Izskatāmajā lietā (Nr. SKA-144/2023 (A420127220)) pieteicējs vērsās Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā ar lūgumu piešķirt izdienas pensiju kā dzelzceļa darbiniekam. Ar aģentūras lēmumu pieteicējam atteikts piešķirt izdienas pensiju, jo nav nepieciešamā speciālā apdrošināšanas stāža. Pieteicējs tam nepiekrita un vērsās Administratīvajā tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta, ar kuru tiktu piešķirta izdienas pensija, izdošanu.

Lietā ir strīds par Ministru kabineta 2002. gada 23. aprīļa noteikumu Nr. 165 „Apdrošināšanas periodu pierādīšanas, aprēķināšanas un uzskaites kārtība” 41. un 42. punktā ietvertās apdrošināšanas perioda ilguma aprēķināšanas metodes piemērošanu.

Senātam lietā bija jānoskaidro, vai pieņemot strīdus normas, Ministru kabinets ir rīkojies Saeimas piešķirtā pilnvarojuma robežās.

Izvērtējot Labklājības ministrijas sniegto viedokli lietā, Senāts konstatēja, ka, aprēķinot apdrošināšanas perioda ilgumu, atsevišķos gadījumos, izmantojot noteikumos ietverto aprēķināšanas metodi, personas apdrošināšanas stāžā var rasties „zudumi” vai „pieaugumi”, jo šajās tiesību normās ir paredzēta speciāla perioda aprēķināšanas metode, kuras pamatā ir pieņēmums, ka mēnesī ir 30 dienas.

Proti, piemērojot šo metodi, ne vienmēr tiek nodrošināts, ka aprēķinātais apdrošināšanas perioda ilgums atbilst faktiski nostrādātajam laikam.

Minētais kopsakarā ar to, ka no kopējā apdrošināšanas stāža un speciālā apdrošināšanas stāža, kurš tiek noteikts gados, mēnešos un dienās, ir atkarīgas personas tiesības saņemt noteiktu valsts pensiju (piemēram, izdienas pensiju, kā izskatāmajā gadījumā), nozīmē, ka atsevišķos gadījumos personai tiek liegtas tiesības saņemt attiecīgu valsts pensiju, jo salīdzinājumā ar faktisko apdrošināšanas perioda ilgumu ir radušies apdrošināšanas stāža „zudumi”, savukārt pretējā gadījumā, kad ir faktiskajai situācijai neatbilstoši „pieaugumi”, personai var rasties tiesības saņemt attiecīgo labumu, lai gan faktiski viņa to nav nopelnījusi (nav nostrādājusi nepieciešamo laiku).

Apkopojot iepriekš minēto, Senāts atzina, ka strīdus normas nav procesuāla rakstura normas, kas tikai precizē likumdevēja piešķirtajā pilnvarojumā noteiktās tiesiskās attiecības, proti, apdrošināšanas perioda aprēķināšanas kārtību. Minētās tiesību normas rada jaunas tiesiskās attiecības, paredzot, ka mēnesī ir 30 dienas un ka, aprēķinot apdrošināšanas perioda ilgumu, no perioda beigu datuma atņem perioda sākuma datumu un iegūtajam periodam pieskaita vienu dienu. Minētais nozīmē, ka atbilstoši strīdus tiesību normām netiek aprēķināts faktiskais likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 1. punktā noteiktais apdrošināšanas stāžs, bet tiek aprēķināts apdrošināšanas perioda ilgums, kas var sakrist vai arī nesakrist ar faktisko apdrošināšanas periodu, tādējādi ierobežojot personas pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu. Tas savukārt nozīmē, ka piemērojamā tiesību norma neatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Savukārt atbilstoši Administratīvā procesa likumā noteiktajam, ja tiesa atzīst, ka Ministru kabineta noteikumi neatbilst likumam, tā attiecīgo tiesību normu nepiemēro.

• Tiesai atkārtoti jāizvērtē darbinieka amata pienākumu apjoms
• Lēmuma pieņemšana par personas atbrīvošanu no dienesta