Tiesības uz slimības pabalstu

Turpinām apskatīt 2023. gada nozīmīgākos tiesu nolēmumus darba tiesisko attiecību strīdos. Šai reizē piedāvājam ieskatu administratīvajā lietā, kurā risināti jautājumi, kas saistīti ar sociālo apdrošināšanu.

Senāta Administratīvo lietu departamenta 13.07.2023. rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA–738/2023 (A420166222)

Vai tiesības uz slimības pabalstu ietekmē apstāklis, ka darbnespēja iestājās laikā, kad pieteicējs ir atstādināts no darba?

Lietas faktiskie apstākļi

Pieteicējs Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai (turpmāk – VSAA) lūdza piešķirt slimības pabalstu. 

Ar VSAA direktora lēmumiem atteikts piešķirt slimības pabalstu. Lēmumos cita starp norādīts, ka atbilstoši likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 11. panta otrajai daļai un 16. panta otrajai daļai slimības pabalstu piešķir, ja persona neierodas darbā un tādējādi zaudē algotā darbā gūstamos ienākumus. Ja darba nespēja iestājusies laikā, kad persona bijusi atvaļinājumā bez darba samaksas saglabāšanas, slimības pabalstu piešķir ne ātrāk par dienu, kad personai bija jāierodas darbā pēc šā atvaļinājuma beigām. Saskaņā ar Valsts ieņēmumu dienesta sniegto un no pieteicēja darba devēja iegūto informāciju pieteicējs no 2021. gada 22. novembra līdz 2022. gada 30. martam bija atstādināts no darba un viņam bija piešķirts atvaļinājums bez darba samaksas saglabāšanas. Tātad pieteicējs algotā darbā gūstamos ienākumus nezaudēja darbnespējas dēļ, un viņam neatkarīgi no darbnespējas cēloņa nav tiesību uz slimības pabalstu. 

Pieteicējs vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumiem par labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Gan Administratīvā rajona tiesa, gan Administratīvā apgabaltiesa noraidīja pieteicēja pieteikumus.

Apgabaltiesa norādīja, ka, ja tiesību norma nosauc gadījumus, kādos slimības pabalsts ir piešķirams, tad pašsaprotami, ka, nekonstatējot nevienu no gadījumiem, iestādei ir pamats atteikt pabalsta piešķiršanu. 

Neatkarīgi no tā, kādi nosacījumi tiesību normās ir izvirzīti slimības pabalsta piešķiršanai vai atteikumam to piešķirt, vienmēr ir jāpatur prātā pamatnostādne, ka slimības pabalsta mērķis ir kompensēt algotā darbā negūtos ienākumos. Ja persona algotā darbā gūstamus ienākumus nav zaudējusi slimības dēļ, tad nav arī ienākumu, kurus sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros būtu nepieciešams kompensēt ar slimības pabalsta izmaksu. 

Senāta lēmums

Senāts atteica ierosināt kasācijas tiesvedību.

Senāta lēmumā norādīts uz apgabaltiesas konstatēto, ka pieteicējam darbnespēja slimības dēļ iestājās laikā, kad viņš jau bija atstādināts no darba. Līdz ar to tiesa pamatoti atzina, ka nepastāv priekšnoteikumi labvēlīga administratīvā akta izdošanai, jo pieteicējs darbā gūstamo ienākumu nezaudēja slimības dēļ, bet gan atstādināšanas dēļ. 

Papildus Senāts izteica šādas atziņas: likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 11. panta otrā daļa noteic, ka slimības pabalstu piešķir, ja persona neierodas darbā un tādējādi zaudē algotā darbā gūstamos ienākumus vai ja pašnodarbinātais zaudē ienākumus normā norādīto iemeslu dēļ. [N]orma paredz divus apstākļus, kas ir skatāmi kopsakarā, lai personai rastos tiesības saņemt slimības pabalstu – neierašanās darbā slimības dēļ un algotā darbā gūstamo ienākumu zaudēšana slimības dēļ.

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2024. gada janvāra (127.) numurā.

BJP NUMURU E-ARHĪVS