Augstākās tiesas  Senāta Administratīvo lietu departaments 12.decembrī atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc J.K. pieteikuma par Valsts ieņēmumu dienesta (VID) 2009.gada 16.septembra lēmuma atcelšanu, sakarā ar VID kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2012.gada 6.marta spriedumu.

Situācijas apraksts

 Ar VID 2009.gada 16.septembra lēmumu pieteicējai papildu nomaksai budžetā aprēķināti Ls 5340,71, no tiem: IIN par 2006. un 2007.gadu Ls 3213,05, nokavējuma nauda Ls 521,13 un soda nauda Ls 1606,53. Vienlaikus pieteicējai samazināts deklarētais no budžeta atmaksājamais IIN par 2007.gadu Ls 106,21 apmērā un saistībā ar to aprēķināta soda nauda Ls 53,11.

 Ko lēma tiesa?

  Ar Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 17.novembra spriedumu pieteikums apmierināts.

Tiesa konstatēja, ka auditējamā periodā pieteicēja ir gan saglabājusi ekonomiska rakstura saikni ar Latviju, gan arī izveidojusi ekonomiska rakstura saiknes ar Lielbritāniju.

 Latvijas Republikas Valdības un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes Valdības Konvencijā par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu attiecībā uz ienākuma un kapitāla pieauguma nodokļiem (turpmāk – Konvencijas) 4.panta otrās daļas „b” punkts minētajā situācijā par noteicošo kritēriju atzīst personas ierasto mītnes zemi.

Laikā no 2004.gada jūlija līdz 2007.gada jūlijam pieteicējai ir izveidojusies ekonomiska rakstura saikne ar Lielbritāniju, un šajā periodā nodokļu aprēķiniem Latvijā pieteicēja ir uzskatāma par nerezidentu.

Izskatot lietu apelācijas kārtībā, Administratīvā apgabaltiesa ar 2012.gada 6.marta spriedumu pieteikumu apmierināja un atcēla VID 2009.gada 16.septembra lēmumu. Tiesa pievienojās zemākas tiesu instances sprieduma argumentiem.

VID  iesniedzis kasācijas sūdzību par tiesas spriedumu. Tā pamatota ar  argumentiem, ka tiesa nav ņēmusi vērā Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 3.panta pirmo daļu un 4.panta pirmo daļu. Pieteicējas deklarētā dzīvesvieta ir Rēzeknē un citu dzīvesvietas adresi Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Iedzīvotāju reģistrā pieteicēja nav deklarējusi.

 Tiesa nepareizi piemērojusi Konvencijas 4.panta pirmajā daļā noteikto. Proti, tiesa nav ņēmusi vērā, ka atbilstoši minētajai normai jēdziens „līgumslēdzējas valsts rezidents” neiekļauj jebkuru personu, kas tiek aplikta ar nodokļiem šajā līgumslēdzējā valstī tikai un vienīgi par tās ienākumiem no šajā valstī esošajiem avotiem. Tiesa atstājusi bez ievērības arī faktu, ka pieteicēja 2007.gada jūlijā atgriezusies savā deklarētajā dzīvesvietā.

Senāta lēmums

Apstāklim, ka pieteicēja 2007.gada jūlijā atgriezās Latvijā, pašam par sevi nav ietekmes, nosakot pieteicējas pastāvīgo dzīvesvietu 2005. un 2006.gadā. Personu brīvas pārvietošanās iespēju kontekstā ir skaidrs, ka persona var un nereti arī maina savu uzturēšanās vietu. Pretēji kasācijas sūdzībā norādītajam, arī šo apstākli tiesa ir vērtējusi, un pamatoti secinājusi, ka vēlāka dzīvesvietas maiņa neietekmē apstākli, ka strīdus periodā pieteicējas ierastā mītnes zeme bija Lielbritānija.

VID kasācijas sūdzībā norāda, ka tiesa nepareizi piemērojusi Konvencijas 4.panta pirmo daļu, jo nav ņēmusi vērā, ka atbilstoši minētajai normai par rezidentu nav atzīstama persona, kas tiek aplikta ar nodokļiem tikai par ienākumiem no valstī esošajiem avotiem vai valstī izvietotu kapitālu.

Senāts minētajam nepiekrīt un norāda, ka ir nepamatoti uzsvērt minēto normas daļu, neņemot vērā normas saturu kopumā. Atbilstoši interpretējot normu, secināms, ka par rezidentu atzīstama vienīgi tāda persona, kura tiek aplikta ar nodokļiem ne tikai sakarā ar ienākumiem no valstī esošajiem avotiem vai izvietota kapitāla, bet arī šajā valstī esošas pastāvīgas dzīves vietas, rezidences vai tamlīdzīga kritērija dēļ. Tiesa atzinusi, ka pieteicējai Lielbritānijā ir bijusi pastāvīga dzīves vieta. Turklāt, arī VID apstrīdētajā 2009.gada 16.septembra lēmumā vērtēja pieteicējas ierastās mītnes zemes kritēriju, kas paredzēts Konvencijas 4.panta otrajā daļā, bet tā piemērojama tikai gadījumā, ja fiziska persona pēc panta pirmās daļas atzīstama par abu līgumslēdzēju valstu rezidentu, t.i. atbilst pirmās daļas kritērijiem. Šis VID kasācijas sūdzībā paustais iebildums pēc būtības ir pretrunā iestādes lēmuma pamatojumam, kas ir neatbilstoši Administratīvā procesa likuma 150.panta otrajā daļā noteiktajam, ka iestāde var atsaukties tikai uz administratīvajā aktā ietvertu pamatojumu. Līdz ar to šis kasācijas sūdzības arguments ir nepamatots.

 Lietā nav būtiskas nozīmes VID atsaucei uz jēdziena „pastāvīgā (parastā) dzīvesvieta” izpratni Senāta 2010.gada 16.decembra spriedumā lietā Nr.SKA-730/2010, piemērojot Padomes 1971.gada 14.jūnija regulu Nr.1408/71. Gan regula, gan minētais spriedums attiecas uz pastāvīgās dzīvesvietas noteikšanu saistībā ar personas sociālajām garantijām, un nav pamata pieņemt, ka regulā lietotie jēdzieni ir identiski ar Konvencijā lietotajiem jēdzieniem nodokļu jomā. Pie līdzīgas atziņas Senāts nonācis arī iepriekš. Senāts 2010.gada 28.jūnija sprieduma lietā Nr.SKA-424/2010 10.punktā, skatot jautājumu par tiesībām uz sociālās apdrošināšanas pabalstu, secinājis, ka šo jautājumu risina regula Nr.1408/71, tādēļ lietā nav ņemama vērā Konvencijā lietota jēdziena izpratne.

Ievērojot minēto, Senāts nekonstatē pamatu apgabaltiesas sprieduma atcelšanai un   nosprieda atstāt negrozītu Administratīvās apgabaltiesas 2012.gada 6.marta spriedumu, bet VID kasācijas sūdzību noraidīt.

(Saīsināti pēc Lietas Nr. A42954809 SKA–538/2012)