Latvijas valdības parāds ir viens no zemākajiem Eiropas Savienības, tai skaitā arī eiro zonas valstu vidū — pavasarī tas sasniedza 17,448 miljardus eiro un bija 40% no šogad prognozētā iekšzemes kopprodukta (IKP). Lai arī parāda apmērs rada iespaidu, ka Latvija varētu aizņemties vēl un beidzot atrisināt virkni problēmu, kurām naudas ļoti trūkst, gan politiķi, gan eksperti uz to raugās ļoti atturīgi. Ir pagājis laiks, kad premjers Krišjānis Kariņš, sagaidot Covid–19 pandēmijas pirmo vilni, 2019. gada rudenī optimistiski teica: «Naudas ir tik daudz, kā nekad nav bijis!» 

No vienas puses — Latvija ir to nedaudzo Eiropas valstu vidū, kuras iekļaujas tā saucamajos Māstrihtas kritērijos, kuri tai skaitā arī nosaka, ka valsts parāds nedrīkst pārsniegt 60% no valsts IKP. Turklāt pašreizējais parāda apmērs rada arī papildu drošību, ka krīzes gadījumā aizņemties mēs varētu vēl. Taču, no otras puses, eksperti brīdina, ka ar jaunu aizņemšanos vajadzētu tomēr būt ļoti uzmanīgiem, ja vien nauda nebūtu vajadzīga kādiem būtiskiem investīciju projektiem vai arī akūtas krīzes risināšanai. Turklāt jāņem vērā arī tas, ka nākošo gadu laikā finanšu tirgos Latvijai būs jāpārfinansē visai ievērojamas jau esošās saistības un naudu šiem mērķiem būs jāaizņemas jau par daudz augstākām procentu likmēm nekā līdz šim, tātad — augs arī parāda apkalpošanas izmaksas un daudzi miljoni tiks atņemti citām vajadzīgām lietām. 

Latvija — lielākā parādniece Baltijā

Salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, Latvijas parāda procentuālais apmērs pret IKP patlaban ir lielākais Baltijas valstīs. Ja pērn, pēc Eurostat datiem, Lietuvas valdības parāds bija 38,4%, un tā spējusi to būtiski samazināt pēc Covid–19 pandēmijas (2020. gadā tas bija 46,3%), tad Igaunijas situācija ir nedaudz cita. Igaunijas valdības parāds 2019. gadā bija vien 8,5%, un bieži vien Igaunija tiek minēta kā valsts, kura prot dzīvot teju vispār bez parādiem. Taču 2020. gadā parāds vairāk nekā dubultojās un sasniedza jau 18,4% no IKP. Turpmākos gadus Igaunijas parāds praktiski mīņājas uz vietas, un nekādu būtisku samazinājumu nav bijis. 

Ja palūkojamies uz statistiku, tad Latvijas valsts parāds straujāk ir audzis divos laikaposmos. Pirmā parāda palielināšana notika jau pēc 2008. gada finanšu un ekonomiskās krīzes, kas strauji samazināja Latvijas IKP, un budžeta parāda segšanai tika piesaistīta arī palīdzība no Starptautiskā valūtas fonda. Skatoties pēc Eurostat datiem, ja 2007. gadā Latvijas valdības parāds bija samazinājies jau līdz 8,4%, tad 2008. gadā tas bija — 18,5%, bet 2010. gadā sasniedza jau 47,6% no IKP. Otrs pieauguma periods ir saistīts jau ar neseno pandēmijas laiku un nebija tik straujš, proti, 2019. gadā parāds bija 36,5%, bet 2021. gadā jau 43,7% no IKP, un vēlāk tas jau nedaudz samazinājās. 

Tiesa, skatoties reālās naudas summās, parāds šo gadu laikā ir tikai audzis, jo valdība nav spējusi izveidot budžetu bez deficīta. Latvija šajā laikā parāda procentuālo attiecību pret IKP samazināja uz savas ekonomikas izaugsmes rēķina un visu laiku to pārfinansēja. Reāli nauda netika atdota. Un tā darot teju visas valstis, uzsver Mārtiņš Āboliņš, bankas Citadele ekonomists un Fiskālās disciplīnas padomes loceklis. Viņš skaidro: «Parādi tiek samazināti tikai uz ekonomikas izaugsmes rēķina, nevis fiziski naudas summa tiek atdota. Neviena valsts tā nedara jeb tas notiek ļoti reti, jo tādā gadījuma nauda būtu jāņem ārā no ekonomikas.» Proti, parādi netiek atdoti, bet gan pārfinansēti. Šāda taktika labi strādā labos laikos, kad aizdevuma procentu likmes ir zemas un ekonomika aug, bet kad ekonomikas izaugsme samazinās, bet aizdevuma likmes aug — šāda taktika var pamatīgi iegriezt.

Jābūt uzmanīgiem

Gluži kā ļoti daudzas dzīves jomas, arī valstu parādus un aizņemšanos ir ietekmējusi gan pandēmija, gan nu jau vairāk nekā gadu ilgstošais karš Ukrainā. Tāpat būtiska ietekme ir arī inflācijas straujam pieaugumam un Eiropas Centrālās bankas rīcībai, kas šo inflāciju mēģina samazināt ar tai pieejamām monetārās politikas metodēm — ceļot bāzes procentu likmes, kas jau tālāk pa ķēdīti sadārdzina gan privātpersonu un uzņēmumu, gan arī valstu aizņemšanos. 

Baiba Brusbārde, Latvijas Bankas galvenā ekonomiste, atsaucoties uz bankas veiktajiem dažādiem ekonomiskajiem aprēķiniem, norāda: «Strauji pieaugot vidējai aizņemšanās likmei, pārfinansējoties no zemām likmēm, iespējama būtiska, vairāk nekā pat dubultā, parāda apkalpošanas izmaksu sadārdzināšanās. Tas nozīmē, ka, ja negribēsim aizņemties vēl vairāk, lai atmaksātu parādu, būs jāgriež citi budžeta izdevumi vai jāpalielina nodokļu ieņēmumi.»

Turklāt viņas kolēģi arī ir modelējuši, kādi riski sagaida Latvijas finanšu situāciju brīdī, kad joprojām saglabājas budžeta deficīts (tātad, vajag aizņemties naudu tā segšanai) un vienlaikus ir arī jāpārfinansē valsts parāds jau par lielākām likmēm (jo atdot parādu nav ar ko), bet ekonomikas izaugsme nav strauja (tā nemaz tāda nevar būt pie lielām procentu likmēm, jo to uzdevums ir mazināt ekonomikas izaugsmi un cenas). Secinājums ir viens: Latvijas valsts parāds var visai nemanāmi izaugt pat līdz 70% no IKP un pārsniegt Māstrihtas kritēriju. 

Citiem vēl vairāk

Ja palūkojamies uz Eurostat datiem, tad loģiski rodas jautājums — kāpēc Latvijai būtu jāsatraucas par parāda procentuālo pieaugumu pret IKP, ja ļoti daudzas Eiropas Savienības un arī eirozonas valstis jau sen šos parāda griestus pārsniedz. Piemēram, pērn eirozonā ietilpstošo 19 valstu valdības vidējais parāda apmērs sasniedza 91,6%, no IKP, un tas ir krietni augstāks par Baltijas valstu rādītājiem. Grieķijas parāda apmērs ir 171,3%, Itālijas — 144,4%, Spānijā un Portugālē valdības parāds pārsniedz 113%, bet Francijā — 111% no IKP. Pat tāda valsts kā Vācija pērn ir pārsniegusi Māstrihtas kritēriju, un tās valdības parāds bija 66,3% no IKP. 

«To, ko var atļauties Vācija, nevar atļauties Latvija,» uzsver B. Brusbārde. Svarīgi esot saprast gan valsts un ekonomikas lielumu, gan spēju reaģēt krīzes situācijās, tāpat — kāda ir fiskālā disciplīna, valsts tēls un autoritāte. Naudas aizdevēji starptautiskajos finanšu tirgos skatās uz visu un izvērtē savus riskus, domājot, kam izdevīgāk aizdot naudu — Latvijai vai Vācijai. 

Savukārt M. Āboliņš atgādina vēl 2008. gada krīzi — Latvijas valdība nemaz nespēja aizņemties naudu starptautiskajos tirgos, kad tai pāri gāja globālā finanšu un ekonomikas krīze un strauji samazinājās IKP. Jāpiebilst, ka toreizējais Latvijas starptautiskais kredītreitings noslīdēja pat līdz tā saucamajam junk līmenim, kurš norāda, ka investori nevēlas iegādāties Latvijas valdības parādzīmes, jo netic, ka šī valsts ir spējīga izķepurosies no smagās situācijas. 

Kam tomēr var aizņemties

Taču, neskatoties uz vairākiem riskiem, kas ir palielinājušies līdz ar aizņemšanās likmju pieaugumu, ekonomisti norāda, ka Latvijai tomēr ir vēl iespēja akūtas nepieciešamības gadījumā aizņemties, jo parāda apmērs to ļauj. 

«Problēma nav aizņemšanās, tā pat var veicināt attīstību. Galvenais saprast — kur šo naudu tērēt, kādām vajadzībām. Un viens no galvenajiem uzdevumiem būtu — ja notiek aizņemšanās, ieguldīt to jaunas vērtības radīšanā, reformās, kas nepieciešamas, lai nonāktu pie šīm jaunām vērtībām, lai šī nauda neaiziet patēriņam,» uzsver Gundars Bērziņš, Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns. 

Līdzīgās domās ir arī M. Āboliņš un B. Brusbārde. «Protams, ja valsts iedzīvotājiem ir problēmas, piemēram, kā tas bija ar energocenām pagājušogad un šogad, tad valstij ir jāiet palīgā, taču — arī šim atbalstam ir jābūt daudz mērķētākam,» norāda B. Brusbārde. 

Kas notiks ar milzu parādniekiem?

Taču arī Eiropas valstīm — lielākajiem parādniekiem — būs daudz vairāk jāpiedomā par savu valdību parāda apmēra, kā to tomēr samazināt līdz saprātīgam līmenim.

Kā norāda B. Brusbārde, tieši šobrīd Eiropas Komisijā notiek sarunas par ekonomiskās un fiskālās pārvaldības noteikumu reformām, lai vairs nav tā, ka ir daļa valstu, kas noteikumus ievēro, bet ir arī daļa — kas to nekādi nedara. Līdz gada beigām jau ir jābūt skaidrībai — kādi jaunie nosacījumi valstīm varētu būt, kā un cik ilgā laikā lielākajiem parādniekiem savas saistības būs jāsamazina un kas notiks, ja valstis to termiņā neizdarīs. Patlaban gan diskusijas neejot viegli, jo tikt vaļā no parādiem nav nemaz tik vienkārši.

Projektu «Latvija Baltijas ekonomikā: kā panākt un apsteigt Lietuvu un Igauniju?» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas «Latvijas parāds nav liels, taču aizņemties patlaban nevajadzētu» saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests. #SIF_MAF2023

Publicēts žurnāla “Bilance” 2023. gada augusta (500.) numurā.