Slēdzot darījumus, puses cer uz veiksmīgu sadarbību, un strīdus jautājumi ir pēdējie, par kuriem tiek domāts. Tomēr tiesu praksē ir novērots, ka, nonākot līdz strīdus situācijai, darījuma puses apjūk, jo nav pārliecinātas, kurā instancē risināt strīdu un kādas tiesības ir otrai pusei, ja tā nepiekrīt prasībā norādītajai argumentācijai.

Arvien retāk sastopami līgumi, kuros nav atrunāta strīdus izskatīšanas kārtība, tādēļ pusēm noteikt instanci, kurā sniegt prasības pieteikumu, vairs nav sarežģīti. Prasības pieteikumā iesniedzējs (prasītājs) norāda visus argumentus un faktus, kas apliecina, kāpēc strīds izšķirams tam par labu. Saņemot prasības pieteikumu, valsts tiesa vai šķīrējtiesa informē otru pusi (atbildētāju) par prasības pieteikuma saņemšanu un aicina sniegt savu viedokli. Saņemot paziņojumu no valsts tiesas vai šķīrējtiesas, strīda atbildētājs parasti sniedz atsauksmi vai paskaidrojumus uz iesniegto prasību, izklāstot, vai piekrīt/nepiekrīt tai, papildinot atsauksmi ar faktiem un argumentiem, kas pamato atbildētāja nostāju.

Kā rāda tiesu pieredze, savstarpējās darījumu attiecībās ne vienmēr visi strīdi ir tik paredzami, pašsaprotami un caurskatāmi. Pastāv situācijas, kad strīds, kas radies starp pusēm, nav viennozīmīgs un arī otrai pusei var būt ne tikai argumenti, kas atspēko sākotnējo prasību, bet arī prasījumi pret prasības pieteikuma iesniedzēju. Proti, tiesu praksē pastāv un ir iespējami gadījumi, kad tā puse, kura ir atbildētājs, pārtop par prasītāju, vēršoties tiesā vai šķīrējtiesā ar prasību pret pamatprasības iesniedzēju. Prasību, kuru tiesā iesniedz atbildētājs tajā pašā lietā, kurā izvirzīta pirmprasība, sauc par pretprasību.

Pretprasības nosacījumi iesniegšanai valsts tiesā un šķīrēj­tiesā ir līdzīgi. Vienīgā atšķirība ir nosacījums par termiņiem, kādos pretprasība ir iesniedzama.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 136. pantu atbildētājs ir tiesīgs iesniegt pretprasību valsts tiesā līdz brīdim, kad strīda izskatīšana ir pabeigta pēc būtības. Ja atbildētājs iesniedz pretprasību pēc noteiktā termiņa, tā netiek pieņemta.

Šķīrējtiesā saskaņā ar Šķīrējtiesu likuma 38. pantu atbildētājs pretprasību var iesniegt termiņā, kāds noteikts atsauksmes uz prasību iesniegšanai. Tas nozīmē, ka, ja atbildētājs neiesniedz pretprasību norādītajā termiņā, tā var netikt pieņemta un lietā tiek izskatīta tikai pamatprasība, kā arī iesniegtās atsauksmes vai paskaidrojumi uz to, neņemot vērā pretprasību.

Der zināt, ka pat laikus iesniegta pretprasība var netikt pieņemta, ja tā neatbilst likumā noteiktajiem nosacījumiem vai tā nav pienācīgi motivēta un argumentēta. Pretprasības pieteikums tiek gatavots līdzīgi kā prasības pieteikums.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 136. pantu pretprasību ceļ atbilstoši prasības celšanas vispārīgajiem noteikumiem. Tiesa, šķīrējtiesa vai tiesnesis/šķīrējtiesnesis pieņems iesniegto pretprasību, ja:

• starp sākotnējo prasību un pretprasību iespējams savstarpējs ieskaits. Saskaņā ar Civillikuma 1846. pantu ar ieskaitu jāsaprot prasījuma dzēšana ar pretprasījumu. Saskaņā ar Civillikuma 1854. pantu ar pienācīgā kārtā priekšā liktu un atzītu ieskaitu prasījums tiek dzēsts (pilnīgi vai daļēji), tāpat kā ar samaksu, ar visiem blakus prasījumiem (Civillikuma 1842. pants), proti, no tā laika, no kura tam stāvējis pretim pretprasījums kā ieskaitāms. Tas nozīmē, ka viena puse var veikt savstarpējo norēķinu ieskaitu ar otru pusi, pienācīgā kārtā to informējot par ieskaitu. Par attiecīgo ieskaita izdarīšanu ir sastādāms savstarpējo norēķinu akts, norādot, kādi prasījumi (un summas) tiek savstarpēji dzēstas;
• pretprasības apmierināšana pilnīgi vai daļēji izslēdz sākotnējās prasības apmierināšanu;
• pretprasībai un sākotnējai prasībai ir savstarpējs sakars, un to kopīga izskatīšana sekmēs lietas ātrāku un pareizāku iztiesāšanu, proti, pretprasībai ir jābūt saistītai ar strīdus priekšmetu un tai jāspēj sniegt caurskatāmu situācijas attēlošanu, kas palīdzētu skaidri saredzēt situācijas atrisinājumu.

Ja pretprasība atbilst visiem nosacījumiem un satur motivāciju, pamatotus argumentus, situācijas izklāstu, to pieņem, pievieno pamatprasības lietas materiāliem un izskata kopā ar sākotnējo prasību.

Lēmumu par pretprasības pieņemšanu izlemj valsts tiesa vai tiesnesis, bet, ja pretprasība iesniegta šķīrējtiesā, – šķīrējtiesas priekšsēdētājs vai, ja lietā ir iecelts šķīrējtiesas sastāvs, tad lēmumu pieņem ieceltais šķīrēj­tiesas sastāvs. 

Ja pretprasība tiek pieņemta, tad līdzīgi, kā pieņemot prasības pieteikumu, otrai pusei tiek dots laiks atsauksmes sniegšanai uz pretprasību. Atsauksmē otra puse, pret kuru celta pretprasība, var izklāstīt argumentus, kādēļ pretprasība pieņemama vai noraidāma.

Tiesu praksē ir dažādi gadījumi, proti, tiesnesim izskatot strīdu un izvērtējot gan prasību, gan iesniegto pretprasību, to motivāciju un iesniegtos pierādījumus, pretprasība var tikt gan noraidīta, gan apmierināta.

Ja pret jums ir iesniegta tiesā vai šķīrējtiesā prasība, taču esat pārliecināts, ka taisnība ir jūsu pusē, kam par pamatu ir pierādāmi fakti un rakstiski pierādījumi, varat gan sniegt atsauksmi uz iesniegto prasību, argumentējot savu viedokli, un pamatot to ar pierādījumiem vai sniegt pretprasību. 

Atcerieties, ka pretprasība parasti tiek sniegta gadījumos, kad jūs lūdzat tiesu vai šķīrējtiesu veikt kādas darbības, kas ietekmētu otru pusi, piemēram, atzīt līgumu par spēkā neesošu, piedzīt zaudējumus, piedzīt transporta izdevumus u.tml. Iesniedzot pretprasību, būs jāapmaksā arī tiesvedības izdevumi, kuri tiks aprēķināti, pamatojoties uz pretprasības prasījumu summu un prasījumu skaitu. 

Nepiekrītot prasības pieteikumā norādītajam, nav nepieciešams sniegt pretprasību. Lai pierādītu, ka līguma saistības ir izpildītas un varētu lūgt tiesai vai šķīrējtiesai izbeigt tiesvedību, pamatojoties uz jūsu iesniegtajiem pierādījumiem, pilnīgi pietiks ar atsauksmes vai paskaidrojumu iesniegšanu, kurai pievienoti pierādījumi, kas apliecina jūsu apgalvojumus.

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2023. gada aprīļa (118.) numurā.