Cilvēktiesību jomā pieņemts runāt par demokrātijā pastāvošām brīvībām, diskriminācijas aizliegumiem, minoritāšu tiesībām. Daudz retāk tiek uzsvērta sociālekonomisko cilvēktiesību joma. Taču arī tiesības uz pamatvajadzību nodrošināšanu, uz taisnīgu atlīdzību, uz kvalitatīvu veselības aprūpi ir starptautiski atzītas cilvēktiesības. Patlaban šo jomu aktualizē inflācija, apkures sezona energoresursu krīzē un citi iespējamie ekonomikas sarežģījumi. Par sociālekonomisko cilvēktiesību situāciju Latvijā izvaicājam tiesībsargu Juri Jansonu, Tiesībsarga biroja vadītāju. 

Atbildot uz šo jautājumu, nepieciešama neliela atkāpe nesenajā vēsturē, kad vērsāmies Satversmes tiesā par vairāku sociālās tiesības regulējošu normatīvo aktu neatbilstību Latvijas Republikas Satversmei un starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem. Jau Valsts kontrole bija konstatējusi problēmas, un publiski pat izskanēja komentāri, ka šajā jomā valda haoss. Sākām ar garantēto minimālo ienākumu (GMI), jo šis regulējums bija visneskaidrākais un nejēdzīgākais, ko Satversmes tiesā spilgti apliecināja valsts puse ar liekulīgu, augstprātīgu, maldinošu, pat melīgu nostāju. Skaidri parādījās tas, ka valdības un Saeimas pārstāvji pat nebija domājuši par to, kādam nolūkam GMI paredzēts, kādas pamatvajadzības cilvēkam jāspēj ar to segt. 

Ne mazāk interesants ir valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta regulējums, kas arī tika noteikts pēc politiskās vienošanās un „pārpalikuma principa”. Atbilstoši cilvēktiesībām pamatvajadzības, kas cilvēkam jāsedz, ir mājoklis, veselības aprūpe, uzturs, apģērbs, kādi kultūras pasākumi un arī līdzdalība politiskajos procesos. 

Labā ziņa ir tā, ka pēc Satversmes tiesas spriedumiem politiķi un ierēdņi mazliet sarosījās. Garantētais minimālais ienākums pieauga no 64 līdz 109 eiro, un politiķi vēlējās izcelt šī pieauguma procentuālo izteiksmi, kas var šķist iespaidīga (gandrīz divkārša), nevis absolūtajiem skaitļiem. Taču principi joprojām nav ievēroti. Sociālās tiesības ir tendence atstāt trešajā plānā, jo cilvēktiesību klasika allaž bijušas pilsoniski politiskās tiesības – vārda brīvība, pulcēšanās brīvība u.c. Taču mana kā tiesībsarga prioritāte vienmēr bijuši visneaizsargātākie – bērni, personas ar garīga rakstura traucējumiem, seniori un citas sabiedrības grupas, kas no sociālās realitātes viedokļa ir visievainojamākās. Manā skatījumā tiesībsarga galvenā misija ir būt tiltam starp sabiedrību un lēmumu pieņēmējiem. Protams, ar nosacījumu, ja šis dialogs veidojas jēdzīgs. Ja tas tāds neveidojas un lēmumu pieņēmēji ignorē cilvēktiesības, kā arī juridiski pamatotas rekomendācijas, tad, metaforiski izsakoties, atliek kļūt par sargsuni. Reiz pie mums uz konsultācijām bija atnākusi kāda pensionēta kundze, kura 45 gadus bija nostrādājusi par medmāsu. Viņa vaicāja – es neesmu lūdzēja, bet kā lai izdzīvoju ar pieciem eiro dienā? Man viņai nebija, ko atbildēt. Tas bija impulss vēl vairāk pievērsties sociālās netaisnības jautājumu pētīšanai. 

Nav kontroles mehānisma, kas uzraudzītu, kā tiek ieviesti Satversmes tiesas spriedumi. Satversmes tiesas uzdevums beidzas līdz ar sprieduma pieņemšanu, tiesai nav jāseko līdzi, kā tie tiek ievēroti. Spriedumu ievērošana ir politiskā godaprāta un atbildības jautājums. Bet ar to mums Latvijā ir tā, kā ir. 

Ar mūsu atbalstu šajā ziņā būs par maz. Mēs varam sniegt atzinumu kādā konkrētā lietā, taču, lai indivīds varētu vērsties ECT, viņam vispirms jāiziet visas tiesu instances Latvijā. Cilvēkam ar zemiem ienākumiem, lai gan ir pieejama valsts juridiskā palīdzība, tas nav vienkārši, jo prasa ļoti lielu laika un enerģijas resursu. Pats galvenais, vēršoties pie tiesību akta izdevēja, vispirms precīzi jādefinē, kas ir tas objekts vai elements, kas tiek apstrīdēts. Tas ļoti nopietni jāapdomā. Pat praktizējošiem profesionāliem juristiem tas nav vienkārši. 

Tiesībsargs ir nacionālā cilvēktiesību institūcija. Mana pirmā termiņa laikā mēģinājām ielauzties dažādās starptautiskās tīklveida organizācijās, tai skaitā Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) struktūrā, cenšoties caur starptautiskiem mehānismiem ietekmēt procesus nacionālā līmenī. Viens, gan ne pārāk efektīvs, mehānisms ir ANO atbildīgās komitejas. Katrai ANO izdotai konvencijai ir sava uzraugošā komiteja, kuras sastāvā ir eksperti. Valstij ik pa laikam jāsniedz atskaite par to, kā sekmējies ar attiecīgās konvencijas ieviešanu. Mums kā ombuda institūcijai šajā komitejā ir augstākais iespējamais (A līmeņa) statuss, kas nozīmē, ka varam piedalīties visās komitejas sēdēs. Un nevis tikai kā to dara novērojošas nevalstiskās organizācijas, bet jau pirms valsts atskaites varam iesniegt savu neatkarīgo ziņojumu. Šādi iespējams nedaudz ietekmēt procesus, jo valstij nākamā pārskata perioda ziņošanas reizē būs jāatskaitās, kā sekmējies ar iepriekšējo rekomendāciju ieviešanu. Kopumā gan jūtams, ka attiecībā uz sociālekonomiskajām tiesībām nereti jūtama otršķirīga attieksme, pēc principa – cik nu katra valsts pati var atļauties. Līdz ar to arī trūkst juridisku mehānismu šo tiesību īstenošanai. Savulaik pat Eiropas ombuda konferencē pēc mana referāta par sociālo tiesību tematiku Somijas tieslietu kanclers pauda neizpratni, sak, sociālās tiesības taču esot katras pašas valsts ziņā... Tādā gadījumā jautājums – kāpēc vispār eksistē visas šīs sociālo tiesību starptautiskās konvencijas, pakti un hartas? Tad jau vienkārši jāslēdz šis temats! 

Jau Covid–19 krīzes laikā izgaismojās valdības nespēja laikus pieņemt pārdomātus lēmumus. Runājot par atbalsta pasākumiem gaidāmajai krīzei... Ja tiktu nodrošināts vēl viens konstitucionālais princips, kas ierakstīts Satversmē, – tiesības uz taisnīgu, vēlreiz uzsveru: taisnīgu, atalgojumu, mums nebūtu jārunā par nepieciešamību pēc vispārējiem atbalsta mehānismiem. Ja atalgojums būtu pienācīgā līmenī un mājsaimniecības spētu sevi ne tikai nodrošināt, bet arī veidot uzkrājumus, tad atbalsts krīzē būtu jāsniedz tikai īpaši neaizsargātajām grupām. 

Protams, likumā – principu līmenī, bet valdības noteikumos jau detalizētāk būtu jābūt definētam, kādas pamatvajadzības un kādā apjomā cilvēkam jābūt spējīgam nosegt. Ja raugāmies uz pašreizējo minimālo algu, atskaitot nodokļus, ir skaidrs, ka ar to nevar būt pietiekami, jo no Labklājības ministrijas aprēķiniem izriet, ka pieaugušam cilvēkam minimālajam pārtikas grozam vien mēnesī nepieciešami 188 eiro, turklāt tas vēl ir saskaņā ar 2020. gada cenām. 

Kontekstā ar sociālajām tiesībām esam aktualizējuši arī šo tematu. Satversmes tiesas procesā mutvārdos pieminējām šo jautājumu. Taču šobrīd mēs „nemetamies uz ambrazūras”, jo pirms vēlēšanām tam nebūtu bijis lielas jēgas. Mēs gaidām jauno Saeimas sasaukumu un sekojam līdzi, vai partiju (tai skaitā vairāku pie varas esošo partiju) dotie solījumi šajā jautājumā tiks izpildīti. 

Tieši cik lielam pieaugumam jābūt, par to vēl varētu diskutēt, bet ir skaidrs, ka jābūt metodoloģijai, nevis politiskās vienošanās principam. Tas ir ierakstīts arī Satversmes tiesas spriedumos. Piemēram, ierēdņiem, parlamenta deputātiem alga ir piesaistīta noteiktam koeficientam, ko reizina ar vidējo atalgojumu valstī. Tamlīdzīga, tikai vēl augstāka līmeņa metodoloģija būtu jāpiemēro arī minimālajai algai. Iespējams, tā jāpiesaista nevis vidējai, bet mediānas algai, jo vidējais atalgojums var pieaugt arī tikai uz lielo algu rēķina. 

Šāds risinājums no Labklājības ministrijas izskanēja jau Satversmes tiesas sēžu laikā, un mēs bijām kategoriski pret to. Iebildām, jo tas neatrisina situāciju. Nav nekāda racionāla, ekonomiska pamatojuma, kāpēc izvēlēti tieši 20%. Šim skaitlim būtu jābūt krietni lielākam – vismaz 30% vai 40%. 

ANO Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām ir pateikts, ka veselības aprūpes minimums ir „visaugstākais fiziskās un garīgās veselības līmenis”. Ar Latvijas politiķiem mums reiz bija diskusijas par to, kas domāts ar Satversmē garantēto „veselības aprūpes minimumu”. Šķita, ka viens otrs, kas uzskatīja, ka ar to jāsaprot tikai neatliekamā palīdzība, nav pie pilna prāta vai arī būtu piemērots darbam kādās pavisam sliktās Otrā pasaules kara laika iestādēs... Turklāt, ja skatāmies ne tikai no juridiskā, bet arī praktiskā, merkantilā aspekta – valstij, darba devējiem ir nepieciešams veselīgs cilvēks, kurš ir ekonomiskajā apritē, nevis slimo. Ja naudu investē veselības aprūpes sistēmā, tas noņem spiedienu uz sociālo budžetu – naudu, kas aiziet invaliditātes, darbnespējas un dažādu citu pabalstu tēriņos. Turklāt veselīgs, uz attīstību orientēts cilvēks pilnvērtīgi piedalās ekonomiskajā dzīvē, rūpējas par sevi, ģimeni un, maksājot nodokļus, rūpējas arī par valsti. 

Arī šai jomā bija nepieciešamas ļoti smagas cīņas, lai to panāktu.

Latvijas veselības aprūpes finansējums pret iekšzemes kopproduktu aizvien ir viens no zemākajiem ES. Te gan minami vairāki aspekti. Lielajās universitāšu slimnīcās ir pieejama pasaules līmeņa veselības aprūpe – ja vien cilvēks tai tiek klāt. Kādā brīdī jau tiek, bet tad situācija parasti ir nonākusi jau ļoti akūtā stadijā. Mūsu medmāsas ir sagatavotas ļoti augstā līmenī, arī medicīnas izglītība Latvijā ir pasaules līmenī. Mūsu rezidentus atplestām rokām gaida citās valstīs. Taču pamatproblēma Latvijā ir mediķu un medicīnas darbinieku trūkums. 

Protams! Īpaši raugoties uz jaunajiem ārstiem – lai viņi varētu iekļauties veselības aprūpes sistēmā ar zināmu komfortu.

Viens no līdzsvara elementiem ir arī paša pacienta līdzatbildības aspekts, proti, regulāra ģimenes ārsta apmeklēšana, profilaktisko pārbaužu veikšana, lai preventīvi novērstu iespējami smagas saslimšanas nākotnē. Tas ir ļoti svarīgi, jo ne visos gadījumos mediķis būs vainīgais. Jā, ir situācijas, kur ir pieļautas kļūdas, un tad ir jautājums, vai tā bijusi apzināta nolaidība vai izvēlēta konkrētajai situācijai ne pati piemērotākā ārstniecības metode. Tas objektīvi jāizvērtē Veselības inspekcijai. 

Nevar runāt par visām izskatāmajām lietām vienkopus, tas nebūtu godīgi ne pret mediķiem, ne pacientiem. Ir lietas, kur šis mehānisms nedarbojas kā nākas, bet ir arī lietas, kurās piesaistījām Veselības inspekciju un viņi veica ļoti kvalitatīvu darbu. Piemēram, lietā par bērnu psihoneiroloģisko slimnīcu Ainaži, kur tika ļoti rupji pārkāptas pacientu tiesības. Vienlaikus mani dara piesardzīgu un rada neizpratni izskanējusī informācija, ka Veselības inspekcijā tiek veidots Pacientu tiesību aizsardzības departaments... Rodas jautājums – kam tad ir domāta pati Veselības inspekcija?

Ja runājam par policiju, tad vairumā gadījumu redzams profesionalitātes, kompetences trūkums. Policijas akadēmija ir likvidēta, specializētā izglītība šajā jomā Latvijā faktiski netiek nodrošināta. Visa apmācība notiek praksē, darbībā. Protams, policijas darbiniekam ir obligāta vismaz Valsts policijas koledžas izglītība, taču jābūt arī specializācijai, vidējā un augstākā līmeņa apmācībai. Aktuālas problēmas ir arī ar Satversmes 105. pantu – tiesībām uz īpašumu. Tā nav tikai māja vai dzīvoklis, tā ir arī negūtā peļņa un citi ļoti specifiski elementi, kas īpaši izgaismojās pandēmijas laikā valdības pieņemto ierobežojumu kontekstā. Tāpat jāmin tiesības uz taisnīgu tiesu, kas saistītas gan ar izmeklēšanu, gan daudziem procesuāliem elementiem, kuri Latvijā mēdz neatbilst cilvēktiesību standartiem, kas noteikti gan Satversmē, gan starptautiskajās konvencijās. Faktiski varam runāt par visiem Satversmes 8. rnodaļā ierakstītajiem pantiem. Situācija uzlabojas saistībā ar mūsdienās aktuālajiem noziegumiem, piemēram, naida runu internetā, ko nereti cilvēkiem grūti nošķirt no tiesībām uz vārda brīvību. Policija un drošības dienesti šajā ziņā strādā profesionāli. Pieminot patlaban aktuālo izglītības jautājumu – neesmu dzirdējis, ka skolotāji paustu lielu publisku sašutumu par to, ka nav pieejami mācību līdzekļi, kas būtu atbilstoši jaunajam mācību saturam. Streikot, ja kaut kas netiek nodrošināts, ir demokrātiski un pareizi. Streika tiesības ir noteiktas Satversmes 108. pantā, bet vienlaikus nedrīkst aizmirst, ka Satversmes 112. pantā ir ierakstīta obligātuma klauzula – pamatizglītība ir obligāta. Ja pamatskolas skolotāji aiziet beztermiņa streikā, tiek skartas ne vien bērna tiesības, bet pat pienākums saņemt pamatizglītību. Pat tad, ja visi skolotāji uzsāk streiku, izglītības iestādes dibinātājam – pašvaldībai – un valdībai ar izglītības un zinātnes ministru, kā arī pašvaldību lietu (vides aizsardzības un reģionālās attīstības) ministru priekšgalā ir jābūt atbildīgiem par pamatizglītības nodrošināšanu. 

Ar Juri Jansonu sarunājās Ikars Kubliņš

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2022. gada oktobra (112.) numurā.