu savu kvalifikāciju un pilnveidotu prasmes, veicinot konkurētspēju darba tirgū. Datorzinību programmu piedāvājums 2022. gada beigās tika aktualizēts atbilstoši mūsdienu vajadzībām,» informē NVA Nodarbinātības pasākumu departamenta direktors Pāvels Beļisovs. 

O. Beļisova pieminētajās neformālās izglītības datorzinību programmās rodamas arī darba tirgum noderīgas mācības, kas var kalpot vismaz kā pirmais pakāpiens uz augstas kvalifikācijas profesijas apgūšanu — piemēram, programmēšanas pamati dažādās programmēšanas valodās, grafisko datorprogrammu apguve, digitālā mārketinga un e–komercijas zināšanas, u.c. Vienlaikus gan skaidrs, ka, lai iegūtu darbu jaunajā kvalifikācijā, ar to varbūt varētu pietikt vienīgi tajās profesijās, kur ir visasākais darbaspēka iztrūkums, kā, piemēram, programmēšanā, kur lielākie uzņēmumi reizēm pat paši organizē mācību programmas potenciālajiem darbiniekiem. Otrkārt, arī NVA neformālās izglītības programmas nav pieejamas visiem. Jāizpilda kādu no trim priekšnosacījumiem — vismaz 50 gadu vecums; «darba tirgus prasībām nepietiekama izglītība vai prasmes» (šis gan ir ļoti neskaidrs formulējums, kuru praksē varētu piemērot ļoti atšķirīgi); invaliditāte vai prognozējama invaliditāte. Te jau rodas jautājums, vai, piemēram, pat 40 gadus veca lielveikala kasiere vai pārdevēja, ja vien nav ar pamatskolas izglītību vai invaliditāti, šos kvalifikācijas celšanas kursus varētu apmeklēt? Nemaz nerunājot par augstāko izglītību ieguvušu sociālo zinātņu speciālistu (viena no nozarēm, kas visbiežāk pieminēta darbaspēka pārprodukcijas kontekstā). 

Bet varbūt ir nepareizi runāt par valsts resursu ieguldīšanu ne pašās sociāli visneaizsargātākajās grupās? Galu galā, ja kāds sociālo zinātņu vai kādas citas jomas speciālists, pēc kura pakalpojumiem darba tirgū nav liela pieprasījuma vai tie netiek finansiāli pārāk augstu novērtēti, vēlas, tad lai pats atlicina no savas vidējās algas un mēģina stāties augstskolā neklātienē un apgūt citu profesiju, nevis sagaida pārkvalifikācijas iespējas no valsts? Vai citās valstīs šādam cilvēkam ir iespējas ar valsts programmu starpniecību izglītoties un pāriet uz jaunu, produktīvāku un ienesīgāku profesiju? 

«Protams, ir!» pārliecinoši atbild L. Voroņenko. «Tas ir tas, uz ko bieži esam norādījuši kā darba devēji — pārkvalifikācijas programmās Latvijā šobrīd praktiski netiek aptverts ikdienas nodarbināto segments ar vidējām prasmēm, kuriem būs vajadzīga attīstība. Patlaban vairumam pārkvalifikācijas programmu fokuss vērsts uz diezgan nelielu sabiedrības grupu. Pārkvalifikācija kopumā būs nepieciešama ap 300 000 cilvēku, bet Labklājības ministrijas un Izglītības un zinātnes ministrijas ieplānotajās tuvāko gadu programmās paredzēts aptvert tikai līdz 50 000 iedzīvotāju. Visiem pārējiem pieaugušo izglītības ietvarā iespēja attīstīt tikai tās zināšanas un prasmes, kas saistītas ar digitalizāciju. Tas ir svarīgi, bet nebūt ne vienīgais virziens, kas vajadzīgs.»

LDDK ekspertes teikto apstiprina arī Bilances saņemtās atbildes no Lietuvas Ekonomikas un inovāciju ministrijas. Ministrijas sniegtā informācija liecina, ka Lietuvā tiešām tiek īstenota krietni visaptverošāka pieeja darbaspēka pārkvalifikācijā. Pirmkārt, līdzīgi kā Latvijā, bezdarbnieku pārkvalificēšana nodota Sociālo lietu ministrijas pārziņā, taču Ekonomikas un inovāciju ministrija (EIM) strādā tieši L. Voroņenko pieminētajā nodarbināto speciālistu segmentā. Un pārkvalifikācijas apjomi tajā ir gana masveidīgi — saskaņā ar EIM sniegtajiem datiem, jau laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam kvalifikācijas celšanas apmācību izgājuši vairāk nekā 100 000 nodarbināto, šim mērķim ieguldīti ap 82 miljoniem eiro. Savukārt 2023. un 2024. gadā līdzīgam nolūkam (mazo un vidējo uzņēmumu ieteiktām mācībām viedās specializācijas programmās) atvēlēti 20 miljoni eiro, ko sedz ES Reģionālās attīstības fonds. Nosacītam salīdzinājumam — NVA skaitļi pat bezdarbnieku programmās (kuras, kā minēts, Lietuvā vēl atsevišķi no EIM aktivitātēm īsteno Sociālo lietu ministrijas pārraudzībā esošais Nodarbinātības dienests) ir krietni mazāki. Proti, 2022. un 2023. gadā kopā augstas kvalifikācijas profesijās apmācīti 1278 cilvēki, ieguldītais finansējums (ieskaitot arī vidējas un zemas kvalifikācijas profesijās) sasniedz nepilnus 2,8 miljonus eiro. Šī statistika rada priekšstatu, ka Lietuvā darbinieku pārkvalifikācijas un mūžizglītības programmas darbojas ar krietni lielāku vērienu nekā Latvijā — vismaz nodarbināto segmentā pavisam noteikti. 

Pārkvalificēto darbinieku skaits NVA profesionālās pilnveides un profesionālās tālākizglītības apmācību programmā

«Līdz šim NVA organizētās mūžizglītības mācības vairāk funkcionējušas kā «hobiju mācības», nevis pārkvalifikācijas nolūkiem, kā tas sākotnēji tika iecerēts. Pamatsecinājums ir tāds, ka šīm programmām nākamajā periodā jābūt vairāk orientētām uz darba tirgus vajadzībām. Otrs virziens ir pašu uzņēmēju organizētās mācības potenciālajiem darbiniekiem. Šī tendence pieņemas spēkā daudzviet pasaulē. Taču arī šādai apmācībai palīdzētu priekšzināšanas, kas savukārt varētu tikt nodrošinātas no valsts puses,» secina J. Lielpēteris. 

EM sola, ka gan formālajai izglītībai, gan pieaugušo pārkvalifikācijas programmām veidos jaunu pasūtījumu, raugoties tieši caur cilvēku nodarbinātības kvalifikācijas paaugstināšanas mērķa prizmu. Ministrija arī plānojot īstenot vairākus pasākumus, kas saskan ar J. Lielpētera pieminētajiem nepieciešamajiem risinājumiem atsevišķu ekonomisko grupu iesaistei darba tirgū. «Pašlaik strādājam pie mehānisma nelabvēlīgā situācijā esošo jauniešu, kas nestrādā un nemācās, atbalstam ceļā uz darba tirgu. Attiecībā uz jaunajiem vecākiem ierosināsim pārskatīt pabalstus par mazu bērnu kopšanu, motivējot vecāku ātrāku atgriešanos darba tirgū, kā arī izstrādāt stimulējošus atbalsta mehānismus senioru pensijas vecumā iekļaušanai darba tirgū. Šajā kontekstā ir svarīgi arī darbaspēka mobilitātes un mājokļu pieejamības jautājumi,» informē EM. 

Veselā miesā vesels gars. Abi kopā — jaudīgs darbinieks

Darbaspēka trūkuma problēma pamatā sakņojas gan Latvijas iedzīvotāju masveida emigrācijā pēc globālās ekonomiskās krīzes, gan ilgstoši negatīvajos iedzīvotāju dabiskā pieauguma (pareizāk sakot, samazinājuma) rādītājos, mirstībai pārsniedzot dzimstību. Taču ir arī būtiski papildu faktori, kas pie jau tā sarežģītajiem apstākļiem neļauj izmantot esošo darbaspēka potenciālu iespējami efektīvāk. Piemēram, sliktie iedzīvotāju veselības rādītāji, kas ir kombinācija neveselīgam dzīvesveidam un nepietiekamajai veselības aprūpes sistēmas kapacitātei. 

Uz veselības aprūpes nozīmi ekonomikas cilvēkresursu jomā norāda arī O. Krasnopjorovs: «Latvijā ir nepiedodami augsta mirstība darbspējīgā vecumā jeb priekšlaicīgā mirstība. Piemēram, varbūtība nomirt (gada laikā) ekonomiski visaktīvākā vecumā (30–45 gadi) Latvijā ir gandrīz četras reizes lielāka nekā Somijā, Zviedrijā vai Dānijā. Latvijas iedzīvotāju priekšlaicīgā mirstība (un samērā slikts iedzīvotāju veselības stāvoklis) ir vairāku faktoru mijiedarbības rezultāts, piemēram, salīdzinoši zems veselības aprūpes finansējums, neefektīvs šī finansējuma izlietojums, kā arī neveselīgs dzīvesveids (lielais tabakas un alkohola patēriņš, nepietiekama fiziskā aktivitāte). Ne visus šos faktorus var novērst vienlaikus un ātri, taču, samazinot mirstības vecumkoeficientus katrā kohortā (zem 65 gadiem) līdz attīstītāko ES valstu (Zviedrija, Somija, Īrija, Beļģija, Nīderlande, Dānija) vidējam līmenim, Latvija var izglābt vairāk nekā četrus tūkstošus dzīvību katru gadu. Tas nozīmē par trīs tūkstošiem lielāku potenciāli nodarbināto skaitu, kas palielinātu Latvijas iekšzemes kopprodukta gada pieauguma tempu par 0,2 procentpunktiem. Šis piemērs uzskatāmi rāda, ka veselības aprūpe ir ne tikai izdevumu pozīcija valsts budžetā — tai ir svarīga nozīme ekonomikas cilvēkresursu jomā.»

«Lai gan veselības jautājumi valdībā ir darba kārtībā, kopumā veselības aprūpes nozares pacienti (līdzīgi kā pensijas vecuma cilvēki sociālā budžeta kontekstā) tiek uztverti tikai kā izmaksu pozīcija budžetā, nevis kā potenciāli darbinieki, kas var sniegt pienesumu ekonomikā. Iedzīvotāju sociālā drošība, veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība ilgtermiņā noteikti atmaksātos ar augstāku produktivitāti ekonomikā. Produktivitāte cilvēkam, kurš jūtas labi, ievērojami atšķiras no produktivitātes cilvēkam, kurš jūtas slikti. Diemžēl uz cilvēku orientētā pieeja mums nav «asinīs», un tas ir vēl viens rādītājs, kur atpaliekam no kaimiņvalstīm,» vērtē L. Voroņenko.

EM atzīst, ka «veselības aprūpes sistēmas kvalitātei ir būtiska ietekme uz sabiedrības veselības stāvokli un iedzīvotāju nodarbinātību. Nepieciešama veselības aprūpes finansējuma sistemātiska palielināšana un veselības aprūpes uzlabošana, preventīvi novēršot darbaspēju zaudēšanu un «izkrišanu» no darba tirgus.» Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.–2027. gadam ietverot vairākus dažādu institūciju rīcības virzienus un uzdevumus ar mērķi kopumā uzlabot Latvijas iedzīvotāju veselību, pagarinot veselīgi nodzīvoto mūžu, novēršot priekšlaicīgu mirstību un mazinot nevienlīdzību veselības jomā. Cik sekmīgi izdosies plānus realizēt šajā jomā, būs atkarīgs no Veselības ministrijas, kā arī valdības rīcības kopumā (piešķirot veselības aprūpei ne tikai knapu izdzīvošanas budžetu, bet arī ekonomikas produktivitātes kontekstā optimālu finansējuma apmēru). 

Projektu «Latvija Baltijas ekonomikā: kā panākt un apsteigt Lietuvu un Igauniju?» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas «Mūžu dzīvo, mūžu mācies — kā celt darbaspēka prasmes, lai attīstītu ekonomiku?» saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests. #SIF_MAF2023

Publicēts žurnāla “Bilance” 2024. gada marta (507.) numurā.

Jums arī varētu interesēt…