0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

E-ŽURNĀLS BILANCEBILANCES RAKSTIVidējā izpeļņa, kas darba devējam jāizmaksā atvaļinājuma laikā

Vidējā izpeļņa, kas darba devējam jāizmaksā atvaļinājuma laikā

Maija Grebenko, Mg.sci.oec., žurnāla Bilance galvenā redaktore

Darba likuma 73. pants nosaka, ka darba devējam ir pienākums izmaksāt vidējo izpeļņu par laiku, kad darbinieks atrodas ikgadējā apmaksātā atvaļinājumā vai papildatvaļinājumā. Savukārt vidējās izpeļņas noteikšanai ir veltīts likuma 75. pants. Kas ir darba samaksa Pirms ķeras pie 75. panta, jāpievērš uzmanība terminam "darba samaksa", kas definēts Darba likumā (turpmāk - DL) 59. pantā: Darba samaksa ir darbiniekam regulāri izmaksājamā atlīdzība par darbu, kura ietver darba algu un normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktās piemaksas, kā…


Lai turpinātu lasīt šo rakstu,
nepieciešams iegādāties abonementu

E-BILANCE par 12 € / mēnesī



ABONĒT


Izmēģini 30 dienas tikai par 1€ vai pērc komplektu esošā abonementa papildināšanai

Jau ir E-BILANCE abonements?

Pieslēdzies

Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus
Vidējā izpeļņa, kas darba devējam jāizmaksā atvaļinājuma laikā
Ilustrācija: © pch.vector / Freepik
Maija Grebenko
Maija Grebenko, Mg.sci.oec., žurnāla Bilance galvenā redaktore
Foto: Aivars Siliņš

Darba likuma 73. pants nosaka, ka darba devējam ir pienākums izmaksāt vidējo izpeļņu par laiku, kad darbinieks atrodas ikgadējā apmaksātā atvaļinājumā vai papildatvaļinājumā. Savukārt vidējās izpeļņas noteikšanai ir veltīts likuma 75. pants.

Kas ir darba samaksa

Pirms ķeras pie 75. panta, jāpievērš uzmanība terminam "darba samaksa", kas definēts Darba likumā (turpmāk - DL) 59. pantā:

Darba samaksa ir darbiniekam regulāri izmaksājamā atlīdzība par darbu, kura ietver darba algu un normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktās piemaksas, kā arī prēmijas un jebkuru cita veida atlīdzību saistībā ar darbu.

Šī definīcija nosaka, ka jebkura atlīdzība, kas saistīta ar darbu, t.sk. slimības nauda, atvaļinājuma nauda, bēru pabalsts, izdevumus kompensējošās summas u.tml. (tajā skaitā apliekamā vai neapliekamā ar iedzīvotāju ienākuma nodokli), ja izmaksa veikta darbiniekam (svešām personām tā parasti netiek izmaksāta), ir darba samaksa.

Termins tiek izmantots arī citos DL pantos, t. sk. 75. pantā, saskaņā ar kuru veicams vidējās izpeļņas aprēķins atkarībā no darbinieka darba attiecību perioda. 

Noskaidrosim, vai 75. pantā lietotais termins "darba samaksa" nozīmē to pašu, kas noteikts 59. pantā, jo tas var ietekmēt grāmatveža aprēķinus.

No kādām summām veidojas vidējā izpeļņa

DL 75. pants nosaka kārtību, kas attiecināma uz visiem vidējās izpeļņas noteikšanas variantiem.

Visos gadījumos, kad darbiniekam saskaņā ar šo likumu izmaksājama vidējā izpeļņa, tā aprēķināma par pēdējiem sešiem kalendāra mēnešiem no darba algas, no normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktajām piemaksām, kā arī no prēmijām.

Komentārs. Tātad visos gadījumos vidējā izpeļņa nosakāma tikai no šiem trim darba samaksas elementiem. Pievēršu uzmanību tekstam tikai tāpēc, ka panta pārējās daļās (arī par vidējo izpeļņu) teksts mainās un tajās ir norādīts, ka vidējā izpeļņa nosakāma jau no darba samaksas. Līdz ar to likuma lietotājs ir neizpratnē — vai tiešām vidējās izpeļņas noteikšanā jāņem vērā visa darba samaksa? Tikai šogad ir saņemts drošs juridisks skaidrojums, kurā apgalvots, ka tomēr vidējā izpeļņa nosakāma no panta pirmajā daļā minētajiem trim elementiem, nevis no visām summām, kuras darba devējs izmaksā darbiniekam. Tāpēc turpmāk ir pamats lietot terminu "darba samaksa".

1. tabula

II III IV V VI VII

Vairāki mēneši

XII I II III IV V

Jānosaka vidējā izpeļņa

  2) Ir darba samaksa   2) Nav darba samaksas 1) Ir darba samaksa 2) Nav darba samaksas

Kādi varianti ir apkopoti 1. tabulā?

Nosakot vidējo izpeļņu (tabulā — jūnijā), darbiniekam ir darba samaksa pēdējos sešos kalendāra mēnešos, turklāt nav svarīgi, vai tā ir visos sešos mēnešos vai tikai vienā no tiem. Proti, likums neprasa, lai būtu jāmeklē kāds cits periods, kurā ir nostrādāti visi seši mēneši, jo tādu varētu nebūt.

Ja darba samaksas nav ilgstoši (periods nav ierobežots), tad jāvirzās atpakaļ, līdz atradīsies vajadzīgie seši vai mazāk mēnešu, kur darba samaksa tomēr ir.

2. tabula

IV V VI
III

Vairāki mēneši

XII I II III IV V

Jānosaka vidējā izpeļņa

2) Ir darba samaksa 2) Nav darba samaksas 2) Nav darba samaksas

Panta otrajā daļā (sk. 2. tabulu) skaidrots aprēķina variants, ja pēdējo sešu vai vairāku mēnešu laikā darbinieks nav strādājis un viņam nav izmaksāta darba samaksa: vidējo izpeļņu aprēķina no darba samaksas par darbu sešos kalendāra mēnešos pirms attaisnotās prombūtnes perioda sākuma. 

Atšķirībā no šīs daļas iepriekšējā (vecā) algoritma nav minēts gadījums, kad par pamatu ņemama minimālā mēnešalga. Kad atradīsim sešu mēnešu darba samaksu, no tās arī rēķināsim, turklāt arī tad, ja šajos iepriekšējos mēnešos darba samaksa bijusi pat mazāka par minimālo.

Otrās daļas otrais teikums, kā arī panta 6. daļa skaidro aprēķinu situācijā, kad nodarbinātība aprēķina periodā bijusi mazāka par sešiem mēnešiem.

Ja darbinieks pirms attaisnotās prombūtnes perioda sākuma ir strādājis mazāk par sešiem mēnešiem, vidējo izpeļņu aprēķina no darba samaksas par periodu, kurā darbinieks ir strādājis.

Piemēram, darbinieks strādāja kādu periodu martā (2. tabulas kreisā mala), visu aprīli un maiju un daļu no jūnija. Tālāk sākās attaisnotā prombūtne (slimība, bezalgas atvaļinājums, bērna kopšanas atvaļinājums u.tml.). Ja patlaban būtu nepieciešamība noteikt vidējo izpeļņu, jāņem vērā darba samaksa no pirmās darba dienas martā līdz pēdējai darba dienai jūnijā (nevis darba samaksa tikai divos pilnīgi nostrādātajos mēnešos). 

Tomēr otrajā daļā ir neizprotams teikums.

Ja aprēķinātā mēneša vidējā izpeļņa par darbu normālā darba laika ietvaros ir mazāka nekā spēkā esošā minimālā mēneša darba alga, mēneša vidējā izpeļņa izmaksājama spēkā esošās minimālās mēneša darba algas apmērā.

Pirmkārt, darba devējs visas summas "aprēķina", bet izmaksājamā summa katram darbiniekam būs atšķirīga, un diez vai kādam ienāks prātā izmaksāt tieši 430 eiro. Otrkārt, mēneša vidējai izpeļņai 75. pantā ir paredzēta 3. daļa, kurā it kā jau būtu vieta arī šim teikumam. Šajā vietā droši vien prasās noteikt pienākumu darba devējam veikt aprēķinu no summas, kas nav mazāka par minimālo mēnešalgu, ja aprēķinu periodā (normālā darba laika ietvaros) darbiniekam bijusi attiecīgā perioda minimālā alga.

Protams, ir arī citi gadījumi, kad grāmatvedim ir nepieciešams veikt aprēķinu, bet nav iespējas sameklēt sešus kalendāra mēnešus.

3. tabula

6

5

4

3

2

1

Novembrī ir nepieciešams noteikt vidējo izpeļņu

Ir darba samaksa

Jūnijs

Jūlijs

Augusts Septembris Oktobris Novembris

½ VI + VII + VIII + IX + X + ½ XI

Arī 75. panta sestajā daļā minēts darbinieks, kas aprēķina periodā bija nodarbināts mazāk par sešiem mēnešiem (sk. 3. tabulu). Dienas vai stundas vidējā izpeļņa jārēķina no darba samaksas par nostrādātajām dienām vai stundām, tās kopsummu dalot attiecīgi ar šajā periodā nostrādāto dienu vai stundu skaitu.

Piemēram, darbinieks bija nodarbināts četrus pilnus mēnešus un dažas dienas jūnijā un novembrī. Saņemot informāciju par darbnespēju vai darba attiecību pārtraukšanu, grāmatvedim jāņem vērā darba samaksa par jūnija dažām dienām, četriem sekojošajiem mēnešiem un par dažām novembra dienām. Tikai tad varētu ķerties pie vidējās (dienas, stundas) izpeļņas noteikšanas (tabulā Ω nozīmē darba samaksu par attiecīgā mēneša daļu, nevis darba samaksas pusi). 

Svarīga piebilde ir sestās daļas otrajā teikumā: analoģisks algoritms piemērojams arī tad, ja darbinieks nodarbināts mazāk par sešiem mēnešiem pēc vismaz 12 mēnešu ilgas attaisnotās prombūtnes (4. tabula). 

4. tabula

15 14 13 12 11 10 9 8 7 6 5 4 3 2 1 6 5 4 3 2 1 Jānosaka vidējā izpeļņa
Attaisnotā prombūtne (piemēram, bērna kopšanas atvaļinājums) Ir darba samaksa

Piemēram, darbinieks (–ce) turpina darbu pēc ilgstošas prombūtnes. Arī šajā gadījumā vidējās izpeļņas noteikšanai jāņem vērā nevis veseli mēneši pieejamā periodā, bet no pirmās pēc ilgstošās prombūtnes darba dienas līdz pēdējai dienai (tai dienai, pēc kuras nepieciešama vidējā izpeļņa).

Dienas vidējās izpeļņas noteikšana

Atvaļinājumu apmaksas kontekstā svarīgas ir 75. panta 8. un 9. daļa. Atgriežoties pie 73. panta, kurā noteikts, ka atvaļinājuma laikā darbiniekam jāizmaksā (jāsaprot — jāaprēķina) vidējā izpeļņa, 8. daļā lasām: izmaksājamās vidējās izpeļņas summu aprēķina, dienas (stundas, mēneša) vidējo izpeļņu reizinot ar to dienu (stundu, mēnešu) skaitu, par kurām darbiniekam izmaksājama vidējā izpeļņa (t.sk. atvaļinājuma laikā). Tas pats minēts arī devītajā daļā: par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma laiku izmaksājamās samaksas summu aprēķina, dienas vidējo izpeļņu reizinot ar darba dienu skaitu atvaļinājuma laikā. Manuprāt, te būtu bijis jābūt atļaujai izmantot aprēķinā arī stundas vidējo izpeļņu ar potenciālo darba stundu skaitu atvaļinājuma laikā. Izmantot stundas vidējo izpeļņu nemaz nav tik neloģiski, jo Darba likumā nav algoritma, kā rēķināt atvaļinājuma apmaksu nepilna darba laika nodarbinātajiem darbiniekiem vai neregulāri strādājošajām personām. Šajos gadījumos darbiniekiem darba dienas garums mēdz būt ļoti atšķirīgs.

Ja darbiniekam noteikts tā saucamais normālais darba laiks (parasti visas darba dienas ar vienādu stundu skaitu un vienādu darba dienu skaitu nedēļas laikā), tad bez grūtībām izmantojams ceturtās daļas pirmais teikums: dienas vidējo izpeļņu aprēķina, pēdējo sešu kalendāra mēnešu darba samaksas kopsummu dalot ar šajā periodā nostrādāto dienu skaitu. Savukārt atvaļinājuma periodā jāapmaksā tās pašas dienas, kuras būtu jāstrādā, ja nebūtu atvaļinājuma.

Nosakot "nostrādāto dienu skaitu", jāņem vērā arī trešais šīs daļas teikums: nostrādāto dienu skaitā neietilpst pārejošas darbnespējas dienas, atvaļinājuma dienas un dienas, kad darbinieks nav veicis darbu šā likuma 74. panta pirmajā un sestajā daļā minētajos gadījumos. 

Tātad, neskatoties uz to, ka minētās dienas ir apmaksātas, ne samaksa, ne dienu skaits aprēķinā nepiedalās. Iemesls šādam izņēmumam saistīts ar darbinieka interešu aizstāvību: lai vidējie lielumi, kas samaksāti par darbinieka attaisnoto prombūtni, neietekmētu aprēķināmo vidējo dienas izpeļņu.

Dienas vidējā izpeļņa summētā darba laika gadījumā

Mazliet sarežģītāks izskatās aprēķins, kas ir piedāvāts ceturtās daļas otrajā teikumā: ja darbiniekam ir noteikts summētais darba laiks, vispirms jānosaka dienas vidējā izpeļņa. Prasība ir speciāli atrunāta, jo šai darbinieku kategorijai faktiski visas darba dienas ir atšķirīgas (ar dažādu stundu skaitu dažādās nedēļas dienās, arī brīvdienās, naktīs un svētku dienās).

Vispirms jānosaka stundas vidējā izpeļņa (dalot darba samaksu ar nostrādātajām stundām). Vēl nepieciešams noteikt vidējo nostrādāto stundu skaitu darba dienā. To aprēķina, pēdējo sešu mēnešu nostrādāto stundu skaitu dalot ar kalendāra darba dienu skaitu (izņemot attaisnotu prombūtni) pēdējo sešu mēnešu laikā. 

NB! Ņemiet vērā, ka vidējam stundu skaitam nav reāla sakara ar darbinieka faktiski nostrādātajām stundām jebkuras darba dienas laikā. Šāds aprēķins nepieciešams, lai pietuvinātu aprēķinu normālam darba laikam. Tādējādi, sareizinot vidējo stundas izpeļņu ar stundu skaitu "nosacītajā dienā", tiek iegūta dienas vidējā izpeļņa, kuru bez problēmām var piemērot atvaļinājuma perioda apmaksai, uzskatot, ka šis periods ir normālais darba laiks.

Uzdrošinos apgalvot, ka aprakstītais algoritms der pilnīgi visiem nodarbinātības veidiem un noteikti ir pats precīzākais, ja tiek izmantota smalkāka vienība — stunda (kā zināms, dienas kā vienība mēdz būt ar dažādu stundu skaitu). Turklāt tas nesarežģī grāmatveža darbu, jo nostrādātās stundas ik mēnesi tiek uzrādītas darba devēja ziņojumā.

Apskatīsim piemēru, kā aprēķināt atvaļinājuma naudu darbiniekam, ar kuru noslēgts darba līgums (personai ir svarīgs apdrošināšanas stāžs), kas paredz, ka mēnesī jāstrādā tikai četras stundas, saņemot par to 100 eiro. Tad varētu būt nepieciešamība šīs personas īpaša sertifikāta izmantošana, noteiktu mērījumu veikšana, slēdziena noformēšana u.tml.).

Pēdējos sešos kalendāra mēnešos darbinieks nostrādāja 24 stundas (4 stundas x 6 mēn.) un nopelnīja 600 eiro (100 eiro x 6 mēn.).

Saskaņā ar likuma 75. panta 4. daļas pirmo teikumu iznāk, ka dienas vidējā izpeļņa ir 100 eiro, jo jāierodas darbā tikai vienu dienu mēnesī un šāda diena var būt jebkura mēneša laikā! Šāda pieeja nepilnu darba laiku nodarbinātai personai atvaļinājuma apmaksai var nederēt, jo jāapmaksā (parasti) 20 darba dienas. Bet saskaņā ar Darba likuma 75. panta 4. daļas otro teikumu dienas vidējo tomēr ir iespējams aprēķināt, un tā ir 4,72 eiro! Tāds ir rezultāts, ja pieņemam, ka pēdējos sešos kalendāra mēnešos bijušas 127 kalendāra darba dienas. 

Stundas vidējā izpeļņa x vidēji darba dienā NOSTRĀDĀTO stundu skaits

600 / 24 x 24 / 127 = dienas vidējā izpeļņa = 600 : 127 = 4,72 eiro.

NB! Atgādinu, ka 4,72 eiro nenozīmē, ka darbinieks faktiski tik daudz pelnījis katrā darba dienā! Šis skaitlis tiek izmantots tikai un vienīgi aprēķina vajadzībām!

Un atvaļinājuma nauda par četrām kalendāra nedēļām (kā parasti mazliet mazāk par mēneša algu) būs: 4,72 x 20 = 94,40 eiro.

Mēneša vidējās izpeļņas noteikšana

Viens no svarīgiem grozījumiem Darba likumā tika veikts 2015. gadā un attiecas uz mēneša vidējās izpeļņas noteikšanu. Iepriekšējā redakcijā likums piedāvāja pēdējo sešu mēnešu darba samaksu dalīt ar seši, neņemot vērā, ka šajā periodā darbinieks varēja slimot vai izmantot dažādus atvaļinājumus, proti, būt attaisnotajā prombūtnē (sk. 5. tabulas labo augšējo stūri). Patlaban šī problēma ir atrisināta un ir taisnīgāka pret darba ņēmēju (pateicoties tiesu praksei).

Mēneša vidējo izpeļņu aprēķina, dienas vidējo izpeļņu reizinot ar mēneša vidējo darba dienu skaitu pēdējos sešos kalendāra mēnešos. Vidējo darba dienu skaitu nosaka, saskaitot darba dienas pēdējos sešos kalendāra mēnešos un šo kopsummu dalot ar seši. 

Piedāvāju piemēru, kuru izmantoju pēdējos piecus gadus. 5. tabulā uzrādītas gan darba dienas, gan nostrādātās dienas (iekavās). Alga ir aprēķināta proporcionāli nostrādātajam laikam, savukārt darbnespējas apmaksa, kā arī atvaļinājuma nauda — nekādu lomu aprēķinā nespēlē.

5. tabula

20xx.g. mēneši Darba dienu skaits (no tām nostrādātas) Slimības nauda (arī slimības pabalsts) Atvaļinājuma nauda Aprēķinātā darba samaksa 2068,18 : 6 = 344,70 eiro — agrāk
Februāris 20 (20) 700,00 Dienas vidējā izpeļņa: 32,83 eiro (2068,18 : 63)
Marts  22 (10) Slims 318,18
Aprīlis 20 (10) Slims 350,00 Vidējais darba dienu skaits: 20,7 (124 : 6)
Maijs 19 (00) Atvaļinājumā
Jūnijs 20 (00) Slims Vidējā mēneša izpeļņa: 679,58 eiro (32,83 x 20,7)
Jūlijs 23 (23) 700,00
124 (63) 2068,18 Svarīgs ir darba dienu skaits!

Nosakot dienas faktisko vidējo izpeļņu un vidējo darba dienu skaitu, tos reizinām un iegūstam mēneša vidējo izpeļņu, kura kaut arī mazāka, tomēr ir tuvāka noteiktai darbinieka algai (gadās, ka ir lielāka). 

Piemēram, darbinieka alga 700,00 eiro, darba laiks — 5 darba dienas nedēļā.

Stundas algas likmes aprēķināšana

2017. gada augustā DL tika papildināts ar 75.3 pantu, kas atrisināja vēl vienu likumā neminētu situāciju.

Vairākās valsts struktūrās un arī privātajā sektorā darbiniekam ir noteikta tā saucamā cietā alga. Parasti šīs personas nav nodarbinātas ne svētku dienās, ne naktīs, tādēļ tām tiek apmaksātas nostrādātās dienas un ar to pietiek. Tomēr gadās situācijas, kad darbiniekam jārēķina piemaksa, kas atkarīga no stundas apmaksas, vai vienkārši jāapmaksā vairāk vai mazāk papildus mēneša normālam darba laikam nostrādātajām stundām.

Šādai normai bija jābūt formulētai likumā, jo aprēķināt var dažādos veidos. 

Tagad, lai noteiktu stundas algas likmi, darbiniekam noteiktā mēneša darba alga būtu jādala ar darba stundu skaitu attiecīgajā mēnesī (nejauksim ar vidējo stundas likmi, ko nosaka no pēdējo sešu mēnešu darba samaksas). 

Ja darbiniekam noteikts summētais darba laiks, stundas algas likmi aprēķina, dalot darbiniekam noteikto mēneša darba algu ar attiecīgā kalendāra gada vidējo darba stundu skaitu mēnesī.

Diemžēl te ir problēma, jo, kā zināms, darba laika kalendārā mēdz būt uzrādītas gan darba stundas (kad jāstrādā), gan apmaksājamās stundas (kad nav jāstrādā, bet kuras darba devējam būtu jāapmaksā — sk. DL 74. panta 1. un 6. daļu). Atkarībā no skaidrojuma (kura nav) mainās vidējo darba stundu skaits un, attiecīgi, stundas likme.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2020. gada jūnija (462.) numurā