Pirms pieciem gadiem – 2018. gada 1. aprīlī – stājās spēkā Sociālā uzņēmuma likums. Tajā iekļauti tikai 13 panti, un šī regulējuma pieņemšanas mērķis bija veicināt sabiedrības dzīves kvalitāti un sekmēt sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju nodarbinātību, radot sociālajiem uzņēmumiem labvēlīgu saimnieciskās darbības vidi. Labklājības ministrijai tika uzdots nodrošināt šim uzņēmējdarbības veidam gan atbalsta nosacījumu piemērošanu, gan uzraudzību. Lai uzzinātu, kā veicies ar sociālās uzņēmējdarbības stimulēšanu un cik aktīvi šai jomā izpaudušies paši uzņēmēji, aicinājām uz sarunu Imantu Lipski, Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta direktoru, Sociālo uzņēmumu komisijas priekšsēdētāju.

Pirms apmēram desmit gadiem pie mums, Labklājības ministrijā, vērsās vairāku nevalstisko organizāciju pārstāvji un šīs jomas pētnieki, lai informētu, ka Eiropā un citviet pasaulē arvien aktuālāka kļūst tēma par sociālo uzņēmējdarbību. Tās mērķis bija risināt tos sociālos jautājumus, ar kuriem valsts bez sabiedrības atbalsta nespēja tikt sekmīgi galā, piemēram, bezdarbu, nabadzības risku, cilvēku ar īpašajām vajadzībām nodarbināšanu un tamlīdzīgi. Sociālās uzņēmējdarbības viens no uzdevumiem ir iekļaut atsevišķu sociālo grupu pārstāvjus darba tirgū, gan palīdzot šiem cilvēkiem pilnveidot savas prasmes, gan arī tos nodarbinot. 

Tā sākām rakstīt koncepciju, lai arī pie mums Latvijā attīstītos sociālā uzņēmējdarbība. Lai gan iepriekš uzņēmumi tieši ar šādu – sociālā uzņēmuma – statusu Latvijā netika reģistrēti, tomēr sociālās uzņēmējdarbības entuziastiem bija iespējams reģistrēties komersanta statusā, tāpat arī ierobežotā apjomā šādas ievirzes saimniecisko darbību varēja veikt nevalstiskās organizācijas – biedrības un nodibinājumi. Eiropā sociālā uzņēmējdarbība vispirms attīstījās to nevalstisko organizāciju vidē, kuru mērķis bija atbalstīt dažādas sabiedrības sociālā riska grupas.

Koncepciju „Par sociālās uzņēmējdarbības ieviešanas iespējām Latvijā” apstiprināja valdības sēdē 2014. gada rudenī. Tālāk darbs turpinājās Saeimā, kur tika nolemts rakstīt jaunu likumu, nosakot Labklājības ministriju par atbildīgo institūciju sociālās uzņēmējdarbības jomā. Sadarbībā ar Finanšu ministriju mums uzdeva izstrādāt noteikumu projektu par Eiropas Savienības fondu finansiālā atbalsta izmantošanu sociālās uzņēmējdarbības programmas īstenošanai, nosakot arī prasības un atlases kritērijus šāda veida uzņēmējdarbības veicējiem. Divus gadus, konsultējoties ar nevalstiskajām organizācijām, notika darbs pie likumprojekta izstrādes. 2015. gada rudenī tika nodibināta arī Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācija, kas iesaistījās likumprojekta darba grupā kā šīs jomas komersantu lobijs. Jauno Sociālā uzņēmuma likumu Saeima pieņēma 2017. gada 12. oktobrī, tas stājās spēkā 2018. gada 1. aprīlī.

Sociālos uzņēmumus nevajadzētu uztvert kā jaunu komercdarbības formu, tas ir tikai noteikts virziens, kurā uzņēmumi darbojas. Protams, arī mūsu gadījumā Saeimā notika diskusijas, kādiem tad šiem uzņēmumiem būtu jābūt, vai tie neapdraudēs konkurences nosacījumus, vai viņiem pienākas kādi īpaši labumi, valsts atbalsts un tamlīdzīgi. Bija, kas uzskatīja, ka pietiktu tik ar nosaukuma „sociālais uzņēmums” piešķiršanu, ka īpašs valsts atbalsts nav nepieciešams. Kā jau šādās diskusijās raksturīgi, vajadzēja nonākt pie visām iesaistītajām pusēm pieņemama kompromisa. Ja arī uzreiz nenonācām pie ideālā risinājuma, mums tagad ir iespēja izvērtēt, kā pirmos gadus šādi sociālie uzņēmumi strādājuši. 

Pirmais, kas tika noteikts – sociālā uzņēmuma darbības statusu var iegūt tikai sabiedrība ar ierobežotu atbildību (SIA), uz ko attiecas Komerclikumā noteiktais regulējums. Nākamais nosacījums – SIA ir jānodarbina algoti darbinieki, lai tas nebūtu tukšs „čaulas” uzņēmums. Tātad vismaz vienam algotam darbiniekam šādā uzņēmumā ir jābūt. Vēl šādam komersantam, kurš var pilnvērtīgi nodarboties ar biznesu, taču vēlas kļūt par sociālo uzņēmumu, ir savos statūtos jānosaka sociālais mērķis – kādu sociālo labumu tas vēlas sniegt sabiedrībai. Tas, kas jau sākotnēji nepatika daudziem sociālās uzņēmējdarbības veicējiem, bija nosacījums, ka SIA peļņu nedrīkst izņemt un sadalīt dividendēs. Pret to iebildumi ir pastāvējuši visus šos piecus gadus, tāpēc tagad, kad jau ir pagājis noteikts laikaposms, uzkrāta un izvērtēta pirmā pieredze, varam sākt domāt, kas būtu vēl nepieciešams tiesiskā regulējuma pieslīpēšanai. Jāatzīst, ka pieci gadi šajā salīdzinoši jaunajā uzņēmējdarbības virzienā ir tikai tāds ieskrējiena laiks, svarīgi, lai šādi uzņēmumi spētu pastāvēt ilgtermiņā. Iespējams, ka jautājumi par peļņas sadali sociālajos uzņēmumos varētu tikt pārskatīti. Pirms pieciem gadiem nezinājām, ka tas būs tik ierobežojoši un nemotivēs daļu uzņēmēju pievērsties sociālajai uzņēmējdarbībai.

Noteikti kā „burkāns” bijusi iespēja saņemt finansiālu atbalstu Altum piešķirtā granta veidā. Tas daudziem bija motivācijas elements, kas radīja vēlmi kļūt par sociālo uzņēmumu. Valsts tāpat vien komercdarbībai šādus naudas dāvinājumus nepiešķir, citiem komersantiem ir iespēja pretendēt uz aizdevumiem ar atvieglotiem nosacījumiem, citām Altum programmām, bet ne finansējumu 90 procentu apmērā, kā tas bija sociālajiem uzņēmumiem. No tiem tika prasīts vienīgi līdzfinansējums 10 procentu apmērā. Šādi nosacījumi tiešām bija liels motivators! Līdz 2023. gada 31. martam Altum bija noslēdzis 203 granta līgumus par kopējo summu 12,6 miljoni eiro. Tādējādi vidējais granta apmērs, ko līdz šim saņēmuši sociālie uzņēmumi, ir 62 000 eiro.

Sākotnēji, iespējams, naivi cerējām, ka sociālie uzņēmumi Latvijā būs gana dzīvotspējīgi un konkurētspējīgi, ka tie spēs attīstīt un paplašināt savu sociālo komercdarbību. Protams, biznesā var būt arī neveiksmes, neizdošanās, no tā neviens nav pasargāts. Bet tagad, kad pagājuši pieci gadi, redzam, ka ir sociālie uzņēmumi, kas ir atraduši savu vietu tirgū un turas stabili, ir arī, kas knapi turas virs ūdens, bet diemžēl ir arī sociālie uzņēmumi, kuri vairs nav kopā ar mums. 

Šā gada aprīlī Latvijā darbojās 217 sociālie uzņēmumi. Pēc to sociālās ietekmes veida, 56 procenti uzņēmumu strādā uz sabiedrības grupu, kuru dzīvi ietekmē sabiedrībai būtiskas problēmas (izglītība, veselības veicināšana, sociālie pakalpojumi), dzīves kvalitātes uzlabošanu; 23 procenti uzņēmumu rada sociālo ietekmi, nodarbinot mērķa grupu pārstāvjus – to dēvējam par darba integrāciju; savukārt 21 procents uzņēmumu rada ilgstošu pozitīvu sociālo ietekmi, veicot visai sabiedrībai nozīmīgas aktivitātes (vides aizsardzība, kultūras daudzveidība, pilsoniskās sabiedrības veidošana).

Lai gan sociālie uzņēmumi darbojas visā Latvijas teritorijā, taču visvairāk sociālo uzņēmumu – 109 uzņēmumi atrodas Rīgā, vēl 49 ir reģistrēti Pierīgā. 21 uzņēmums atrodas Kurzemē, 17 uzņēmumi ir Zemgalē, 13 uzņēmumi atrodas Vidzemē, bet tikai 8 uzņēmumi ir Latgalē.

Kopš tiesiskā regulējuma darbības sākuma un iespējas reģistrēties kā sociālajam uzņēmumam, atteikumu saņēmuši 71 komersants, kuri šādu statusu vēlējās iegūt. Savukārt 46 komersantiem šai laika periodā sociālā uzņēmuma statuss ir atņemts vai paši no tā atteikušies. 

Jāņem vērā, ka katru gadu sociālajam uzņēmumam Labklājības ministrijā līdz 1. maijam ir jāiesniedz savas darbības pārskats. Tas nav identisks tam gada pārskatam, ko arī šiem uzņēmumiem par iepriekšējo finanšu gadu ir jāiesniedz Valsts ieņēmumu dienestā. Mūs interesē, kā uzņēmumiem klājas tieši ar darbošanos sociālajā jomā, kādu sociālo ietekmi radījuši, kādus sociālos mērķus īstenojuši. Sagatavojot šādu pārskatu, nereti arī paši komersanti pamana, ka ar sociālo mērķu sasniegšanu nav veicies, tāpēc ir iespēja labprātīgi atteikties no sociālā uzņēmuma statusa. 

Iespējams, ka daudzi līdz galam nav sapratuši sociālās uzņēmējdarbības misiju. Nepietiek ar formāliem vai labskanīgiem mērķiem, cerot uz veiksmīgu biznesu galvenokārt labuma gūšanai pašiem sev. Šai biznesā vairāk jādomā par sabiedrisko labumu, par sociālajām mērķgrupām. Ir novērotas divas galējības – vai nu sociālie uzņēmumi ir ļoti biznesa orientēti un skaidri nesaprot savu sociālo mērķi, vai arī uzņēmumi ir tik sociāli orientēti, ka nesaprot, kā jāveido bizness, lai nenonāktu mīnusos. Diemžēl ar labo sirdi vien nepietiek! Ja reiz ir reģistrēts SIA, iegūts sociālā uzņēmuma statuss, nāksies gan uzturēt uzņēmumu – maksāt par telpu nomu, citu uzņēmumu pakalpojumiem, gan būs jāmaksā darbiniekiem algas. 

Bez jau minētā finansiālā atbalsta, ko varēja saņemt ar Altum starpniecību, likums paredz arī dažādus citus atbalsta mehānismus, piemēram, pašvaldības ir tiesīgas piešķirt sociālajam uzņēmumam nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumus, tāpat sociālā uzņēmuma īpašumā vai bezatlīdzības lietošanā var nodot publiskas personas kustamo mantu saskaņā ar attiecīgo regulējumu. 

Komersanti mēdz būt dažādi, ne visiem ir godīgi mērķi, tāpēc arī bija nepieciešams papildināt regulējumu. Mēs saprotam, ka mērķgrupas, kuras tiek nodarbinātas, piemēram, cilvēki ar invaliditāti, ne vienmēr var strādāt pilnu darbadienu. Taču nevar būt tā, ka SIA, kura mēnesī nodarbina pāris šādu cilvēku tikai dažas stundas, tāpēc sauc sevi par sociālo uzņēmumu. Pirms pieciem gadiem labā ticībā paļāvāmies, ka, pretendējot uz sociālā uzņēmuma statusu, nebūs tādu komersantu, kuri vēlēsies regulējumu izmantot tā būtībai neatbilstoši. Bet, kā rāda prakse, bija vajadzīgi stingrāki kritēriji. Vismaz standartu minimumam jābūt, kas apliecinātu, ka uzņēmums ievēro likumā noteiktās prasības. Mēs neaizliedzam komersantiem nodarboties ar komercdarbību, bet noteiktos gadījumos ierobežojam iespēju pretendēt uz sociālā uzņēmuma statusu. Jāteic, ka pa šiem gadiem ir augusi arī uzņēmēju izpratne.

Mēs, protams, nevaram nevienu piespiest sadarboties ar sociālajiem uzņēmumiem – ne privātpersonas, ne valsts vai pašvaldību uzņēmumus, likt iegādāties preces vai pakalpojumus. Tomēr ir pietiekami daudz valsts un pašvaldību uzņēmumu, kuri saviem korporatīvajiem pasākumiem, īpaši uz Ziemassvētkiem, iegādājas preces, kuras darinājuši, piemēram, cilvēki ar invaliditāti, ar garīga rakstura traucējumiem. Arī mēs pagājušā gada rudenī esam izstrādājuši sociālo uzņēmumu piedāvājumu katalogu, ko var aplūkot tīmekļvietnē socuznemumi.lv. Tajā vienkopus var apskatīt visu 217 sociālo uzņēmumu piedāvājumus. Interneta platformā tie sadalīti 17 darbības jomās, norādīta informācija arī par katra uzņēmumu sociālo mērķi un kontakti. 

Pagaidām maz tiek izmantota iespēja izmantot regulējumu, kas sniedz priekšrocības sadarbībai ar sociālajiem uzņēmumiem publiskajos iepirkumos – veicot sociāli atbildīgus iepirkumus. Šogad Labklājības ministrija ir uzsākusi apjomīgu sociālās uzņēmējdarbības aktivitāšu ciklu „Attīstām sociālo uzņēmējdarbību kopā!”. Daudzveidīgās aktivitātes norisināsies līdz pat 2023. gada novembrim, popularizēsim arī šo uz iepirkumiem attiecināmo aspektu. Katrā ziņā nav vērojams, ka šo piecu gadu laikā sociālie uzņēmumi kaut kādā negatīvā veidā būtu ietekmējuši konkurenci. 

Kopš 2021. gada Labklājības ministrija kompensē sociālajiem uzņēmumiem valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (darba devēja daļu) par nodarbinātajām personām ar invaliditāti un garīga rakstura traucējumiem. Kopā līdz šim brīdim kompensācijas veiktas par 23 sociālo uzņēmumu 112 darbiniekiem, un kopējā kompensāciju summa pārsniedz 100 000 eiro. 

Diemžēl šis stimuls nav bijis tik populārs, kā to bijām iecerējuši. Labklājības ministrija strādā pie piedāvājuma sagatavošanas sociālās uzņēmējdarbības jomas atbalstam jaunajā Eiropas Savienības fondu plānošanas periodā. Domājam, ka turpmāk varētu atbalstīt ne tikai uzņēmumus, kas ieguvuši sociālā uzņēmuma statusu, bet sociālo biznesu kā tādu – ikviens uzņēmums taču var būt sociāli atbildīgs! Valsts, iespējams, vairs nesniegs tik lielu finansiālo atbalstu, sociālajiem uzņēmumiem pašiem būs vairāk jārūpējas par savu dzīvotspēju, varbūt uz atvieglotiem nosacījumiem jāņem kredīts, bet pagaidām tas ir tikai ieceres līmenī. Jāsaprot, ka valsts nevar uzturēt uzņēmumus mūžīgi, vienlaikus jūtamies atbildīgi par tiem uzņēmumiem, kuri jau darbojas šai jomā. 

Sākotnēji, kad regulējums tikai vēl veidojās, spriedām par šo jautājumu. Šķita, ka labi būtu, ja uzņēmums jau būtu sevi pierādījis biznesā, tam ir zināma vēsture, var pārbaudīt nodokļu maksāšanas kultūru u. tml. Taču nonācām pie secinājuma, ka tas būtu diskriminējuši tiem, kuriem tiešām ir kāda inovatīva ideja un kas vēlas sevi pierādīt sociālajā uzņēmējdarbībā. Tā nu vienojāmies, ka uz statusu var pretendēt arī jaundibināti SIA. No pašreizējiem uzņēmumiem apmēram puse ir tādu, kuriem ir jau zināma pieredze komercdarbībā, kas savulaik sociālo uzņēmējdarbību aizsākuši nevalstiskās organizācijas darbības veidā, bet puse tiešām ir jaundibināti vai nesen, apmēram gadu, dibināti uzņēmumi.

Ja dibina jaunu SIA, jāņem vērā, ka, piemēram, sabiedriskā labuma organizācija var izlietot savus finanšu līdzekļus uzņēmuma dibināšanai ar nosacījumu, ka SIA sešu mēnešu laikā iegūst sociālā uzņēmuma statusu. Ja attiecīgi SIA šādu statusu noteiktā laikā neiegūst vai statuss tiek zaudēts, tai ir pienākums nodrošināt, ka sabiedriskā labuma organizācija atgūst ieguldītos līdzekļus.

Tā ir katra paša komersanta brīva izvēle. Sociālā uzņēmuma likums noteic, ka sociālais uzņēmums var darboties trīs virzienos: strādā uz sabiedrības grupu, kuru dzīvi ietekmē sabiedrībai būtiskas problēmas, dzīves kvalitātes uzlabošanu; uzņēmumu rada sociālo ietekmi, nodarbinot mērķa grupu pārstāvjus – darba integrāciju; uzņēmumu rada ilgstošu pozitīvu sociālo ietekmi, veicot visai sabiedrībai nozīmīgas aktivitātes. Kā jau iepriekš pieminētā statistikas rāda, tad visvairāk uzņēmumu ir tādi, kas strādā uz noteiktu sabiedrības grupu, sniedz sociālos pakalpojumus, piemēram, bērniem ar veselības problēmām u.tml. Protams, šie virzieni vienā uzņēmumā var arī pārklāties, bet mēs nofiksējam to vienu, visspēcīgāko virzienu, lai varētu noteikt, kādā virzienā uzņēmums ir specializējies. Kā noprotams, vēl ir visas iespējas attīstīt sociālo uzņēmējdarbību, kuras mērķi ir veikt visai sabiedrībai nozīmīgas sociālās aktivitātes, jo šāda virziena sociālo uzņēmumu patlaban ir vismazāk. Man pašam gribētos, lai augtu arī uzņēmumu skaits, kas būtu saistīts ar darba integrāciju.

No tematiskajām jomām, ko pārstāv sociālie uzņēmumi, populārākās ir izglītības pakalpojumi, veselības veicināšana, rūpes par kultūras daudzveidību un pilsonisko sabiedrību, atbalsts sociālās atstumtības grupām, sociālie pakalpojumi, vides aizsardzība.

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2023. gada maija (119.) numurā.