Vertikālos līgumus slēdz teju vai ikviens uzņēmums un tie visbiežāk ir piegādes un izplatīšanas līgumi, ko uzņēmumi izmanto, lai vienotos par īpašiem noteikumiem un nosacījumiem saistībā ar preču vai pakalpojumu pirkšanu, pārdošanu vai tālākpārdošanu. Eiropas Savienībā 2023. gadā spēkā stājies jauns regulējums, kas noteic, kādas uzņēmumu starpā slēgtas vertikālas vienošanās ir atbrīvojamas no konkurences tiesībās paredzētā vienošanās aizlieguma.

Vertikālie līgumi ir vienošanās, kuru ir noslēguši divi vai vairāki tirgus dalībnieki jeb uzņēmumi, un tie katrs veic saimniecisko darbību atšķirīgā ražošanas vai izplatīšanas līmenī (piemēram, ražotāja līgums ar vairumtirgotāju, mazumtirgotāja līgums ar vairumtirgotāju u.c.). Šie uzņēmumi nekonkurē savā starpā un katrs dara ko citu. Ar to tie atšķiras no horizontālajiem līgumiem starp tiešajiem konkurentiem, kas darbojas vienā un tajā pašā tirgus līmenī, skaidroja Ieva Andersone, zvērinātu advokātu biroja Sorainen Latvijas biroja vadošā partnere, zvērināta advokāte, konkurences tiesībām veltītajā vebinārā. Lielākā daļa noslēgto komerciālo jeb biznesa līgumu, visticamāk, būs vertikālie līgumi.

 Tie ir visa veida preču vai pakalpojumu pirkšanas vai pārdošanas, izplatīšanas u.tml. līgumi. Vertikālās vienošanās visbiežāk ir piegādes un izplatīšanas līgumi, ko uzņēmumi izmanto, lai vienotos par īpašiem noteikumiem un nosacījumiem saistībā ar preču vai pakalpojumu pirkšanu, pārdošanu vai tālākpārdošanu, piemēram, tāda var būt:

• parastā izplatīšana;
• ekskluzīvā izplatīšana;
• selektīvā izplatīšana;
• aģenta (pilnvarojuma) līgums;
• franšīze.

Šo terminu definīcijas ir noteiktas Eiropas Komisijas (EK) 2022. gada 10. maijā pieņemtajā Regulā (ES) 2022/720 par Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 101. panta 3. punkta piemērošanu vertikālu nolīgumu un saskaņotu darbību kategorijām. Tā piemērojama no 2022. gada 1. jūnija. 

Latvijā nacionālais regulējums ir Ministru kabineta (MK) 2008. gada 29. septembra noteikumi Nr. 797 „Noteikumi par atsevišķu vertikālo vienošanos nepakļaušanu Konkurences likuma 11. panta pirmajā daļā noteiktajam vienošanās aizliegumam”. Tie tiek pārskatīti un drīz tiks grozīti, lai pielāgotos EK Regulā 2022/720 noteiktajām prasībām.

Eiropas Komisija ir izdevusi „Pamatnostādnes vertikālo ierobežojumu jomā”, kā arī šādas vadlīnijas ir sagatavojusi Konkurences padome. Turpinājumā noskaidrosim, kādi ir šie vertikālo vienošanos īpašie nosacījumi.

Parastā izplatīšana

Izplatīšanas līgums ir preču vai pakalpojumu pārdošanas līgums Civillikuma izpratnē, kas tiek noslēgts starp ražotāju/piegādātāju un izplatītāju/tirgotāju. Šādu līgumu ražotājs slēdz ar jebkuru uzņēmumu, kas vēlas izplatīt uzņēmuma preces. Nav noteikti atsevišķi ekskluzīvās vai selektīvās izplatīšanas nosacījumi.

Ekskluzīvā izplatīšana

„Attiecībā uz ekskluzīvo izplatīšanu, svarīgi ievērot, ka regulējums ir mainījies,” uzsvēra I. Andersone. Līdz šim ekskluzīvās izplatīšanas definīcija bija, ka piegādātājs vienojas pārdot preci tikai vienam izplatītājam noteiktā teritorijā vai tālākpārdošanai noteiktām klientu grupām. MK noteikumos Nr. 797 otrajā punktā arī ir noteikts, ka ekskluzīvās piegādes (izplatīšanas) vienošanās ir vertikāla vienošanās, ar kuru saskaņā piegādātājs tieši vai netieši apņemas pārdot vienošanās preces tikai vienam pircējam konkrētajā teritorijā īpašai lietošanai vai tālākpārdošanai.

Taču jaunajā regulā ir izmaiņas, kas paredz, ka ekskluzīvo izplatītāju loks var būt līdz pieciem noteiktā teritorijā vai tālākpārdošanai noteiktām klientu grupām. Līdz ar to drīzumā gaidāmas izmaiņas MK noteikumos Nr. 797.

Piegādātāji bieži izmanto ekskluzīvas izplatīšanas sistēmas, piemēram, lai:

• pamudinātu izplatītājus veikt finansiālās un nefinansiālās investīcijas, kas vajadzīgas piegādātāja zīmola izvēršanai teritorijā;
• lai pārdotu jaunu produktu konkrētā teritorijā vai konkrētai klientu grupai;
• pamudinātu izplatītājus koncentrēt pārdošanas un tirdzniecības veicināšanas pasākumus uz konkrētu produktu.

Ja ražotājs vēlas izmantot ekskluzīvo izplatīšanas sistēmu, ekskluzīvos izplatītājus var aizsargāt no citu izplatītāju aktīvās pārdošanas.

„Parastā izplatīšanā preci pērk, kurš vēlas, un uzņēmumi sacenšas savā starpā, kurš varēs piedāvāt labākus noteikumus mazumtirgotājam vai gala pircējam. Savukārt ekskluzīvās izplatīšanas modelī drīkst ierobežot tādējādi, ka izplatītājs, kuram ir noteikta ekskluzīva teritorija vai klientu grupa, ir pasargāts no citu izplatītāju aktīvas pārdošanas šajā teritorijā,” skaidroja I. Andersone. 

Jāpiezīmē, ka aktīvā pārdošana ir preces izplatītāja aktīvas darbības (pretstatā pasīvai pārdošanai), kuru mērķis ir pārdot preces klientiem, piemēram, veicot mērķtiecīgus mārketinga pasākumus, t.sk., sazinoties elektroniski un veicot apmeklējumus pie konkrētiem klientiem, ierīkojot tirdzniecības vietas noteiktā ģeogrāfiskā teritorijā vai veicot citus līdzīgus pasākumus.

Tas gan neattiecas uz pasīvo pārdošanu, kas nozīmē preču pārdošana atsevišķiem klientiem pēc to pašu lūguma (arī preču piegāde šādiem klientiem), neveicot pasākumus, kas vērsti uz to, lai radītu vai palielinātu pieprasījumu pēc preces ekskluzīvās klientu grupās vai ekskluzīvās teritorijas klientu vidū. Proti, ja kāds Lietuvas pircējs pats vēlas nopirkt preci Latvijā, tad viņam nevar atteikt.

Selektīvā izplatīšana

MK noteikumos Nr. 797 definēts, ka selektīvās izplatīšanas vienošanās ir vertikāla vienošanās, ar kuru saskaņā piegādātājs tieši vai netieši apņemas pārdot vienošanās preces tikai pēc noteiktiem kritērijiem izvēlētiem izplatītājiem, un šie izplatītāji apņemas nepārdot vienošanās preces nepilnvarotiem izplatītājiem. 

„Selektīvas izplatīšanas sistēmas ir līdzīgas ekskluzīvas izplatīšanas sistēmām tādā ziņā, ka ierobežo pilnvaroto izplatītāju skaitu un tālākpārdošanas iespējas,” akcentēja zvērināta advokāte. „Galvenā atšķirība starp šo divu veidu sistēmām ir tas, kāda aizsardzība tiek nodrošināta izplatītājam.”

Ekskluzīvas izplatīšanas sistēmā izplatītājs ir aizsargāts pret aktīvu pārdošanu, kas tiktu veikta no vietas, kura ir ārpus tā ekskluzīvās teritorijas un klientu kategorijas. Savukārt selektīvas izplatīšanas sistēmā izplatītājs ir aizsargāts pret aktīvu un pasīvu pārdošanu, ko veiktu nepilnvaroti izplatītāji.

„Piegādātājs var noteikt, ka pārdos savu preci tādiem izplatītājiem, kas atbildīs noteiktiem, konkrētiem kritērijiem. Tie varētu būt kvantitatīvi – preces tālākpārdošanā var darboties tikai noteikts skaits izplatītāju,” norādīja zvērināta advokāte. „Tie varētu būt arī kvalitatīvie kritēriji, kas ir biežākais praksē izplatītais kritēriju veids. Tas nozīmē, ka preci drīkst tirgot tikai tādi izplatītāji, kas spēj izpildīt noteiktus kvalitātes kritērijus, piemēram, spēj adekvāti apmācīt personālu, piedāvāt pietiekami modernas un atbilstoši noformētas telpas, tirdzniecības vietu, aprīkojumu u.c.”

Selektīvas izplatīšanas līgumi nereti skar luksusa preču izplatīšanu.

Strīdi par kvalitātes kritērijiem

I. Andersone vērsa uzmanību, ka ir bijuši strīdi no konkurences tiesību viedokļa, vai ražotāja un piegādātāja noteiktie kvalitātes kritēriji ir atbilstoši, jeb tie ir tik stingri, ka tos nav iespējams izpildīt un tie var sākt veidot konkurences ierobežojumu.

Par šādu gadījumu Eiropas Savienības Tiesā (EST) ir bijusi lieta Leclerc v Comission, kas attiecas uz luksusa kosmētikas izplatīšanu, jo šādiem zīmoliem ir vēlme ierobežot tirdzniecības vietas, kur šie produkti varētu būt pieejami. Piemēram, tie netiek pārdoti plaši izplatītos saimniecības un kosmētikas veikalos, bet vēlas, lai produkciju tirgotu īpašos veikalos, kas atrodas uz pilsētas galvenās ielas. 

Lietā Leclerc v Comission EST norādīja, ka, ņemot vērā produkta īpašības un to, ka ražotājs ir īpaši centies, lai produktam būtu izcila kvalitāte un luksusa imidžs, ir pieļaujams noteikt ierobežojumus, bet tiem ir jābūt pamatotiem un tos jāpiemēro bez diskriminācijas. Tie uzņēmumi, kas spēj izpildīt noteiktos kvalitātes kritērijus, var kļūt par šī zīmola izplatītāju.

Aģenta vai pilnvarojuma līgums

„Aģenta vai pilnvarojuma līgums bieži vien ir kā izņēmums no konkurences tiesību noteikumiem, jo konkurences tiesības ir spēkā un piemērojamas tikai neatkarīgiem uzņēmumiem,” skaidroja I. Andersone. „Proti, konkurences tiesību prasības tiek piemērotas nolīgumiem starp diviem vai vairākiem neatkarīgiem uzņēmumiem.”

Taču aģenta līgums ir līguma veids, kas var „sasiet” kopā un padarīt par vienu uzņēmumu arī formāli juridiski neatkarīgus uzņēmumus, kas ir stājušies aģentu attiecībās. Tādā gadījumā aģents nedarbojas kā neatkarīgs uzņēmums, bet tikai izplata sava pilnvarotāja uzdevumā konkrētu preci uz tiem noteikumiem, kurus ir pateicis pilnvarotājs. Būtiskā pazīme – aģentam nedrīkst būt savu finansiālu un darbības risku. Ja aģentam ir komerciāli vai finansiāli riski, tad tās vairs nebūs šādas sasaistītās attiecības, un aģents var būt neatkarīgs uzņēmējs un ir piemērojami konkurences tiesību noteikumi.

Attiecības starp aģentu un tā pilnvarotāju var tikt atzītas par tādām, kurās aģents nedarbojas kā neatkarīgs uzņēmējs, ja aģents neuzņemas finansiālos vai komerciālos riskus par darbību, kuras izpildei pilnvarotājs to ir izraudzījis par pilnvarnieku, piemēram:

• uz konkrētajiem līgumiem, kurus aģents noslēdz un/vai sagatavo principāla uzdevumā, attiecināmie un tieši saistīti riski (piemēram, krājumu finansēšana);
• uz konkrēto tirgu attiecināmo investīciju riski – investīcijām, kas ir vajadzīgas, lai aģents varētu sagatavot un/vai noslēgt konkrēta veida līgumus);
• riski, kas saistīti ar citām darbībām tajā pašā produktu tirgū, ja principāls aģenta attiecību ietvaros prasa, lai aģents veiktu šādas darbības nevis kā aģents principāla uzdevumā, bet uz paša risku.

Franšīzes līgums

Franšīze ir tāds uzņēmējdarbības veids, ar kura palīdzību kompānijas īpašnieks piešķir citai personai vai uzņēmumam tiesības iesaistīties viņa biznesā, piedāvājot, konkrētas preces vai pakalpojumus.

I. Andersone skaidro, ka franšīzes līgums līdzīgi kā aģenta līgums var radīt situācijas, kad konkurences tiesības ir piemērojamas tikai daļēji. Franšīzes līgums ir vienošanās, ar kuru franšīzes devējs dod franšīzes ņēmējam tiesības izmantot preču zīmes, vienotu zīmolu, zinātību par kādu produktu vai pakalpojumu, vienotu darījumdarbības metodi, autoratlīdzības maksāšanu par piešķirtajām priekšrocībām un citas intelektuālā īpašuma tiesības, bieži vien arī licences. 

„Franšīzei parasti raksturīgi, ka franšīzes ņēmējs darbojas pēc stingriem franšīzes devēja noteikumiem. Būtībā franšīzes devējs iedod franšīzes ņēmējam visu, kas ir vajadzīgs preču izplatītājam, lai tas varētu strādāt,” akcentēja zvērināta advokāte. 

Šādos līgumos var nepiemērotos konkurences tiesību ierobežojumus, kas ir objektīvi nesavienojami ar franšīzes attiecībām. Piemēram, ir pamatots līguma ierobežojums franšīzes ņēmējam nekonkurēt ar franšīzes devēju vai citi līdzīgi ierobežojumi, kas nebūtu pieļaujami, ja šis būtu izplatīšanas līgums starp neatkarīgiem uzņēmējiem.

Franšīzes ņēmējs franšīzes devējam par konkrētās darījumdarbības metodes izmantošanu parasti maksā franšīzes maksu.

Papildus darījumdarbības metodes nodrošināšanai franšīzes nolīgumi parasti paredz dažādus vertikālos ierobežojumus attiecībā uz izplatāmajiem produktiem, piemēram, selektīvo izplatīšanu un/vai nekonkurēšanas saistības.

Uzskatāms, ka noteikumiem, kas obligāti nepieciešami franšīzes darbībai, LESD 101. panta 1. punkts nav piemērojams (piemēram, ierobežojumi, kas liedz franšīzes ņēmējam izmantot franšīzes devēja sniegto zinātību un palīdzību par labu franšīzes devēja konkurentiem un nekonkurēšanas saistības attiecībā uz franšīzes ņēmēja iegādātajām precēm un pakalpojumiem).

1. ir aizliegts kā nesaderīgs ar iekšējo tirgu: visi nolīgumi uzņēmumu starpā, uzņēmumu apvienību lēmumi un saskaņotas darbības, kas var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū, un jo īpaši darbības, ar kurām: a) tieši vai netieši nosaka iepirkuma vai pārdošanas cenas, vai kādus citus tirdzniecības nosacījumus; b) ierobežo vai kontrolē ražošanu, tirgus, tehnikas attīstību vai investīcijas; c) sadala tirgus vai piegādes avotus; d) līdzvērtīgos darījumos ar dažādiem tirdzniecības partneriem piemēro atšķirīgus nosacījumus, tādējādi radot tiem neizdevīgus konkurences apstākļus; e) slēdzot līgumus, prasa, lai otra puse uzņemtos papildu saistības, kuras pēc savas būtības vai saskaņā ar nozares praksi nekādi nav saistītas ar attiecīgo līguma priekšmetu.
2. Visi nolīgumi vai lēmumi, kas ir aizliegti saskaņā ar šo pantu, automātiski nav spēkā.
3. Šā panta 1. punktu tomēr var atzīt par nepiemērojamu: n jebkuram starp uzņēmumiem noslēgtam nolīgumam vai nolīgumu kategorijai; n jebkuram uzņēmumu apvienības pieņemtam lēmumam vai lēmumu kategorijai; n jebkādai saskaņotai darbībai vai darbību kategorijai, kas palīdz uzlabot preču ražošanu vai izplatīšanu vai veicina tehnisku vai saimniecisku attīstību, reizē ļaujot patērētājiem baudīt pienācīgu daļu no iegūtajiem labumiem, un kas: a) neuzspiež attiecīgiem uzņēmumiem ierobežojumus, kuri nav obligāti vajadzīgi, lai sasniegtu šos mērķus; b) neļauj šādiem uzņēmumiem likvidēt konkurenci attiecībā uz šo ražojumu būtisku daļu.

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2024. gada aprīļa (130.) numurā.

BJP NUMURU E-ARHĪVS