Ārvalstu investīcijas bieži tiek piesauktas kontekstā ar ekonomikas attīstību. To piesaiste uzskatāma par vienu no ekonomikas sekmīgas izaugsmes elementiem. Tomēr retāk runāts par to, ka ārvalstu investīcijas nav homogēns jēdziens — tās mēdz būt ļoti dažādas, arī kā abpusgriezīgs zobens. Ne visas ekonomikai ir vienlīdz noderīgas, un ir gadījumi, kad noteikta veida investīcijas pat drīzāk kaitē, nevis palīdz valsts attīstībai un starptautiskajai konkurētspējai. Cikla «Latvija Baltijas ekonomikā — kā panākt un apsteigt Igauniju un Lietuvu?» sestajā rakstā pievēršamies ārvalstu tiešo investīciju kvantitātei un kvalitātei, kā arī piesaistes stratēģijai. 

Kas ir («labās» un «sliktās») ārvalstu investīcijas?

Ārvalstu tiešo investīciju (ĀTI) definīcijas mēdz būt mazliet atšķirīgi traktētas, taču tās satur noteiktas pamatpazīmes — proti, ĀTI nozīmē ārvalstu investora (uzņēmuma, valdības) veiktus ieguldījumus, kuru rezultātā iegūta būtiska un ilgtermiņa kontrole pār vietējo uzņēmumu. Kontrole var būt arī absolūta — kad bizness tiek pilnībā pārpirkts, taču ir noteikts minimālais slieksnis, lai ieguldījumus vispār varētu uzskatīt par ĀTI. Oficiāli (piemēram, Eiropas Komisijas traktējumā) par ĀTI runā tad, kad investors iegūst «būtisku līdzdalību» īpašumtiesībās, kas «atbilst vismaz 10% no parastajām akcijām vai balsstiesībām». Tātad — ieguldījums, kas ļauj iegūt 9,99% kapitāldaļu, vēl nav ārvalstu tiešā investīcija, bet 10% — jau ir. 

Investīcijām var būt gan dažāda izcelsme (no ekonomiski augstāk vai zemāk attīstītām valstīm), dažādas izpausmes formas (nauda var tikt investēta uzņēmuma pašu kapitālā vai parāda instrumentu veidā, var tikt iegādāti nekustamie īpašumi un iekārtas u.tml.), gan arī dažādi ekonomikas mērķa sektori (primāri izšķir trīs galvenos — resursu/izejmateriālu sektors, ražošanas sektors, pakalpojumu sektors). Atkarībā no šiem un vēl citiem, katrā konkrētā situācijā individuāliem un specifiskiem faktoriem, iespējams vērtēt investīciju lietderību ekonomikas izaugsmes veicināšanā.

Par visvērtīgākajām un vēlamākajām investīcijām parasti tiek uzskatītas tās, kas veicina pēc iespējas augstākas pievienotās vērtības radošu attīstības instrumentu ieplūšanu valsts ekonomikā — modernas tehnoloģijas, augsti kvalificēts darbaspēks, jaunas zināšanas (tā saucamais know–how), augstāka biznesa ētika u.tml. Ideālā gadījumā tas veido tā saucamo «pārplūdes» (spillover) efektu, kad pozitīvie ieguvumi izpaužas ne tikai tiešajā investīciju mērķa uzņēmumā, bet konkurences rezultātā pastarpināti vairāk vai mazāk izplatās arī uz citiem vietējiem uzņēmumiem, tādējādi ceļot kopējo ekonomikas kvalitāti un konkurētspēju. Biežāk tās ir investīcijas ražošanas, kā arī pakalpojumu sektoros (tomēr svarīgi arī — tieši kādā ražošanā un kādos pakalpojumos). Savukārt par vismazāk vēlamām un pat kaitīgām uzskatāmas tādas investīcijas, kuru mērķis ir tikai pārņemt valsts resursus, izejmateriālus (Latvijas gadījumā, piemēram, mežus ar augstvērtīgu koksni, kūdras purvus u.tml.) vai konkurēt uz lēta darbaspēka pamata.

Līdzīgu skaidrojumu sniedz Latvijas Bankas ekonomisti. «Prioritāri nepieciešamas produktīvās investīcijas, kas radītu jaunu pievienoto vērtību, jaunas zināšanu un tehnoloģiju ietilpīgas darba vietas un kāpinātu eksportu. Tomēr visam jābūt līdzsvarā, piemēram, mājokļi nav produktīvas investīcijas, tomēr tie nepieciešami, lai iedzīvotājiem būtu vēlme te dzīvot un strādāt — tautsaimniecības attīstībai ir nepieciešams arī darbaspēks. Nozaru dalījumā svarīgāka būtu ne tik daudz piederība kādai īpašai nozarei, bet tas, lai šīs investīcijas veicinātu zināšanu pārnesi un tehnoloģiju attīstību,» uzskata Agnese Puķe, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes Makroekonomikas analīzes daļas galvenā ekonomiste.

Tomēr viņa nenoliedz, ka pastāv nozares, kurās ir lielāka iespēja sasniegt minēto produktivitāti: «Saskaņā ar makroekonomiskiem novērtējumiem lielāks potenciāls radīt augstāku pievienoto vērtību ir informācijas un komunikācijas pakalpojumos, profesionālajos pakalpojumos, kā arī apstrādes rūpniecībā.» Savukārt investīcijām nevēlamas būtu tādas ekonomiskās darbības, kas «degradē vidi, paģēr zemi atalgotas darba vietas vai noplicina dabas resursus,» norāda A. Puķe. 

Matīss Mirošņikovs, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes Makroekonomikas analīzes daļas ekonomists šim vērtējumam pievieno klāt arī ilgtspējas aspektu: «Jāpievērš uzmanība tam, vai investīcijas ir «zaļas». «Nezaļās» investīcijas, t.i., investīcijas fosilajos kurināmajos, dabai un klimatam nedraudzīgos projektos, kas nav vērsti uz emisiju samazināšanu, ir nelabvēlīgas videi un ekonomikas attīstībai ilgtermiņā. «Nezaļās» nozares attiecīgi varētu kļūt krietni vien neizdevīgākas finansiālajā ziņā, emisiju kvotu tirdzniecības sistēmai tiekot papildinātām ar papildu nozarēm. Tādējādi svarīgi, lai investīcijas būtu vērstas uz zaļo pārkārtošanos un atbilstu Eiropas zaļajam kursam.» 

Kāda ir Latvijas investīciju piesaistes stratēģija?

Ņemot vērā iepriekš minēto, investīciju piesaistē ļoti svarīga ir rūpīgi pārdomāta valsts stratēģija. Bilance uzdeva jautājumus Ekonomikas ministrijai (EM) un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai (LIAA), aicinot skaidrot, kādi ir Latvijas investīciju piesaistes stratēģijas pamatprincipi, kā arī — aktuālie izmantotie instrumenti un to rezultāti.

EM norāda, ka investīciju piesaistes politikas mērķis ir pārstrukturēt Latvijas ekonomiku uz vidēji augstu un augstu tehnoloģiju nozarēm, kuras turklāt spētu orientēties uz ārējo pieprasījumu (eksportēt). Stratēģiskais uzstādījums skan gluži kā iesaka eksperti: «Svarīga produktivitātes līmeņa paaugstināšana, kas nozīmē, ka uzņēmumu un nozaru līmenī prioritāras ir tādas investīcijas, kas sekmē ražošanas modernizāciju, esošo tehnoloģiju pilnveidošanu un jaunu tehnoloģiju ieviešanu, kā arī saistītas ar labi apmaksātām darbavietām. Maz vēlamas tādas investīcijas, kas ir resursu ietilpīgas un prasa zemu apmaksāta darbaspēka iesaisti.» 

EM uzstādījusi arī kvantitatīvus atskaites punktus, ko būtu jāpanāk investīciju piesaistes jomā. Proti, «turpmākajos gados» (nav gan pateikts, tieši cik gados) «ekonomikā ieplūst vismaz 2 miljardi eiro» (papildus ES fondu finansējumam) un «investori radītu ap 7500 jaunām darba vietām.» Ņemot vērā rakstā turpmāk aplūkotos datus par ĀTI līdzšinējo apgrozījumu, 2 miljardi «vairākos gados» nebūt nav ambiciozs, drīzāk pavisam pieticīgs mērķis. EM savā atbildē norāda, ka jau 2023. gada ietvaros vien «kumulatīvi reģistrēti 130 jauni projekti, kuru kopējais potenciālo investīciju apjoms varētu sasniegt vairākus miljardus eiro.» 

Arī LIAA noteikusi konkrētus, skaitliski izmērāmus mērķus un definējusi specifiskas augsto tehnoloģiju nozares, kurās ar investīciju piesaisti jāstrādā visaktīvāk. «LIAA mērķis ir panākt, lai 85% no ārvalstu tiešajām investīcijām Latvijā tiek veiktas viedo specializāciju nozarēs. Tādās kā zināšanu ietilpīga bioekonomika, biomedicīna, medicīnas tehnoloģijas, farmācija, fotonika un viedie materiāli, tehnoloģijas un inženiersistēmas, viedā enerģētika un mobilitāte, kā arī informācijas un komunikācijas tehnoloģijas. Viedās specializācijas nozares arī iekļaujas globālajās vērtību ķēdēs, veicinot ieguldījumus pētniecībā un attīstībā, kā arī zināšanu un tehnoloģiju pārnesi un talantu piesaisti Latvijai. Labs piemērs šajā ziņā ir ES iniciatīva par pusvadītāju nozares attīstību (EU Chip Act). Tā ir iespēja Latvijai iekļauties mums pilnīgi jaunā vērtību ķēdē, tādēļ LIAA jau šobrīd strādā pie investoru piesaistes šīs nozares attīstībai,» Bilancei atklāj Vilis Zinkevičs, LIAA Investīciju piesaistes nodaļas vadītājs.

Šim gadam izvirzīto mērķi — piesaistīt investīcijas 550 miljonu eiro apmērā un radīt 2400 jaunas darba vietas — LIAA esot izpildījusi jau novembrī. «Visvairāk piesaistīto finanšu investīciju šogad ir viedās enerģētikas un mobilitātes nozarē, savukārt visvairāk jaunradīto darba vietu ir reģistrēts IKT un bioekonomikas nozarē,» precizē V. Zinkevičs. Investīciju piesaistē LIAA pievēršot vērību arī ES prioritārajiem attīstības vektoriem ilgtspējas, zaļā kursa un digitālās transformācijas virzienā. 

Investīciju piesaistē LIAA izmantojot ārvalstu pārstāvniecību tīklu, vilinot investorus ar «pievilcīgo nodokļu regulējumu, īpaši attiecībā uz reinvestēto peļņu.» Tāpat investoru interesi raisot arī speciālo ekonomisko zonu piedāvājums, «zaļais koridors» prioritārajiem investīciju projektiem un lielo investīciju atbalsta programma. V. Zinkevičs kā «nenoliedzamu priekšrocību ārvalstu investīciju piesaistei» nodēvē arī «Latvijas izdevīgo ģeogrāfisko novietojumu un savienojamību», kā arī «salīdzinoši ar citām valstīm izdevīgāku situāciju darbinieku piesaistes jomā.» Pēdējie divi šķiet visai neparasti un «drosmīgi» argumenti — gan ģeopolitiskās situācijas kontekstā (vai tiešām investoriem netraucē mūsu agresīvais kaimiņš?), gan tajā, ko par darbaspēka situāciju saka ne vien uzņēmēji un investoru pārstāvji, bet arī… pati Ekonomikas ministrija (sk. raksta nobeigumā).

Kā Latvijas vājo punktu, ko būtu izšķiroši svarīgi uzlabot, V. Zinkevičs atzīst zemos ieguldījumus pētniecībā un attīstībā (uz šo aspektu nemitīgi norāda arī eksportētāji), kur «joprojām atpaliekam no ES vidējiem rādītājiem un šobrīd šim mērķim atvēlam tikai 0,7% no IKP.»

EM piebilst, ka nākamo 7 gadu laikā ar ES fondu finansējuma starpniecību uzņēmējiem būs pieejams «būtisks atbalsts produktivitātes, digitalizācijas, eksportspējas un konkurētspējas kāpināšanai (1,6 miljardi eiro)». Patlaban atbalsta instrumenti tiekot izstrādāti četros prioritārajos virzienos — digitalizācija, produktivitāte, nevienlīdzības mazināšana un energoefektivitāte. «Kopumā Atveseļošanās un noturības mehānisma investīcijās līdz 2026. gada vidum Ekonomikas ministrija paredz ieguldīt 657,61 miljonus eiro, sniedzot atbalstu vismaz 3500 komersantiem un nodrošinot privātā līdzfinansējuma piesaisti vismaz 500 miljonu eiro apmērā.

Savukārt ES struktūrfondu ietvaros kopumā līdz 2029. gada beigām paredzēts ieguldīt 948,65 miljonus eiro, sniedzot atbalstu vismaz 2500 komersantiem un nodrošinot privātā līdzfinansējuma piesaisti vismaz 700 miljonu eiro apmērā,» uzskaita EM. Tāpat esot būtiski turpināt Investīciju fonda darbību (šobrīd programmā pieejami 182 miljoni eiro), kā arī «zaļā koridora» darbību prioritāriem investīciju projektiem.

Vai viss ir tik skaisti?

Lasot EM un LIAA atbildes, rodas sajūta, ka investīcijas Latvijā ieplūst gluži vai kā piena upes ķīseļa krastos — ne vien prioritātes definētas kā no mācību grāmatas, bet arī ļoti sekmīgi, pārpildot plānus, tiekot īstenotas. Taču — ko par to saka kompetenti vērotāji no malas? 

«Esošā investīciju piesaistes stratēģija min konkrētas nozares, kurās Latvija vēlas piesaistīt investīcijas, kas ir pozitīvi. Lielāka uzmanība jāpievērš tam, kā stratēģija tiek pārvērsta reālos rezultātos — šī daļa joprojām pieklibo. Piemēram, LIAA kā organizācijai ir daudz un dažādu funkciju, tomēr vajadzētu būt vienai top prioritātei — aktīvai investīciju piesaistei. Svarīgi domāt ne tikai par efektīvu, mērķtiecīgu un proaktīvu pieeju jaunu investoru piesaistē, bet nedrīkst aizmirst arī par esošo investoru noturēšanu Latvijā, dot iespēju esošajiem uzņēmumiem Latvijā attīstīties ilgtermiņā. Pēc 2022. gada Lursoft datiem, uzņēmumi ar ārvalstu kapitālu veido vairāk nekā 45% no kopējiem nodokļu ieņēmumiem,» Bilancei viedokli pauž Linda Helmane, Ārvalstu investoru padomes Latvijā izpilddirektore.

Viņa netieši norāda, ka investīciju piesaistes problemātika pārsvarā sniedzas tālāk par LIAA vai EM risinājumu iespējām — tā meklējama valdības un visas valsts pārvaldes līmenī: «Galvenokārt investīciju piesaisti kavē nenoteiktība, kas atspoguļojas neskaidrībā par valsts nākotnes plāniem un prioritātēm. Trūkst valsts līmeņa prioritātes ekonomikas izaugsmei, piemēram, nav skaidra enerģētikas attīstības plāna, vai plāna, kā risināt darbaspēka trūkumu.

Būtiskākie faktori, kas kavē investīciju piesaisti, uz kuriem esam jau vairākkārt vērsuši uzmanību, ir darbaspēka trūkums un darbaspēka prasmju neatbilstība; vēl aizvien augstais ēnu ekonomikas īpatsvars; valsts pārvaldes efektivitāte un datos balstītu lēmumu trūkums.» 

Līdzīgs, pat vēl tālāk vērsts skatījums uz problēmas cēloņiem ir arī Latvijas Bankas ekspertiem. LIAA kā institūcija strādājot gana labi, taču investīciju piesaistei traucē sistēmiskas problēmas, kuru dziļākās saknes meklējamas pat mūsu sabiedrības domāšanā un mentalitātē. «Ja runājam tieši par ārvalstu investoru piesaisti, tad šo jomu samērā sekmīgi vada LIAA, un kopš 2021. gada ir arī ieviesta «Zaļā koridora» iniciatīva prioritārajiem investīciju projektiem. (..) Šobrīd noris darbs pie «zaļā koridora» pilnveides, top arī LIAA iekšējā stratēģija investīciju piesaistei. Kopumā esmu dzirdējusi labas atsauksmes no ārvalstu investoru puses par LIAA centieniem investīciju piesaistē un redzējusi daudzus jau iedzīvinātus investīciju projektus. Tomēr LIAA vai jebkuras atsevišķas institūcijas vai politikas dokumenta iespējas ir ierobežotas. Ārvalstu investīciju piesaiste nav atraujama no kopējās biznesa vides pievilcības, turklāt to ietekmē ne tikai valsts politika, bet arī visa sabiedrība. Piemēram, nav noslēpums, ka ēnu ekonomika un korupcija joprojām ir Latvijas Ahilleja papēdis, kas atbaida investīcijas. Tomēr šīs kaites var ārstēt tikai ar vienotu sabiedrības neiecietību pret šādu negodprātīgu rīcību,» kopīgi ieskatīties spogulī aicina A. Puķe.

Ārvalstu investīciju kvantitāte — Baltijas valstu salīdzinājums

ĀTI kopējo apjomu skaitļi dažādos avotos mazliet atšķiras, tomēr atšķirības nav lielas un tendences tās nemaina. Zemāk redzamajiem datiem izmantota Eurostat publicētā statistika. Tā atklāj, ka ārvalstu tiešo investīciju apjoma ziņā neapstrīdama Baltijas līdere ir Igaunija. Kopš 2000. gada ĀTI apjoms mūsu ziemeļu kaimiņvalstī sasniedzis gandrīz 35 miljardus eiro, Lietuvā tas bijis 26,6 miljardu eiro apmērā, bet Latvijā ĀTI ienesušas 18,6 miljardus eiro. 

Ārvalstu tiešās investīcijas Baltijā 2000.–2022., miljardos EUR

Vai šī statistika varētu būt ilgtermiņa inerces rezultāts un pēdējos gados situācija izlīdzinājusies? Atbilde uz šo jautājumu diemžēl ir negatīva. Aprēķinot atsevišķi pēdējos četros gados (no 2019. līdz 2022. gadam) Baltijā ienākušās investīcijas, aina ir līdzīga iepriekšējai — pirmā ir Igaunija ar gandrīz 14 miljardiem eiro, otrā — Lietuva ar 10,2 miljardiem eiro un trešā — Latvija ar 6,1 miljardiem eiro. Būtiskākas izmaiņas gan pamanāmas tieši pēdējos divos gados (jo īpaši — pērn), kad ārvalstu investīciju plūsma sabremzējusies tieši Lietuvā, līdz ar to 2021. un 2022. gadā dienvidu kaimiņus mums izdevies apsteigt — 4,28 miljardi eiro Latvijā pret 3,16 miljardiem eiro Lietuvā (Igaunijā — 8 miljardi eiro). Tomēr no tik īsa laika perioda nav pamata izdarīt tālejošākus secinājumus. 

Ārvalstu tiešās investīcijas Baltijā 2019.–2022., milj. EUR

Atšķirīgs (un Latvijai tīkamāks) skats paveras, aprēķinot, cik lielas ĀTI katrā no Baltijas valstīm piesaistītas uz vienu iedzīvotāju. Par pamatu ņemot 2022. gada Eurostat populācijas datus, izrādās, ka Lietuvas handikaps pret Latviju ĀTI piesaistes ziņā izkūp, ja izlīdzsvarojam valstu lieluma atšķirības (loģiski, ka iedzīvotājiem bagātākā valstī ir gan lielāka kopējā ekonomika, gan vairāk uzņēmumu, gan lielāks potenciāls piesaistīt investīcijas). Šajā grafikā Latvija un Lietuva faktiski līdzīgi spēkojušās par ārvalstu investīcijām pēdējos 23 gadus, un pēc globālās finanšu krīzes no 2011. gada Latvija pat lielākoties turējusies priekšā. 2022. gadā summārais (kopš 2000. gada) piesaistīto ārvalstu tiešo investīciju apmērs uz vienu iedzīvotāju Latvijā bijis 9896 eiro, Lietuvā — 9314 eiro. Igaunija gan arī šajā rādītājā planē pavisam citā dimensijā, savu atrāvienu (kā iedzīvotāju skaita ziņā mazākā Baltijas valsts) vēl krietni palielinot — tur pēdējos 23 gados piesaistīto investīciju kopējais apjoms ir 25 610 eiro uz katru iedzīvotāju. 

Ārvalstu tiešās investīcijas Baltijā 2000.–2022., EUR uz 1 iedzīvotāju

Latvijai šķietami vēl glaimojošāka aina atklājas, salīdzinot ĀTI apjomu pret valstu iekšzemes kopproduktu. Šajā rādītājā Latvija pat ievērojami apsteigusi Lietuvu — pēc Eurostat datiem 2021. gadā Latvijas piesaistītās ĀTI sasniegušas 63% no IKP, kamēr Lietuvai tās bijušas vien 48% apmērā no IKP. Tiesa, šo faktu var interpretēt divējādi, gluži kā puspilno vai pustukšo glāzi — gan kā investīciju piesaistes spēku (relatīvi ekonomikas izmēram), gan arī kā pašas ekonomikas vājumu… Jebkurā gadījumā Igaunija jau atkal ir ārpus konkurences — tur piesaistīto ĀTI uzkrājums 2021. gadā sasniedza 99,5% jeb bija gandrīz līdzvērtīgs iekšzemes kopprodukta apmēram. 

Investīciju kvalitāte un struktūra

Kā jau minēts, investīciju apjomi vien neliecina par to, cik lielā mērā tās nākušas par labu valsts ekonomikai. Tieša veida, kā šo efektu izmērīt, gan nav. Statistiski precīzu priekšstatu iespējams gūt vienīgi par investīciju sektorālo dalījumu. Aiz tā gan arī var slēpties jebkas. 

Piemēram, 2021. gads Latvijā un Igaunijā bija zīmīgs ar neparastu investīciju lēcienu. Pie mums ĀTI apjoms togad pārsniedza 3 miljardus eiro (absolūti rekordaugsts rādītājs, apmēram tikpat, cik pirms tam četros gados kopā), līdzīgi Igaunijai — virs 6 miljardiem eiro (arī absolūts gada rekords), neslikti arī Lietuvai (2,5 miljardi). Īpaši straujš ĀTI uzrāviens šajā gadā Latvijā reģistrēts «profesionālo, zinātnisko un tehnisko pakalpojumu» nozarē, kur tas bijis pat lielāks nekā gada kopējās bilances rādītājs — 4,15 miljardi eiro (tas skaidrojams ar to, ka vairākās citās pozīcijās investīciju uzkrājumi saruka). 

Ar ko skaidrojams šāds fenomenāls un pēkšņs investīciju pieaugums profesionālo pakalpojumu sektorā? Vai Latvijā nepamanīti ienākuši kādi pasaules mēroga biznesa pakalpojumu giganti vai noticis kas tamlīdzīgs? Izrādās, skaidrojums ir daudz prozaiskāks un piezemētāks.

«2021. gada nogalē Swedbank grupas reorganizācijas rezultātā Zviedrijas tiešās investīcijas Baltijas valstu kredītiestādēs tika pārorientētas caur Latvijā reģistrētu komersantu. Tādējādi pieauga Zviedrijas tiešās investīcijas Latvijā profesionālo pakalpojumu nozarē.

Vienlaikus palielinājās Latvijas tiešās investīcijas Igaunijas un Lietuvas finanšu pakalpojumu nozarē,» skaidro M. Mirošņikovs, piebilstot, ka virspusēja tiešo investīciju plūsmas apskate (īpaši par pēdējiem gadiem) Baltijas kontekstā var sniegt maldinošu priekšstatu. 

Tomēr pēdējos 23 gados Baltijas valstīs uzkrāto investīciju bilance pa ekonomiskās darbības veidiem uzrāda noteiktas tendences. Tā atklāj, kuros ekonomikas sektoros katrā no valstīm ieplūdušas lielākās investīcijas, kā arī, cik lielas investīcijas ieplūdušas tajos ekonomikas sektoros, ko pieņemts uzskatīt par pateicīgākajiem augstas pievienotās vērtības produktu un pakalpojumu radīšanai. Šeit atklājas Latvijai ne pārāk iepriecinoša aina.

Ārvalstu tiešās investīcijas pa darbības veidiem
(mlj. EUR, uz 2023. g. 2. ceturksni)

Dati: Latvijas Banka, Lietuvos Bankas, Eesti Pank

Vienīgā no šīm, potenciāli vērtīgākajām nozarēm, kur Latvija izskatās cienīgi uz Baltijas fona (ar 5 miljardiem eiro divkārt apsteidzot Lietuvu un esot vienā līmenī ar Igauniju) ir jau minētie «profesionālie, zinātniskie un tehniskie pakalpojumi», bet… kā jau noskaidrojām, šī fenomena pamatā ir faktiski tikai Swedbank grupas iekšējās reorganizācijas darījums (pirms 2021. gada šajā darbības veidā Latvijā bija tikai ap 500 miljoniem eiro ĀTI — tātad vien desmitā daļa no pašreizējā apjoma).

Pārējās potenciāli svarīgajās augstas pievienotās vērtības un eksportspējas nozarēs no Baltijas kaimiņiem ienākušo investīciju ziņā atpaliekam. Apstrādes rūpniecībā šī atpalicība vēl nav tik graujoša (3 miljardi eiro Latvijā pret 3,7 miljardiem Igaunijā un 4,65 miljardiem Lietuvā), bet informācijas un komunikācijas pakalpojumos gan — 755 miljoni pret 1,74 miljardiem Igaunijā un gandrīz 2 miljardiem eiro Lietuvā. Interesanti, ka Lietuva un Igaunija ĀTI ziņā ir tālu atrāvušās arī finanšu un apdrošināšanas darbību nozarē — tur abās valstīs ārzemju investīcijas sasniegušas attiecīgi 11 un 10 miljardus eiro, kamēr Latvijā — tikai 3,6 miljardus. 

Tabulā atainots ĀTI proporcionālais dalījums starp Baltijas valstīm septiņu svarīgāko nozaru griezumā (pamatā tie darbības veidi, kuros ienākušas lielākās ārvalstu investīcijas).

Ārvalstu tiešo investīciju īpatsvara dalījums starp Baltijas valstīm nozaru griezumā, %

Pētot investīciju statistiku, vērts pievērst uzmanību vēl kādam būtiskam rādītājam, kas, iespējams, ilustrē valsts ekonomisko jaudu ne sliktāk (vai pat labāk) kā ārvalstu ienākošās investīcijas. Proti, tās ir izejošās tiešās investīcijas, ko konkrētā valsts/bizness iegulda citās valstīs. Jāsaka, arī šeit nav pozitīvu pārsteigumu. Lietuva un Igaunija ir apmēram vienā līmenī — kopējās uzkrātās izejošās investīcijas uz šāgada 2. ceturksni mūsu kaimiņos bijušas 12,57 miljardu eiro (Igaunija) un 13,1 miljardu eiro (Lietuva) apmērā. Latvija ārvalstīs līdz šāgada vidum bija ieguldījusi tikai 5,57 miljardus eiro. 

Kāpēc igauņi atkal izgriež pogas?

Aplūkojot šos datus, nav grūti pamanīt, ka, lai gan absolūtos skaitļos Latvijai ir priekšā gan Igaunija, gan Lietuva, tomēr, pielīdzinot statistiku atbilstoši iedzīvotāju skaitam, Latvijai un Lietuvai ĀTI piesaistē veicas visai līdzīgi, un īstais Baltijas «lauva» jau atkal ir Igaunija. Bilances aptaujātie eksperti un iestādes tam sniedz dažādus skaidrojumus.

«Latvijas atpalicību nosaka daudzu faktoru kopums, šajā ziņā varam runāt par investīciju vidi kopumā, jo atpalicība ir gan ārvalstu tiešajās investīcijās, gan pašu un aizņemtu līdzekļu finansētos ieguldījumos. Iemeslu ir daudz — no birokrātiskiem šķēršļiem līdz ēnu ekonomikai un korupcijai. (..) Ir birokrātiski šķēršļi un formalitātes, ir vāja iedzīvotāju pirktspēja un uzņēmumu ražīgums, ir aizdevēju neuzticēšanās un ārvalstu investoru piesardzība, nedroša nodokļu un regulējuma vide, darbaspēka trūkums vai prasmju neatbilstība, vāja zinātnes un komercsektora sazobe, ir korupcija un ekonomika, un vēl daudz citu ligu,» skaidro A. Puķe.

Viņas kolēģis M. Mirošņikovs aicina neaizmirst arī kaimiņvalsts faktoru un Igaunijas IT sektora fenomenu: «Igaunijas gadījumā jāpiemin tas, ka ilgstoši nozīmīgs partneris ārvalstu investīciju jomā ir bijis Somija — veidojot aptuveni piekto daļu no visām ārvalstu tiešajām investīcijām. Tuvākas attiecības ar Somiju veicinājušas investīcijas no Skandināvijas, tomēr svarīgi ir arī citi faktori. Piemēram, Skype un pēc tam citi veiksmīgi uzņēmumi Igauniju izvirzīja kā tehnoloģiski attīstītu valsti, veidojot vidi arī daudzu citu «vienradžu» attīstībai un pievēršot starptautisku investoru lielāku uzmanību.»

LIAA komentārs par atpalicības iemesliem sniedz ieskatu tajā, kā atšķiras valsts atvēlētais finansējums investoru piesaistes aktivitātēm, skarot arī vairākas birokrātiskā sloga problēmas: «Tiešā veidā Baltijas valstu investīciju aģentūras ir grūti salīdzināt, jo to funkcijas ir atšķirīgas. Tomēr absolūtos skaitļos Lietuvas un Igaunijas aģentūrām pie līdzvērtīga darbinieku skaita pieejamais finansējums dažādu aktivitāšu īstenošanai ir lielāks. (..) Igaunijas gadījumā, rēķinot izdevumus par eksporta un investīciju veicināšanas pasākumiem, atbalstu inovācijām un valsts tēla aktivitātēm, mēs runājam par budžetu ap 200 miljoniem eiro. Lietuvā šie izdevumi ir vismaz 80 miljoni eiro, bet LIAA gadījumā tie ir 50 līdz 55 miljoni eiro gadā, kopā ar ES atbalsta instrumentiem uzņēmējiem. Tā ir būtiska atšķirība.»

Tāpat investīciju piesaistē būtiski visai valsts pārvaldei darboties kā vienam veselumam, uzsver V. Zinkēvičs. «Svarīgs ir arī administratīvais atbalsts un visu valsts pārvaldes institūciju ieinteresētība. Sava loma ir finanšu sektoram, iespējai atvērt bankas kontu. Reizēm investora izvēli izšķir tas, cik ātri iespējams iegūt būvatļauju. Latvijas gadījumā daudzi procesi vēl ir pilnveidojami un uzlabojami, jo ar labi padarītu LIAA mājasdarbu, piesaistot investoru, ne vienmēr ir pietiekami pozitīva lēmuma pieņemšanai.»

Arī EM kā vienu no svarīgiem šķēršļiem investīciju piesaistei Latvijā (salīdzinājumā ar Igauniju) nosauc finanšu sektoru, konkrēti — vājo kreditēšanu: «Viens no būtiskākajiem izaicinājumiem ir kreditēšana jeb finansējuma pieejamība. Ja privātā sektora kreditēšana Latvijā būtu Igaunijas līmenī, tad ekonomikā papildus nonāktu aptuveni 2 miljardi EUR finansējums, kas būtu ļoti būtisks faktors straujākai uzņēmumu attīstībai un investīciju lēmumu pieņemšanai.»

Līdzīgi kā Ārvalstu investoru padome Latvijā, EM atzīst darbaspēka trūkuma lomu: «Pēdējo gadu pieredze liecina, ka darbaspēka trūkums ir kļuvis par nopietnu šķērsli Latvijas ekonomikas attīstībai. Galvenais iedzīvotāju skaita samazināšanās iemesls gan vidējā, gan ilgtermiņā būs sabiedrības novecošanās tendences.» Tāpat kā svarīgas problēmas EM akcentē birokrātisko slogu un nodokļu politiku.

Labā ziņa ir tā, ka minētās problēmas ir ne tikai apzinātas, bet sākts darbs pie to risināšanas. «EM sadarbībā ar uzņēmēju profesionālajām asociācijām definējusi vairāk kā simts uzņēmējdarbības jomas jeb aktivitātes, kuru automatizēšana vai paātrināšana būtu kritiski svarīga. Tā, piemēram, ir veiktas izmaiņas de minimis atbalsta sistēmā un komersanti jau šobrīd var caur VID EDS var piekļūt de minimis atbalsta uzskaites sistēmai bez laika ierobežojumiem,» uzsver EM. To atzīst arī Ārvalstu investoru padome Latvijā: «Šobrīd Valsts kancelejas vadībā norit darbs pie administratīvā sloga mazināšanas, kur sadarbībā ar vairākām organizācijām, tiek identificēti konkrēti problēmjautājumi un procesi, kuros nepieciešams mazināt birokrātiskos šķēršļus uzņēmumiem.» Tāpat priekšlikumi izstrādāti arī biznesam un investīcijām labvēlīgākai nodokļu politikai. Tomēr laiku, kad šīs aktivitātes nesīs cerētos augļus investīciju un ekonomikas attīstībā, patlaban grūti paredzēt. 

Projektu «Latvija Baltijas ekonomikā: kā panākt un apsteigt Lietuvu un Igauniju?» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas «Vai ārvalstu investīcijas dos uzrāvienu ekonomikai?» saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests. #SIF_MAF2023

Publicēts žurnāla “Bilance” 2023. gada decembra (504.) numurā.

Jums arī varētu interesēt…