Lai uzņēmums varētu sekmīgi darboties, tam saimnieciskās darbības rezultātā ir jāgūst peļņa, citiem vārdiem, uzņēmuma ienākumiem ir jābūt lielākiem par izdevumiem. Peļņas rādītāju uzlabošanai uzņēmumu vadītāji mēģina palielināt ieņēmumus un samazināt izdevumus. Ņemot vērā sīvo konkurenci un nelielo Latvijas tirgus pārdošanas apjomu, ne visi uzņēmēji izšķiras papildus algot finanšu analītiķi vai ekonomistu, tāpēc mazo un vidējo uzņēmumu grāmatveži var kļūt par nenovērtējamiem padomdevējiem saviem bosiem, ja izprot un māk izskaidrot uzņēmuma izmaksu sadalījumu un šo izmaksu vietu piedāvāto preču un pakalpojumu (turpmāk - produktu) cenās.

Šajā rakstā aplūkots vienkāršākais variants – ja produkta cena tiek veidota, balstoties uz uzņēmuma izmaksām. Šo variantu var izmantot:

• uzņēmumi, kas jau pietiekami ilgi pārdod savus produktus (jauniem uzņēmumiem un jauniem produktiem šī metode nederēs);
• uzņēmums darbojas samērā neelastīgā tirgū (pietiekami augsta pircēju lojalitāte, ilgtermiņa attiecības, ierobežota konkurence, utt.);
• pakalpojuma cena nerada būtisku ietekmi pircēja maksājumam (piemēram, ja dzīvojamās mājas apsaimniekotājs remontdarbus veic no mājas uzkrājuma, nepalielinot ikmēneša apsaimniekošanas maksājumus, dzīvokļu īpašnieki neveltīs tik lielu uzmanību remontdarbu izmaksu tāmei kā gadījumā, ja par remontu būtu jāpiemaksā papildus).

Lai gan uzņēmējiem pie šiem nosacījumiem var rasties kārdinājums audzēt netiešās izmaksas, der atcerēties, ka Latvijas apstākļos tirgus ir neelastīgs tikai īstermiņā. Brīdī, kad klientu pacietības mērs būs pilns un tie aizies pie konkurentiem, atgūt viņus varēs tikai tad, kad jaunais piegādātājs būs tos pamatīgi nokaitinājis.

Produkta cenu veido uzņēmuma izmaksas un peļņas daļa:

Cena = Tiešās izmaksas + Netiešās izmaksas + Peļņa

Tiešās izmaksas ir grāmatoti izdevumi, kas no grāmatvedības reģistriem ir tieši attiecināmi uz produkta izveidošanu, piemēram, konkrētam remontdarbam iepirktie un norakstītie materiāli, samaksa ārpakalpojuma sniedzējam, gabaldarba alga, mazvērtīgais inventārs.

Netiešās izmaksas no grāmatvedības reģistriem nevar tieši attiecināt uz produktu, taču ir nepieciešamas:

1. tieši produkta radīšanai, piemēram, transportlīdzekļu uzturēšana ražošanas un pārdošanas vajadzībām, instrumentu un darbarīku iegāde, ražošanas telpu izmaksas;
2. uzņēmuma darbībai un eksistencei: administrācijas izmaksas, biroja uzturēšana, reklāma, pārdošanas veicināšana.

Visvienkāršākajā variantā, ja uzņēmums piedāvā tikai vienu produktu, visas uzņēmuma izmaksas tiek sadalītas uz produktu vienību skaitu.

Parādītajā piemērā uzņēmums gadā saražo 10 000 viena produkta vienību,  un uzņēmuma izmaksas ir šādas:

Līdz brīdim, kamēr produkta pārdošanas cena stabili turas virs 41,81 EUR, izmaksu grupēšana nav obligāti nepieciešama. Taču tā ir lietderīga situācijās, kad tirgus produkta cenu nospiež tuvu aprēķinātajai pašizmaksai vai arī uzņēmuma izmaksas pieaug. Tādā gadījumā redzams, kuras izmaksas (tiešās) ir faktiski neiespējams samazināt, pieskaitāmo izmaksu samazināšana ir jāizvērtē, savukārt netiešās izmaksas ir viselastīgākās. Tas automātiski nenozīmē, ka administratīvās izmaksas būtu jāgriež. Iespējams, ar pašreizējiem administratīvajiem resursiem tirgū var piedāvāt plašāku produktu klāstu.

Svarīgi! Par produkta vienību, kurai tiek rēķināta pašizmaksa, lietderīgi ir pieņemt minimālo pārdošanas apjomu, nevis gabalu. Ja uzņēmums pārdod, piemēram, skrūves, kur minimālajā iepakojumā ir 10 000 gab., tad pašizmaksu rēķina šim iepakojumam, nevis vienai skrūvei.

Ja ražošanas iekārta tiek izmantota divu dažādu produktu ražošanai, ir jāizvēlas metodikas pieskaitāmo un netiešo izmaksu grupu sadalījumam. Nākamajā piemērā ir zināms, ka iekārta stundā spēj saražot 5 A produktus vai 2 B produktus. Citas tiešās izmaksas katram produktam ir savas. Reklāmas kampaņa katram produktam ir atsevišķa, tāpat transporta izmaksas pārdošanai ir nodalītas. Netiešās izmaksas konkrētajā gadījumā ir sadalītas proporcionāli tiešajām izmaksām.

Kopā ražošanas iekārta ir strādājusi 2010 stundu, no kurām 1260 stundu ir ražots produkts A, bet 750 stundu – produkts B. Grāmatvedībā uzskaitītās ražošanas telpu uzturēšanas, iekārtas līzinga, iekārtas apkopes, ražošanas transporta izmaksas un fiksētais atalgojums (piemēros atalgojuma izmaksās visur ietverts darba devēja sociālais nodoklis 23,59%) sadalītas proporcijā atbilstoši iekārtas izmantošanas stundām: produktam A proporcija 1260/2010, bet produktam B – 750/2010.

Piemērā reklāmas kampaņas ir veiktas katram produktam atsevišķi, arī transporta izmaksas pārdošanai ir grāmatvediski nodalītas.

Netiešo izmaksu sadalījumam tiek izmantotas vairākas proporcionālās metodes. Katrā gadījumā grāmatvedim vai finanšu analītiķim būtu jāvērtē, kura labāk ataino šo izmaksu ieguldījumu katrā produktā. Šajā piemērā netiešās izmaksas sadalītas proporcionāli tiešajām izmaksām:

Produktam A: 180 670 x 68 670/99 345;

attiecīgi produktam B 180 670 x 30 675/99 345

Ja uzņēmums ne tikai ražo produktus, bet arī pārdod citu ražotu produkciju, šīs produkcijas pašizmaksā ražošanas izmaksas neiekļauj. Turpmākajā  piemērā uzņēmums pārdod 9000 C produktu, iegādes vērtība 136 800 EUR, reklāmas kampaņu izmaksas šim produktam 2000 EUR, papildus personāla un transporta izmaksas 6000 un 3600 EUR.

Svarīgi! Fiksētās izmaksas nav lietderīgi attiecināt uz produktu neregulāru pārdošanu, kas nav uzņēmuma pamatdarbība. Ja uzņēmums pelna ar programmu uzturēšanu, bet klients lūdz piegādāt datoru, uzņēmums iegādājas šo preci no datoru tirgotāja, iegādes cenai uzrēķina uzcenojumu un pārdod. Darījuma izmaksās iekļauj tikai tiešās izmaksas, bet fiksētās izmaksas nerēķina, jo regulāri šādi darījumi uzņēmuma budžetā netiek plānoti.

Ja ražotne tiek izmantota vairāku veidu produktu ražošanai, ražošanas pieskaitāmo izmaksu dalīšana uz produktu veidiem kļūst sarežģīta. Tāpēc lietderīgi ir aprēķināt ražošanas vienas vienības (piemēram, stundas) izmaksas. Ja iekārta netiek nodarbināta bez pārtraukuma pilnu darba dienu, sadalot izmaksas uz stundām, jāierēķina iekārtas noslogojuma koeficients.

Piemēram, iekārtas tiešās izmaksas ir 4 EUR stundā (elektroenerģija). Gada izmaksas veido ražošanas telpu uzturēšana, iekārtas līzings un iekārtas apkope (apkopes gadā). Ja apkopes tiek veiktas pēc nostrādātām stundām, šo pozīciju iekļauj tiešajās izmaksās (vienas stundas cenā).

Noslodzes koeficients. Ja iekārta strādā  atsevišķiem pasūtījumiem, nevis nepārtraukti, izmaksas jāsadala uz paredzamo iekārtas izmantošanas laiku, nevis visām gada darba stundām, pretējā gadījumā veidosies dīkstāves zaudējumi. Ja atklājas, ka iekārta tiek izmantota neregulāri, bet ir stabils noieta tirgus, ir lietderīgi apsvērt iekārtas pārdošanu un ārpakalpojuma pirkšanu.

Piemērā noslodzes koeficients izvēlēts 0,7 (strādā vidēji 5,6 stundas dienā)

Mūsdienu grāmatvedības programmas dod faktiski neierobežotas iespējas rēķinu sadalīšanai pa analītiskās uzskaites kontiem vai izmaksu projektiem. Taču jāatceras, ka piegādātāju rēķini analītiskās uzskaites kontos nesadalās automātiski, tas ir fizisks cilvēku darbs. Tādēļ pašizmaksas aprēķinā ir jāapsver saprātīga izmaksu detalizācija, lai pašizmaksu būtiski nesadārdzinātu uzskaites izmaksas.