Vai četrās kalendāra nedēļās ir 20 darba dienas?

Klāt atvaļinājumu laiks, un arī šogad, veicot atvaļinājuma naudas aprēķinus, grāmatvežiem rodas jautājumi, kas pārsvarā ir saistīti ar atvaļinājuma perioda noteikšanu un apmaksājamo dienu skaitu, ja atvaļinājuma laikā gadās svētku dienas vai pārceltās darba dienas.

Atvaļinājuma ilgumu nosaka Darba likuma (DL) 149. pants, un tas nedrīkst būt īsāks par četrām kalendāra nedēļām, neskaitot svētku dienas (izņemot dažas profesijas). Atvaļinājumu var izmantot vienā «gabalā» vai dalīti. Vienīgā prasība — tas jāizmanto divas kalendāra nedēļas nepārtraukti, bet pārējās daļas izmantošanai ierobežojuma nav.

No likuma formulējuma izriet šādi secinājumi:

• likums «mēra» atvaļinājumu kalendāra nedēļās, nevis dienās. Tas, ka dažos uzņēmumos atvaļinājumu piešķir dienās (ar mērķi gūt vairākas apmaksātās dienas) — nav uzskatāms par normu (darba devējam nav pienākuma piešķirt atvaļinājumu «dienās»). Tā ir tikai darba devēja labā griba;
• piešķirtā atvaļinājuma periodā ieskaita visas kalendāra dienas pēc kārtas (maksimāli — 28), izņemot svētku dienas (gan darba dienās, gan brīvdienās). Tādēļ atvaļinājums mēdz būt garāks.

DL 75. pantā, kas regulē ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma summas noteikšanu, vairāku gadu garumā netika veikti grozījumi. No šī panta 8. daļas nākamais secinājums:

• ar ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma vai apmaksātā papildatvaļinājuma laiku izmaksājamās samaksas summu aprēķina, dienas vai stundas vidējo izpeļņu reizinot ar darba dienu vai stundu skaitu atvaļinājuma laikā;
• atvaļinājuma laikā jāapmaksā darbinieka darba dienas.

Tomēr, ņemot vērā citus DL pantus, kā arī citus likumus un tiesu praksi, arī 2025. gadā sastopamas situācijas, kas prasa papildu skaidrojumus.

Vai atvaļinājumā vienmēr apmaksā 20 darba dienas?

n Ja darba nedēļā ir 5, 6 vai mazāk darba dienu

Tātad atvaļinājuma apmaksai vispirms jānosaka dienas vai stundas vidējā izpeļņa. Vienkāršā gadījumā, kad darbinieks vienmēr strādā vienas un tās pašas darba dienas nedēļas ietvarā, vidējo lielumu aprēķināšanu nosaka DL 75. panta 4. daļas 1. teikums un 5. daļa:

• dienas vidējo izpeļņu aprēķina, pēdējo sešu kalendāra mēnešu darba samaksas kopsummu dalot ar šajā periodā nostrādāto dienu skaitu;
• stundas vidējo izpeļņu aprēķina, pēdējo sešu kalendāra mēnešu darba samaksas kopsummu dalot ar šajā periodā nostrādāto stundu skaitu.

Kad ir noteikta vidējā izpeļņa dienai vai stundai, to jāreizina ar dienu vai stundu skaitu atvaļinājuma periodā. Šāds algoritms noder jebkuram regulāram darba noslogojuma režīmam.

Vispirms apskatīsim gadījumus, kad atvaļinājuma periodā nav svētku dienu.

Ja darbiniekam bija noteikta piecu (vai sešu) dienu darba nedēļa, tad četrās atvaļinājuma nedēļās tik tiešām būtu jāapmaksā 20 darba dienas (vai 24 darba dienas).

Analoģiski, ja darba dienu katrā nedēļā regulāri bija tikai trīs, četru nedēļu atvaļinājumā būtu jāapmaksā 12 darba dienas: (3 d. d. x 4 ned.), jo vidējā izpeļņa ir aprēķināta tieši šādai darba dienai. Atvaļinājuma garumu tas neiespaido!

Ja būtu noteikta stundas vidējā izpeļņa, lai tiktu pie apmaksājamo stundu skaita, acīmredzot, to būtu vispirms jāreizina ar nostrādāto stundu skaitu katrā no trim darba dienām, piemēram, astoņas stundas dienā. Šādā gadījumā stundas vidējo izpeļņu būtu jāpiemēro 96 stundām: (3 d. d. x 8 st. x 4 ned.).

n Ja darbiniekam noteikts summētais darba laiks

Ņemot vērā faktiskos (reālus) apstākļus, tādiem gadījumiem, kad darba laiks nav no pirmdienas līdz piektdienai (vai sestdienai), DL 75. panta 4. daļas otrajā teikumā ir paredzēts mazliet savādāks algoritms. Runa ir par tā saucamo summētā darba laika režīmu, kad darbinieki dienā nodarbināti ilgāk par astoņām darba stundām, kas periodiski atkārtojas, kā arī stundu skaits darba dienās ir atšķirīgs. Turklāt starp normālas nedēļas darba laiku un summētu darba laiku pastāv būtiska atšķirība virsstundu uzskaitē. Ofisa darbiniekam virsstundas rodas, pārsniedzot 40 stundas nedēļā. Nav virsstundu tikai tad, ja vienā dienā +1 stunda, bet citā tās pašas nedēļas dienā — –1 stunda). Savukārt «summētam» darbiniekam virsstundas tiks konstatētas, mēnesim beidzoties, bet drīkst tos noteikt arī par diviem vai trijiem — vienā mēnesī vairāk, bet citā mazāk par normu.

Tāpēc atvaļinājuma apmaksai DL nosaka mākslīgu dienas vidējo izpeļņu (it kā visās dienās būtu vienāds darba stundu skaits).

Analoģiski visiem pārējiem nodarbinātības veidiem, no darba samaksas pēdējos sešos kalendāra mēnešos tiek noteikta stundas vidējā izpeļņa.

Pēcāk jāaprēķina vidējo nostrādāto stundu skaitu kalendāra darba dienā iepriekš minētajā periodā, dalot nostrādātās sešos mēnešos stundas (no darba devēja ziņojumiem) ar kalendāra darba dienām (ik nedēļā no pirmdienas līdz piektdienai). No šā perioda jāizslēdz slimošanas un citu atvaļinājumu dienas, kā arī attaisnotās prombūtnes gadījumi (DL 74. panta 1. un 6. daļa).

Reizinot stundas vidējo izpeļņu ar vidēji darba dienā nostrādāto stundu skaitu, iegūstam mākslīgo (tomēr precīzo) dienas vidējo.

Kāpēc šāda dienas vidējā izpeļņa ir mākslīga?

Pirmkārt, tāpēc, ka «summētam» darbiniekam visas darba dienas ir atšķirīgas, viņam nav rēķināta darba samaksa par kalendāra dienām, bet kopā par mēnesī nostrādātām stundām.

Otrkārt, tas nav īsti labs «tonis» — rēķināt vidējo izpeļņu no kāda cita vidējā rādītāja (šeit — no vidējā nostrādātā stundu skaita). Bet tad jau uzreiz būtu jāatbild uz jautājumu, kāpēc DL piedāvā šādu algoritmu un ar ko tas ir labāks?

Atbilde ir šāda.

Būtiska summētā darba laika pazīme: šad tad darba dienā jāstrādā ilgāk par astoņām stundām, kuras netiek uzskatītas par virsstundām (tās tiks noteiktas par veselu mēnesi vai par mēnešiem). Ja darbiniekam ar summētā darba laika uzskaiti noteikts summētā darba laika grafiks, tas var būt ar dažādu slodzi. Vienam būs noteikts darba laiks, kas nepārsniedz mēneša normālo darba laika stundu skaitu, otram būs jāstrādā ar virsstundām, bet trešajam — nepilnu* darba laiku. Šie darbinieki saņems atšķirīgu darba samaksu, bet tas neizslēdz situāciju, ka viņiem varētu būt vienāda stundas vidējā izpeļņa. Savukārt, nosakot atvaļinājuma naudas summu, likumā jābūt tādam algoritmam, kas spēj nodrošināt taisnīgu aprēķinu, t.i., tam, kas strādā intensīvāk, jāsaņem lielāku atvaļinājuma naudu, un tam, kas strādā ar mazāku slodzi, — mazāku. Šādu algoritmu nodrošina DL 75. panta 4. daļas otrais teikums, kas koriģē aprēķinu, izmantojot vidējo darbinieka noslogojumu pēdējos sešos mēnešos — diemžēl tikai kopš 2015. gada.

Kā rodas «liekas» apmaksājamās dienas?

Dažreiz grāmatvedim ar mazāku pieredzi rodas grūtības ar atvaļinājumiem, kuru sastāvā ir svētku dienas (valsts svētki sastopami pusē no gada mēnešiem).

Jāsaka, ka svētku dienas nemaina atvaļinājuma aprēķina algoritmu, tomēr pastāv dažas īpatnības.

Apskatīsim piešķirto uz četrām kalendāra nedēļām atvaļinājumu no 2025. gada 2. jūnija. Šajā piemērā sastopamas trīs svētku dienas (Vasarsvētki, Līgo diena un Jāņa diena) (sk. 2. tabulu).

2. tabula

Jāņem vērā, ka atvaļinājumu var piešķirt uz kalendāra nedēļām, bet var vienoties ar vadību, ka tas būs no datuma līdz citam datumam. Pirmajā gadījumā atvaļinājuma dienas tiek skaitītas secīgi, ieskaitot sestdienas un svētdienas, no 1. līdz 7., no 1. līdz 14., no 1. līdz 21. utt., ja starpā nebija svētku dienu. Savukārt apmaksājamo dienu skaits būs 5, 10 vai 15 utt., bet var būt 1, 2, 3 dienas klāt, ja starpā gadījās svētku dienas. Ja atvaļinājums izmantots pa daļām, grāmatvedim jāsamazina neizmantotā atvaļinājuma atlikums par izmantotajām atvaļinājuma kalendāra dienām (piemēram, 28 – 7; 28 – 14; vai 21 – 14; 14 – 7).

Jāskaita tikai izmantotā vai neizmantotā atvaļinājuma kalendāra dienas. Neskaitiet darba dienas!!! To skaits nekur nav noteikts. Ne gada laikā, ne atvaļinājuma laikā.

Otrajā gadījumā vispirms jāsaskaita atvaļinājuma kalendāra dienas no datuma līdz datumam, izņemot tikai svētku dienas, un tikai pēc tam jāpievērš uzmanība darba dienām, kuras būtu jāapmaksā šajā periodā. Pēcāk nosakām atlikumu (28 – ?). Cik neizmantoto kalendāra dienu palika.

Atgriežoties pie piemēra, redzam, ka atvaļinājuma četrām nedēļām piebiedrojas vēl trīs dienas, kas arī bija gaidāms, jo 28. kalendāra diena ir 2. jūlijs. Darbā jāierodas 3. jūlijā; apmaksāto dienu — 21.

«Lieka» apmaksātā diena rodas tādēļ, ka viena svētku diena (8. jūnijs — Vasarsvētki) iekrīt brīvdienā, un tas neietekmē šīs nedēļas apmaksājamo dienu skaitu, bet pagarinājums, iekrītot darba dienās, saskaņā ar DL 75. panta 9. daļu ir jāapmaksā.

Savukārt pārējās svētku dienas (23., 24. jūnijs) nedēļas ietvaros nav apmaksātas, bet apmaksa notiek pagarinājuma laikā.

Analoģiska situācija būs arī 2029. gadā, kad svētki iekritīs sestdien un svētdien (sk. 3. tabulu).

3. tabula

Atvaļinājums piešķirts uz četrām kalendāra nedēļām no 28. maija. Atskaitot 28 kalendāra dienas, izņemot divas svētku dienas (23., 24. jūnijs), konstatējam, ka atvaļinājuma ilgums ir gandrīz mēnesis — līdz 26. jūnijam. Darbā jāierodas 27. jūnijā, un apmaksāto dienu skaits ir 22, jo jāapmaksā visas darba dienas četrās nedēļās un pagarinājuma laikā — vēl divas dienas. Arī šoreiz tieši tādēļ, ka svētku dienas iekrita brīvdienās, un tas neietekmē apmaksājamo dienu skaitu nedēļas «iekšienē».

Gadās, ka atvaļinājuma periodā ir trīs svētku dienas un, ja tās gadījās brīvdienās, tad apmaksājamo dienu četrās atvaļinājuma nedēļās būs 23!

Izņēmuma gadījums

Tomēr, kā jebkurai citai likumsakarībai, arī nule minētajai, ir izņēmumi.

Piemēram, darbiniekam, kam ir noteikts normālais darba laiks (8 stundas dienā, 5 darba dienas nedēļā) piešķirts atvaļinājums uz četrām kalendāra nedēļām no 2025. gada 14. aprīļa. Skaitot līdz 28. atvaļinājuma dienai (pārlecot pāri sešām svētku dienām), redzam, ka pēdējā atvaļinājuma kalendārā diena ir 17. maijs (sestdiena) (sk. 4. tabulu).

4. tabula

Konstatējam, ka atvaļinājuma periodā no sešām svētku dienām trīs ir tādas, kas sakrīt ar brīvdienām, un saskaņā ar iepriekš pausto atvaļinājumā jābūt 23 apmaksātām dienām, tomēr to ir tikai 22... Kāpēc?

Atbilde vienkārša: pagarinājums saskaņā ar DL nosacījumiem izrādījies «par garu». Pēdējā diena ir sestdiena, kura nav darba diena, un to nav jāapmaksā.

Faktiski piemērā ir divi apmaksājamo dienu skaita noteikšanas varianti. Lai izvēlēties, kuru piemērot, vadītājam vispirms jānosaka, vai uzņēmums strādās 2. vai 10. maijā, jo dienas obligātā pārcelšana uz sestdienu paredzēta tikai budžetniekiem, turklāt ne visiem. Privātajā biznesa nodarbinātajiem — brīvprātīgi.

Apmaksājamās dienas varētu būt (4 + 4 + 3 + 0 + 6 + 5) vai (4 + 4 + 3 + 1 + 5 + 5) un to ir 22 (sk. 4. tabulu).

Publicēts žurnāla “Bilance” 2025. gada jūlija (523.) numurā.

Lasiet arī:

• Atvaļinājuma, kas no decembra turpinās janvārī, apmaksa, nodokļi un pārskati
• Sociālo iemaksu likmes personām ar invaliditāti
• IIN un slimības pabalsts