Gandrīz ikvienam Latvijas iedzīvotājam, kā arī uzņēmumam vai organizācijai, ir juridiskās attiecības ar kādu finanšu pakalpojumu sniedzēju – konts bankā, kredīts, noguldījums vecumdienām u.tml. Cik šīs attiecības ir godīgas, taisnīgas un līdzsvarotas? Taisnīgums un līdzsvars ir ne tikai morāli, bet arī juridiski jēdzieni. Vai praksē bankas drīzāk neatgādina ziloni, kamēr klients – skudru, kurai daudzās situācijās tiek piemēroti ne visai taisnīgi un vienlīdzīgi nosacījumi? Par šiem jautājumiem saruna ar Lindu Purenkovu, BDO Law Juridiskās nodaļas vadītāju, zvērinātu advokāti. 

Ja skatāmies no juridiskā viedokļa, tad, protams, katram klientam ir parakstīts līgums ar banku, kurā noteikta konkrēta kredīta procentu likme, kas piesaistīta Euribor (visbiežāk sešu mēnešu vai divpadsmit mēnešu periodā). Jāatzīst, ka patērētājs (vai arī uzņēmums), kas kredītu paņēmis, patlaban zināmā mērā ir sprukās, jo banka, piemērojot procentu likmi atbilstoši līgumā noteiktajam, neko nepārkāpj. Bankām ir visas tiesības maksājamo procentu summu palielināt saistībā ar Euribor likmes kāpumu. Protams, tas krietni apgrūtina patērētājus, jo procentos maksājamās summas pēdējo divu gadu laikā ir pieaugušas vairākkārt. Vienlaikus bankām izmaksas saistībā ar Euribor kāpumu nav tik ļoti pieaugušas, tāpēc arī veidojas augstās peļņas. 

Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) un tiesu prakse rāda, ka patērētājiem daudzkārt ir izdevies pierādīt, ka aizdevuma līgumā noteiktais līgumsoda apmērs vai šķīrējtiesas klauzula ir netaisnīga. Bankas patlaban procentu likmes kredīta līgumiem nemaina. Fiksētā likmes daļa saglabājas kā sākotnēji runāta, bet lēmumi mainīt Euribor likmes tiek pieņemti Eiropas Centrālajā bankā. Protams, bankām ir laikus jāinformē klients par izmaiņām maksājamās summas apmērā. Ņemot vērā patērētāju grūtības norēķināties, līgumā noteikto procenta likmju pārskatīšanai vajadzētu būt instrumentam taisnīga un sapratīga risinājuma rašanai patērētāja interesēs, jo procentu likmes pārskatīšana var nozīmēt arī tās samazināšanu. 

Noteikti var skatīties arī no šāda aspekta. Tomēr, ja raugāmies uz patērētāju tiesību regulējumu, ir jāņem vērā brīdis, kad līgums tika noslēgts. Ja nevaram pierādīt, ka līguma slēgšanas brīdī banka ir „uzspiedusi” netaisnīgus noteikumus, tad patlaban pamatotāk būtu patērētājam vienoties ar banku – izstāstīt savu sāpi un runāt par to, ka konkrētajā gadījumā procentu maksājums ir pārlieku liels. Taču bankām nevar uzlikt par pienākumu nesekot noteiktajām Euribor likmēm. Prasīt „labprātīgi” samazināt fiksēto daļu būtu visai izaicinošs uzdevums. Tāpēc risinājums tiek meklēts valstiskā līmenī. Es piekrītu, ka situācija nav pārāk godīga un taisnīga no patērētāju viedokļa.

Godīgi sakot, savā līdzšinējā praksē pagaidām neesam redzējuši piemērus, kad, atsaucoties uz PTA likuma normām, tiesas ceļā būtu izdevies panākt līguma noteiktās banku procentu likmes samazināšanu. Iespējams, ka šādas tiesvedības vēl priekšā. 

Piekrītu, ka patērētājs ir grūtā situācijā, un PTA likuma normas varētu kalpot kā pamats vērtēt šo problēmu. Tomēr katram individuālam patērētājam būtu ļoti izaicinoši cīnīties par savu taisnību. Iespējams, arī PTAC vajadzētu meklēt kādu risinājumu, kas varētu mudināt bankas pārdomāt esošo situāciju. Tomēr juridiski patērētāja pozīcija ir sarežģīta, jo banka nepiemēro neko papildu vai nerakstītu.

Ņemot vērā to, ka pats līguma punkts par noteikto procentu likmi netiek grozīts, procentu likme netiek mainīta. Ja likme nav fiksēta, bet piesaistīta Euribor, tad situāciju nevar interpretēt tā, ka banka vēlas mainīt esošo likmi. Protams, faktiskais rezultāts, kad likme reizi pusgadā vai gadā tiek fiksēta atbilstoši Euribor izmaiņām, un patērētājam tiek nosūtīta informācija par turpmāk maksājamo summu (nevis procentu likmes izmaiņām), neatkarīgi no skaidrojuma, rezultātā ir „jāmaksā vairāk”. Tāpēc neapgalvoju, ka patērētāju tiesību normu piemērošana būtu pilnīgi bezcerīga, tomēr tā būtu sarežģīta, jo nelīdzsvarotais iznākums vairāk saistāms ar Eiropas Centrālās bankas pieņemtajiem lēmumiem, ne komercbanku rīcību. 

Valstij būtu jālemj par palīdzību kredītņēmējiem, taču, ieviešot īpašu regulējumu, tas rūpīgi jāizvērtē, jo nepārdomāti risinājumi var rezultēties garās un sarežģītās tiesvedībās Satversmes tiesā. Jau Covid–19 krīzes laikā vairākās valstīs uz laiku tika pieņemti tā sauktie moratoriji jeb kredītbrīvdienas, kas uz kādu laiku patērētājus atbrīvoja no kredīta procentu maksājumu veikšanas. Tas bija saistīts ar pandēmijas radīto satricinājumu, jo tobrīd neviens nezināja, kā situācija attīstīsies. No tiesiskā viedokļa ir svarīgi sniegt pamatojumu – kādām grupām, kāpēc, uz cik ilgu laiku šādus atbalsta instrumentus ieviešam. Ja tos ieviešam ilgstošā laika periodā un visiem, tad tiesvedību risks ir daudz lielāks. 

Jā, piemērot normatīvos aktus ar atpakaļejošu spēku ir ārkārtīgi sarežģīti, pretēji tiesiskās paļāvības principam. Līdz ar to, ja kāda jauna norma ir konceptuāls risinājums, kam nav ierobežojuma ne laikā, ne mērķgrupās, tad tam noteikti jābūt vērstam tikai uz nākotni – sākot no noteikta datuma, dodot pārejas periodu, lai pakalpojumu sniedzēji tam varētu sagatavoties. 

No drošības viedokļa patērētājam drošākais un vienkāršāk saprotamais ir norēķinu konts vai krājkonts, kurā esošie līdzekļi ir aizsargāti un, ja patērētājam nepieciešams, pietiekami viegli pieejami (depozītnoguldījuma gadījumā, protams, jāievēro līgumā noteikti termiņi līdzekļu izņemšanai). Taču vienlaikus jāņem vērā, ka neko nopelnīt un iekrāt papildu šajā gadījumā nevarēs, jo saņemamie procenti ir mazāki nekā inflācija. Tātad patiesībā šīs naudas vērtība sarūk uz inflācijas rēķina. No juridiskā viedokļa – droši, bet no ekonomiskā viedokļa – neizdevīgi. 

Manuprāt, šajā instrumentā zemūdens akmeņu nav. Valsts krājobligācijas, gan Latvijas, gan kādas citas Eiropas Savienības (ES) valsts izdotas, būs vienmēr ļoti drošs ieguldījums, jo secinājums tiešām ir pareizs – naudu un uzkrātos procentos nevarēs iekasēt tikai tajā gadījumā, ja bankrotēs pati valsts. Pat Grieķijas situācijā, kas vienubrīd bija tuvu bankrotam, un daudzi investori steidza savas obligācijas pārdot, viss beidzās labi – ES un starptautiskā sabiedrība neļāva Grieķijai bankrotēt. Riskēt mīlošie ieguldītāji pat lētāk pārpirka Grieķijas obligācijas un diezgan labi pēcāk nopelnīja. Jārēķinās gan, ka arī valsts krājobligāciju ienesīgums pēdējā laika inflācijas rādītājus nespēs kompensēt.

Ja runājam par parāda instrumentiem, tādu tiešām būs grūti atrast. Augstākās likmes obligācijām un citiem parāda instrumentiem ir padsmit procentu apmērā. Taču tās būs korporatīvās obligācijas, ko emitējuši uzņēmumi, tātad ar lielāku risku saistītas nekā valsts emitētās. Iespējams, ka var paveikties ar ieguldījumiem akcijās. Identificējot īsto jaunuzņēmumu, peļņa var būt ļoti liela. Piemēram, ja sākotnēji biji gatavs ieguldīt Facebook, tad šobrīd tava investīcija varētu būt atpelnījusies daudzkārt. Taču parastam iedzīvotājam ir sarežģīti kompetenti izvērtēt un saprast, kur vērts ieguldīt. Bankas nereti var palīdzēt tajā orientēties. 

(Nopūta). Ieguldījumu fondos nauda tiek ieguldīta ar cerību, ka tā atgriezīsies ar uzviju. Iedzīvotājiem varētu ieteikt sekot līdzi, kurā bankā, kurš pensiju plāns ir izdevīgāks, pelnošāks. Igaunija mēģināja šo problēmu risināt, atļaujot iedzīvotājiem izņemt naudu no otrā pensiju līmeņa, taču, nesen runājot ar igauņu kolēģiem, secinājām, ka tas radīja vairāk negatīvu seku nekā labuma. Bija doma, ka iedzīvotāji izvēlēsies šo naudu ieguldīt izdevīgāk, bet patiesībā liela daļa no izņemtajām summām tika vienkārši iztērēta. 

Nedomāju, ka tās ir īsti salīdzināmas lietas, jo noguldījumu fondu uzdevums ir ieguldīt, riskēt, lai mēģinātu nopelnīt saskaņā ar plānu, kādu cilvēks izvēlējies. 

Citur pasaulē tiek piedāvāti investīciju plāni, kuri garantē vismaz ieguldītās naudas summas atmaksu. Jārēķinās, ka šādā scenārijā fonda ieguldījumu plāns būtu ļoti konservatīvs un iespējams, ka neko daudz nespētu nopelnīt. No vienas puses, vēlme pēc stabilitātes ir saprotama, bet, no otras puses, tas ir pretrunā ar mērķi, ka nauda jāiegulda tur, kur tai ir lielākas cerības nest peļņu. 

Tas bija viens no apsvērumiem arī Igaunijas gadījumā – ļaut katram pašam izvēlēties, kā rīkoties ar saviem pensijai plānotājiem līdzekļiem. Izrādījās, ka brīdī, kad iedzīvotājiem ļauj rīkoties ar naudu pašiem, tā nenonāk pat depozītu kontā.

To droši vien varētu apsvērt, bet šis jautājums tomēr nav juristu, vairāk ekonomistu un finansistu ziņā. 

Šis ieguldījuma darījums ir privātā kārtā slēgts un zināmā mērā patērētājam pašama jārēķinās ar risku, iemaksājot savu naudu. Fondam ieguldīšanas brīdī ir jāizskaidro patērētājam visi noteikumi tai skaitā, piemēram, ka tas negarantē summas atgriešanu pilnā apmērā vai konkrētu peļņas procentu. Šajā gadījumā situācija tomēr ir vienkāršāka nekā otrā pensiju līmeņa gadījumā, jo līdzekļu ieguldīšana nav obligāta, tā ir katra brīva izvēle. 

Jā, vienkāršiem vārdiem tā to varētu definēt. Fonds ieguldījuma plāna aprakstā izskaidro un apsola to, kā iemaksātā nauda tiks izmantota, kur ieguldīta, bet ne konkrētu peļņu.

Jā, tad gan šādas tiesības būtu. Pirmkārt, būtu jāizvērtē, kas rakstīts darījuma dokumentos – visticamāk, šādus solījumus tur nevarētu atrast. Taču arī tad, ja bijušas patērētājus maldinošas reklāmas, par saviem solījumiem būtu jāatbild, un būtu pamats lietu skatīt gan patērētāju aizsardzības iestādēm, gan arī patērētājam vērsties tiesā. 

Jāatzīst, ka situācija tiešām reti ir ļoti labvēlīga patērētājam – viņš nevar nosēsties pie galda sarunās ar banku kā līdzīgs ar līdzīgu. Iemesls, visticamāk, ir mazais tirgus, banku skaits ir liels, līdz ar to arī konkurence ierobežota. Lielākās valstīs konkurence liek bankām savstarpēji konkurēt gan ar procentu likmēm, gan komisijas maksām, līguma nosacījumiem. Latvijā vajadzētu domāt par to, kā attīstīt banku sektoru, ieaicināt tajā jaunus tirgus dalībniekus, lai bankas stimulētu domāt par klientu piesaisti, patērētajam draudzīgiem produktiem. 

Uzņēmuma darbības nozarei nav nozīmes, arī uzņēmuma vecumam un apgrozījumam nav izšķiroša nozīme. Baltijas kapitāla tirgū nodrošināta iespēja kotēt instrumentus arī jaunākiem uzņēmumiem. Nasdaq First North biržā ir samērā viegli izpildāmas prasības. Protams, ir jābūt iepriekšējai darbībai, pieejamiem finanšu rādītājiem, bet ne par desmitiem gadu ilgu periodu, tie var būt arī tikai daži gadi. Uzņēmumam gan jārēķinās, ka obligāciju emisijas gadījumā tas zināmā mērā kļūst publisks, jo ir regulāri jāinformē sabiedrībai par svarīgajiem notikumiem uzņēmumā, jaunākajiem finanšu rādītājiem, attīstību. Minimālā summa, emitējot obligācijas, ir 200 000 eiro (piesaistāmā summa par izlaistajām obligācijām). Praksē emisijas gan biežāk mērāmas miljonos eiro, biržā pagaidām sastopam vidējos un lielos uzņēmumus.

Jā, tās ir augstākas, var sasniegt arī padsmit procentus gadā. Taču darbojas sakarība – jo augstāki procenti, jo lielāks risks, ka šis uzņēmums kādā brīdī varētu nespēt izpildīt savas saistības. Tiesa, šādi gadījumi ir ārkārtīgi reti. Var būt arī obligācijas, kurām procentu likmes piesaistītas Euribor, līdz ar to šobrīd arī tās ir diezgan ienesīgas. 

Uzņēmumā ir jābūt skaidrai korporatīvajai pārvaldībai, kā tiek pieņemti lēmumi. Jārēķinās, ka var tikt uzdoti jautājumi par uzņēmuma īpašnieku sastāvu. Uzņēmumam ir jāspēj detalizēti aprakstīt sava darbība, precīzi identificēt ar to saistītos riskus. Ja runājam par finanšu pārskatiem, tad regulētajā tirgū pārskatiem jābūt sagatavotiem atbilstoši Starptautiskajam Finanšu pārskatu standartam, pārskatiem jābūt pieejamiem par pēdējiem trīs gadiem. First North tirgū, kas vairāk paredzēts jauniem uzņēmumiem, finanšu pārskatu atbilstība starptautiskajam standartam netiek prasīta. 

Prasības dažādās valstīs un biržās var nedaudz atšķirties, bet visbiežāk katru ceturksni jāsagatavo pārskats par to, kas uzņēmumā noticis, kas paveikts, kādi ir finanšu rezultāti. Tāpat uzņēmumi nereti organizē investoru konferences (zvanus), kuros izstāsta par aktuālo un atbild uz jautājumiem. 

Ir uzņēmumi, kas jau to dara, piemēram, AirBaltic. Taču akcijas un obligācijas ir dažādi instrumenti. Obligācijas ir parāda vērtspapīrs – uzņēmums aizņemas naudu, kas tam būs jāatdod. Savukārt akciju sākotnējās pārdošanas ieņēmumi ir ieguldījums kapitālā, ieguldītāji kļūst par uzņēmuma daļas īpašniekiem, var pretendēt uz sadalāmo peļņu. Līdz šim publiski izskanējušie plāni par valsts uzņēmumu akciju kotēšanu biržā tomēr nevarētu vērtēt kā privatizāciju, jo runa visbiežāk ir par 20–30% akciju, katrā ziņā mazākuma daļu, kas nozīmē, ka kontrole saglabātos valstij vai pašvaldībai. 

Ja runājam par maziem un vidēji maziem uzņēmumiem, droši vien jāatzīst, ka situācija brīžiem varētu būt līdzīga kā ar patērētājiem, jo mazam uzņēmumam ir sarežģīti saņemt pilnīgi individualizēti izstrādātu piedāvājumu sadarbībai ar banku. Procesus sarežģījusi arī cīņa pret naudas atmazgāšanu – pat uzņēmuma konta atvēršana ir smagnējs process, tāpat kā kredīta pieejamība. Lielo un vidējo uzņēmumu gadījumā, iespējams, situācija ir līdzvērtīgāka, jo tie bankām varētu būt interesantāki klienti. 

Galvenā tendence, kas vērojama, ir pāreja uz digitalizāciju, tiešsaistes vidi. Neesmu manījusi, ka paši finanšu pakalpojumi revolucionāri mainās, bet arvien vairāk tiek īstenoti caur interneta aplikācijām, platformām, kas, īpaši jaunākiem klientiem, ir ērtāks un pieejamāks formāts. Arī investīciju veikšanai pieejami ērti sasniedzami risinājumi internetbankās, finanšu pakalpojumu sniedzēju izveidotās platformās. Ļoti būtiski gan atcerēties, ka vienmēr ir jāpārbauda, vai konkrētais pakalpojuma sniedzējs ir licencēts. 

Ar Lindu Purenkovu sarunājās Ikars Kubliņš

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2023. gada novembra (125.) numurā.

• Lēmuma pieņemšana par personas atbrīvošanu no dienesta
• Atlīdzības par konkurences ierobežojuma ievērošanu atmaksa
• Virsstundu aprēķināšana summētā darba laika organizācijas ietvaros