0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

E-ŽURNĀLS BILANCEBILANCES RAKSTIKas Latvijai traucē sasniegt izcilību izglītībā un zinātnē?

Kas Latvijai traucē sasniegt izcilību izglītībā un zinātnē?

Ikars Kubliņš

Kas Latvijai traucē sasniegt izcilību izglītībā un zinātnē?
Ilustrācija: Aivars Siliņš

Latvija Baltijas ekonomikā: kā panākt un apsteigt Lietuvu un Igauniju?

Divas no svarīgākajām ekonomikas attīstības pamatus cementējošām nozarēm ir izglītība un zinātne. Kādu ainu šajās jomās par Baltijas valstīm rāda pieejamo statistikas datu spogulis? Kuras par galvenajām problēmām izglītībā un zinātnē uzskata uzņēmēji, un kā ar viņu viedokli saskan valsts pārvaldes redzējums? Šos jautājumus pētām Bilances pētniecisko rakstu sērijas «Latvija Baltijas ekonomikā — kā panākt un apsteigt Igauniju un Lietuvu?» septītajā rakstā. 

Uz «amerikāņu sapni» — ar skandināvu metodēm 

1 Studentu starptautiskās vērtēšanas programma PISA (Programme for International Student Assessment) ir starptautisks pētījums, kas aizsākās 2000. gadā.
Tā mērķis ir novērtēt izglītības sistēmas visā pasaulē.

Pamatizglītības līmenī viens no pasaulē prestižākajiem starptautiskajiem vērtējumiem ir PISA1 reitings, kas tiek veidots, 15 gadus veciem skolēniem izpildot uz praktisku problēmu risināšanu orientētus testus matemātikā, lasīšanā un zinātnē. Reti kurā jomā kāda no Baltijas valstīm ir izcilniece pasaules līmenī, taču šī ir viena no tām. Mūsu ziemeļu kaimiņi igauņi regulāri ieņem vietu PISA ranga augšgalā, tūlīt aiz Āzijas valstīm — Singapūras, Ķīnas, Japānas, Dienvidkorejas. 2022. gada vērtējumā Igaunija ieņēmusi septīto vietu pasaulē un pirmo vietu Eiropā. Starp pārējām Eiropas izcilniecēm minamas Īrija, Šveice, Somija, Nīderlande. Salīdzinoši arī Latvijas rezultāti nav zemē metami — ieņemot 23. vietu (no kopumā 81 rangā iekļautajām valstīm) un sasniedzot punktu skaitu, kas ļauj ierindoties starp valstīm ar rādītājiem virs vidējā. Šajā rangā apsteidzam Lietuvu, kas palikusi 30. vietā un nākamajā («vidējo») kategorijā. Interesanti, ka vislabākie rādītāji Latvijas skolēniem bijuši tieši matemātikas un zinātnes testos, lasīšanā mazliet atpaliekot. 

Baltijas valstis PISA rangā (vietas un punkti), 2022

  Kopējais Matemātika Lasīšana Zinātne
Igaunija 7. v. (516) 7. v. (510) 6. v. (511) 6. v. (526)
Latvija 23. v. (484) 21. v. (483) 27. v. (475) 19. v. (494)
Lietuva 30. v. (477) 23. v. (475) 32. v. (472) 29. v. (484)

Dati: OECD

Igaunijas izglītības sistēmas fenomens tiek skaidrots ar vairākiem faktoriem. Viens no tiem ir igauņu sekošana Somijas paraugam, pārņemot un ieviešot labāko praksi un mācību materiālus. Jau 1996. gadā tikusi veikta reforma izglītības pieejā = no instrukcijām par to, kas skolotājiem jāmāca skolēniem uz to, kas skolēniem būtu jāzina un jāprot izdarīt. Kompetencēs balstītā pieeja sākotnēji saskārusies ar pretestību no skolotājiem, bet ar laiku sevi pierādījusi kā veiksmīgu. Tajā pašā gadā pēc Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa iniciatīvas sākta arī intensīva skolu digitalizācijas programma, liekot pamatus Igaunijas kā IT nācijas brīnumam. Daudzās Igaunijas skolās programmēšana un robotika tiek mācītas jau no pirmās klases, raksta Gunda Tire, Igaunijas Izglītības un jaunatnes padomes projektu menedžere. 

Kā Igaunijas pamatizglītības sistēmas veiksmes atslēgu pētnieki uzsver arī tās vienlīdzību, nodrošinot maksimāli līdzvērtīgas izglītības iespējas dažādu sociālo slāņu iedzīvotājiem (kā piemēri tiek minētas valsts apmaksātas brīvpusdienas, mācību materiāli, skolas transports, skolēnu atbalsta pakalpojumi, bezmaksas pulciņi, iespēja palikt skolā pēc stundām un pildīt mājasdarbus skolotāju uzraudzībā utt.), kā arī kvalitatīvo pirmsskolas izglītību un plašo bērnudārzu apmeklētību (šis faktors Baltijas kontekstā gan nav unikāls). Egalitārisma jeb sociālās vienlīdzības sistēma darbojas efektīvi — tā nodrošina daudz labākus mācību panākumus no nabadzīgākajām ģimenēm nākušiem igauņu skolēniem, nekā tas ir vairumā citu OECD valstu. 

Ikars Kubliņš, portāla BilancePLZ redaktors
Ikars Kubliņš,
portāla BilancePLZ redaktors
Foto: Aivars Siliņš

Finansējums izglītībai — relatīvais un absolūtais

Igaunijas piemērs rāda, ka sekmīgai izglītības sistēmai nebūt nav nepieciešams ļoti daudz finanšu resursu — Igaunija izglītībai tērē mazliet mazāk nekā vidēji OECD valstis. Tiesa, Igaunija gan iegulda krietni vairāk nekā Latvija, kā arī Lietuva. Salīdzinājums ar Baltijas valstu izglītībai atvēlēto finansējumu rāda, ka procentos no iekšzemes kopprodukta (IKP) (2020. gada dati) Igaunija ir bijusi priekšgalā (4,8% no IKP; OECD vidējais — 5,1%), Latvija otrajā vietā (4,3% no IKP), bet Lietuva — trešajā (3,9% no IKP). Tomēr absolūtos skaitļos, rēķinot finansējumu izglītības iestādēm uz katru pilna laika skolēnu/studentu (ASV dolāros pēc pirktspējas paritātes), mūsu īpatsvara ziņā it kā krietni lielākais finansējums nav ļāvis apsteigt Lietuvu (acīmredzot pie vainas kopumā mazāks IKP). Tabulā apskatāms salīdzinājums, cik ASV dolāru ieguldīts katrā skolēnā/studentā Baltijas valstīs dažādos izglītības posmos. Interesanti, ka Igaunija acīmredzami neprioritizē (maigi sakot) vidusskolu.

Izdevumi izglītības iestādēm uz vienu pilna laika skolēnu/studentu
(ASV dolāros, pēc pirktspējas paritātes, 2020)

  Latvija Lietuva Igaunija OECD vidēji
Sākumskola (1–6.klase) 7142 8173 10 309 10 658
Pamatskola (7.–9. klase) 7157 8128 10 563 11 941
Vidusskola 9460 9260 6584 12 312
Augstākā izglītība 13 043 13 629 17 930 18 105

Dati: OECD

Skološanās līdz vidējās izglītības līmenim «ieliek pamatus», tomēr vistiešākā saikne augstas produktivitātes ekonomikas attīstībai ir ar augstāko izglītību, jo tieši no universitāšu sola darba tirgū nonāk augstas kvalifikācijas speciālisti. Augstākās izglītības līmenī gan nav tik uzskatāmu kvalitātes salīdzināšanas mērauklu kā PISA testi pamatizglītībai. Viens no salīdzināmajiem rādītājiem, ko izceļ OECD, ir kvantitāte — augstāko izglītību ieguvušo īpatsvars starp iedzīvotājiem vecumā no 25–34 gadiem. Šajā ziņā pārliecinoša Baltijas līdere izrādās Lietuva — tur šādu absolventu īpatsvars 2021. gadā sasniedza 57%, kamēr Latvijā — 46%, bet Igaunija šajā aspektā Baltijā paliek pēdējā ar tikai 43%. Latvijā ļoti būtiska problēma ir lielais studentu atbirums — bakalaura studijas pabeidz mazāk par pusi (48%) no studentiem, kas tās uzsākuši, un tas ir zemākais rādītājs starp OECD valstīm, par kurām pieejami šādi dati.

Kvantitāte, protams, neizsaka visu. Augstākās izglītības kvalitāti visbiežāk mēdz salīdzināt pēc universitāšu reitingiem, bet arī šai ziņā Latvijai nav ar ko lepoties. Nesen publiskotajā Times Higher Education reitingā visaugstākās vietas no Baltijas valstīm ieņem Tartu universitāte (301.–350. vieta), Tallinas Tehnoloģiju universitāte (601.–800. vieta), Viļņas Universitāte un Lietuvas Veselības zinātņu universitāte (801.–1000. vieta), un tikai tad seko labākās no Latvijas universitātēm — Rīgas Tehniskā universitāte un Latvijas Universitāte (1001.–1200. vieta). Līdzīga situācija arī otrā no trim prestižākajiem globālajiem universitāšu reitingiem Quacquarelli Symonds — 358. vieta Tartu Universitātei, 473. vieta Viļņas Universitātei, 651.–660. vieta Tallinas Tehnoloģiju universitātei, 751.–760. vieta Rīgas Tehniskajai universitātei, 801.–850. vieta Kauņas Tehnoloģiju universitātei, Latvijas Universitātei, Viļņas Ģedimina Tehniskajai universitātei un Vītauta Dižā universitātei. Savukārt vienīgās Baltijas universitātes, kas iekļuvušas jaunākajā Šanhajas reitingā, ir Viļņas Universitāte (501.–600. vieta) un Tartu universitāte (701.–800. vieta). 

Izglītība, kas sagatavo darba tirgum 

Rihards Blese,Latvijas Darba devēju konfederācijas politikas plānošanas dokumentu un izglītības eksperts
Rihards Blese, Latvijas Darba devēju konfederācijas politikas plānošanas dokumentu un izglītības eksperts
Foto: Andrejs Terentjevs

Par augstākās izglītības kvalitāti un atbilstību reālajām darba tirgus prasībām pirmie pārliecinās uzņēmēji, kas pieņem darbā universitāšu absolventus. Nereti dzirdētas atsauksmes, ka to apgūtās teorētiskās prasmes neatbilst praksē nepieciešamajām. Darba devēji uzsver, ka risinājums šajā ziņā varētu būt darba vidē balstītas studijas, citiem vārdiem — krietni intensīvāka prakses līdzdalība studiju procesā. Iepriekšējos gados Latvijā realizēti daži darba vidē balstītu studiju pilotprojekti, un Izglītības un zinātnes ministrija solījusi aktīvāku virzību, lai tiktu pieņemtas nepieciešamās normatīvo aktu izmaiņas, taču pēdējā laikā progress apstājies, Bilancei atzīst Rihards Blese, Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) politikas plānošanas dokumentu un izglītības eksperts. «Izglītības un zinātnes ministrija jau divus gadus sola regulējumu (Ministru kabineta noteikumu formā), kas ļautu īstenot darba vidē balstītas studijas. Praktiskie piemēri mums ir nu jau vairāki, taču sakārtots normatīvais regulējums ir nepieciešams kā higiēnas faktors, bez kura nevar labo praksi likt lietā un padarīt par sistēmas sastāvdaļu. Šajā ziņā profesionālā izglītība ir pāris soļus priekšā augstākajai izglītībai. LDDK īstenotais Darba vidē balstītu mācību projekts, kas septiņus gadus par Eiropas fondu līdzekļiem atbalstīja uzņēmumus, kuri praksēs un darba vidē balstītās mācībās nodarbina audzēkņus jau mācību laikā, šogad noslēdzas. Valsts šo programmu ir atzinusi par labu esam, bet finansējumu programmas ilgtspējai nav gatava nodrošināt. Tāpēc izglītībā pēc iespējas būtu jābūt neatkarīgai no ES fondu finansējuma, lai varam radīt ilgtermiņa risinājumus, kas atbilst mūsu valsts un tautsaimniecības vajadzībām,» spriež R. Blese.Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) žurnālam Bilance nesniedza informāciju, vai un kad plānota reforma, kas sekmētu augstākās izglītības programmu pārveidi uz darba vidē balstītām studijām, tā vietā minot citus iecerētos risinājumus. Atliek secināt, ka darba vidē balstītas studijas visticamāk pazudušas no ministrijas darba kārtības. «Jaunais augstskolu finansēšanas modelis atalgos augstskolas par darba tirgū pieprasītu speciālistu, kas ir veiksmīgi nodarbināti, sagatavošanu. Tas ir arī saistīts ar IZM principu finansēt atbilstoši rezultātam un nevis procesam. Mēs vēlamies sniegt augstskolām brīvību, kamēr tās spēj sasniegt rezultātu — kvalitatīvu absolventu sagatavošanu. Sadarbībā ar LDDK un Finanšu ministriju esam virzījuši grozījumus likumā «Par iedzīvotāju ienākuma nodokli», kas tika pieņemti aizvadītā gada 7. decembrī. Grozījumi ļauj darba devējiem segt savu darbinieku studiju izmaksas, tās neapliekot ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Šādā veidā mēs arī plānojam ļaut darba devējiem «balsot ar saviem makiem» un norādīt uz labām studiju programmām,» norāda Jānis Paiders, IZM valsts sekretāra vietnieks augstākās izglītības, zinātnes, kosmosa un inovāciju jautājumos.

Kā attīstīt studijas ekonomikai svarīgākajās jomās?

Ekonomikas izaugsmei ne mazāk svarīga par augstākās izglītības kvalitāti ir izglītības piedāvājuma atbilstība darba tirgus pieprasījumam. Kā liecina Ekonomikas ministrijas pētījums «Darba tirgus prognozes līdz 2040. gadam», augsti kvalificētajās profesijās 2030. gadā visvairāk trūks speciālistu informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomā (–3,6%), veselības aprūpē (–2,4%) un zinātnes un inženierzinātņu specialitātēs (–1,8%), bet izglītības piedāvājuma un darba tirgus pieprasījuma neatbilstība STEM (dabaszinātnes, tehnoloģijas, inženierzinātnes un matemātika) profesiju spektrā radīs ap 9100 speciālistu iztrūkumu. 

Kā iespējams risināt šo problēmu? Vai valstij būtu jārealizē vēl fokusētāka augstākās izglītības prioritāro studiju programmu finansēšanas politika, palielinot budžeta vietu skaitu tajās programmās, kurās tautsaimniecībā trūkst (augsti kvalificētu) darbinieku un samazinot tajās, kur vērojama darbinieku pārprodukcija? Varbūt būtu vismaz daļēji jāiet Igaunijas ceļš — daudzas igauņu valodā piedāvātās studiju programmas valsts universitātēs ir bezmaksas.

IZM uzskata, ka šajā virzienā progresa iespējas jau esot izsmeltas. «Ministrija līdz šim ir veidojusi mērķtiecīgu budžeta vietu pārdali par labu STEM jomām, lai nodrošinātu būtisku budžeta vietu skaita pieaugumu tajās. Saredzam, ka esam izsmēluši šo resursu, jo daudzās STEM programmās budžeta vietu skaits tuvojas studiju pieteikumu skaitam, faktiski nodrošinot bezmaksas studijas šajā jomā,» Bilancei raksta J. Paiders. Tomēr lūgti atsūtīt jaunākos universitāšu studiju programmu iesniegto pieteikumu/uzņemto studentu datus, kas pamatotu, ka STEM programmās tiešām vairs nav konkursa uz budžeta vietām, IZM neatbild. Tiesa, ka daļā no eksaktajām/inženierzinātņu programmām patiešām ik gadu paliek brīvas budžeta vietas, kurās augstskolas izsludina pat papildu uzņemšanu, tomēr to nevar sacīt par visām, jo īpaši — ekonomikā tik svarīgajām un darbinieku deficītu pieredzošajām, kā arī studējošo vidū populārajām datorzinātņu un programmēšanas jomām. Masu medijos iepriekšējos gados publiskotā informācija liecina, ka ierasti šajās programmās ir konkurss ap četriem gribētājiem uz vienu budžeta vietu. Atsevišķi mediju ziņu uzsvari liecina arī par pavisam ekstrēmiem budžeta vietu nepietiekamības gadījumiem. Piemēram, pirms dažiem gadiem Latvijas Universitātes studiju programmā «Biotehnoloģijas un bioinženierija» (jāpiebilst, ka tieši šīs ir starp tām darbības jomām, kuras kā prioritārās, piesaistot Latvijai ārvalstu investīcijas, definējusi Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra) bija tikai divas valsts apmaksātas studiju vietas, uz kurām tika saņemti 194 pieteikumi, veidojot konkursu — 97 gribētāji uz vienu budžeta vietu… Vispārējo ainu ļauj redzēt pašas IZM jaunākais publiskotais pārskats par augstāko izglītību Latvijā (par 2021. gadu). Tas uzrāda, ka bakalaura studiju dabaszinātņu, matemātikas un informācijas tehnoloģiju programmās par valsts budžeta līdzekļiem mācījušies tikai nedaudz vairāk par pusi studentu (2959 — budžeta programmās, 2446 — maksas programmās), arī inženierzinātnēs, ražošanā un būvniecībā, lai gan proporcija ar budžeta studentiem ir visaugstākā, tomēr ne tuvu ne absolūta (4953 — budžeta, 2317 — maksas studentu). Koledžas līmeņa studijās šī attiecība ir vēl vairāk par labu maksas studijām. Tas viss liecina, ka pagaidām vēl ne tuvu nav sasniegta IZM minētā situācija, kad STEM jomās esot «faktiski nodrošinātas bezmaksas studijas». 

LDDK gan arī neredz valsts finansētas studijas kā efektīvu risinājumu darbaspēka problēmai. Lielākā problēma esot pašu jauniešu neieinteresētība STEM virziena izglītībā (tiesa, kā minēts, to diez vai varētu attiecināt uz IT un programmēšanas jomu — tajā pavisam noteikti būtu nepieciešams palielināt gan budžeta vietu skaitu, gan augstskolu kapacitāti, uzņemot lielāku studentu skaitu). «Praksē ir pierādījies, ka vairāk budžeta vietas automātiski nepalielina studējošo skaitu. Ir jāmeklē veidi, kā kāpināt potenciālo studējošo motivāciju izvēlēties augsti kvalificētu un sarežģītu profesiju apgūšanu, attiecīgi pielāgojot atbalsta instrumentus. Stipendijas, vides pielāgošana, sadarbība ar darba devējiem un ārvalstu augstskolām, moderna infrastruktūra ir daži no motivēšanas veidiem. Ar LDDK iesaisti valsts līmenī tiek sperti mērķtiecīgi soļi agrīnā STEM satura popularizēšanā, lai veicinātu bērnu interesi par šo jomu un profesijām. Vienlaikus — ir vēl garš darāmo darbu saraksts, lai varētu teikt, ka veicinām interesi par STEM jau no agra vecuma. Sistēmiski jāatrisina vienlīdzīga pieeja tehniskajai jaunradei, iesaistot arī darba devēju organizācijas un uzņēmējus jomas popularizēšanā,» norāda R. Blese. 

Rodas jautājums — ja reiz PISA testi apliecina, ka 15 gadu vecumā Latvijas skolēnu zināšanas eksaktajās jomās vēl ir gana augstas pat pasaules līmenī, tad kur tās «pazūd» līdz brīdim, kad jāstājas augstskolās, koledžās un jāienāk darba tirgū? Ja ticam PISA testiem, vai tas nozīmē, ka vājākie posmi Latvijas izglītības sistēmā ir vidējā un augstākā izglītība? Daļēji to apliecina LDDK rakstītais: «Profesionālajā izglītībā nozares iesaiste pedagogu prasmju stiprināšanā ir būtiska. Pagaidām šāda prakse pastāv atsevišķās nozarēs, tomēr nozaru iesaiste nav sistēmiska. Mums ir jāpanāk, ka katrs jaunais cilvēks nonāk darba tirgū ar profesionālo kvalifikāciju vai augstāko izglītību. Mums ir pārāk daudz cilvēku, kam ir nepabeigta vidējā vai augstākā izglītība.» R. Blese arī iesaka: «Ļoti konkrēts risinājums būtu Nozaru ekspertu padomju (NEP) kapacitātes stiprināšana. Gan Latvijā, gan Baltijas mērogā NEP ir sevi jau pierādījusi kā efektīvu sadarbības platformu, kas nodrošina iespēju satikties izglītības iestādēm ar darba devējiem no nozarēm. Perspektīvā arī profesionālās kvalifikācijas piešķiršanai būtu jābūt nozares rokās.»

Savukārt IZM kā risinājumu redz augstākās izglītības finansēšanas modeļa maiņu, orientējot to uz darbaspēka deficīta un augstas kvalifikācijas profesijām: «Turpmāk finansējums augstskolām tiks piešķirts, ņemot vērā absolventu skaitu jomās, kurās ir darbaspēka iztrūkums, kā arī atbilstoši tam, vai to absolventi ir nodarbināti augsti kvalificētajos amatos, kas atbilst speciālistiem ar augstāko izglītību. Šāda pieeja nodrošinās to, ka aizvien lielāka daļa no finansējuma augstākās izglītības iestādēm tiks piešķirta par rezultātu, nevis procesu.» 

Arī LDDK piekrīt, ka finansēšanas modelis ir viens no problēmu cēloņiem: «Finansēšanas modelis gan profesionālajā, gan augstākajā izglītībā nav vērsts uz rezultātu, nav pietiekams.» R. Blese min arī vairākus citus darba devēju skatījumā galvenos trūkumus Latvijas izglītības sistēmā: «Otrkārt, nekvalitatīvas izglītības datu bāzes un neprecīzi dati par absolventiem un viņu darba gaitām. Uz neprecīziem datiem un bez sadarbības starp institūcijām nav iespējams izveidot ilgtspējīgu un kvalitatīvu izglītības sistēmu, jo jebkuriem lēmumiem par attīstību būtu jābūt bāzētiem aktuālos un uzticamos datos. Treškārt, izglītības sistēmas spēja pielāgoties darba tirgus prasībām (profesionālajā izglītībā) vēl nav pietiekama — situācija ir ievērojami uzlabojusies pēdējos gados, tomēr pušu sadarbībai būtu jānotiek dinamiskāk.» 

Kur izglītība un zinātne (ne)satiek biznesu

Izglītības sistēma rada tautsaimniecībai nepieciešamo, augsti kvalificēto darbaspēku, savukārt zinātne ir tā, kas var radīt augstas pievienotās vērtības ekonomikai tik svarīgās inovācijas. Kāda ir zinātnes loma un integrācija Latvijas ekonomikas izaugsmē? Cik ieguldām šajā jomā salīdzinājumā ar Baltijas kaimiņiem un citām ES valstīm? 

Viena no pašu uzņēmēju (jo īpaši — eksportētāju) visvairāk uzsvērtajām problēmām zinātnes un ekonomikas korelācijā ir zemais ieguldījumu līmenis pētniecībā un attīstībā («research and development» jeb R&D). Saskaņā ar Eurostat datiem, Latvijā investīciju īpatsvars R&D no iekšzemes kopprodukta ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā — 2022. gadā tas bija tikai 0,75%, ļaujot mums apsteigt vien Maltu un Rumāniju. Salīdzinoši Lietuva R&D ieguldīja 1,02% no IKP, apsteidzot arī Kipru, Bulgāriju, Īriju, Slovākiju un Luksemburgu, bet Igaunija — pat 1,78% no IKP, atrodoties priekšā vēl arī Itālijai, Ungārijai, Horvātijai, Spānijai, Polijai, Grieķijai, Portugālei. Pirmajās vietās ar vairāk nekā 3% no IKP atrodas Beļģija, Zviedrija, Austrija, Vācija. ES vidēji katra valsts izpētē un attīstībā iegulda 2,23% no IKP. 

Ieguldījumi pētniecībai un attīstībai, % no IKP, 2022

  Latvija Lietuva Igaunija ES vidēji
Kopā 0,75 1,02 1,78 2,23
Valstis kopā 0,48 0,52 0,78 0,75
Valdība 0,24 0,33 0,70 0,74
Ārvalstis 0,24 0,19 0,08 0,01
Uzņēmumi 0,27 0,5 1 1,48

Dati: Eurostat

Ieguldījumi pētniecībai un attīstībai, % no IKP, 2022

Ieguldījumi pētniecībai un attīstībai, % no IKP, 2022
Dati: Eurostat

Būtisks ir vēl kāds faktors. Ieguldījumi pētniecībā un attīstībā nozīmē ne tikai valstu, bet arī pašu uzņēmēju atbildību. Lai arī valstiskais sektors šajā jomā Latvijā iegulda maz (īpaši vietējais, jo ārvalstu, ES fondu ieguldījumi ir daudz lielāki nekā ES vidēji), izrādās, ka paši uzņēmēji proporcionāli to dara vēl mazāk. Ja ES vidēji 2/3 no ieguldījumiem R&D ir tieši biznesa veiktas, tad Latvijā dalījums ir pretējs — 2/3 iegulda valsts (t.sk. ārvalstis, ES fondi) un tikai 1/3 uzņēmēji. Uzņēmēju R&D ieguldījumu ziņā ar 0,27% no IKP 2022. gadā Latvija pat atradās pēdējā vietā ES, par mata tiesu atpaliekot no Rumānijas (0,28% no IKP). Lietuvā uzņēmumu un valstu investīcijas R&D dalās apmēram uz pusi (biznesa dotais — 0,5% no IKP), bet Igaunijā bizness pat iegulda vairāk par valsti — 1% pret 0,78% no IKP. ES vidēji uzņēmumi izpētē un attīstībā iegulda 1,48% no IKP, valsts — 0,75% no IKP.

Par ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā, kā arī biznesa sadarbību ar akadēmisko resursu kopumā, ne pārāk labprāt runā kā IZM, tā uzņēmēji. Aicināti skaidrot, kāpēc Latvijā ir tik zema biznesa puses ieinteresētība investīcijās R&D, LDDK norāda: «Mēs nevaram gaidīt, ka visi uzņēmumi iesaistīsies zinātnē, taču mums ir jārada iespējas un jāatvieglo sistēma, lai motivētie uzņēmumi varētu investēt pētījumos. Valsts kapitālsabiedrībām, piemēram, ir motivācija, bet lieli birokrātiskie šķēršļi. Savukārt ārvalstu uzņēmumi, kas izlemj investēt mūsu valstī, ne vienmēr ir ieinteresēti arī R&D kapacitātes veicināšanā. Jāapzinās realitāte un jāiedarbojas uz to, kur ir prognozējama atdeve.» 

Jānis Paiders,IZM valsts sekretāra vietnieks augstākās izglītības, zinātnes, kosmosa un inovāciju jautājumos
Jānis Paiders, IZM valsts sekretāra vietnieks
augstākās izglītības, zinātnes, kosmosa un inovāciju jautājumos
Foto no Izglītības un zinātnes ministrijas arhīva

Savukārt J. Paiders no IZM uzsver, ka līdz šim vairāk ieguldīt R&D traucējis izpratnes trūkums. «Iepriekšējie šķēršļi nozarē ir bijuši saistīti ar izaicinājumiem pamatot, cik neatsverama ir pētniecības nozīme tautsaimniecības transformācijā uz augstāku pievienoto vērtību, kā arī spējā risināt sabiedrības izaicinājumus. Aizvadītajos gados ir paveikts liels darbs, samazinot pētniecības sektora fragmentāciju, ieviešot ārvalstu ekspertīzi projektu atlasē, palielinot rezultātu lomu finansējuma piešķiršanā, kā arī veicinot un stimulējot starptautisko sadarbību. Šobrīd attiecībā pret ieguldījumu apmēru esam sasnieguši kopumā labus rezultātus,» raksta J. Paiders, tiesa gan, pēc aicinājuma neprecizējot, kas konkrēti tiek saprasts ar šiem «labajiem rezultātiem pret ieguldījumiem», un kā tie tiek mērīti.

Interesanti, ka ne LDDK, ne IZM nepiemin to, ko 2022. gada pārskatā par Latviju secinājusi Eiropas Komisija, proti, ka «zemais biznesa sektora aktivitātes līmenis pētniecības un attīstības jomā skaidrojams ar tādiem faktoriem kā augsti kvalificētu darbinieku trūkums un ļoti zems valsts budžeta atbalsts («public support») privātajām R&D investīcijām (2019. gadā — 0,028% no IKP iepretim 0,196% no IKP ES vidēji). Šie tātad nav kopējie valsts budžeta izdevumi pētniecībai un attīstībai, bet jau tiešāk ar valsts atbalstu finansētie biznesa ieguldījumi R&D — citiem vārdiem, valsts palīdzīgā «finanšu roka», kas veicina arī pašu uzņēmumu investīcijas. 

Baltijas valstu valdību ieguldījumi pētniecībai un attīstībai, 2022

  Kopā, mlj. eiro % no IKP Uz 1 iedz., eiro Pēc pirktspējas, mlj. pirktspējas standartu
Latvija 93 0,24 50 116
Lietuva 219 0,33 78 292
Igaunija 252 0,70 189 284
ES vidēji   0,74 262  

 

Viens konkrēts rezultāts, ko ar lepnumu min IZM, esot valsts budžeta 2023. gadā veikto kopējo ieguldījumu pētniecībā un attīstībā pieaugums par «vairāk nekā 20 miljoniem eiro», kas esot «lielākais pieaugums kopš neatkarības atjaunošanas.» Realitātē tas nozīmē, ka no 93 miljoniem eiro, ko valdība ieguldīja R&D 2022. gadā, pērn (2023. gadā) šim ciparam jābūt pieaugušam līdz 113+ miljoniem. Ieguldījumu kāpums tiešām ir bijis ievērojami straujāks nekā visus iepriekšējos gadus (2022. gadā tas bija 9 miljoni eiro, 2021. gadā — 5 miljoni eiro, 2020. gadā — 10 miljoni eiro, 2019. gadā — 5 miljoni eiro, 2018. gadā — 4 miljoni eiro, utt.), tomēr arī ar visu to joprojām paliekam pamatīgā atstatumā no Baltijas kaimiņiem — Lietuva 2022. gadā no valsts budžeta ieguldīja R&D 219 miljonus eiro, bet Igaunija — 252 miljonus eiro. 

Vai mākslīgais intelekts «samaisīs kārtis»? 

Nobeigumā vēl jāpiemin kāds «neredzamais zilonis istabā». Tā ir ārkārtīgi straujā mākslīgā intelekta tehnoloģiju attīstība un pretrunīgās prognozes par tās ietekmi uz darba tirgu un ekonomiku jau tuvākajā nākotnē. Pastāv iespēja, ka mākslīgais intelekts līdzšinējos izglītības jomas apsvērumus un plānus apgriezīs kājām gaisā, un darba tirgū liela daļa līdzšinējo tā saukto «augstas kvalifikācijas» prasmju vairs nebūs nepieciešamas, tā vietā strauji pieaugot pieprasījumam pēc speciālistiem, kas iespējami labi mācēs saprasties ar mākslīgo intelektu. Bilance uzdeva jautājumu pētījuma «Darba tirgus prognozes līdz 2040. gadam» autoriem Ekonomikas ministrijā, cik reāla ir šāda iespējamība, un vai ministrijas izstrādātajās prognozēs (kas tapušas vēl pirms mākslīgā intelekta tehnoloģiju globālā «sprādziena» pēdējā gada laikā) tā ir ņemta vērā, bet, ja nav — tad cik šādas prognozes vairs nopietni ņemamas?

Ekonomikas ministrija apgalvo, ka darba tirgus prognozēs «daļēji ņemtas vērā mākslīgā intelekta attīstības tendences» un analizēta to potenciālā ietekme uz Latvijas darba tirgu, vienlaikus gan atzīstot, ka MI tehnoloģijas turpina strauji attīstīties un «joprojām ir ierobežotas iespējas precīzi prognozēt šo tehnoloģiju ietekmes mērogu uz noteiktām nozarēm un profesijām». Taču — arī EM norāda, ka MI uzvaras gājiens visvairāk varētu skart tieši augstākās kvalifikācijas specialitātes (atšķirībā no līdzšinējās darbavietu automatizācijas, kas vairāk skārušas vidējās kvalifikācijas darba vietas). Vienlaikus ministrija norāda, ka tik strauji darba tirgus konjunktūra tomēr nemainīsies: «Esošās MI iespējas joprojām ir ierobežotas un prasa būtisku cilvēka iesaisti, tādēļ tuvākos gados visdrīzāk nav sagaidāma būtiska tirgus struktūras maiņa attiecībā uz darbaspēka vajadzībām. To apliecina arī dažādi nozares eksperti. Līdz ar to pašlaik MI joprojām ir vairāk kā atbalsta instruments, kas var vienkāršot noteiktus darbus, bet ne pilnībā aizvietot darbinieku. Tāpat jāņem vērā, ka tehnoloģiju pārneses bieži vien ir lēns un dārgs process un to var kavēt dažādi faktori, sākot no tirgus pieprasījuma un beidzot ar dažādiem ētikas aspektiem, tādējādi, pat ja tehnoloģija ir pieejama, var paiet zināms laika posms līdz šīs tehnoloģijas potenciāla izmantošanas ietekme pilnībā parādās darba tirgū.»

Projektu «Latvija Baltijas ekonomikā: kā panākt un apsteigt Lietuvu un Igauniju?» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas «Kas Latvijai traucē sasniegt izcilību izglītībā un zinātnē?» saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests. #SIF_MAF2023

Publicēts žurnāla “Bilance” 2024. gada janvāra (505.) numurā.

Jums arī varētu interesēt…

Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus
Kas Latvijai traucē sasniegt izcilību izglītībā un zinātnē?
Ilustrācija: Aivars Siliņš

Latvija Baltijas ekonomikā: kā panākt un apsteigt Lietuvu un Igauniju?

Divas no svarīgākajām ekonomikas attīstības pamatus cementējošām nozarēm ir izglītība un zinātne. Kādu ainu šajās jomās par Baltijas valstīm rāda pieejamo statistikas datu spogulis? Kuras par galvenajām problēmām izglītībā un zinātnē uzskata uzņēmēji, un kā ar viņu viedokli saskan valsts pārvaldes redzējums? Šos jautājumus pētām Bilances pētniecisko rakstu sērijas «Latvija Baltijas ekonomikā — kā panākt un apsteigt Igauniju un Lietuvu?» septītajā rakstā. 

Uz «amerikāņu sapni» — ar skandināvu metodēm 

1 Studentu starptautiskās vērtēšanas programma PISA (Programme for International Student Assessment) ir starptautisks pētījums, kas aizsākās 2000. gadā. Tā mērķis ir novērtēt izglītības sistēmas visā pasaulē.

Pamatizglītības līmenī viens no pasaulē prestižākajiem starptautiskajiem vērtējumiem ir PISA1 reitings, kas tiek veidots, 15 gadus veciem skolēniem izpildot uz praktisku problēmu risināšanu orientētus testus matemātikā, lasīšanā un zinātnē. Reti kurā jomā kāda no Baltijas valstīm ir izcilniece pasaules līmenī, taču šī ir viena no tām. Mūsu ziemeļu kaimiņi igauņi regulāri ieņem vietu PISA ranga augšgalā, tūlīt aiz Āzijas valstīm — Singapūras, Ķīnas, Japānas, Dienvidkorejas. 2022. gada vērtējumā Igaunija ieņēmusi septīto vietu pasaulē un pirmo vietu Eiropā. Starp pārējām Eiropas izcilniecēm minamas Īrija, Šveice, Somija, Nīderlande. Salīdzinoši arī Latvijas rezultāti nav zemē metami — ieņemot 23. vietu (no kopumā 81 rangā iekļautajām valstīm) un sasniedzot punktu skaitu, kas ļauj ierindoties starp valstīm ar rādītājiem virs vidējā. Šajā rangā apsteidzam Lietuvu, kas palikusi 30. vietā un nākamajā («vidējo») kategorijā. Interesanti, ka vislabākie rādītāji Latvijas skolēniem bijuši tieši matemātikas un zinātnes testos, lasīšanā mazliet atpaliekot. 

Baltijas valstis PISA rangā (vietas un punkti), 2022

  Kopējais Matemātika Lasīšana Zinātne
Igaunija 7. v. (516) 7. v. (510) 6. v. (511) 6. v. (526)
Latvija 23. v. (484) 21. v. (483) 27. v. (475) 19. v. (494)
Lietuva 30. v. (477) 23. v. (475) 32. v. (472) 29. v. (484)
Dati: OECD

Igaunijas izglītības sistēmas fenomens tiek skaidrots ar vairākiem faktoriem. Viens no tiem ir igauņu sekošana Somijas paraugam, pārņemot un ieviešot labāko praksi un mācību materiālus. Jau 1996. gadā tikusi veikta reforma izglītības pieejā = no instrukcijām par to, kas skolotājiem jāmāca skolēniem uz to, kas skolēniem būtu jāzina un jāprot izdarīt. Kompetencēs balstītā pieeja sākotnēji saskārusies ar pretestību no skolotājiem, bet ar laiku sevi pierādījusi kā veiksmīgu. Tajā pašā gadā pēc Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa iniciatīvas sākta arī intensīva skolu digitalizācijas programma, liekot pamatus Igaunijas kā IT nācijas brīnumam. Daudzās Igaunijas skolās programmēšana un robotika tiek mācītas jau no pirmās klases, raksta Gunda Tire, Igaunijas Izglītības un jaunatnes padomes projektu menedžere. 

Kā Igaunijas pamatizglītības sistēmas veiksmes atslēgu pētnieki uzsver arī tās vienlīdzību, nodrošinot maksimāli līdzvērtīgas izglītības iespējas dažādu sociālo slāņu iedzīvotājiem (kā piemēri tiek minētas valsts apmaksātas brīvpusdienas, mācību materiāli, skolas transports, skolēnu atbalsta pakalpojumi, bezmaksas pulciņi, iespēja palikt skolā pēc stundām un pildīt mājasdarbus skolotāju uzraudzībā utt.), kā arī kvalitatīvo pirmsskolas izglītību un plašo bērnudārzu apmeklētību (šis faktors Baltijas kontekstā gan nav unikāls). Egalitārisma jeb sociālās vienlīdzības sistēma darbojas efektīvi — tā nodrošina daudz labākus mācību panākumus no nabadzīgākajām ģimenēm nākušiem igauņu skolēniem, nekā tas ir vairumā citu OECD valstu. 

Ikars Kubliņš, portāla BilancePLZ redaktors
Ikars Kubliņš,
portāla BilancePLZ redaktors
Foto: Aivars Siliņš

Finansējums izglītībai — relatīvais un absolūtais

Igaunijas piemērs rāda, ka sekmīgai izglītības sistēmai nebūt nav nepieciešams ļoti daudz finanšu resursu — Igaunija izglītībai tērē mazliet mazāk nekā vidēji OECD valstis. Tiesa, Igaunija gan iegulda krietni vairāk nekā Latvija, kā arī Lietuva. Salīdzinājums ar Baltijas valstu izglītībai atvēlēto finansējumu rāda, ka procentos no iekšzemes kopprodukta (IKP) (2020. gada dati) Igaunija ir bijusi priekšgalā (4,8% no IKP; OECD vidējais — 5,1%), Latvija otrajā vietā (4,3% no IKP), bet Lietuva — trešajā (3,9% no IKP). Tomēr absolūtos skaitļos, rēķinot finansējumu izglītības iestādēm uz katru pilna laika skolēnu/studentu (ASV dolāros pēc pirktspējas paritātes), mūsu īpatsvara ziņā it kā krietni lielākais finansējums nav ļāvis apsteigt Lietuvu (acīmredzot pie vainas kopumā mazāks IKP). Tabulā apskatāms salīdzinājums, cik ASV dolāru ieguldīts katrā skolēnā/studentā Baltijas valstīs dažādos izglītības posmos. Interesanti, ka Igaunija acīmredzami neprioritizē (maigi sakot) vidusskolu.

Izdevumi izglītības iestādēm uz vienu pilna laika skolēnu/studentu (ASV dolāros, pēc pirktspējas paritātes, 2020)

  Latvija Lietuva Igaunija OECD vidēji
Sākumskola (1–6.klase) 7142 8173 10 309 10 658
Pamatskola (7.–9. klase) 7157 8128 10 563 11 941
Vidusskola 9460 9260 6584 12 312
Augstākā izglītība 13 043 13 629 17 930 18 105
Dati: OECD

Skološanās līdz vidējās izglītības līmenim «ieliek pamatus», tomēr vistiešākā saikne augstas produktivitātes ekonomikas attīstībai ir ar augstāko izglītību, jo tieši no universitāšu sola darba tirgū nonāk augstas kvalifikācijas speciālisti. Augstākās izglītības līmenī gan nav tik uzskatāmu kvalitātes salīdzināšanas mērauklu kā PISA testi pamatizglītībai. Viens no salīdzināmajiem rādītājiem, ko izceļ OECD, ir kvantitāte — augstāko izglītību ieguvušo īpatsvars starp iedzīvotājiem vecumā no 25–34 gadiem. Šajā ziņā pārliecinoša Baltijas līdere izrādās Lietuva — tur šādu absolventu īpatsvars 2021. gadā sasniedza 57%, kamēr Latvijā — 46%, bet Igaunija šajā aspektā Baltijā paliek pēdējā ar tikai 43%. Latvijā ļoti būtiska problēma ir lielais studentu atbirums — bakalaura studijas pabeidz mazāk par pusi (48%) no studentiem, kas tās uzsākuši, un tas ir zemākais rādītājs starp OECD valstīm, par kurām pieejami šādi dati.

Kvantitāte, protams, neizsaka visu. Augstākās izglītības kvalitāti visbiežāk mēdz salīdzināt pēc universitāšu reitingiem, bet arī šai ziņā Latvijai nav ar ko lepoties. Nesen publiskotajā Times Higher Education reitingā visaugstākās vietas no Baltijas valstīm ieņem Tartu universitāte (301.–350. vieta), Tallinas Tehnoloģiju universitāte (601.–800. vieta), Viļņas Universitāte un Lietuvas Veselības zinātņu universitāte (801.–1000. vieta), un tikai tad seko labākās no Latvijas universitātēm — Rīgas Tehniskā universitāte un Latvijas Universitāte (1001.–1200. vieta). Līdzīga situācija arī otrā no trim prestižākajiem globālajiem universitāšu reitingiem Quacquarelli Symonds — 358. vieta Tartu Universitātei, 473. vieta Viļņas Universitātei, 651.–660. vieta Tallinas Tehnoloģiju universitātei, 751.–760. vieta Rīgas Tehniskajai universitātei, 801.–850. vieta Kauņas Tehnoloģiju universitātei, Latvijas Universitātei, Viļņas Ģedimina Tehniskajai universitātei un Vītauta Dižā universitātei. Savukārt vienīgās Baltijas universitātes, kas iekļuvušas jaunākajā Šanhajas reitingā, ir Viļņas Universitāte (501.–600. vieta) un Tartu universitāte (701.–800. vieta). 

Izglītība, kas sagatavo darba tirgum 

Rihards Blese,Latvijas Darba devēju konfederācijas politikas plānošanas dokumentu un izglītības eksperts
Rihards Blese, Latvijas Darba devēju konfederācijas politikas plānošanas dokumentu un izglītības eksperts
Foto: Andrejs Terentjevs

Par augstākās izglītības kvalitāti un atbilstību reālajām darba tirgus prasībām pirmie pārliecinās uzņēmēji, kas pieņem darbā universitāšu absolventus. Nereti dzirdētas atsauksmes, ka to apgūtās teorētiskās prasmes neatbilst praksē nepieciešamajām. Darba devēji uzsver, ka risinājums šajā ziņā varētu būt darba vidē balstītas studijas, citiem vārdiem — krietni intensīvāka prakses līdzdalība studiju procesā. Iepriekšējos gados Latvijā realizēti daži darba vidē balstītu studiju pilotprojekti, un Izglītības un zinātnes ministrija solījusi aktīvāku virzību, lai tiktu pieņemtas nepieciešamās normatīvo aktu izmaiņas, taču pēdējā laikā progress apstājies, Bilancei atzīst Rihards Blese, Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) politikas plānošanas dokumentu un izglītības eksperts. «Izglītības un zinātnes ministrija jau divus gadus sola regulējumu (Ministru kabineta noteikumu formā), kas ļautu īstenot darba vidē balstītas studijas. Praktiskie piemēri mums ir nu jau vairāki, taču sakārtots normatīvais regulējums ir nepieciešams kā higiēnas faktors, bez kura nevar labo praksi likt lietā un padarīt par sistēmas sastāvdaļu. Šajā ziņā profesionālā izglītība ir pāris soļus priekšā augstākajai izglītībai. LDDK īstenotais Darba vidē balstītu mācību projekts, kas septiņus gadus par Eiropas fondu līdzekļiem atbalstīja uzņēmumus, kuri praksēs un darba vidē balstītās mācībās nodarbina audzēkņus jau mācību laikā, šogad noslēdzas. Valsts šo programmu ir atzinusi par labu esam, bet finansējumu programmas ilgtspējai nav gatava nodrošināt. Tāpēc izglītībā pēc iespējas būtu jābūt neatkarīgai no ES fondu finansējuma, lai varam radīt ilgtermiņa risinājumus, kas atbilst mūsu valsts un tautsaimniecības vajadzībām,» spriež R. Blese.Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) žurnālam Bilance nesniedza informāciju, vai un kad plānota reforma, kas sekmētu augstākās izglītības programmu pārveidi uz darba vidē balstītām studijām, tā vietā minot citus iecerētos risinājumus. Atliek secināt, ka darba vidē balstītas studijas visticamāk pazudušas no ministrijas darba kārtības. «Jaunais augstskolu finansēšanas modelis atalgos augstskolas par darba tirgū pieprasītu speciālistu, kas ir veiksmīgi nodarbināti, sagatavošanu. Tas ir arī saistīts ar IZM principu finansēt atbilstoši rezultātam un nevis procesam. Mēs vēlamies sniegt augstskolām brīvību, kamēr tās spēj sasniegt rezultātu — kvalitatīvu absolventu sagatavošanu. Sadarbībā ar LDDK un Finanšu ministriju esam virzījuši grozījumus likumā «Par iedzīvotāju ienākuma nodokli», kas tika pieņemti aizvadītā gada 7. decembrī. Grozījumi ļauj darba devējiem segt savu darbinieku studiju izmaksas, tās neapliekot ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Šādā veidā mēs arī plānojam ļaut darba devējiem «balsot ar saviem makiem» un norādīt uz labām studiju programmām,» norāda Jānis Paiders, IZM valsts sekretāra vietnieks augstākās izglītības, zinātnes, kosmosa un inovāciju jautājumos.

Kā attīstīt studijas ekonomikai svarīgākajās jomās?

Ekonomikas izaugsmei ne mazāk svarīga par augstākās izglītības kvalitāti ir izglītības piedāvājuma atbilstība darba tirgus pieprasījumam. Kā liecina Ekonomikas ministrijas pētījums «Darba tirgus prognozes līdz 2040. gadam», augsti kvalificētajās profesijās 2030. gadā visvairāk trūks speciālistu informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomā (–3,6%), veselības aprūpē (–2,4%) un zinātnes un inženierzinātņu specialitātēs (–1,8%), bet izglītības piedāvājuma un darba tirgus pieprasījuma neatbilstība STEM (dabaszinātnes, tehnoloģijas, inženierzinātnes un matemātika) profesiju spektrā radīs ap 9100 speciālistu iztrūkumu. 

Kā iespējams risināt šo problēmu? Vai valstij būtu jārealizē vēl fokusētāka augstākās izglītības prioritāro studiju programmu finansēšanas politika, palielinot budžeta vietu skaitu tajās programmās, kurās tautsaimniecībā trūkst (augsti kvalificētu) darbinieku un samazinot tajās, kur vērojama darbinieku pārprodukcija? Varbūt būtu vismaz daļēji jāiet Igaunijas ceļš — daudzas igauņu valodā piedāvātās studiju programmas valsts universitātēs ir bezmaksas.

IZM uzskata, ka šajā virzienā progresa iespējas jau esot izsmeltas. «Ministrija līdz šim ir veidojusi mērķtiecīgu budžeta vietu pārdali par labu STEM jomām, lai nodrošinātu būtisku budžeta vietu skaita pieaugumu tajās. Saredzam, ka esam izsmēluši šo resursu, jo daudzās STEM programmās budžeta vietu skaits tuvojas studiju pieteikumu skaitam, faktiski nodrošinot bezmaksas studijas šajā jomā,» Bilancei raksta J. Paiders. Tomēr lūgti atsūtīt jaunākos universitāšu studiju programmu iesniegto pieteikumu/uzņemto studentu datus, kas pamatotu, ka STEM programmās tiešām vairs nav konkursa uz budžeta vietām, IZM neatbild. Tiesa, ka daļā no eksaktajām/inženierzinātņu programmām patiešām ik gadu paliek brīvas budžeta vietas, kurās augstskolas izsludina pat papildu uzņemšanu, tomēr to nevar sacīt par visām, jo īpaši — ekonomikā tik svarīgajām un darbinieku deficītu pieredzošajām, kā arī studējošo vidū populārajām datorzinātņu un programmēšanas jomām. Masu medijos iepriekšējos gados publiskotā informācija liecina, ka ierasti šajās programmās ir konkurss ap četriem gribētājiem uz vienu budžeta vietu. Atsevišķi mediju ziņu uzsvari liecina arī par pavisam ekstrēmiem budžeta vietu nepietiekamības gadījumiem. Piemēram, pirms dažiem gadiem Latvijas Universitātes studiju programmā «Biotehnoloģijas un bioinženierija» (jāpiebilst, ka tieši šīs ir starp tām darbības jomām, kuras kā prioritārās, piesaistot Latvijai ārvalstu investīcijas, definējusi Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra) bija tikai divas valsts apmaksātas studiju vietas, uz kurām tika saņemti 194 pieteikumi, veidojot konkursu — 97 gribētāji uz vienu budžeta vietu... Vispārējo ainu ļauj redzēt pašas IZM jaunākais publiskotais pārskats par augstāko izglītību Latvijā (par 2021. gadu). Tas uzrāda, ka bakalaura studiju dabaszinātņu, matemātikas un informācijas tehnoloģiju programmās par valsts budžeta līdzekļiem mācījušies tikai nedaudz vairāk par pusi studentu (2959 — budžeta programmās, 2446 — maksas programmās), arī inženierzinātnēs, ražošanā un būvniecībā, lai gan proporcija ar budžeta studentiem ir visaugstākā, tomēr ne tuvu ne absolūta (4953 — budžeta, 2317 — maksas studentu). Koledžas līmeņa studijās šī attiecība ir vēl vairāk par labu maksas studijām. Tas viss liecina, ka pagaidām vēl ne tuvu nav sasniegta IZM minētā situācija, kad STEM jomās esot «faktiski nodrošinātas bezmaksas studijas». 

LDDK gan arī neredz valsts finansētas studijas kā efektīvu risinājumu darbaspēka problēmai. Lielākā problēma esot pašu jauniešu neieinteresētība STEM virziena izglītībā (tiesa, kā minēts, to diez vai varētu attiecināt uz IT un programmēšanas jomu — tajā pavisam noteikti būtu nepieciešams palielināt gan budžeta vietu skaitu, gan augstskolu kapacitāti, uzņemot lielāku studentu skaitu). «Praksē ir pierādījies, ka vairāk budžeta vietas automātiski nepalielina studējošo skaitu. Ir jāmeklē veidi, kā kāpināt potenciālo studējošo motivāciju izvēlēties augsti kvalificētu un sarežģītu profesiju apgūšanu, attiecīgi pielāgojot atbalsta instrumentus. Stipendijas, vides pielāgošana, sadarbība ar darba devējiem un ārvalstu augstskolām, moderna infrastruktūra ir daži no motivēšanas veidiem. Ar LDDK iesaisti valsts līmenī tiek sperti mērķtiecīgi soļi agrīnā STEM satura popularizēšanā, lai veicinātu bērnu interesi par šo jomu un profesijām. Vienlaikus — ir vēl garš darāmo darbu saraksts, lai varētu teikt, ka veicinām interesi par STEM jau no agra vecuma. Sistēmiski jāatrisina vienlīdzīga pieeja tehniskajai jaunradei, iesaistot arī darba devēju organizācijas un uzņēmējus jomas popularizēšanā,» norāda R. Blese. 

Rodas jautājums — ja reiz PISA testi apliecina, ka 15 gadu vecumā Latvijas skolēnu zināšanas eksaktajās jomās vēl ir gana augstas pat pasaules līmenī, tad kur tās «pazūd» līdz brīdim, kad jāstājas augstskolās, koledžās un jāienāk darba tirgū? Ja ticam PISA testiem, vai tas nozīmē, ka vājākie posmi Latvijas izglītības sistēmā ir vidējā un augstākā izglītība? Daļēji to apliecina LDDK rakstītais: «Profesionālajā izglītībā nozares iesaiste pedagogu prasmju stiprināšanā ir būtiska. Pagaidām šāda prakse pastāv atsevišķās nozarēs, tomēr nozaru iesaiste nav sistēmiska. Mums ir jāpanāk, ka katrs jaunais cilvēks nonāk darba tirgū ar profesionālo kvalifikāciju vai augstāko izglītību. Mums ir pārāk daudz cilvēku, kam ir nepabeigta vidējā vai augstākā izglītība.» R. Blese arī iesaka: «Ļoti konkrēts risinājums būtu Nozaru ekspertu padomju (NEP) kapacitātes stiprināšana. Gan Latvijā, gan Baltijas mērogā NEP ir sevi jau pierādījusi kā efektīvu sadarbības platformu, kas nodrošina iespēju satikties izglītības iestādēm ar darba devējiem no nozarēm. Perspektīvā arī profesionālās kvalifikācijas piešķiršanai būtu jābūt nozares rokās.»

Savukārt IZM kā risinājumu redz augstākās izglītības finansēšanas modeļa maiņu, orientējot to uz darbaspēka deficīta un augstas kvalifikācijas profesijām: «Turpmāk finansējums augstskolām tiks piešķirts, ņemot vērā absolventu skaitu jomās, kurās ir darbaspēka iztrūkums, kā arī atbilstoši tam, vai to absolventi ir nodarbināti augsti kvalificētajos amatos, kas atbilst speciālistiem ar augstāko izglītību. Šāda pieeja nodrošinās to, ka aizvien lielāka daļa no finansējuma augstākās izglītības iestādēm tiks piešķirta par rezultātu, nevis procesu.» 

Arī LDDK piekrīt, ka finansēšanas modelis ir viens no problēmu cēloņiem: «Finansēšanas modelis gan profesionālajā, gan augstākajā izglītībā nav vērsts uz rezultātu, nav pietiekams.» R. Blese min arī vairākus citus darba devēju skatījumā galvenos trūkumus Latvijas izglītības sistēmā: «Otrkārt, nekvalitatīvas izglītības datu bāzes un neprecīzi dati par absolventiem un viņu darba gaitām. Uz neprecīziem datiem un bez sadarbības starp institūcijām nav iespējams izveidot ilgtspējīgu un kvalitatīvu izglītības sistēmu, jo jebkuriem lēmumiem par attīstību būtu jābūt bāzētiem aktuālos un uzticamos datos. Treškārt, izglītības sistēmas spēja pielāgoties darba tirgus prasībām (profesionālajā izglītībā) vēl nav pietiekama — situācija ir ievērojami uzlabojusies pēdējos gados, tomēr pušu sadarbībai būtu jānotiek dinamiskāk.» 

Kur izglītība un zinātne (ne)satiek biznesu

Izglītības sistēma rada tautsaimniecībai nepieciešamo, augsti kvalificēto darbaspēku, savukārt zinātne ir tā, kas var radīt augstas pievienotās vērtības ekonomikai tik svarīgās inovācijas. Kāda ir zinātnes loma un integrācija Latvijas ekonomikas izaugsmē? Cik ieguldām šajā jomā salīdzinājumā ar Baltijas kaimiņiem un citām ES valstīm? 

Viena no pašu uzņēmēju (jo īpaši — eksportētāju) visvairāk uzsvērtajām problēmām zinātnes un ekonomikas korelācijā ir zemais ieguldījumu līmenis pētniecībā un attīstībā («research and development» jeb R&D). Saskaņā ar Eurostat datiem, Latvijā investīciju īpatsvars R&D no iekšzemes kopprodukta ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā — 2022. gadā tas bija tikai 0,75%, ļaujot mums apsteigt vien Maltu un Rumāniju. Salīdzinoši Lietuva R&D ieguldīja 1,02% no IKP, apsteidzot arī Kipru, Bulgāriju, Īriju, Slovākiju un Luksemburgu, bet Igaunija — pat 1,78% no IKP, atrodoties priekšā vēl arī Itālijai, Ungārijai, Horvātijai, Spānijai, Polijai, Grieķijai, Portugālei. Pirmajās vietās ar vairāk nekā 3% no IKP atrodas Beļģija, Zviedrija, Austrija, Vācija. ES vidēji katra valsts izpētē un attīstībā iegulda 2,23% no IKP. 

Ieguldījumi pētniecībai un attīstībai, % no IKP, 2022

  Latvija Lietuva Igaunija ES vidēji
Kopā 0,75 1,02 1,78 2,23
Valstis kopā 0,48 0,52 0,78 0,75
Valdība 0,24 0,33 0,70 0,74
Ārvalstis 0,24 0,19 0,08 0,01
Uzņēmumi 0,27 0,5 1 1,48
Dati: Eurostat

Ieguldījumi pētniecībai un attīstībai, % no IKP, 2022

Ieguldījumi pētniecībai un attīstībai, % no IKP, 2022
Dati: Eurostat

Būtisks ir vēl kāds faktors. Ieguldījumi pētniecībā un attīstībā nozīmē ne tikai valstu, bet arī pašu uzņēmēju atbildību. Lai arī valstiskais sektors šajā jomā Latvijā iegulda maz (īpaši vietējais, jo ārvalstu, ES fondu ieguldījumi ir daudz lielāki nekā ES vidēji), izrādās, ka paši uzņēmēji proporcionāli to dara vēl mazāk. Ja ES vidēji 2/3 no ieguldījumiem R&D ir tieši biznesa veiktas, tad Latvijā dalījums ir pretējs — 2/3 iegulda valsts (t.sk. ārvalstis, ES fondi) un tikai 1/3 uzņēmēji. Uzņēmēju R&D ieguldījumu ziņā ar 0,27% no IKP 2022. gadā Latvija pat atradās pēdējā vietā ES, par mata tiesu atpaliekot no Rumānijas (0,28% no IKP). Lietuvā uzņēmumu un valstu investīcijas R&D dalās apmēram uz pusi (biznesa dotais — 0,5% no IKP), bet Igaunijā bizness pat iegulda vairāk par valsti — 1% pret 0,78% no IKP. ES vidēji uzņēmumi izpētē un attīstībā iegulda 1,48% no IKP, valsts — 0,75% no IKP.

Par ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā, kā arī biznesa sadarbību ar akadēmisko resursu kopumā, ne pārāk labprāt runā kā IZM, tā uzņēmēji. Aicināti skaidrot, kāpēc Latvijā ir tik zema biznesa puses ieinteresētība investīcijās R&D, LDDK norāda: «Mēs nevaram gaidīt, ka visi uzņēmumi iesaistīsies zinātnē, taču mums ir jārada iespējas un jāatvieglo sistēma, lai motivētie uzņēmumi varētu investēt pētījumos. Valsts kapitālsabiedrībām, piemēram, ir motivācija, bet lieli birokrātiskie šķēršļi. Savukārt ārvalstu uzņēmumi, kas izlemj investēt mūsu valstī, ne vienmēr ir ieinteresēti arī R&D kapacitātes veicināšanā. Jāapzinās realitāte un jāiedarbojas uz to, kur ir prognozējama atdeve.» 

Jānis Paiders,IZM valsts sekretāra vietnieks augstākās izglītības, zinātnes, kosmosa un inovāciju jautājumos
Jānis Paiders, IZM valsts sekretāra vietnieks
augstākās izglītības, zinātnes, kosmosa un inovāciju jautājumos
Foto no Izglītības un zinātnes ministrijas arhīva

Savukārt J. Paiders no IZM uzsver, ka līdz šim vairāk ieguldīt R&D traucējis izpratnes trūkums. «Iepriekšējie šķēršļi nozarē ir bijuši saistīti ar izaicinājumiem pamatot, cik neatsverama ir pētniecības nozīme tautsaimniecības transformācijā uz augstāku pievienoto vērtību, kā arī spējā risināt sabiedrības izaicinājumus. Aizvadītajos gados ir paveikts liels darbs, samazinot pētniecības sektora fragmentāciju, ieviešot ārvalstu ekspertīzi projektu atlasē, palielinot rezultātu lomu finansējuma piešķiršanā, kā arī veicinot un stimulējot starptautisko sadarbību. Šobrīd attiecībā pret ieguldījumu apmēru esam sasnieguši kopumā labus rezultātus,» raksta J. Paiders, tiesa gan, pēc aicinājuma neprecizējot, kas konkrēti tiek saprasts ar šiem «labajiem rezultātiem pret ieguldījumiem», un kā tie tiek mērīti.

Interesanti, ka ne LDDK, ne IZM nepiemin to, ko 2022. gada pārskatā par Latviju secinājusi Eiropas Komisija, proti, ka «zemais biznesa sektora aktivitātes līmenis pētniecības un attīstības jomā skaidrojams ar tādiem faktoriem kā augsti kvalificētu darbinieku trūkums un ļoti zems valsts budžeta atbalsts («public support») privātajām R&D investīcijām (2019. gadā — 0,028% no IKP iepretim 0,196% no IKP ES vidēji). Šie tātad nav kopējie valsts budžeta izdevumi pētniecībai un attīstībai, bet jau tiešāk ar valsts atbalstu finansētie biznesa ieguldījumi R&D — citiem vārdiem, valsts palīdzīgā «finanšu roka», kas veicina arī pašu uzņēmumu investīcijas. 

Baltijas valstu valdību ieguldījumi pētniecībai un attīstībai, 2022

  Kopā, mlj. eiro % no IKP Uz 1 iedz., eiro Pēc pirktspējas, mlj. pirktspējas standartu
Latvija 93 0,24 50 116
Lietuva 219 0,33 78 292
Igaunija 252 0,70 189 284
ES vidēji   0,74 262  
 

Viens konkrēts rezultāts, ko ar lepnumu min IZM, esot valsts budžeta 2023. gadā veikto kopējo ieguldījumu pētniecībā un attīstībā pieaugums par «vairāk nekā 20 miljoniem eiro», kas esot «lielākais pieaugums kopš neatkarības atjaunošanas.» Realitātē tas nozīmē, ka no 93 miljoniem eiro, ko valdība ieguldīja R&D 2022. gadā, pērn (2023. gadā) šim ciparam jābūt pieaugušam līdz 113+ miljoniem. Ieguldījumu kāpums tiešām ir bijis ievērojami straujāks nekā visus iepriekšējos gadus (2022. gadā tas bija 9 miljoni eiro, 2021. gadā — 5 miljoni eiro, 2020. gadā — 10 miljoni eiro, 2019. gadā — 5 miljoni eiro, 2018. gadā — 4 miljoni eiro, utt.), tomēr arī ar visu to joprojām paliekam pamatīgā atstatumā no Baltijas kaimiņiem — Lietuva 2022. gadā no valsts budžeta ieguldīja R&D 219 miljonus eiro, bet Igaunija — 252 miljonus eiro. 

Vai mākslīgais intelekts «samaisīs kārtis»? 

Nobeigumā vēl jāpiemin kāds «neredzamais zilonis istabā». Tā ir ārkārtīgi straujā mākslīgā intelekta tehnoloģiju attīstība un pretrunīgās prognozes par tās ietekmi uz darba tirgu un ekonomiku jau tuvākajā nākotnē. Pastāv iespēja, ka mākslīgais intelekts līdzšinējos izglītības jomas apsvērumus un plānus apgriezīs kājām gaisā, un darba tirgū liela daļa līdzšinējo tā saukto «augstas kvalifikācijas» prasmju vairs nebūs nepieciešamas, tā vietā strauji pieaugot pieprasījumam pēc speciālistiem, kas iespējami labi mācēs saprasties ar mākslīgo intelektu. Bilance uzdeva jautājumu pētījuma «Darba tirgus prognozes līdz 2040. gadam» autoriem Ekonomikas ministrijā, cik reāla ir šāda iespējamība, un vai ministrijas izstrādātajās prognozēs (kas tapušas vēl pirms mākslīgā intelekta tehnoloģiju globālā «sprādziena» pēdējā gada laikā) tā ir ņemta vērā, bet, ja nav — tad cik šādas prognozes vairs nopietni ņemamas?

Ekonomikas ministrija apgalvo, ka darba tirgus prognozēs «daļēji ņemtas vērā mākslīgā intelekta attīstības tendences» un analizēta to potenciālā ietekme uz Latvijas darba tirgu, vienlaikus gan atzīstot, ka MI tehnoloģijas turpina strauji attīstīties un «joprojām ir ierobežotas iespējas precīzi prognozēt šo tehnoloģiju ietekmes mērogu uz noteiktām nozarēm un profesijām». Taču — arī EM norāda, ka MI uzvaras gājiens visvairāk varētu skart tieši augstākās kvalifikācijas specialitātes (atšķirībā no līdzšinējās darbavietu automatizācijas, kas vairāk skārušas vidējās kvalifikācijas darba vietas). Vienlaikus ministrija norāda, ka tik strauji darba tirgus konjunktūra tomēr nemainīsies: «Esošās MI iespējas joprojām ir ierobežotas un prasa būtisku cilvēka iesaisti, tādēļ tuvākos gados visdrīzāk nav sagaidāma būtiska tirgus struktūras maiņa attiecībā uz darbaspēka vajadzībām. To apliecina arī dažādi nozares eksperti. Līdz ar to pašlaik MI joprojām ir vairāk kā atbalsta instruments, kas var vienkāršot noteiktus darbus, bet ne pilnībā aizvietot darbinieku. Tāpat jāņem vērā, ka tehnoloģiju pārneses bieži vien ir lēns un dārgs process un to var kavēt dažādi faktori, sākot no tirgus pieprasījuma un beidzot ar dažādiem ētikas aspektiem, tādējādi, pat ja tehnoloģija ir pieejama, var paiet zināms laika posms līdz šīs tehnoloģijas potenciāla izmantošanas ietekme pilnībā parādās darba tirgū.»

Projektu «Latvija Baltijas ekonomikā: kā panākt un apsteigt Lietuvu un Igauniju?» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas «Kas Latvijai traucē sasniegt izcilību izglītībā un zinātnē?» saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests. #SIF_MAF2023

Publicēts žurnāla “Bilance” 2024. gada janvāra (505.) numurā.

Jums arī varētu interesēt...