Senāts spriedumā atzina, ka apgabaltiesa ir nonākusi pie pareiziem secinājumiem, un pieteicēja kasācijas sūdzībā norādītie argumenti par to, ka likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 13. panta trešā daļa ir piemērojama tikai attiecībā uz ienākumiem, kas gūti no mikrouzņēmuma (domājams, ka runa ir par mikrouzņēmumu nodokļa maksātāju - redakcijas piezīme), nav pamatoti. Tā kā mikrouzņēmuma darbiniekam, kuram galvenā ienākumu gūšanas vieta ir mikrouzņēmums, nav tiesību ienākuma gūšanas vietā iesniegt algas nodokļa grāmatiņu, tad tam nav arī tiesību uz tām nodokļa apmēru samazinošajām priekšrocībām, kas pienākas nodokļa maksātājam, par kuru iedzīvotāju ienākuma nodokļa iemaksas tiek veiktas vispārējā kārtībā. Proti, likumdevējs ir izšķīries par to, ka

nodokļa atvieglojumi ir piemērojami tikai ienākumiem, kas gūti nodokļa maksātāja paša izvēlētajā galvenajā ienākuma gūšanas vietā, tālab tie nevar tikt attiecināti uz citiem ienākumiem.

Turklāt Senāts norāda – nav tiesiskas nozīmes, ka pieteicēja ienākumi no mikrouzņēmuma ir nenozīmīgi, bet visi pamatienākumi tiek gūti no citiem avotiem. Gūtajam ienākumu apjomam šādā gadījumā nav nozīmes. Senāts jau iepriekš ir atzinis, ka tieši mikrouzņēmuma darbinieka statuss noteic to, kāds nodokļu režīms ir attiecināms uz nodokļa maksātāju. Proti, ja persona ir mikrouzņēmuma darbinieks, uz to attiecināms mikrouzņēmumu nodokļa režīms, neskatoties uz to, cik lieli ienākumi no mikrouzņēmuma faktiski tiek gūti.