Šajā rakstā pabeigsim apskatīt Senāta Civillietu departamenta 2023. gada nolēmumus, kas saistīti ar Darba likuma piemērošanu, valdes locekļa nodarbinātības jautājumiem, Civillikuma un Civilprocesa likuma normu piemērošanu, kas var noderēt arī darba strīdu risināšanā. Ņemot vērā žurnāla ierobežoto apjomu, atsevišķiem nolēmumiem norādīsim tikai galvenās tēzes.

2023. gada 20. decembra lēmums lietā Nr. SKC–1203/2023

Vai atbildētājam ir pienākums atlīdzināt prasītājam tiesāšanās izdevumus, ja tiesvedība lietā izbeigta sakarā ar prasītāja atteikšanos no prasības?

Senāts skaidro, ka Civil­procesa likuma 33. pantā dots pilnīgs tiesāšanās izdevumu veidu uzskaitījums un to iedalījums. Risinot jautājumus par maksājamām nodevām, citiem izdevumiem un to vēlāku atprasīšanu no lietā zaudējušās puses, svarīgi ir ievērot minētajā pantā doto tiesāšanās izdevumu iedalījumu: tiesas izdevumi un ar lietas vešanu saistītie izdevumi.

Tiesāšanās izdevumu maksāšanas mērķis ir: 

1. daļēji kompensēt valstij izdevumus, kas nepieciešami tiesu darbības finansēšanai; 
2. atlīdzināt tai pusei tiesāšanās izdevumus, kuras labā taisīts tiesas nolēmums; 
3. mudināt parādniekus labprātīgi izpildīt saistības; 
4. atturēt personas vērsties tiesā ar nepamatotām prasībām vai prasībām par niecīgām summām.

Civilprocesa likuma 41. panta otrā daļa noteic: „Ja prasītājs atsakās no prasības, viņš atlīdzina atbildētājam radušos tiesas izdevumus. Prasītāja samaksātos tiesas izdevumus šajā gadījumā atbildētājs neatlīdzina. Tomēr, ja prasītājs neuztur savus prasījumus tāpēc, ka atbildētājs tos pēc prasības iesniegšanas labprātīgi apmierinājis, tiesa pēc prasītāja lūguma piespriež no atbildētāja prasītāja samaksātos tiesas izdevumus.”

Tiesības uz tiesas izdevumu atlīdzināšanu ir pusei, kuras labā taisīts spriedums. Līdz ar to puse, kura zaudējusi procesā, atzīstama par tādu, kas nepamatoti izvairījusies no citas personas tiesību ievērošanas un izraisījusi nepieciešamību vērsties tiesā. Tādēļ ir loģiski, ka tai jāatlīdzina ar tiesvedību saistītie izdevumi.

Tāpat Civilprocesa likuma 44. panta otrā daļa noteic: „Ar lietas vešanu saistītos izdevumus piespriež no atbildētāja par labu prasītājam, ja viņa prasījums ir apmierināts pilnīgi vai daļēji, kā arī tad, ja prasītājs neuztur savus prasījumus sakarā ar to, ka atbildētājs tos pēc prasības iesniegšanas labprātīgi apmierinājis.”

Lai gan likumā ir nostiprināts princips, ka prasītāja, kurš nepamatoti ierosinājis strīdu, pienākums ir atlīdzināt atbildētājam tiesāšanās izdevumus, likumdevējs paredzējis arī gadījumus, kad atbildētājs nav atbrīvojams no to izdevumu atlīdzināšanas, kas radušies prasītājam sakarā ar tiesvedību lietā.

Proti, no Civilprocesa likuma 41. panta otrās daļas trešā teikuma un 44. panta otrās daļas otrā palīgteikuma satura un jēgas skaidri izriet, ka tiesības uz tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu ir arī prasītājam, kurš neuztur prasījumus tāpēc, ka atbildētājs tos pēc prasības celšanas ir apmierinājis, t. i., kad lietas iztiesāšana pabeigta bez sprieduma taisīšanas.

Tas nozīmē, ka arī šādā situācijā atbildētāja ir nepamatoti izvairījusies no prasītājas tiesību ievērošanas, jo izraisījusi nepieciešamību vērsties tiesā, tomēr pēc prasības celšanas vai tiesvedības gaitā ir labprātīgi apmierinājusi prasījumus. Līdz ar to likumdevējs šādā gadījumā paredzējis, ka atbildētāja pienākums ir atlīdzināt prasītājam ar tiesvedību saistītos izdevumus.

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2024. gada maija (131.) numurā.

BJP NUMURU E-ARHĪVS

Lasiet arī:

• Vai juridiskā persona var tikt atbrīvota no drošības naudas samaksas, iesniedzot kasācijas sūdzību?
• Vai kā pierādījumus drīkst izmantot tīmekļvietņu izdrukas un ekrānšāviņus?