Gatavojoties šādam izaicinājumam – vadīt organizāciju, kaut kādā mērā ir jābūt morāli gatavam un zinošam visos jautājumos, kas saistīti ar profesijas attīstību un pārvaldību. Diezgan loģiski, ka par vadītāju tiek ievēlēts kāds no padomes locekļiem, kas jau ir darbojies šajā jomā. Iespējams, mana līdzšinējā pieredze un spējas motivēja kolēģus uzrunāt mani kandidēt. Novērtēju situāciju un sapratu, ka šī ir tā reize, kad ir jāuzņemas LZNP vadība, nevaru savu ērtību labad pievilt kolēģus. Priekšsēdētājs par šo darbu nesaņem atlīdzību, tieši pretēji – lielu daļu laika velta padomes pārvaldības jautājumiem. Tas savā ziņā ir sociāls darbs uz trīs gadiem, kas daļēji atrauj mani no ikdienas darba savā notāra birojā.

Notariāts nav daudzskaitlīga institūcija, patlaban valstī esam 105 notāri. Priekšsēdētāja izvirzīšanas procesā tradicionāli jau pirms vēlēšanām iezīmējas kolēģijas atbalstītais kandidāts, sāncensība neveidojas.

Varbūt nemaz nav tik viegli, kā būtu gribējies! Kad stājos amatā, zināju aktuālos risināmos uzdevumus. Par to, ka nāks klāt arvien jauni, nebija šaubu, tomēr risināmo uzdevumu loks papildinās straujāk. Tas gan nav nekas ārkārtējs. Ja apzinos uzdevuma nozīmību un esmu pārliecināts par rīcības pareizību, tad darbs pie visgrūtākā uzdevuma sokas pietiekami viegli.

Organizācijas vērtības nosaucām pirms vairāk nekā desmit gadiem, toreiz tās bija nedaudz citas – profesionalitāte, godīgums un atbildība. Nav tā, ka iepriekšējās kaut kur zustu no organizācijas ikdienas, piemēram profesionalitāte pašsaprotami ir saglabājusies nemainīgi, taču, mainoties laikiem, sapratām, ka vēlamies prioritārās vērtības pārdefinēt. 

Akcentu uz vērtībām – cilvēcība un attīstība– esam likuši tāpēc, ka digitālajā laikmetā, kad mazāk ko var paspēt, jo uzdevumu kļūst vairāk, sāk rasties bažas, ka pazūd noteikti cilvēciskie elementi. Lietas ir jāizdara racionāli, tehniski, ātri, taču sāk pietrūkt cilvēciskais aspekts. Notariālie procesi kļūst arvien digitālāki, tāpēc negribētos pazaudēt tieši cilvēcību. Arī kaimiņos uzsāktā karadarbība ir cilvēcīguma trūkums. 

Kādreizējā tieslietu ministre Solvita Āboltiņa bija izteikusies, ka notārs ir cilvēkam tuvākais jurists. Pilnībā tam pievienojamies – notārs ir kā priekšpostenis tiesai un tiesību sistēmai. Ar advokātiem, juristiem, tiesnešiem, tiesībsargājošajām institūcijām cilvēki bieži vien satiekas tad, kad ir radušies kādi strīdi vai izdarīts noziegums. Pie notāra būtu jānāk, kad vēl nav strīdu, lai tie nerastos.

LZNP ir pietuvojusies tādam kā evolucionēšanās lēcienam, jo, ejot līdzi laikam, jau esam digitalizējušies. Dokumentus vairs nerakstām Word programmā, bet izmantojam paša notariāta radītos dokumentu veidošanas rīkus, kas ļauj paātrināt darbu, padara to tehniski precīzāku, nepieļauj tehniskas un juridiskas kļūdas. Tiem ir arī savietojamība ar Fizisko personu reģistru, Zemesgrāmatu reģistru, Uzņēmumu reģistru, lai datus iegūtu tieši un nepastarpināti. Dati vairs nav manuāli jāpārraksta, jo tos iegūstam tieši no sistēmām. Šāda funkcionalitāte paātrina arī datu apstrādei nepieciešamo laiku.

LZNP turpinās attīstību gan šajā virzienā, gan citos, tostarp mākslīgā intelekta (MI) virzienā, kas jau ir ienācis notariāta darbībās. Skatīsimies, kādas MI iespējas vēl var izmantot notāru darbā. Tam ir savas negatīvās un pozitīvās puses. Pozitīvā – MI var izmantot, lai attīstītu sistēmas, negatīvā – MI var kalpot kā apdraudējums sistēmām. Par abām ir jādomā.

Patlaban strādājam pie e–mantojuma lietas ieviešanas procedūras, dokumenti jau ienāk mūsu sistēmā un no tās tos nododam citām sistēmām. Bieži apmaināmies ar informāciju ar bankām, ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru. Vēlamies, lai informācijas pieprasīšanas dokuments nav jārada, jānosūta, jāsaņem atbilde un pēc tam jāiegrāmato. Vēlamies to automatizēt, lai varam izvēlēties, no kādām iestādēm iegūstam informācija un to automātiski arī saņemam. Šādas sistēmas LZNP vēl nav, pie tā strādājam – sāksim ar e–mantojuma lietu, pēc tam pāriesim arī pie citām. 

Savukārt, ieviešot digisekretāru, būtu jābūt iespējai saņemt dokumentus elektroniski un tos atpazīt, iegrāmatot tur, kur tie ir jāiegrāmato – laulības šķiršanas, mantojuma vai citā lietā. Sistēmai būtu jāatpazīst, kur ir pievienojami dokumenti un tā to izdarītu automātiski. Tas ietvertu arī elektronisku pierakstīšanos pie notāra, pieraksta pārcelšanas un atsaukšanas sistēmas funkcionalitātes uzlabojumus. Digisekretāra ieviešana vēl ir izstrādes procesā, jo tas ir laikietilpīgs process – jāiemāca sistēmai atpazīt dokumentus. Digisekretāra darbībā jāievieš MI elementi.

Zināmā mērā jā, vismaz atvieglos sekretāra darbu. Notāru biroja sekretārs nav tikai tas, kas sagaida cilvēku un iegrāmato ienākošos un nosūta izejošos dokumentus, viņam bieži nepieciešamas arī plašas juridiskās zināšanas.

Centīsimies, lai klientiem saglabājas visi iespējamie notāru sasniegšanas rīki – gan papīra, gan elektroniskā formātā. Ja klientiem vajadzēs veikt zināmas darbības, piemēram, piesakot kreditora prasījumu, aizpildīt noteiktu veidlapu, tad droši vien būs pārejas periods, kurā dokumentus varēs iesniegt arī papīra formātā. Taču darbosimies, lai procesi tiktu digitalizēti un optimizēti. 

Videokonferenču rīku darbinām jau piecus gadus un novērojam attālināto pakalpojumu klientu pieaugumu. Protams, prognoze ir ar pozitīvu zīmi – popularitāte palielināsies galvenokārt tāpēc, ka cilvēki, kas attālinātos pakalpojumus kaut reizi ir jau izmantojuši, sliecas to lietot arī turpmāk divu iemeslu dēļ. Pirmais – sistēma ir ļoti ērti izmantojama, tā ir lietotājiem draudzīga. Otrkārt – nav jātērē lieks laiks, notārs ir redzams tiešsaistē, tāpat it kā satiktu viņu kabinetā. Šo pakalpojumu arī saucam par virtuālo kabinetu. Tiešsaistē notiek tas pats, kas notāra kabinetā – saruna, dokumentu lasīšana u.c.

Jā, kāda sieviete ar draudzenes elektroniskajiem piekļuves rīkiem mēģināja saņemt notariālos pakalpojumus. Vēl citā gadījumā klients nevis uzrādīja savu personas dokumentu, bet tikai fotogrāfiju. Sistēma atpazina, ka tas nav oriģināldokuments. Ar fotogrāfiju vien videokonferenču režīmā klientu nav iespējams identificēt. Šai pakalpojumā ir iestrādāts sejas atpazīšanas rīks, kas ir balstīts MI. Tas ir līdzīgi kā atgriežoties no ārvalstīm, kad lidostā iziet caur elektronizēto eju, kurā jūs gan fotografē, gan skenē pasi. Sistēma pati pārbauda, vai saskan visi dati. Ja kaut kas nesaskan vai nenolasās, sistēma liek noņemt brilles, cepuri u.tml. un fotografē vēlreiz. Jūs kontroles postenim iziesiet tikai tad, ja sistēma konstatēs personas un uzrādītā dokumenta un parametru atbilstību.

Tieši tas pats notiek notāru videokonferences laikā. Ja kādi dati nesaskan, darbību nevar veikt. Sistēma parāda, ka netiek atpazīts konkrētais cilvēks vai identificēts uzrādītais dokuments. Tālākās darbības atkarīgas no konkrētās situācijas. Notārs izvērtē, vai ir nepieciešams vērsties tiesībsargājošās institūcijās. Līdz šim tiem izaicinājumiem, kurus varam sagaidīt, esam stājušies pretī, sistēma sekmīgi strādā.

Nākotnē jārēķinās, ka tā saucamie deep fake rīki jeb dziļviltojums ir jebkuras sistēmas apdraudējums. Ir dzirdēts, ka ir iespējams personu elektroniski attēlot tik ticami, ka šķiet, tā ir īsta, bet patiesībā ar dziļviltojuma rīku ir nomainīti personas vizuālie dati. Sistēmām, kas atpazīst cilvēkus, vajadzētu būt spējīgākām konstatēt šādu iejaukšanos, ka personas identitāte ir transformēta ar dziļviltojuma rīkiem.

Gadās, ka klients ir aizmirsis laikus pieteikt vizīti pie notāra. Tad viņš steidzami meklē iespēju tikt uzreiz, bet pie izvēlētā notāra vai vairākiem visi tuvākie laiki ir aizņemti. Bet tā nav vienmēr. Covid–19 pandēmijas periodā bija gluži otrādi, notāri gaidījis klientus – tie neieradās ne klātienē, ne attālināti. Apmēram divus vai trīs mēnešus bija daļēja dīkstāve. 

Ir bijuši periodi, kā, piemēram, pagājušogad no pavasara līdz rudenim, kad pieprasījums pēc notariāliem pakalpojumiem pieauga, bija pat pāris nedēļas jāgaida rindā.

Sākoties karadarbībai Ukrainā, Eiropas Savienība un ASV noteica sankcijas Krievijas pilsoņiem, uzņēmumiem un pakalpojumiem. Sankciju paketes sekoja viena pēc otras, tāpēc to izpēte ievērojami palielināja laiku, kurā tika sniegti pat vienkāršākie notāru pakalpojumi. Piemēram, apliecināt norakstu vai saņemt Apostille apliecinājumu kādam dokumentam, vai apliecināt paraksta īstumu kādai personai. Ja vēl ir juridiskā persona un juridisko personu ķēde, tad notāram ir vajadzīgas vairākas dienas, lai to izpētītu. 

Tādēļ ieteicams pie notāra pierakstīties laikus, it īpaši, ja gribat nokļūt pie konkrēta notāra un vēlamā laikā. Patlaban mums pieraksts ir apmēram nedēļu uz priekšu, dažbrīd mazāk. Ja ir akūta vajadzība un nepieciešams elementārs dokuments, piemēram, atļauja bērna izceļošanai uz ārvalstīm, to var saņemt samērā ātri.

Latvijā uzņēmējdarbības jomā tiek izdots pārsteidzoši daudz pilnvaru. Komerclikums to pieļauj, bet pilnvaru lielais skaits liek domāt, ka kaut kas tomēr nav kārtībā. Esam salīdzinājuši arī ar citu valstu notariātiem un secinājuši, ka izsniegto pilnvaru skaits Latvijā ir neiedomājami liels, salīdzinot ar iedzīvotāju skaitu. Pareizi būtu, ka uzņēmumu īpašnieki ieceļ valdē tik locekļus, cik nepieciešams uzņēmuma darbībai. Tāpat ir paredzēti prokūristi. Komercpilnvarnieki būtu izmantojami vien kādam speciālam uzdevumam vai uz ierobežotu laiku. Pieļauju, ka daudzos pilnvarojuma gadījumos pilnvarnieki ir īstie darboņi, bet valdes locekļi, iespējams, tikai nominēti skata pēc. Tas nav pareizi no atbildības viedokļa!

Pašsaprotama ir pilnvarojuma izsniegšana, piemēram, vecāka gadagājuma cilvēkiem saviem bērniem vai citiem tuviniekiem; tiesvedības kārtošanai zvērinātiem advokātiem vai juristiem; personai uz laiku dodoties prombūtnē un tamlīdzīgi. Domāju, pilnvarojumu skaitam nākotnē būtu jāmazinās, jo, esat prombūtnē, daudzus pakalpojumus iespējams saņemt digitāli no jebkuras vietas.

Daudz ir mantojuma lietu, bet tas ir pašsaprotami, jo notāri ir vienīgie, kas šādas lietas kārto. Sastopamies arī ar laulības šķiršanas lietām. Pieaug nekustamo īpašumu darījumu slēgšana notariālā akta kārtībā. Tā ir laba tendence. Gadiem esam runājuši, ka riskus, kas iezīmējas darījumos ar nekustamo īpašumu, vajag pārvaldīt. Notārs palīdzēs noslēgt drošu darījumu, izvairīties no jebkādas krāpniecības.

Pirmkārt, jau cilvēkiem pašiem ir jāparūpējas par savām lietām, vajadzētu kaut vai atnākt pie notāra pakonsultēties par plānoto. Vai valstij kaut kas būtu jādara cilvēku vietā? Jā, tur, kur ir augstāki riski, tie valstij ir jāapzinās un ir nepieciešams pieņemt noteikumus, lai tie tiktu mazināti. Piemēram, nekustamā īpašuma darījuma joma. Viena lieta, ja uzņēmējs labi pārvalda šo jomu, bet cita – fiziskā persona bez pieredzes un juridiskām zināšanām. Piemēram, cilvēks dzīves laikā nav ne pircis, ne pārdevis īpašumus, bet savu vienīgo dzīvokli ir privatizējis. Sirmā vecumā viņš grib kaut ko mainīt – bērni aizgājuši dzīvot citur, dzīvesbiedrs ir miris un dzīvoklis ir palicis par lielu. Ir jāpārdod esošais un jānopērk vietā mazāks dzīvoklis. 

Ir ļoti liels risks, vai šādu cilvēku neizmantos potenciālais krāpnieks, vai viņam veiksies abos darījumos – pārdošanā un pirkšanā? Šādi cilvēki valstij būtu jāpasargā no riskantas rīcības, nevarētu būt situācija, ka bez juridiskās profesijas profesionāļa atbalsta šādam cilvēkam tiek piedāvāts noslēgt privātu līgumu, kurā viņš netiek atbilstoši pasargāts no īpašuma vai naudas zaudēšanas riskiem.

Ja šāds risks iestāsies, viņš pazaudēs vienīgo mājokli vai naudu un nonāks uz ielas, kļūs par papildus slogu valstij. Tas nav taisnīgi arī pret ikvienu nodokļu maksātāju. Valstij būtu jānosaka, ka situācijā, kad persona veic darījumu ar vienīgo mājokli vai to iegādājas, būtu jāvēršas pie notāra un jānoslēdz darījuma līgums notariālā kārtībā, tādējādi minimizējot riskus.

Valstij būtu jāapzinās riskantāko darījumu loks arī citās jomās, piemēram, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas jomā. Ja pircējs vai pārdevējs ir trešo valstu pilsonis vai uzņēmums, tas ievērojami paaugstina šos riskus, attiecīgi šādu personu noslēgtajam nekustamā īpašuma darījumam būtu nepieciešama kvalificētā notariālā līguma forma.

Loģiski, es arī ne pārāk labi pārzinu bioloģiju vai ķīmiju. Tāpat arī jurisprudencē – nespeciālistam ir grūti tikt pašam ar visu galā un saprast juridiskos tekstus. Interesanti, ka tad, kad pētījumā cilvēkam bija jāvērtē savas juridiskās zināšanas, respondenti tās novērtēja augtāk nekā tad, kad tika vaicāts, vai izprot kādu konkrētu līguma noteikumu, kas ietverts, piemēram, vienā no juridiski vienkāršākajiem – dāvinājuma vai laulības – līgumiem. Šis konstatējums pētījumā pierāda, ka cilvēki par savu juridisko pratību domā labāk, nekā tā reāli ir.

Cilvēki mēdz būt pārsteidzoši pavirši. Kaut ko nesaprot, bet līgumu grib noslēgt, darījumā iesaistīties – vai tā ir nekustamā īpašuma pārdošana, vai laulāto kopmantas dalīšana. Šādos darījumos nereti rodas kļūdas vai tīšuprāt līgumā ierakstīta ko tādu, kas var novest pie krāpniecības. 

Līgumu, to neizprotot, nevajadzētu parakstīt. Būtu jāīsteno riskos balstītā pieeja. Ja tas ir kas ļoti nopietns, kā, piemēram, nekustamā īpašuma pirkšana vai pārdošana, dāvinājums vai laulāto kopmantas sadale, šīs ir ļoti būtiskās lietas, tās turpmāk fundamentāli ietekmēs cilvēka dzīvi. Šādos gadījumos vajadzētu parūpēties par savu drošību pat tad, kad valsts to nav noteikusi kā obligātu pienākumu.

Citreiz klienti lūdz: paskatieties, vai līgums ir pareizs. Notāri to nedrīkst darīt. Ja klientiem ir savs līgums, pārskatām tik daudz, lai tajā nav kas tieši pretlikumīgs, bet pašu būtiskāko – vai līgums atbilst darījuma noteikumiem, personu gribai, tiem riskiem, kādi ir iekļauti līgumā – to notārs privātā līgumā nevar ne uzminēt, ne noskaidrot. Tas notāram nekļūst zināms, ja darījums netiek kārtots notariāli. 

Kad līgumu kā notariālo aktu gatavo notārs, tiek ņemtas vērā visu pušu intereses – notārs salīdzina informāciju ar datu bāzēs pieejamo, izrunā neskaidros jautājumus un piedāvā risinājumus, lai darījums būtu drošs – gan saistībā ar finansēm, gan īpašuma nodošanu, tā sastāvu u.c. Ja paņem līguma paraugu internetā vai nekritiski uzticas otrai pusei, var izrādīties, ka līgumā ir daudz kļūdu; ka nav saprasts, kas ir līguma priekšmets; nav pareizi aprakstīti īpašuma objekti. Šādus līgumu praksē nākas redzēt diezgan bieži. 

Tas vairāk būtu jājautā Valsts policijai. Notāriem regulāri nākas atbildēt uz izmeklētāju jautājumiem par darījumiem, dažkārt (lieki) pat tiekam aicināti uz tiesu kā liecinieki, lai gan notārs par privātu līgumu, kas pie notāra nav slēgts, neko liecināt nevar, jo nav tā sagatavošanā piedalījies. Šādas situācijas neveidojas tad, kad līgums tiek gatavots kā notariāls akts, jo notārs ir izslēdzis visas krāpšanas iespējas. 

Ar krāpšanu nekustamo īpašumu darījumu jomā būtu jāsaprot ne tikai pilnībā izkrāpta īpašuma vai naudas gadījumi, bet arī tādi, kas notiek visbiežāk privāta līguma izpildes gaitā. Piemēram, netiek veikts norēķins līdz galam vai tiek kavēta īpašuma nodošana, netiek atstātas norunātās mantas, īpašuma sastāvs dokumentos neatbilst dabā esošajam sastāvam. Šādu risku iestāšanos notārs var novērst notariāli apliecināmajā līgumā.

Digitālajā vidē riski ir vēl augstāki, nekā parakstot papīra dokumentu, jo ar roku rakstīta paraksta viltojumu vēl ir iespējams konstatēt ar tiesu ekspertīzes palīdzību, bet kurš ir uzlicis jūsu digitālo parakstu – to ekspertīze nespēs noskaidrot. Izņēmums ir darījuma noslēgšana notariālajā formā tiešsaistē notāra virtuālajā kabinetā!

Redzam, ka vēl arvien mēģina slēpt pirkuma maksu, parādīt to zemāku, nekā tā ir iespējama. Protams, notārs nav tas, kas summu var pārvērtēt, ticamu reālo vērtējumu varētu iedot sertificēts vērtētājs. Ir arī mēģinājumi paaugstināt nekustamā īpašuma vērtību. Iespējams, tas notiek korupcijas gadījumā. Notāri uz šādiem gadījumiem skatās stingri un, kur tas ir konstatējams, tos cauri nelaiž.

Kad pabeidzu vidusskolu, vēlējos attīstīt vidi – arhitektūra šim mērķis likās visatbilstīgākā. Arhitektūras un būvniecības fakultātē specializējos būvniecības tehnoloģiju jomā. Bet bija pārāk daudz tehnisku lietu, man darbs nelikās tik radošs, kā gribējās. Tad mani darbā pārvilināja notariāts, šis darbs likās interesantāks. Notariātā man palīdz tehniskais skatījums uz lietām, jo jurisprudencē ir daudz dažādu aspektu un jautājumu, tiesību normas viena ar otru korelē, jāvērtē, kā tās rezultātā piemērot. 

Pirmo kursu studentiem bieži vien šķiet, ka jurisprudencē, it īpašu tiesību teorijā, var izmežģīt prātu. Tehniskā domāšana man ļoti palīdz arī jurisprudencē visu „salikt pa plauktiem”. Taču arī tiesību normu piemērošanā ir zināmi principi un loģika. Juristam ir jāiet cauri darījumam, lietai, kāzusam pragmatiski un tehniski, jo citādi nevar nonākt pie pareiza piemērošanas mehānisma. Man palīdz strukturētā domāšana, ko iemācīja arhitektūra. Sanāk, ka esmu atradis izaicinājumu arī jurisprudencē, un patlaban viens no maniem galvenajiem uzstādījumiem ir attīstīt notariātu modernā veidolā. Tātad ar attīstību arvien nodarbojos, tikai citā nozarē.

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2024. gada aprīļa (130.) numurā.

BJP NUMURU E-ARHĪVS