Apgrozāmā kapitāla finanšu cikls ir periods no izejvielu pirkšanas (iegādes) līdz naudas saņemšanai par pārdotajām precēm. To aprēķina kā krājumu aprites un debitoru parādu perioda summu, no kuras atskaitīts kreditoru parādu atmaksas periods:

Apgrozāmā kapitāla finanšu cikls = krājumu aprites periods + debitoru parādu atmaksas periods – kreditoru parādu atmaksas periods

Apgrozāmā kapitāla finanšu cikla komponentes aprēķina, izmantojot šādas formulas: 

1 Krājumu aprites periods (cikls) = Krājumi × dienu skaits periodā : Ražošanas izmaksas

vai

Krājumu aprites periods (cikls) = (Krājumi perioda sākumā + krājumi perioda beigās) × dienu skaits periodā : 2 × ražošanas izmaksas

Krājumu aprites periods atspoguļo laiku, kas nepieciešams, lai pārdotu (izlietotu) krājumus. Pie pārējiem vienādiem nosacījumiem uzņēmumam ir vēlams īsāks krājumu aprites periods, kaut arī šajā jautājumā daudz kas ir atkarīgs no nozares.

Ražošanas uzņēmumos krājumu aprites periods ietver trīs sastāvdaļas:

• izejvielu aprites periodu;
• nepabeigto ražojumu aprites periodu;
• gatavās produkcijas aprites periodu.

Mazumtirdzniecības uzņēmumiem nav jāanalizē atsevišķas krājumu komponentes, jo tie iepērk gatavas preces tālākai pārdošanai.

2 Debitoru parādu atmaksas periods (cikls) = Debitori × dienu skaits periodā : Neto apgrozījums

vai

Debitoru parādu atmaksas periods (cikls) = (Debitori perioda sākumā + debitori perioda beigās) × dienu skaits periodā : 2 × neto apgrozījums

Apgrozāmā kapitāla debitoru parādu atmaksas cikls ir periods no preces nosūtīšanas debitoram līdz tā samaksai, t.i., debitoru aprites periods. Debitoru parādu atmaksas periods atspoguļo, pēc cik dienām vidēji klienti apmaksā rēķinus. Pie pārējiem vienādiem nosacījumiem uzņēmumam ir vēlams pēc iespējas īsāks debitoru parādu atmaksas termiņš. Maksājumu iekasēšanas periods — cik vidēji dienu paiet no brīža, kad ir notikusi preces realizācija, līdz brīdim, kad nauda par šo realizāciju reāli nonāk uzņēmumā.

Kreditoru parādu atmaksas periods (cikls) — šis rādītājs atspoguļo vidējo dienu skaitu, kāds paiet, līdz uzņēmums samaksā par izdarītajiem iepirkumiem un pārējām uzņēmuma izmaksām. To nosaka pēc formulām:

3 Kreditoru parādu atmaksas periods (cikls) = Kreditori × dienu skaits periodā : Ražošanas izmaksas

vai

Kreditoru parādu atmaksas periods (cikls) = (Kreditori perioda sākumā + kreditori perioda beigās) × dienu skaits periodā : 2 × ražošanas izmaksas

Kreditoru parādu atmaksas periods atspoguļo laiku, kas galvenokārt nepieciešams norēķiniem ar piegādātājiem. Uzņēmumam ieteicams palielināt atmaksāšanas periodu, ja tas nerada ievērojamas izmaksas, kas saistītas ar piegādātāju piedāvāto atlaižu neizmantošanu, vai citas problēmas (piemēram, reputācijas bojājums, jo ir sagaidāms, ka sociāli atbildīgi uzņēmumi maksājumus veiks laikus).

Ja dienu skaits jebkurā apgrozāmā kapitāla ciklā ir palielinājies, ieguldījumu apjoms apgrozāmajā kapitālā arī palielināsies. Tas nozīmē, ka apgrozāmā kapitāla kontrolei ir jābūt vēl stingrākai, jo vairāk līdzekļu iesaldēti apgrozāmajos līdzekļos, un tas prasa papildu finansēšanu.

Jo ilgāks apgrozāmā kapitāla finanšu cikls, jo vairāk līdzekļu tiek ieguldīti apgrozāmajā kapitālā. Lai gan ir vēlams to samazināt līdz minimumam, dažādi ārējie faktori citreiz var tam traucēt.

Uzņēmuma darbības (nozaru īpatnības) raksturs — supermārketiem var būt īss periods krājumu apritei (īpaši ja tas attiecas uz svaigiem produktiem), īss periods debitoru parādu atmaksai (naudas saņemšana no bankām par pircēju norēķiniem ar maksājumu kartēm var ilgt tikai vienu vai divas dienas) un ilgs periods kreditoru parādu atmaksai (parādi piegādātājiem). Šajā gadījumā apgrozāmā kapitāla finanšu cikls būs negatīvs. Tas nozīmē, ka uzņēmums saņem naudas ieņēmumus no pārdošanas, pirms rodas vajadzība norēķināties ar piegādātājiem. 

Nozares prakse — ja lielākie konkurenti piedāvā pircējiem ilgtermiņa komerckredītus, var būt grūti saīsināt debitoru parādu atmaksas termiņu, nezaudējot klientus.

Piegādātāju ietekme — mēģinājums pagarināt norēķinu periodu ar piegādātājiem var novest tie tā, ka nākotnē piegādātājs pieprasīs tūlītēju samaksu pēc piegādes un rezultātā atmaksas periods ne tikai nepalielināsies, bet, gluži pretēji, tas tiks samazināts. Apgrozāmā kapitāla novērtēšanai izmanto vēl vienu noderīgu finanšu koeficientu, kas parāda apgrozāmā kapitāla izmantošanas efektivitāti kopumā:

Ieņēmumu attiecība pret apgrozāmo kapitālu = pārdošanas apjomi (neto apgrozījums) : vidējais apgrozāmā kapitāla apjoms

Uzņēmumam ir vēlama pēc iespējas lielāka šī rādītāja vērtība, jo tas parāda, cik reižu uzņēmuma ieņēmumi pārsniedz apgrozāmo kapitālu. Citiem vārdiem sakot, šis rādītājs rāda, cik naudas vienības ieņēmumu ģenerē viena apgrozāmā kapitāla naudas vienība. 

Lai novērtētu, cik uzņēmums efektīvi pārvalda apgrozāmo kapitālu:

• jānosaka tā ciklu rādītāju dinamika laikā. Ja ir zināmi uzņēmuma finanšu pārskati par diviem vai vairāk gadiem, ir jāaprēķina nepieciešamie rādītāji katram gadam un jāanalizē to dinamika;
• jāizmanto ārējie rādītāji salīdzināšanai — parasti izmanto nozares rādītāju vidējās vērtības.

Uzņēmuma problēmas, kas rodas sakarā ar garo apgrozāmā kapitāla ciklu

• Uzņēmuma vadībai ievērojams laiks jāvelta likviditātes problēmu (nomaksāt tekošos parādus, izpildīt visas saistības) risināšanai, līdz ar to vadība nevar efektīvi pievērsties citu jautājumu risināšanai, piemēram, pienācīgas likviditātes nodrošināšanai (sliktas likviditātes gadījumā naudas plūsma nav pietiekama, lai izpildītu saistības).
• Paaugstinās aizņēmuma procentu likme, jo aizdevēji ir informēti par uzņēmuma darbības riska palielināšanos. Kredītiestādes, ar kurām uzņēmums līdz šim ir sadarbojies, var samazināt finansējumu vai slēgt kredītlīnijas, līdz ar to uzņēmumam var rasties nepieciešamība meklēt jaunus kreditēšanas avotus, bet tad finansiālais risks palielinās vēl vairāk.
• Uzņēmums zaudē atlaides, kuras varētu saņemt par ātrāku rēķinu samaksu, jo uzņēmumam konkrētajos apstākļos jāizmanto visi iespējamie kredīta termiņi un nav iespējas saņemt atlaides par savlaicīgu pasūtījuma samaksu.
• Uzņēmums nevar iepirkt krājumus optimālā daudzumā, jo tam nepietiek līdzekļu, līdz ar to palielināsies vienas vienības iegādes un ražošanas izmaksas (sīkākas partijas maksās dārgāk). Ja uzņēmumam nav iespēju iepirkt pietiekamu daudzumu izejvielu, tas var novest pie ražošanas procesa pārtraukumiem vai gadījumiem, kad uzņēmums ir spiests atteikties no neparedzētiem pasūtījumiem, jo to izpildei nav nepieciešamo krājumu.
• Uzņēmums vairs nevar izvēlēties piegādātājus, kuri varētu piedāvāt izdevīgāko cenu un labāku kvalitāti, jo par galveno kritēriju piegādātāju izvēlē kļūst piedāvātā kredīta noteikumi, taču piegādātājs, kurš piedāvā visizdevīgākos kredīta noteikumus, var piedāvāt preces par visaugstāko cenu, taču to kvalitāte var būt visai zema. Šie apstākļi var negatīvi ietekmēt gan uzņēmuma peļņas rādītājus, gan arī realizācijas apjomu, sliktas kvalitātes produkcija var neatgriezeniski sabojāt uzņēmuma reputāciju.
• Likviditātes trūkums var novest pie uzņēmuma tehnoloģisko iekārtu novecošanās, jo uzņēmumam nebūs līdzekļu, lai tās savlaicīgi nomainītu. Šai problēmai ir divi aspekti:
• palielināsies ražošanas izmaksas, jo strauji paaugstināsies to iekārtu uzturēšanas un remonta izmaksas, kuru lietderīgais izmantošanas laiks ir beidzies, jārēķinās arī ar dīkstāves izmaksu pieaugumu, jo nolietotā iekārta var neparedzēti sabojāties;
• uzņēmumā ražotā produkcija var zaudēt konkurētspēju, ja uzņēmums nespēj nomainīt tehnoloģisko iekārtu, bet kuras vietā šajā rūpniecības nozarē jau tiek izmantotas modernākās iekārtas.
• Realizācija ar zaudējumiem gadījumos, kad tiek steidzami pārdota saražotā produkcija, lai iespējami ātrāk iegūtu naudas līdzekļus, neņemot vērā rentabilitāti, turklāt jāņem vērā, ka šādos realizācijas apstākļos, apejot tradicionālos realizācijas kanālus, uzņēmums riskē zaudēt jau esošo realizācijas tīklu.

Visas minētās problēmas var rasties gadījumā, ja uzņēmums darbojas, izmantojot neatbilstošu finanšu apgrozāma kapitāla ciklu.

Neatbilstošais finanšu apgrozāma kapitāla cikls mazina uzņēmuma konkurētspēju kopumā un apgrūtina sekmīgu darbību tirgū, bet šo faktoru bieži vien pienācīgi nenovērtē.

Vēl viena svarīga problēma ir pārmērīgs apgrozījums. Pārmērīgs apgrozījums ir tāds apgrozījums, pie kura, pieaugot apgrozījumam, peļņa nepieaug vai arī samazinās.

Pārmērīga apgrozījuma sekas ir līdzīgas gara apgrozāma kapitāla finanšu cikla problēmām.

Problēmu atrisināšanas pasākumi katram uzņēmumam būs individuāli, bet tie sagrupējami šādos virzienos:

• pašu kapitāla palielināšana; 
• darbības rentabilitātes paaugstināšana;
• ieguldījumu pamatlīdzekļos samazināšana uz laiku;
• kontroles par apgrozāmo kapitālu uzlabošana;
• nepieciešamos gadījumos darbības apjoma samazināšana.

Jāatzīmē, ka, ja uzņēmumā nav savu naudas līdzekļu un tas izmanto bankas overdraftu, overdrafta summa tiek pieskaitīta pie kreditoru parādiem, kas ir loģiski, jo overdrafts būtībā ir saistības pret banku.

Ieņēmumu attiecība pret apgrozāmo kapitālu = 3 600 000 : (495 000 + 306 000 – 230 000) = 6,3 reizes

Analīzes rezultāti liecina, ka uzņēmums izmanto komerckredītu no piegādātājiem 28 dienu garumā, debitoriem uzņēmums piedāvā komerckredītu 31 dienas garumā. Šie cikli ir aptuveni vienādi. Tas nozīmē, ka garš apgrozāmā kapitāla cikls ir izskaidrojams ar garo krājumu aprites periodu. Iespējams, uzņēmuma pirmā gada darbībā tas ir neizbēgami, bet turpmāk uzņēmumam būs nepieciešams ieviest efektīvo krājumu vadīšanas sistēmu. Ņemot vērā nozares krājumu aprites periodu, kas ir 53 dienas, uzņēmumam diez vai izdosies samazināt savu krājumu aprites ciklu tā, ka tas būs īsāks par nozares ciklu.

Nozarē ir pieņemts izmantot komerckredītu no piegādātājiem 47 dienu garumā, kas ir krietni garāks periods salīdzinājumā ar kredīta periodu, ko piedāvā debitoriem, — 23 dienas.

Uzņēmumā šis periods ir garāks — 31 diena. Tas ir izskaidrojams ar to, ka uzņēmums "N" ir spiests piedāvāt pircējiem izdevīgākus debitoru kreditēšanas noteikumus, lai tie labāk pirktu uzņēmuma produkciju. Tas var arī liecināt par to, ka uzņēmumā vēl nav izstrādāta debitoru parādu kontrolēšanas sistēma un debitori nemaksā laikus. 

No otras puses, uzņēmums norēķinās ar piegādātājiem krietni ātrāk, nekā tas ir pieņemts nozarē. Iespējams, tas notiek tāpēc, ka piegādātāji vēl neuzticas jaunam uzņēmumam, jo tam nav kredītvēstures. Iespējams, tas ir izdevīgi uzņēmumam, ja tas saņem atlaides no piegādātājiem par tūlītēju apmaksu. 

Uzņēmuma apgrozāmā kapitāla finanšu cikla ilgums nozīmē, ka no izejvielu pirkšanas (iegādes) līdz naudas saņemšanai par pārdotajām precēm paiet 70 dienas.

Tas jau ir garāks cikls nekā nozares vidējais, kas ir vienāds ar 29 dienām (53 + 23 – 47). Tas var novest pie likviditātes problēmām, par ko jau liecina bankas overdrafta lielums.

Uzņēmumam vajag regulāri kontrolēt bankas overdrafta lielumu, lai nepārsniegtu atļautos limitus, kā arī izstrādāt plānus par parādu refinansēšanas iespējām, kas var būt ilgtermiņa kredīts vai faktorings.

Tekošās likviditātes koeficients liecina par to, ka pārskata gadā uz katru īstermiņa saistību naudas vienību pienākas 1,10 apgrozāmo līdzekļu naudas vienību. Šis rādītājs ir zemāks nekā nozarē (1,43) un var izrādīties nepietiekami liels, ņemot vērā garo krājumu aprites periodu. 

Tāpēc liela nozīme ir starpseguma likviditātes rādītājam, kas parāda, ka uz katru īstermiņa saistību naudas vienību pienākas likvīdo aktīvu summa, kas ir tikai 0,42 naudas vienības. Tiesa, par šo rādītāju nav nozares datu — nav salīdzinājuma bāzes. 

No finanšu analīzes teorijas ir zināms, ka, ja kopējās likviditātes koeficients ir zemāks par 1, tas var norādīt uz saistību savlaicīgas izpildes problēmām. Pat ja šis koeficients pārsniedz 1, tas negarantē reālo likviditāti, it īpaši ja apgrozāmo līdzekļu sastāvā ir nelikvīdi aktīvi. No otras puses, ir jāizvairās arī no pārāk augsta apgrozāmo līdzekļu likviditātes līmeņa, jo tas var liecināt par resursu neefektīvu izmantošanu (piemēram, pārāk lielu naudas līdzekļu atlikumu). Kopējās likviditātes koeficienta lielumu lielā mērā nosaka arī uzņēmuma darbības specifika.

• Tradicionāliem ražošanas uzņēmumiem parasti ir vajadzīgi ievērojami apgrozāmie līdzekļi daudzums krājumiem (ieskaitot izejvielas, nepabeigtos ražojumus un gatavo produkciju), debitoru parādu uzturēšanai (jo pircēji labprāt izmanto uzņēmuma sniegtos komerckredītus). Tāpēc šādiem uzņēmumiem kopējās likviditātes koeficients var būt 2 vai lielāks.
• No otras puses, mūsdienu ražošanas uzņēmumi izmanto principu "tieši laikā" (just in time), lai samazinātu krājumu apjomus, un tas veicina zināmu kopējās likviditātes koeficienta samazināšanos.
• Dažās nozarēs ir pieņemami, ka kopējās likviditātes koeficients var nepārsniegt 1. Tas galvenokārt attiecas uz mazumtirdzniecību. Šādi mazumtirdzniecības uzņēmumi saņem komerckredītu no piegādātājiem, bet nesniedz kredītus pircējiem. Tā rezultātā viņu kreditoru parādi pārsniedz debitoru parādus. Turklāt šādi uzņēmumi, izmantojot efektīvu piegādes ķēdes vadīšanu, uztur minimālo krājumu līmeni.

Gadījumos, kad krājumu apjoms ir tradicionāli liels visā nozarē vai konkrētā uzņēmumā, labāk ir izmantot citu likviditātes rādītāju, lai novērtētu likviditāti — starpseguma likviditātes koeficientu, kad no apgrozāmiem līdzekļiem izslēdz krājumus.

Aplūkotais piemērs parāda, ka tiek gaidīts, ka uz katru naudas vienību, kas ir ieguldīta apgrozāmajā kapitālā, ieņēmumi būs 6,30 naudas vienību apmērā. Tāda resursu izmantošana nešķiet ļoti efektīva. Bet tas ir uzņēmuma "N" pirmais darbības gads, un šis rādītājs, protams, neatspoguļo uzņēmuma darbības ilgtermiņa efektivitāti.

Vispār uzņēmuma "N" darbības rezultātu salīdzinājumu ar nozares darbības rezultātiem vajag interpretēt piesardzīgi — iespējams, nozarē pastāv zema apgrozāmā kapitāla vadīšanas efektivitāte. Tādā gadījumā uzņēmumam "N" nevajag orientēties uz nozare rādītājiem. Ilgtermiņa perspektīvā uzņēmumam "N" labāk orientēties uz nozares līdera rādītājiem.

Piemērā tika izskatīta situācija, kad uzņēmumam nav savas naudas — tas izmanto bankas overdraftu. Naudas līdzekļu deficīta negatīvās ietekmes novēršanai var rīkoties šādi:

• Nodrošināt efektīvu debitoru parādu pārvaldi, pamatojoties uz grāmatvedības datiem. Debitoru parādu aprites un to novecošanas analīze parāda, kad uzņēmums reāli saņem naudas līdzekļu ieņēmumus no pārdošanas kredītā (tiek noteikts un novērtēts debitoru parādu cikls). Šī analīze dod priekšstatu par debitoru norēķinu ar uzņēmumu disciplīnu un ļauj konstatēt debitoru parādu daudzumu un sastāvu pēc termiņiem.
• Samazināt vai atlikt uz laiku ilgtermiņa ieguldījumus — pamatlīdzekļos, nemateriālajos un finanšu ieguldījumos.
• Aizvietot pamatlīdzekļu iegādi ar finanšu vai operatīvo līzingu.
• Aplūkot iespēju piedāvāt pircējiem atlaides precēm, kuras tiek pārdotas ar priekšapmaksu vai par kurām apmaksa tiek veikta uzreiz.
• Samazināt pārdošanu uz kredīta, kā arī noteikt uzņēmumam izdevīgus komerckredīta nosacījumus, ko piedāvāt pircējiem.
• Piedāvāt bārtera darījumus, ja nav iespējas saņemt samaksu no pircējiem naudā.
• Panākt vienošanos ar piegādātājiem par preču piegādes izdevīgākiem nosacījumiem, piemēram, maksājuma atlikšanu, vai izmantot atlaides preces cenām, kuras piedāvā preču piegādātāji.
• Izmantot finanšu dokumentos noteiktos termiņus uzņēmumam izrakstīto finanšu dokumentu apmaksai. Maksimizējot laiku starp dokumenta izrakstīšanu un tā apmaksas termiņu, uzņēmums var mākslīgi palielināt naudas līdzekļu summu bez papildu līdzekļu izmantošanas.

Izskatīta praktiskā situācija parādīja, kādus uzņēmuma darbības finanšu aspektus skar apgrozāmā kapitāla finanšu cikla interpretācija un kādus virzienus var noteikt, uzlabojot uzņēmuma darbības efektivitāti.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2021. gada jūnija (474.) numurā.