Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2016.gada 27.maija spiedumā lietā SKA-240/2016 ir izvirzījis sekojošas tēzes, kas turpmāk būtu jāņem vērā, skatot saimniecisko darbību likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” un likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” izpratnē.

No 2010.gada 1.janvāra ienākums no fiziskās personas īpašumā esoša augoša meža atsavināšanas izciršanai un tajā iegūto kokmateriālu atsavināšanas visos gadījumos ir ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) apliekams ienākums, tāpēc IIN aprēķināšanas vajadzībām nav jāvērtē, vai izpildās ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” panta 1.³ daļas kritēriji. Taču minētajiem ienākumiem ir piemērojama ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta 1.⁴ daļa, saskaņā ar kuru fiziskas personas – meža īpašnieka ienākumu gūšana no augoša meža atsavināšanas izciršanai un tajā iegūto kokmateriālu atsavināšanas netiek uzskatīta par saimniecisko darbību, ja izdevumus, kas saistīti ar šo ienākumu gūšanu, persona nav atzinusi par saimnieciskās darbības izdevumiem.

Tas, ka ienākumi nav gūti saimnieciskās darbības ietvaros saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” panta 1.⁴ daļu, nav pamats atzīt, ka ienākumu guvējs nav veicis arī ar pievienotās vērtības nodokli (PVN) apliekamus darījumus saimnieciskās darbības ietvaros. Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta 1.⁴ daļa paredz fiziskas personas izvēles tiesības atzīt vai neatzīt izdevumus, kas saistīti ar normā minēto ienākumu gūšanu, par saimnieciskās darbības izdevumiem. Atkarībā no šīs izvēles ienākumi no fiziskās personas īpašumā esoša augoša meža atsavināšanas izciršanai un tajā iegūto kokmateriālu atsavināšanas tiek vai netiek uzskatīti par šīs personas ienākumiem no saimnieciskās darbības likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” izpratnē IIN aprēķināšanas vajadzībām. Taču no tiesību normām neizriet, ka minētā izvēle ietekmētu personas pienākumus PVN maksāšanas jomā.

Saimnieciskās darbības pazīmes pēc būtības neatšķiras atkarībā no nodokļa veida. Līdz ar to tiesu praksē atziņas par saimniecisko darbību no lietām par PVN tiek piemērotas arī attiecībā uz IIN, savukārt atziņas par saimnieciskās darbības pazīmēm saistībā ar IIN ir piemērojamas arī attiecībā uz PVN, ciktāl tās nav pretrunā ar likumā „Par pievienotās vērtības nodokli” noteikto. Taču likumdevējs katram nodoklim var noteikt speciālu regulējumu, kas piemērojams tieši konkrētā nodokļa aprēķināšanai. Par šādu speciālo tiesību normu var uzskatīt arī likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” panta 1.³ daļu, kas ir piemērojama IIN aprēķināšanas vajadzībām. Šo normu var izmantot, lai skaidrotu saimnieciskās darbības jēdzienu kā tādu arī attiecībā uz citu nodokļu jomu, taču tiktāl, ciktāl tā nosaka vispārējus saimniecisko darbību raksturojošus kritērijus, kā, piemēram, minētā panta 3.punktā minētā darbības ekonomiskā būtība vai personas īpašumā esošo lietu apjoms, kas norāda uz sistemātisku darbību ar mērķi gūt atlīdzību. Taču panta 1. un 2.punktā noteiktie kritēriji par darījumu skaitu un konkrētu ieņēmumu apjomu, nav tieši piemērojami, vērtējot personas pienākumu maksāt PVN.

Visu spriedumu var lasīt šeit.