Ja vēl pirms desmit gadiem viens no galvenajiem iekšzemes tematiem bija korupcija, tad patlaban par to runājam krietni mazāk. Vai Latvijā korupcija vairs nav aktuāla, vai to aizsegušas citas, vēl akūtākas problēmas? Ko liecina Transparency International publicētie „Korupcijas uztveres indekss 2023” Latvijas rezultāti? Kur mūsdienās meklējamas galvenās korupcijas izpausmes jomas un kas būtu darāms normatīvā regulējuma sakārtošanā un piemērošanā, lai korupciju būtu iespējams apkarot vēl efektīvāk? Par šiem jautājumiem sarunājamies ar Inesi Tauriņu, Sabiedrības par atklātību – Delna direktori. 

Ilgtermiņā vērtējot, redzam, ka progress ir lēns un stabils. No vienas puses, tā ir labā ziņa, ka progress vispār ir. Maz ir valstu, kurām rezultāti uzlabojas, un ir gana daudz Eiropas valstu, kurām rezultāti pēdējo desmit gadu laikā būtiski kritušies. Piemēram, Polijai punktu skaits samazinājies par septiņiem punktiem desmit gadu laikā. No otras puses, salīdzinot sevi ar kaimiņiem – lietuviešiem un igauņiem – redzam, ka iespējams sasniegt arī daudz vairāk, īpaši Igaunijas gadījumā. Igaunijas rezultāts ir par 16 punktiem augstāks nekā Latvijas, kas ir ļoti ievērojams atrāviens. Mums to pārskatāmā nākotnē nesasniegt. Ar Lietuvu mūsu rezultāts ir daudz tuvāks – atpaliekam tikai par punktu, un arī vēsturiskā dinamika ir līdzīga. Taču progress ir par lēnu kaut vai tāpēc, ka mūsu Nacionālajā attīstības plānā nospraustos mērķus nespēsim sasniegt, jo tad 2024. gada indeksā būtu jāiegūst 64 punktiem – par četriem vairāk nekā patlaban.

Jā, psiholoģiskā robeža – 60 punkti – ir sasniegta, kas ļauj justies mierīgāk. Šo atšķirību varam manīt arī praksē – Latvijā vairs nav tā situācija, kas bija pirms divdesmit gadiem, kad korupcija bija klātesoša ikdienas dzīvē. Mēs vairs nedodam „piecīšus” ceļu policistiem, nesniedzam papildu „motivāciju” ierēdņiem par ātrāku pases izgatavošanu un tamlīdzīgi. Veselības aprūpes nozarē „aploksnes” gan pilnībā vēl nav izdevies izskaust, tomēr šī tradīcija ir krietni mazinājusies, un pašas slimnīcas cenšas izglītot gan savus darbiniekus, gan pacientus, ka nekādi papildu maksājumi vai dāvanas nav pieļaujamas. 

Valsts nozagšanas līmenī korupcija Latvijā visdrīzāk vairs nepastāv. Ir daudz darīts, lai tās ietekmi mazinātu. Bieži – starptautiskā spiediena dēļ. Viena no būtiskākajām pēdējā laika rekomendācijām, kas nebija ieviesta, bet tagad palēnām tas notiek, ir lobēšanas jeb Interešu pārstāvības atklātības likums. Protams, lai gan likums ir pieņemts, vēl garš ceļš ejams, lai to iedzīvinātu. Arī šī piemēra sakarā redzams, ka oligarhu ietekme vairs nebūs iespējama tāda, kāda tā bija pirms padsmit gadiem. 

Jautājums, vai vēlamies dzīvot valstī, kas ir orientēta uz represijām un sodiem, vai tādā, kurā tiek motivēta pozitīva rīcība. Jā, likumā nav paredzēti sodi, taču tas motivē pozitīvo rīcību. Profesionālie lobētāji vēlas veikt savu darbu godprātīgi, atklāti un regulētā vidē. Likums rada iespēju viņiem identificēt sevi kā interešu pārstāvjus. Vienlaikus, sekojot likumdošanas procesam, varēsim redzēt arī, kuri ir tie, kas reģistrā neparādās – tātad, kuri varētu būt negodprātīgie lobētāji. Patiesībā Interešu pārstāvības atklātības likums mums ir viens no šāda veida labākajiem likumiem Eiropā. Citur tie ir krietni sarežģītāki, savukārt, piemēram, Lietuvā ilgu laiku lobētāju sarakstā netika iekļautas nevalstiskās organizācijas. Iedomājieties – piemēram, elektronisko cigarešu ražotāji nodibina asociāciju...

Korupcija ir sev uzticētās varas izmantošana personīga labuma gūšanai. Vai tajā vienmēr iesaistīts kāds motivējošs maksājums no malas, vai tā ir bezdarbība – var būt dažādi. Taču publiskie iepirkumi - te patiešām varētu slēpties būtisks korupcijas perēklis, jo tur ir nauda, un kur ir nauda, tur – korupcija. Īpaši izteikts šis risks varētu būt pašvaldību līmenī, kur ir vājāka kontrole, un par to liecina arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja pagājušā gada biežās vizītes pašvaldībās. Skaidrs, ka ir vairāki uzņēmēji, kuriem patīk organizēt savu biznesu negodprātīgā veidā, sarunājot vai kā citādi ietekmējot lēmumu pieņemšanu iepirkumos. Vienlaikus ir daudz godprātīgu uzņēmēju, kuri ir teikuši, ka nemaz nemēģina piedalīties publiskajos iepirkumos, jo zina, ka tāpat konkursā uzvarēs kāds sarunātais pretendents, iesniedzot nepamatoti zemu cenu, kuru pēc tam likumā atļautajās robežās strauji palielinās. Pašvaldību līmenī redzam šādus piemērus. Nesen kādā pašvaldībā tika noslēgts līgums par būvniecības darbiem apmēram 400 000 eiro vērtībā, bet jau pēc dažām nedēļām tika būtiski mainīts pasūtījuma apjoms, kas ļāva palielināt summu par 49%. Rodas jautājums, cik godīgs bijis šis iepirkums no pašvaldības puses, ja tiek veiktas šādas izmaiņas nebūt ne sarežģītā būvobjektā. 

Lūk, pieļauj! 

Šādos gadījumos mēdz atrast dažādas atrunas un „skaidrojumus” – sākot darbus, nevarēja paredzēt, ka atklāsies tādas problēmas... Pasūtītājs, ņemot vērā radušos apstākļus, var mainīt nosacījumus un tā tālāk. 

Diemžēl vērojams ne tikai politiskās, bet arī administratīvās gribas trūkums šādus gadījumus pētīt, pārbaudīt, kontrolēt – gan vadītāju, gan vidējā līmeņa izpildītāju vidū. 

Viņiem acīmredzot šķiet, ka jau dara visu nepieciešamo. Skaidrs, ka pārbaudīt katru atsevišķo gadījumu ir laikietilpīgi. Būtu jāiemācās efektīvi izmantot iestāžu rīcībā esošos datus dažādu risku identificēšanai. 

Protams, šādas iespējas paredzēšana likumā tiešām varētu radīt problēmas plānoto darbu izpildē, jo varētu sarasties arī negodprātīgi sūdzību iesniedzēji. Tāpēc mūsu priekšlikums ir radīt sistēmu, kurā Iepirkumu uzraudzības birojs var saņemt trešo pušu informāciju un tad veikt tās pārbaudi, kas neuzliek pienākumu iepirkumu uzreiz apturēt vai anulēt tā rezultātus. To var darīt tad, ja informācija izrādās pamatota. Otra lieta, kuru cenšamies attīstīt sadarbībā ar pašvaldībām – pilsoniskās uzraudzības ieviešana publisko iepirkumu procesā. Iespējams modelis, kad kāda trešā puse, piemēram, biedrība, sadarbojas ar pašvaldību iepirkumu uzraudzībā. Patlaban sarunas veicam ar Liepājas valsts­pilsētas un Ķekavas novadu pašvaldībām par šāda integritātes pakta slēgšanu, lai uzraudzītu konkrētu iepirkumu, pārbaudītu tā godprātīgu norisi un atbilstību sabiedrības interesēm. Skaidrs, ka šādu uzraudzību iespējams veikt tikai par atsevišķiem, lielākajiem konkursiem, taču tas ir vēl viens instruments, kā veidot izpratni par to, kā jāfunkcionē publiskajiem iepirkumiem. Reizēm saskaramies ar pašvaldību bažām par šādu kontroli un neizpratni par tās sniegtajām potenciālajām iespējām ietaupīt finanšu līdzekļus. Piemēram, Ogres pašvaldība to neizprot, kamēr Ķekavas – izprot. Sadarboties šādā uzraudzībā vai nē, protams, ir pašvaldības brīva izvēle.

KNAB nosaukumā pirmais vārds ir „novēršana”. Mūsdienās šo novēršanu jeb prevenciju iespējams pamanīt tad, ja iestāde aktīvi stāsta sabiedrībai, ko tā dara un darīs. KNAB neizmantotā iespēja ir tieši vadītāja neparādīšanās medijos, neatsaucība žurnālistiem, tikai rakstisku atbilžu sniegšana. 

Tas ir saistīts ar nesodāmības sajūtu. Vai mēs publiski gana plaši un skaļi runājam, ka par korupciju sodīsim?

Tā ir otra KNAB funkciju daļa – korupcijas apkarošana. Taču pirmajā etapā ir svarīgi arī tas, lai cilvēkiem, kuri zina par korupcijas noziegumiem, būtu drosme ziņot par korupciju savā darbavietā. Tam ļoti svarīgs ir KNAB publiskais tēls, uzticamība. Jā, KNAB ir nodrošinājis iespēju iesniegt anonīmus ziņojumus, tomēr, vai kopējais iestādes tēls sabiedrībā ir „spēcīga tiesībaizsardzības iestāde, kurai var uzticēties”? Pašu KNAB pirms pāris nedēļām publicētie socioloģiskie dati rāda, ka šis tēls varētu būt krietni labāks. 

Viens no iemesliem noteikti ir pierādījumu trūkums, bet iegūt vairāk pierādījumu KNAB varētu palīdzēt tas, ko minēju iepriekš – lielāka sabiedrības uzticība, aktīvāka trauksmes cēlēju darbība. No malas uzzināt par korupciju ir ļoti grūti. Nevaru nepiekrist – lietas un notiesājoši spriedumi, protams, ir par maz. Turklāt ir zināms, ka vairākas no lietām, saistībā ar kurām KNAB veica kratīšanas pašvaldībās, ir iniciējis nevis pats KNAB, bet Eiropas Prokuratūra. Par kādu no šīm lietām KNAB rīcībā jau bija informācija, taču acīmredzot viņi vēl nebija paspējuši neko pasākt... Turklāt KNAB kapacitāte pirms vairākiem gadiem tika būtiski stiprināta – gan atalgojums, gan personāls, gan materiāltehniskie līdzekļi, datu bāzes, kā arī analītikas daļa. Taču rezultāts izpaliek. Jautājums – kāpēc? Protams, lietu izmeklēšana ir ilgs process, taču – cik ilgs? Desmit gadi?

Iespējams, taču precīzi pateikt, tieši kuru lietu dēļ šis rādītājs ir uzlabojies, nevaram, jo mums nav pieejas šiem datiem. Lai redzētu pētnieku analīzi par Latviju, uz ko balstīts šis vērtējums, būtu nepieciešama pētījuma pilnā versija, kas vai nu nav pieejama vai maksā ļoti dārgi. 

Kā kurā gadījumā. Ir avoti, kur zināms, ka sadaļu autori ir mūsu pašu vietējie vai vismaz mūsu reģiona pētnieki. Protams, avotu kvalitāte atšķiras, bet Korupcijas uztveres indeksu Latvijā veido 8–9 avoti, līdz ar to vidējais aritmētiskais iznāk ticams. 

Skaidrs, ka pēdējie gadi ar Covid–19 pandēmiju un karu Ukrainā aktualizēja citus jautājumus. Tomēr tagad varētu sākt atcerēties arī par svarīgiem iekšējiem jautājumiem demokrātijas un tiesiskuma nodrošināšanā, tai skaitā cīņai ar korupciju. Tam varētu palīdzēt ēnu ekonomikas apkarošanas aktualitāte, jo ēnu ekonomika ar korupciju ir cieši saistīta. Cīņu ar ēnu ekonomiku redzam kā daļu no cīņas ar korupciju. 

Priekšlikums bija par piecu gadu termiņu amatpersonu deklarāciju publiskai pieejamībai, bet mēs tam iebilstam, jo, ja amatpersona ir amatā divdesmit gadus, tad piecu gadu termiņš neļauj izsekot visai vēsturiskajai informācijai. Mēs redzam, ka jāiet tieši pretējā virzienā. Līdzīgi kā ar iepirkumiem, mūsdienu iespējas datu automātiskajā analīzē ir tik lielas, ka būtu nepieciešama valsts amatpersonu deklarāciju datu bāzes publicēšana arī mašīnlasāmā formātā, jo piekļūšana datiem atsevišķi pa vienam katrai amatpersonai ir ļoti neefektīvs un laikietilpīgs datu analīzes formāts. Nerodas iespaids, ka arī paši VID un KNAB šos datus analizē pietiekamā apjomā un ka abas iestādes savstarpēji sadarbojas deklarāciju izvērtēšanā. Tāpēc publiska piekļuve datu masīviem ļautu gan mums, gan citām nevalstiskajām organizācijām, gan pētnieciskajiem žurnālistiem un citiem datu entuziastiem palīdzēt valstij šajā darbā. Latvijā būtu nepieciešama atvērto pretkorupcijas datu stratēģija.

Jā, kārtējo reizi tiek piesauktas ES direktīvas, kas ko tādu uzliekot par pienākumu. 

Pirms valsts finansējuma ieviešanas analizējām datus par partiju saņemtajiem ziedojumiem. Pārbaudījām hipotēzi, vai 20% ziedotāju partijām saziedo 80% finansējuma, un tas pamatā apstiprinās. Bija partijas, kurās 80% ziedojumu ienāca no apmēram 26% ziedotāju, un bija arī tādas, kur 80% ziedojumu nodrošināja vien 13% ziedotāju. Tas ļauj pieņemt, ka teorētiski šim šaurajam ziedotāju lokam varēja būt daudz lielāka ietekme uz partijas iekšējiem procesiem. Patlaban problēma ir nepietiekami dati par partiju saņemtā valsts finansējuma izlietojumu, īpaši sadaļā „Dažādi”, kur diezgan lielas summas netiek atšifrētas. Esam runājuši ar KNAB par detalizētākas partiju finansējuma izlietojuma atskaites nepieciešamību. 

Šī sistēma mums ir ļoti sarežģīta, tā veidojusies, lipinot kopā daudz un dažādus „puzles gabaliņus”. Taču KNAB ir vienojušies ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizāciju (OECD) un strādā pie šīs sistēmas uzlabošanas. Process gan būs garš un ilgs, tas prasīs vairākus gadus, bet šis jautājums tiek risināts. Vēl cita aktualitāte, ko pēdējos gados uzsveram, ir privātā sektora iesaiste un aktīvākas lomas uzņemšanās cīņā ar korupciju. Korupcijas uztveres indeksa rezultāti parāda, ka godprātība privātajā sektorā ir būtisks jautājums. Uzņēmumiem nebūtu pasīvi jāsēž un jāgaida, ka valsts un lēmumu pieņēmēji cīnīsies ar korupciju, bet arī pašiem jābūt gataviem iesaistīties.

Pirmkārt, veidot savu uzņēmumu uz godprātības principiem. Ieviest uzņēmumā labās prakses – atklātības, caurskatāmības, ziņošanas, trauksmes celšanas mehānismus. Esam izveidojuši iniciatīvu „Nulles tolerance pret korupciju”, kurā pievienojušies vairāk nekā desmit uzņēmumi, kuri vēlas būt pirmie karognesēji privātajā sektorā pret korupciju un par labu pārvaldību.

Ar Inesi Tauriņu sarunājās Ikars Kubliņš

Par Korupcijas uztveres indeksu

Korupcijas uztveres indeksu ik gadu publicē starptautiskā pretkorupcijas organizācija Transparency International, kuras Latvijas nodaļu pārstāv Delna. Tas ir pasaulē visplašāk lietotais publiskā sektora korupcijas līmeņa rādītājs. Korupcijas uztveres indekss analizē privātā sektora uztveri par korupciju publiskajā sektorā 180 valstīs un teritorijās, izmantojot 13 dažādus, tostarp ar demokrātiju un valsts pārvaldi saistītus, analīzes avotus, kas veidoti, veicot uzņēmēju aptaujas un ekspertu novērtējumus. 

Korupcijas uztveres indekss izmanto skalu no 0 līdz 100, kur 0 norāda, ka valstī ir augsts korupcijas līmenis, bet 100 – ka valstī nav korupcijas. Rādītājs zem 50 norāda, ka valsts sektorā pastāv nopietnas korupcijas problēmas.

Latvijas rezultāti 2023. gadā ir uzlabojušies par vienu punktu, salīdzinot ar 2021. un 2022. gadu, pirmoreiz sasniedzot 60 punktu atzīmi. Nacionālajā attīstības plānā 2021.–2027. gadam bija noteikts mērķis šogad sasniegt 64 punktus, bet 2027. gadā – 67 punktus. Taču līdz šim, lai sasniegtu 4 punktu rezultāta pieaugumu, Latvijai ir bijuši nepieciešami gandrīz 10 gadi.

2023. gada indeksā ES valstu vidējais rādītājs ir 64 punkti, bet OECD valstu vidējais rādītājs ir 66 punkti. Starp ES 27 valstīm Latvijai izdevies pakāpties uz 14. vietu, to dalot ar Spāniju, bet visu pētījumā aptverto valstu un teritoriju vidū Latvija ieņem 36. vietu. 

Visaugstāko rezultātu sasniegusi Dānija (90 punkti), kam seko Somija (87) Jaunzēlande (85), Norvēģija (84), Singapūra (85), Zviedrija (82), Šveice (82), Nīderlande (79), Vācija (78) un Luksemburga (78). Tikai par pāris punktiem no pirmā valstu desmitnieka atpaliek mūsu kaimiņvalsts Igaunija (76).

Ar vismazāko punktu skaitu sarakstu noslēdz Somālija (11), Venecuēla (13) un Sīrija (13).

Korupcijas uztveres indeksa izmaiņas Latvijā (2012.–2023.)

Lasīt vairāk

Lasīt mazāk

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2024. gada marta (129.) numurā.

BJP NUMURU E-ARHĪVS