Žurnāla BILANCES JURIDISKIE PADOMI arhīva raksts

Nodrošināt, lai uzņēmuma darbība atbilstu visām normatīvo aktu prasībām, nav viegls uzdevums, it īpaši, ja uzņēmumā nav plaša profila juristu komandas. Pārliecināties, vai tiek ievērotas to likumu un noteikumu prasības, kas attiecas uz nozari, kurā uzņēmums darbojas, var palīdzēt īpašas atbilstības pārbaudes. Kā šādas pārbaudes tiek veiktas un kādas nepilnības to laikā tiek atklātas, skaidro zvērināts advokāts Jānis Lagzdiņš, zvērinātu advokātu biroja PricewaterhouseCoopers Legal vadītājs.

Ar atbilstības pārbaudi saprotam, piemēram, Valsts ieņēmumu dienesta veiktos nodokļu kontroles pasākumus. Bet kas no juristu viedokļa vēl ietilpst uzņēmuma atbilstības pārbaudes procedūrā?

Mūsu skatījumā atbilstība ir Latvijas Republikas un attiecīgi arī Eiropas Savienības normatīvo aktu, starptautiskās prakses, kā arī uzņēmuma grupas noteikto prasību ievērošana. Tātad uzņēmumam jābūt atbilstīgam gan normatīvo aktu prasībām, gan starptautiskajai labajai praksei, gan arī uzņēmumu grupas standartiem. Atbilstības pārbaudē katru uzņēmumu vērtē individuāli. Klients pats nosaka virzienu, kurā atbilstība jāpārbauda - vai tas vēlas būt atbilstīgs pilnīgi visiem iepriekš minētajiem nosacījumiem vai, piemēram, tikai normatīvajiem aktiem.

Normatīvie akti - tas būtu skaidrs. Bet kas ir "starptautiskā prakse" un "grupas standarti"?

Protams, starptautiskā prakse nekur nav konkrēti definēta un uzrakstīta, taču to veido labas korporatīvās pārvaldības un ētikas principi. Tie visi ir labās prakses paraugi jeb "džentlmeņa rokasgrāmata", kuru ievēro tie uzņēmumi, kam rūp laba reputācija. Uzņēmumu kultūras un attieksmes atšķirības var labi redzēt arī Latvijā, piemēram, kā klientus uzrunā vietējie uzņēmumi un kā - starptautisko uzņēmumu Latvijas filiāles vai meitas uzņēmumi. Likums bieži vien nosaka minimālās prasības, un tās ir jāievēro, lai nerastos nepatikšanas ar valsts iestādēm. Taču, ja vēlas būt uzticams augstākās raudzes uzņēmums gan pārvaldības kvalitātes, gan reputācijas ziņā, savā darbībā ir jāiestrādā papildu labās prakses mehānismi. Ar to sasaucas arī trešais minētais - uzņēmumu grupas standarti. Tie iet roku rokā ar starptautisko praksi. Grupas standartu ieviešana parasti notiek situācijās, kad starptautisks uzņēmums iegādājas vietējo uzņēmumu - tad atklājas, ka pastāv lielas atšķirības, kā šajos uzņēmumos tiek organizēts darbs. Starptautiskā uzņēmuma meitas uzņēmumos un filiālēs ir jāievēro vienādas procedūras, jānosaka vienādi ierobežojumi statūtos un vienotas prasības iekšējos dokumentos, instrukcijās. To atbilstības pārbaude palīdz konstatēt un salāgot.

Vai grupas standarti un starptautiskā prakse reizēm nenonāk pretrunā ar normatīvo aktu prasībām?

Mēs reizēm saskaramies ar to, ka globālu uzņēmumu grupas standarti, procedūras neatbilst vietējiem normatīvajiem aktiem, jo tas, kas noteikts, piemēram, Āfrikā un Āzijā, nav piemērojams šeit, un otrādi. Tad nākas salāgot šos grupas standartus ar vietējo likumu prasībām.

Ja runājam par atbilstības pārbaudi normatīvajam regulējumam - kuras ir kritiskākās jomas, kurās uzņēmumam būtu jāpārbauda sava atbilstība?

Mēs kā būtiskākās jomas esam identificējuši sešas. Viens no aktuālākajiem virzieniem ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā kopumā ir personas datu aizsardzība, jo uzņēmumiem ir jākļūst atbilstīgiem Vispārējās datu aizsardzības regulas prasībām, pretējā gadījumā draud liels sods.

Otrkārt, svarīga ir atbilstība konkurences tiesību prasībām, jo arī par šiem pārkāpumiem draud lielas soda naudas. Konkurences padomei ir tiesības uzlikt sodu līdz pat desmit procentiem no gada apgrozījuma.

Tāpat pie būtiskākajām jomām pieder noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršana, korupcijas un interešu konfliktu novēršana, darba tiesību ievērošana, kā arī komercnoslēpuma un intelektuālā īpašuma aizsardzība.

Šīs jomas esam definējuši kā prioritāras, un tām pievēršam pastiprinātu uzmanību.

Ko atbilstības pārbaudes iznākumā iegūst uzņēmējs - pilnu pārskatu par savas uzņēmējdarbības trūkumiem, jebkurām iespējamām neatbilstībām likumu prasībām? Cik plašs ir šis lauks - vai tiek pārbaudīts viss iespējamais, sākot ar Eiropas Savienības direktīvām un Latvijas likumiem līdz Ministru kabineta noteikumiem un pašvaldību saistošajiem noteikumiem?

Nē, tik plašu un detalizētu pārskatu uzņēmējs neiegūst, taču, ja ir interese un vajadzība, to var veikt padziļinātajā izpētē (due diligence), taču tad ir jāizskata katrs darījums, un tas jau ir milzīgs darba apjoms. Kā jau iepriekš minēju, atbilstības nodrošināšanā esam definējuši sešas svarīgākās jomas.

Kā un cik ilgi norit pats atbilstības pārbaudes process, ar ko jārēķinās uzņēmumam? Vai atbilstības pārbaudes speciālisti dodas uz uzņēmumu, pārbauda dokumentāciju, runā ar darbiniekiem?

Pārbaudes ir dažādas, bet parasti sākumā veicam sarunas ar uzņēmuma vadību, kā arī otrā un trešā līmeņa darbiniekiem - nodaļu vadītājiem, direktoriem. Mums ir jāsaprot, kā uzņēmuma vadība un vadošie darbinieki redz procesus uzņēmumā, kā uzņēmums strādā ikdienā. Uzņēmumi atšķiras, piemēram, kaut vai pēc tā, cik elektronizēti ir visi tā iekšējie procesi. Ir uzņēmumi, kuros viss notiek elektroniski, kur uz galda nav gandrīz nevienas papīra lapas. Taču ir uzņēmumi, kur dominē uzskaites procesi papīru variantā. Pirmajā etapā mēs meklējam nepilnības uzņēmuma iekšējās procedūrās. Ja esam konstatējuši nepieciešamību pēc uzlabojumiem, tad otrs solis - sniedzam rekomendācijas, kā tos veikt, izstrādājam uzņēmumam iekšējās vadlīnijas. Trešais solis ir uzraudzība, kas ir ne mazāk svarīgi. Bieži vien praksē rekomendācijas nemaz netiek ieviestas. Ja uzņēmumā nav atsevišķa atbilstības speciālista, ir grūti izsekot visiem tiesību normu jauninājumiem konkrētajā jomā.

Iepriekš vienojoties ar uzņēmuma augstāko vadību, mēdzam veikt arī negaidītas pārbaudes, lai testētu darbinieku reakciju. Ierodamies uzņēmumā, imitējot valsts iestāžu, piemēram, Konkurences padomes, pārbaudi. Tad atklājas reālā prakse - kurš darbinieks seko, kurš neseko iepriekš izstrādātajām procedūrām, kurš bēg ārā pa durvīm... Šī pakalpojuma mērķis nav ķert "sliktos" darbiniekus, bet gan novērtēt darbinieku gatavības pakāpi, uzņēmumam nonākot neierastā situācijā, kā arī konstatēt kļūmes un kopīgi saprast, kāpēc reakcija bijusi neatbilstoša, kā to mainīt.

Iziesim cauri jūsu nosauktajām sešām prioritārajām atbilstības pārbaužu jomām! Kas tik sarežģīts uzņēmumam būtu jāievēro konkurences tiesībās? Te jau viss šķiet skaidrs - nevajag mēģināt vienoties ar konkurentiem par cenām, un miers! Vai tomēr nav tik vienkārši?

Tur jau tā lieta - šādi domā ļoti daudzi uzņēmēji. Viņi nebūt neplāno veidot karteļus vai pārkāpt konkurences tiesības, taču nopietnas nepatikšanas šajā jomā var radīt arī nezināšana, darbinieku izglītības trūkums, iekšējo procedūru neesamība. Konkurences tiesībās ir desmitiem un pat simtiem sīkāku nianšu. Tikai viens piemērs - konkurents var atsūtīt jums e-pastu ar savu preču vai pakalpojumu cenām, un tas vien, ka jūs zināt šo informāciju, var novest jūs pie sodīšanas! Ir noteiktas procedūras, kas šādos gadījumos jāveic. Arī pārdevēji, izplatītāji mēdz, pašiem nezinot, atklāt tādu informāciju, kuru tie nedrīkstētu atklāt. Tāpat ir dažādas nianses, kas jāievēro, piesakoties publiskajiem iepirkumiem.

Par konkurenta atsūtītiem e-pastiem - ko uzņēmējs šādā situācijā var darīt? Iepriekš jau nav iespējams paredzēt, kurš šādu informāciju sūtīs, lai uzliktu filtru...

Nē, tas arī nav nepieciešams. Taču ir noteiktas procedūras, kā šādā gadījumā jāreaģē. Ir dažas pavisam triviālas lietas - nepieciešams atbildēt uz šo e-pastu, uzrakstot, ka sūtītājs kļūdījies un lai turpmāk vairs nesūta šādu informāciju. Eiropas mērogā ir gadījumi, kad šāda sabotāža tiek veikta tīši - informācijas sūtītāji paši ziņo konkurences uzraugiem, paši tiek atbrīvoti no atbildības, bet kaitē konkurentam.

Kas ir biežākās neatbilstības, ko nākas konstatēt noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas jomā?

Galvenais klupšanas akmens noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanā ir klientu identifikācija. Bankas un citas finanšu iestādes reizēm nepievērš pietiekamu uzmanību tam, lai pārbaudītu informāciju par personām, kas vēlas kļūt par to klientiem. Tas ir saprotams - jo vairāk klientu, jo labāk bankai. Taču tā var iedzīvoties nepatikšanās ar neskaidras izcelsmes naudas plūsmām. Latvijā jau vairākas bankas ir sodītas tieši par nepietiekami rūpīgu klientu pārbaudi. Es domāju, ka pēc tam šo banku darbiniekiem, lasot presē informāciju, ka to klientu naudas plūsmas bijušas saistītas ar Ziemeļkoreju, tie šķiet zili brīnumi.

Taču vai praksē reizēm nav pārāk sarežģīti realizēt šīs klientu pārbaudes? Nupat pieņemtajās Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadlīnijās noteikts, ka par vienu no smagākajiem pārkāpumiem uzskatāms tas, ja "finanšu un kapitāla tirgus dalībnieks nav noskaidrojis vai pārliecinājies par klienta, kam veicama padziļinātā izpēte, patieso labuma guvēju". Bet šos patiesos labuma guvējus taču pat Latvijas tiesībsargājošās iestādes nereti neveiksmīgi cenšas noskaidrot gadiem, sūta tiesiskās palīdzības lūgumus citām valstīm un tamlīdzīgi... Kā lai ierindas bankas darbinieks to izdara?

Kādreiz bija vienkārši - ārzonu kompānijai varēja atvērt kontu bankā tikai uz pilnvaras pamata. Šobrīd, lai atvērtu kontu, ir nepieciešams iesniegt visu informāciju par patiesajiem labuma guvējiem.

Bet garantijas jau tāpat nav, ka tiešām tiks uzrādīts patiesais labuma guvējs! Vienmēr var kaut ko safabricēt.

Protams, ir dzirdēti dažādi stāsti. Tomēr jāatceras, ka par nepatiesu ziņu sniegšanu ir paredzēta kriminālatbildība, un es šaubos, vai advokāti, kas parasti pārstāv šīs ārzonu kompānijas, spertu tādu soli. Faktiski tāpēc patlaban arī Latvijā ir vērojama "deofšorizācija" - darījumu ar ārzonu kompānijām patlaban ir ļoti maz.

Jūs minējāt, ka viena no atbilstības pārbaužu jomām ir darba tiesības. Vai tās būtu darbinieku sociālās garantijas, darba drošība - viss, kas ir Valsts darba inspekcijas pārziņā?

Šajā jomā viens no pirmajiem aspektiem, kam uzņēmuma pārbaudē jāpievērš uzmanība, - kā notiek darbinieku atlase, – lai darbinieku kandidātu intervijās neparādītos diskriminējoši jautājumi. Kādus tik brīnumus neesam lasījuši darbinieku atlases anketās! Daudzviet joprojām potenciālajam darba ņēmējam tiek uzdoti diskriminējoši jautājumi.

Interesanti, vai par diskrimināciju uzskatāma arī prasība pēc svešvalodu prasmes, ja darba pienākumos pēc tā nav objektīvas nepieciešamības? Latvijā īpaši izplatīti ir pieprasīt krievu valodas zināšanas - tas ir saprotams, ja jāstrādā tieši ar klientiem no Krievijas, bet kāpēc apkalpojošā sfērā strādājošam darbiniekam būtu jāprot krievu valoda, ja vietējiem klientiem faktiski būtu jāspēj sazināties valsts valodā? Vai arguments "mēs vēlamies runāt savu klientu valodā" ir pietiekams attaisnojums?

Tas ir vērtējams katrā konkrētā situācijā individuāli. Manuprāt, tas ir ļoti apšaubāmi, ka šāds uzskats - Latvijā bieži ierasts lietot krievu valodu - ir pietiekams pamats obligātai prasībai pēc krievu valodas prasmes. Svešvalodas zināšana šādā gadījumā varētu būt kā papildu priekšrocība, nevis obligāts kritērijs.

Kas vēl būtisks jāņem vērā darba tiesisko attiecību ievērošanas atbilstībā?

Darba tiesiskās attiecības tiek nodibinātas ar darba līgumu, tāpēc jāpārbauda, kādi ir uzņēmuma piedāvātie darba līgumi, kas tajos ir paredzēts? No pieredzes varu teikt, ka arī darba līgumos lasāmi visādi brīnumi. Reizēm šķiet, ka šis tas saglabājies teju vai no padomju laikiem.

Viens no problemātiskajiem aspektiem darba līgumos ir konkurences aizlieguma nosacījumi - vai darbiniekam pēc darba attiecību izbeigšanas būs liegts konkurēt ar savu iepriekšējo darba devēju? Šeit svarīgi pievērst uzmanību konkrētas atlīdzības noteikšanai, piemēram, darba devējs apņemas pēc darba attiecību izbeigšanas maksāt tikai piecus procentus no algas, lai darbinieks nekonkurētu. Iespējams, tiesvedības gadījumā ir būtiski, lai līgumā būtu paredzēta konkrēta atlīdzība par konkurences ierobežojumu. Atbilstībai darba tiesībām ir svarīgi, lai uzņēmumā būtu izstrādātas noteiktas procedūras iespējamām problēmu situācijām. Piemēram, atnāk darbinieks uz darbu un nedaudz "smaržo pēc brīvdienām". Kā darba devējam to korekti konstatēt, fiksēt ar pierādījumu, lai, piemēram, izteiktu brīdinājumu? Darbinieks pēc tam apgalvos, ka nebija dzēris...

Jāsauc liecinieki vai jāliek pūst alkometrā?

Lūk, tas ir uzņēmuma iekšējo procedūru jautājums! Daudzi šādās situācijās nezina, kā rīkoties.

Viena no patlaban aktuālākajām atbilstības jomām ir personas datu aizsardzība. Kādas ir galvenās uzņēmumu kļūdas, apstrādājot personu datus?

Līdz ar Eiropas Savienības regulas stāšanos spēkā nākamā gada maijā datu aizsardzības normās jau nekas revolucionāri nemainīsies, tas nebūs pilnīgi jauns regulējums - arī pašlaik ir aktuāli tie paši datu aizsardzības jautājumi. Vienīgā atšķirība, ka no maija par to tiks paredzētas krietni bargākas sankcijas - par nepareizu personu datu apstrādi uzņēmums varēs tikt sodīts ar naudas sodu līdz četriem procentiem no tā globālā apgrozījuma.

Saistībā ar datu apstrādi ir arī izplatīti vairāki mīti. Daļa uzņēmēju domā: "Es personu datus neapstrādāju, uz mani tas neattieksies! Tas attieksies uz tiem uzņēmumiem, kuriem ir klientu lojalitātes kartes, kas vāc personu datus, utt." Taču mēs līdz šim neesam redzējuši vēl nevienu uzņēmumu, uz kuru neattiektos personas datu aizsardzības jautājumi. Faktiski jebkurš uzņēmums apstrādā datus. Ja ne klientu vai sadarbības partneru datus, tad kaut vai iekšējā grāmatvedībā un lietvedībā, kaut vai datus par paša uzņēmuma personālu. Līdz ar to šīs prasības attiecas uz pilnīgi visiem uzņēmumiem.

Kuras ir biežākās neatbilstības - ko uzņēmumi dara nepareizi, uzglabājot, apstrādājot personu datus?

Kļūdas ir dažādas. Piemēram, netiek ņemtas vērā tiesības tikt aizmirstam. Klientam ir tiesības pieprasīt, lai dati par viņu tiktu dzēsti. Tad atkal ir jautājums – vai uzņēmumam ir izstrādātas iekšējās procedūras šādiem gadījumiem vai tomēr nav? Kā tiek apstrādāts šāds klienta iesniegums, kas ar to notiek, kur tas tiek tālāk nodots, kādi dati tiek izdzēsti, kā klientam tiek atbildēts? Ja klienta prasību ignorē, viņam ir tiesības rakstīt sūdzību Datu valsts inspekcijai.

Kā vērtējamas situācijas, kad telemārketinga darbinieki zvana personām, kuru privātie tālruņa numuri šim uzņēmumam nevarētu būt zināmi, jo šīs personas nemaz nav bijušas konkrētā uzņēmuma klienti?

Protams, ir arī gadījumi, kad jāsaprot, kā uzņēmums vispār ticis pie kādu personu datiem. Ja šī persona nav bijusi uzņēmuma klients un nav šādus datus uzņēmumam sniegusi, tad ir jāvērtē, vai kaut kur nav notikusi datu noplūde. Šādus gadījumus izmeklē Datu valsts inspekcija. Nepatikšanas var sanākt arī uzņēmumam, no kura kāds cits datus nozadzis, jo tiks vērtēts, cik drošas ir datu uzglabāšanas sistēmas, cik tās ir aizsargātas pret uzlaušanu. Īpaši svarīgi tas, protams, ir banku interneta sistēmās, tāpēc atbilstības pārbaudes pakalpojumā var būt iekļauti arī IT speciālistu testi - mēģinājumi uzlauzt iekšējās drošības sistēmas. Kiberdrošība un datu aizsardzība iet roku rokā.

Intelektuālais īpašums un komercnoslēpums - kas būtu jāņem vērā šajās jomās?

Mēs bieži dzirdam, ka kādi uzņēmuma darbinieki ir pārgājuši pie konkurenta un izmanto informāciju, ko ieguvuši iepriekšējā darbavietā, piemēram, klientu sarakstu vai kādu citu komercnoslēpumu. Šādās situācijās parasti neko nevar darīt, jo izrādās, ka šī informācija uzņēmumā nemaz nav tikusi klasificēta kā komercnoslēpums. Pastāv procedūras, kā noteikt un paziņot, ka informācija ir komercnoslēpums, - tad šādas informācijas neatļauta izmantošana ir krimināli sodāma.

Arī intelektuālā īpašuma jautājumi bieži tiek atstāti novārtā. Patenti vēl tiek uzraudzīti, taču pavirša attieksme vērojama pret preču zīmēm. Nereti novērojams, ka preču zīmes nemaz netiek reģistrētas - pat tādas, ko uzņēmums izmanto jau divdesmit gadus. Tāpat uzņēmumā būtu jābūt cilvēkam, kurš ir atbildīgs par patentu un preču zīmju ikgadējo maksājumu veikšanu. Bieži vien ir situācija, ka šāds atbildīgais ir aizgājis no darba jau pirms vairākiem gadiem, bet nav neviena, kurš būtu pārņēmis šos pienākumus. Taču, ja nesamaksā ikgadējo nodevu par patenta reģistrāciju, patents kļūst publiski pieejams. Kas šādā situācijā var būt vēl sliktāk uzņēmumam, kura bizness ir balstīts uz konkrētu patentu?

Atlikusī no jūsu nosauktajām sešām prioritārajām atbilstības pārbaužu jomām ir korupcijas un interešu konfliktu novēršana. Kādi šai ziņā ir galvenie "grēki"?

Šīs procedūras ir ļoti svarīgas uzņēmumiem, kuri vistiešāk nodarbojas ar pārdošanu, izplatīšanu, darījumu slēgšanu. Tie, kuri veido attiecības ar potenciālajiem sadarbības partneriem, vedot viņus pusdienās un tamlīdzīgi. Ir ļoti smalka robeža starp "motivācijas programmu" un "kukuli". Nereti uzņēmēji domā vienu, taču juridiski tas jau nereti balansē uz nozieguma robežas. Uzņēmumos, kuri par to domā, ir ieviesti noteikti standarti, piemēram, ja sadarbības partneris aicina pusdienās, tad uzņēmuma pārstāvis piekrīt tikai ar nosacījumu, ka vismaz pusi rēķina summas apmaksās pats. Svarīgākais, lai uzņēmumā būtu šādiem gadījumiem noteiktas procedūras - tas, protams, neizslēgs gadījumus, kad atsevišķi darbinieki nerīkosies ar tām saskaņā, bet, ja darbinieks būs parakstījies par procedūru ievērošanu, tad atbildība par patvaļīgu rīcību gulsies uz viņu pašu.

Vai atbilstības pārbaudes var palīdzēt sakārtot arī nodokļu lietas, grāmatvedības uzskaiti?

Atbilstība darījumu organizēšanā ļauj izvairīties no nepatīkamiem pārsteigumiem no Valsts ieņēmumu dienesta puses. Visai bieži Valsts ieņēmumu dienests netic kādam darījumam, uzskata to par fiktīvu, taču uzņēmējs ar asarām acīs apgalvo, ka tas bijis īsts darījums. Iedziļinoties situācijā, mēs konstatējam, ka tas tiešām ir bijis patiess darījums, un tad palīdzam klientam rakstīt sūdzību VID ģenerāldirektoram. Ja tas nelīdz, ejam uz tiesu - pirmo instanci, otro instanci, citreiz vēl arī trešo... Sanāk ļoti garš un piņķerīgs process. Tas viss tiktu aiztaupīts, ja uzņēmumā būtu izstrādāti korekti iekšējie procesi, kā identificēt savus sadarbības partnerus tā, lai Valsts ieņēmumu dienestam nerastos jautājumi. Tie ir konkrēti nosacījumi, kā jārīkojas uzņēmuma grāmatvedim, kā jārīkojas menedžerim, kurš noslēdz konkrēto darījumu... Bieži vien nepietiek tikai noslēgt līgumu. Pat ja uzņēmums savu sadarbības partneri zina un tam pamatoti uzticas, jāatceras, ka Valsts ieņēmumu dienests šo darījuma partneri var tik labi nezināt.

Vai atbilstības pārbaudēm tiek sniegta arī kāda garantija? Vai tiek atlīdzināti zaudējumi, ja, piemēram, uzņēmums neilgi pēc pārbaudes tiek sodīts tieši tajā jomā, kas tika pārbaudīta, un izrādās, ka šis aspekts pārbaudē palicis nepamanīts?

Protams! Instrukcijām, ko izstrādājam uzņēmumam, garantējam atbilstību normatīvajiem aktiem. Tomēr nevaram garantēt - kā uzņēmums šīs instrukcijas ievēro praksē. Mūsu atbildība ir identificēt riskus un izstrādāt procedūras, kā tos novērst. To, vai šīs procedūras tiek ieviestas un darbojas praksē, protams, palīdz noskaidrot uzraudzības pasākumi - jau minētās valsts iestāžu pārbaužu imitācijas vai nelieli auditi, taču pamatā tā ir uzņēmuma paša atbildība un pienākums.

Raksts publicēts žurnāla BILANCES JURIDISKIE PADOMI 2017. gada decembra numurā.

Abonenti var lasīt e-žurnālu arhīvu šeit