0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

TIESĪBASTIESU PRAKSEStrīds par darba uzteikumu, ja darbinieks sešus mēnešus nav veicis darbu pārejošas darbnespējas dēļ

Strīds par darba uzteikumu, ja darbinieks sešus mēnešus nav veicis darbu pārejošas darbnespējas dēļ

Augstākas tiesas (AT)  Senāts  6. novembrī izskatīja rakstveida procesā J.S. pilnvarotās pārstāves kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2012.gada 8.februāra spriedumu Rīgas pašvaldības SIA „Rīgas satiksme” prasībā pret J.S. par darba līguma izbeigšanu.  Situācijas apraksts  Atbildētājs pārejošas darbnespējas dēļ nav veicis darbu vairāk kā sešus mēnešus, viņam nav noteikta invaliditāte un nepārtrauktas darbnespējas cēlonis nav nelaimes gadījums darbā vai arodslimība. No Darba likuma 101.panta pirmās daļas 11.punkta izriet, ka darba devējam, neiejaucoties ārstniecības personu kompetencē, ir pietiekoši konstatēt juridisko faktu, ka darbiniekam ir pārejoša darbnespēja noteiktā laika posmā. Atbildētājs pārejošas darbnespējas dēļ nav veicis darbu vairāk nekā sešus…


Lai turpinātu lasīt šo rakstu,
nepieciešams iegādāties abonementu

12 € / mēnesī *

Pirmās 30 dienas tikai par 1€

ABONĒT

* Atjaunojas automātiski, vari pārtraukt jebkurā brīdī!

 Jau ir BilancePLZ abonements?
Pieslēdzies

Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus
Augstākas tiesas (AT)  Senāts  6. novembrī izskatīja rakstveida procesā J.S. pilnvarotās pārstāves kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2012.gada 8.februāra spriedumu Rīgas pašvaldības SIA „Rīgas satiksme” prasībā pret J.S. par darba līguma izbeigšanu.

 Situācijas apraksts

 Atbildētājs pārejošas darbnespējas dēļ nav veicis darbu vairāk kā sešus mēnešus, viņam nav noteikta invaliditāte un nepārtrauktas darbnespējas cēlonis nav nelaimes gadījums darbā vai arodslimība. No Darba likuma 101.panta pirmās daļas 11.punkta izriet, ka darba devējam, neiejaucoties ārstniecības personu kompetencē, ir pietiekoši konstatēt juridisko faktu, ka darbiniekam ir pārejoša darbnespēja noteiktā laika posmā. Atbildētājs pārejošas darbnespējas dēļ nav veicis darbu vairāk nekā sešus mēnešus no 2010.gada 2.februāra līdz prasības pieteikuma iesniegšanai un to apliecina darbnespējas lapas, tādēļ prasītājai ir radušās Darba likuma 101.panta pirmajā daļā ietvertās tiesības uzteikt atbildētājam darba līgumu.

 Senāta secinājumi un spriedums

 Kā secināms no Darba likuma 101.panta pirmās daļas 11.punkta darba devējam, konstatējot, ka darbinieks nav veicis darba pienākumus pārejošas darbnespējas dēļ vairāk kā sešus mēnešus, ir tiesības uzteikt darba līgumu. Konkrētajā gadījumā prasītāja vēlējās minētās tiesības izmantot, bet, ievērojot to, ka arodbiedrība nepiekrita darba līguma uzteikumam, prasītāja cēla prasību tiesā par darba līguma izbeigšanu, kā to paredz Darba likuma 110.panta ceturtā daļa. Tiesa atzina, ka ir iestājušies Darba likuma 101.panta pirmās daļas 11.punktā minētie apstākļi, kas, Senāta ieskatā, pats par sevi ir pamats, lai apmierinātu prasību. Kasācijas sūdzībā uzsvērts, ka atbildētājs nav uzskatāms par negodprātīgu darbinieku, ka darbnespējas lapas izsniedz ārsts un tām ir objektīvs pamats. Taču minētais kasācijas sūdzības arguments nav pamats sprieduma atcelšanai, jo, kā pareizi norādījusi apelācijas instances tiesa, Darba likuma 101.panta pirmās daļas 11.punkts nenosaka darba devējam vērtēt darbinieka godprātību, kā arī darba devējam nav iespējams vērtēt slimības raksturu, jo no darbnespējas lapas nevar iegūt informāciju, ar kādu slimību darbinieks slimo. Turklāt darba devējam nav arī pamata apšaubīt izsniegtās darbnespējas lapas un nav nepieciešams griezties Veselības inspekcijā, kā to uzskata kasācijas sūdzības iesniedzējs. Iepriekš minētā tiesību norma skaidri nosaka, kādi nosacījumi ir ņemami vērā, lai to piemērotu uzsakot darba līgumu, un tā neparedz nekādu citu kritēriju vērtēšanu kā vien tajā norādītos. Līdz ar to tiesas secinājums, ka ir pamats izbeigt starp pusēm noslēgto darba līgumu, ir pamatots un atbilst lietā konstatētajiem apstākļiem. Tomēr, neraugoties uz iepriekš minēto, AT Senāts nosprieda, ka pārsūdzētais spriedums ir atceļams. Darba likuma 109.panta trešajā daļā noteikts, ka darba devējam nav tiesību uzteikt darba līgumu darbinieka pārejošas darbnespējas laikā, izņemot šā likuma 101.panta pirmās daļas 11.punktā noteikto gadījumu, kā arī laikā, kad darbinieks ir atvaļinājumā vai neveic darbu citu attaisnojošu iemeslu dēļ. Apelācijas instances tiesa ir konstatējusi un lietā nav strīda par to, ka atbildētājs ir izmantojis savas tiesības un lūdzis viņam piešķirt bērna kopšanas atvaļinājumu, ko prasītāja pamatoti ir apmierinājusi, piešķirot J.S. šādu atvaļinājumu laikā no 2011.gada 17.aprīļa līdz 2012.gada 16.oktobrim. No minētā secināms, ka apelācijas instances tiesas sprieduma, ar kuru atļauts izbeigt darba līgumu, taisīšanas laikā ir konstatējams Darba likuma 109.panta trešajā daļā paredzētais aizliegums darba līguma laušanai, proti, atbildētāja atrašanās atvaļinājumā, uz ko norādīja viņa pārstāvis lietas izskatīšanas laikā, kā arī kasācijas sūdzībā. Tiesa, vērtējot šo argumentu, atzinusi, ka prasība tiesā ir celta pirms atbildētājs bija lūdzis piešķirt atvaļinājumu un pirms rīkojuma par atvaļinājuma piešķiršanas, kas, tiesas ieskatā, atļauj prasību apmierināt, neskatoties uz to, ka J.S. atrodas atvaļinājumā. Senāta ieskatā, šāds jautājuma risinājums nav pamatots. Darba likuma 109.panta trešajā daļā noteiktais aizliegums uzteikt darba līgumu darbinieka atvaļinājuma laikā ir attiecināms arī uz gadījumu, kad tiesai pēc darba devēja prasības pieteikuma ir jāatrisina strīds par darba līguma izbeigšanu. Apstāklim, ka prasība ir celta pirms atvaļinājuma piešķiršanas nav nozīmes, jo laikā, kad strīds tiek risināts, darbinieks atrodas atvaļinājumā. Taču minētais nenozīmē, ka tāpēc strīds vispār nav izskatāms, jo jāņem vērā, ka atvaļinājums tiek piešķirts uz noteiktu laiku, kā tas ir šajā gadījumā, līdz 2012.gada 16.oktobrim. Līdz ar to darba līguma izbeigšana iespējama pēc atvaļinājuma beigām, bet tam ir jābūt norādītam sprieduma rezolutīvajā daļā. Ievērojot minēto, Senāts nolēma, ka apelācijas instances tiesas spriedums ir atceļams un lieta nododama jaunai izskatīšanai. Sagatavots pēc AT sprieduma Lietā Nr. SKC-1543/2012