0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

E-ŽURNĀLS BILANCEBILANCES RAKSTIEsam izvēles priekšā — turpināt nīkuļot vai panākt attīstības uzrāvienu

Esam izvēles priekšā — turpināt nīkuļot vai panākt attīstības uzrāvienu

Ikars Kubliņš

Andris Bite,Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents
Andris Bite, Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents
Foto: Aivars Siliņš

BILANCE pētniecisko interviju cikls

Žurnāla Bilance pētniecisko interviju sērijā žurnāla 2022. gada septembra numurā varējāt lasīt interviju ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras padomes priekšsēdētāju Aigaru Rostovski — toreiz uzņēmēji vēl bija neziņā, vai gaidāmajā apkures sezonā nepietrūks energoresursu, kā attīstīsies inflācijas spirāle un vai sagaidāms patēriņa un ekonomikas kritums. Tagad daļai atbilžu uz šiem jautājumiem jābūt skaidrākai, tāpēc tiekamies ar otras lielās Latvijas darba devēju organizācijas — Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) prezidentu Andri Biti. Runājam arī par to, kā Latvijas ekonomiku beidzot padarīt konkurētspējīgu Baltijas reģionā, kā LDDK vērtē jauno likumdošanas iniciatīvu piešķirt Valsts ieņēmumu dienestam (VID) tiesības veikt nodokļu uzrēķinus uzņēmumos ar zemām algām, un citiem aktuāliem jautājumiem.

Latvijas un visas pasaules ekonomiskā situācija pēdējā laikā publiski visbiežāk tiek raksturota ar vārdu «nenoteiktība». Vai tas ir adekvātākais situācijas vērtējums arī LDDK skatījumā? Proti, vai joprojām nav skaidri iezīmējusies ne liela mēroga krīze un lejupslīde, ne arī saskatāmas pazīmes optimistiskiem scenārijiem?

Nenoteiktība ir jaunā normālā situācija. Līdz Covid–19 krīzei ekonomikas attīstību bija iespējams plānot ilgākiem periodiem, taču patlaban ilgtermiņa plāni ir palikuši vairs tikai kā vēlamais virziens, bet praktiski ir jābūt gataviem mainīt taktiku jebkurā mirklī. Ražojošie, eksportējošie uzņēmumi jūt, ka kopumā pasaulē pieprasījums bremzējas. Vienlaikus arī ārprāts ar cenu celšanos, kas sākās ar izejvielu un turpinājās ar pārējo preču un pakalpojumu sadārdzināšanos, tagad ir apstājies un pat sācies pretējais process. Pastāv ekonomikas spiediens sākt cenu samazināšanu. Jūtam to arī savā biznesā — jaunie līgumi ir noslēgti par zemākām cenām, nekā bija iepriekšējā gadā. Tomēr ražotājiem joprojām jāizmanto vēl par augstu cenu iepirktās izejvielas un materiāli, savukārt arī spiediens no patērētājiem un tirdzniecības tīkliem samazināt cenas ir ļoti liels, tāpēc bruto peļņas marža samazināsies. Līdz ar to eksportētājiem, kam līdz šim patiesībā klājās labi, vieglie laiki būs beigušies. Bizness sekmēsies ekonomijā, nevis pārdošanā.

No jūsu teiktā var secināt, ka sliktākais — stagflācijas — scenārijs tomēr pagaidām nedraud, jo cenas sāk pazemināties un arī recesija pagaidām vēl nav tik liela?

Ir skaidrs, ka tā, kā procesi noritēja iepriekšējos gados, strauji augot patēriņam un peļņai, ilgi nemaz nedrīkstēja turpināties. Tagad sagaidāma korekcija uz leju. Ražotājiem un eksportētājiem ir jāmaina pieeja, jāsaprot, ka prasīt tik dārgi vairs nevarēs, un jāskatās, kur var ekonomēt.

Tā būtu pašu uzņēmumu pareizā stratēģija, bet kas valstij šādā ekonomikas attīstības stadijā būtu jādara? LDDK droši vien ir sava pozīcija, ar ko ejat uz sarunām ar jauno valdību?

Valstij ir pēdējais laiks sākt diskutēt ar ražojošo un nodokļus ģenerējošo nozaru uzņēmējiem par to, kā tālāk attīstīties. Nav noslēpums, ka izejas punkts mums šodien ir sliktāks. Ar saviem kaimiņiem, ar kuriem sākām pilnīgi vienādās izejas pozīcijās 1991. gadā, šobrīd esam pilnīgi dažādās situācijās. Lietuva un Igaunija ir attīstījušās daudz straujāk, iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas, eksports, ražošana ir vismaz par 20–30% augstāka nekā pie mums. Latvijā ir par maz ražojošu, nodokļus maksājošu uzņēmumu un cilvēku, un tas ir rezultāts tam, ka gadu desmitus nebija sadarbības starp biznesu un valsti, turklāt pēdējā laikā tā kļuva aizvien vājāka. Nebija nekādu diskusiju, kā varam attīstīt vienu vai otru industriju.

Vai šis sadarbības trūkums ir galvenais faktors mūsu atpalicībā no kaimiņiem? Vai lietuviešu un igauņu kolēģiem ir krietni ciešāka sadarbība ar valsti?

Jā, tur biznesa sasaiste ar valsti ir daudz ciešāka, viņi spēj atrast kopsaucēju un izvirzīt ambiciozus mērķus.

Vai šajā ziņā jaunā valdība ir devusi lielākas cerības? Publiski izskanējis, ka tagad vismaz ir iespējams sarunāt tikšanos ar premjeru, kas Krišjāņa Kariņa iepriekšējās valdības laikā gandrīz vispār neesot bijis iespējams…

Situācija ir mainījusies. Pagaidām mēs tiekam līdz sarunu galdam, varam tur izteikties. Līdz fāzei, kad to sāktu arī ņemt vērā un process aizietu līdz konstruktīvai diskusijai, pagaidām gan neesam tikuši.

Kāds ir LDDK vērtējums par valdības deklarāciju? Vai tā tiešām iezīmē ceļa karti ekonomikas izrāvienam? Kuri uzņēmēju priekšlikumi deklarācijas tapšanā tika atbalstīti un kuri — ne?

Mums ir vajadzīgi drosmīgi un ambiciozi soļi, jo šobrīd no kaimiņiem atpaliekam vēl straujāk nekā pirms pieciem gadiem. Mēs piedāvājām iekļaut deklarācijā konkrētas, praktiskas lietas, bet no tā nesanāca gandrīz nekas, jo viss rezultējās ar noapaļotām frāzēm bez konkrētības, kur var saprast gandrīz jebko. Šo «krupi» norijām un tagad ejam uz nākamo posmu — valdības rīcības plāna izstrādi, kur notiek sadarbība ar ministrijām, cik nu ar kuru tā ir veiksmīga. Ļoti svarīgs jautājums ekonomikas attīstībai un godīgai biznesa videi ir darbaspēka nodokļu slogs. Mums tas patlaban ir visaugstākais reģionā, kas rada gan lielāku pelēko ekonomiku, uzņēmumu attīstības bremzēšanos, zemākas neto algas un mazākus ienākumus darbiniekiem. Vidējo algu līmenī (ap 1000 eiro) mēs maksājam ap 200–300 eiro nodokļos vairāk nekā kaimiņvalstīs. Vidēji lielai ražotnei gadā tas veido ap miljons eiro papildu izdevumus. Izveidojot konkurētspējīgu nodokļu likmi, mēs to, pirmkārt, novirzīsim darbinieku algu celšanai — katrs sajutīs to maciņā. Otrkārt, lielai daļai tā būs motivācija un iespēja atgriezties no pelēkās ekonomikas. Treškārt, tas ļaus investoriem, kuri lemj, kurā no trim Baltijas valstīm būvēt ražotni, vieglāk izvēlēties Latviju.

Ko konkrēti prasāt — iedzīvotāju ienākuma nodokļa, sociālo iemaksu samazināšanu?
Andris Bite,Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents
Andris Bite,
Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents
Foto: Aivars Siliņš

Pagaidām, lai neieslīgtu detaļās, mēs pat vēl nesakām konkrēti, kas jāsamazina — sociālās iemaksas, IIN vai jāpaaugstina neapliekamais minimums. Versijas un virzieni ir dažādi. Ir jāvienojas, ka nepieciešama konkurētspējīga vide, tad varam sākt iedziļināties un diskutēt, kurā virzienā veikt izmaiņas, jo tas prasa modelēšanu un aprēķinus. Līdz tam mēs pat netiekam, jo līdz šim allaž tiek atbildēts, ka tas nav iespējams, vai arī pretī tiek prasīts, kurš nodoklis tad jāceļ, lai kompensētu nodokļu ieņēmumu kritumu. Otrkārt, valdība maldās, ka dzīvesstila uzņēmumus var piespiest iziet no ēnu ekonomikas un maksāt uzreiz pilna apmēra nodokļus. Būtu nepieciešams atkal ieviest vienkāršu, atvieglotu režīmu mazajam biznesam ar nodokļa likmi 10–15% apmērā, ko var automātiski atvilkt no ieņēmumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības kontā. Protams, ar noteikumu, ka šāds režīms netiek izmantots nodokļu optimizēšanas shēmām, kā notika ar mikrouzņēmumu nodokli.

Intervijas brīdī puse ziemas ir aiz muguras, un uzņēmējiem droši vien ir pieredze, vērojumi un secinājumi par to, kā tiekam galā ar enerģētikas krīzi. Vasaras beigās, kad intervēju LTRK padomes priekšsēdētāju Aigaru Rostovski, vēl nebija skaidrs ne tas, vai energoresursi vispār būs pieejami, ne tas, par kādu (un vai konkurētspējīgu) cenu. Kā šīs lietas ir risinājušās? Vai kādam uzņēmumam nav nācies saskarties ar energoresursu deficītu? Kā cenas ietekmējušas biznesu, vai ir uzņēmumi, kuriem nācies pieredzēt smagākās sekas — ražošanas apturēšanu vai izbeigšanu?

Uzņēmēji, saprotot, ka prognozējamības nav, ļoti strauji pieņēma lēmumu mainīt energoresursu avotus. Lielā ātrumā tika veiktas investīcijas. Piemēram, mūsu gadījumā pārgājām no gāzes uz dīzeli, pašlaik gatavojam arī pāreju uz naftas gāzi, lai varētu izveidot elastīgu sistēmu un patērēt to resursu, kas konkrētā brīdī izdevīgāks. Šādi procesi notika visur. Tiesa, valsts arī ieguldīja līdzekļus un iegādājās gāzes rezervi, tāpēc ir droša pārliecība, ka šajā ziemas sezonā gāzes pietiks. Manuprāt, kritiskais mirklis ir garām, Eiropā pamazām arī veidojas jauna gāzes infrastruktūra, kā arī samazinās gāzes patēriņš, jo tiek meklēti jauni energoresursi. Pagaidām gan vēl ne tie ekonomiskākie, bet vismaz ātrākie.

Vai energoresursu izmaksas ir konkurētspējīgas reģionā? Vai latviešu uzņēmējam nav jāmaksā par energoresursiem vairāk nekā Lietuvas vai Igaunijas uzņēmējiem?

Gāzes un naftas gadījumā tirgus ir atvērts, un līdz ar to situācija ar cenām visur ir apmēram vienāda, ja runājam par kaimiņvalstīm un Eiropu. Taču elektrība ir cits stāsts — tur brīvā tirgus faktiski nav vai arī tas ir ļoti noslēgts. Elektrībai pārliecinoši visdārgākā cena reģionā ir tieši Latvijā un Lietuvā. Tas rada bažas par mūsu tautsaimniecības tālāku konkurētspēju un attīstību. Enerģētikā šī ir sena problēma, kas sākās jau ar obligātās iepirkuma komponentes uzliktajām papildu izmaksām, kas tagad it kā ir likvidētas, bet de facto ieliktas tarifā. Mūsu enerģētikas sistēma ir bijusi pakārtota dažādu šauru interešu ievērošanai vai peļņas maksimizēšanai (Latvenergo gadījumā), nevis tautsaimniecības stabilizēšanai. Jautājums, vai Latvenergo, Sadales tīklu, Augstsprieguma tīklu uzdevums ir maksimizēt peļņu un to ieskaitīt valsts budžetā, kas faktiski nozīmē papildu nodokli, vai viņu uzdevums ir nodrošināt tautsaimniecībai konkurētspējīgu enerģijas cenu, lai ražojošie uzņēmumi var attīstīties. Latvenergo akcionāri esam mēs visi, un par šo jautājumu būtu jādiskutē. Patlaban valsts pārvaldes uzdevums ir bijis maksimizēt peļņu, kas rada patīkamu dividenžu apjomu valsts budžetā, tajā pašā laikā ekonomika tiek bremzēta. Tas rada bažas. Ilgtermiņā nav iespējams dzīvot ar dārgāku elektroenerģiju nekā Igaunijā, Somijā vai Zviedrijā.

Cik pietiekami un efektīvi ar sadārdzinājumu šajā apkures sezonā palīdz tikt galā valsts atbalsts?

Valsts ieviestais sadārdzinājuma kompensācijas mehānisms situāciju, protams, atviegloja. Tas bija pozitīvs solis, par ko mums izdevās ar iepriekšējo valdību vienoties, un tas ļāva amortizēt lielākos cenu «pīķus». Tomēr pat ar atbalsta sistēmu enerģija pie mums ir dārgāka nekā Skandināvijas un citās reģiona valstīs.

Šajā kontekstā būtisks jautājums arī par plānoto Sadales tīkla un Augstsprieguma tīkla tarifu plānu celšanu. Vai šajā ziņā ir bijusi kāda pretimnākšana uzņēmēju viedoklim?

Mūsu aktīva iestāšanās ir devusi daļējus rezultātus, jo vismaz vairs nav runas par sākotnēji paredzēto, milzīgo sadārdzinājumu. Šobrīd ir runa par vismaz divreiz mazāku sadārdzinājumu nekā sākumā plānotais. Vismaz esam panākuši vienošanos, ka mums atsūtīs piedāvājumu, kāds plānots dažādās tarifu zonās pie dažādām jaudām, kā arī saņemsim pārskatu, kā izskatās konkurētspēja ar kaimiņiem šiem tarifu lielumiem. Tad cīnīsimies par to, lai tarifi būtu konkurētspējīgi. Viegli tas nebūs, jo spiediens no pretējās puses ir pietiekami liels.

Jūs jau minējāt, ka uzņēmumi ir ļoti strauji spējuši pārorientēties no Krievijas gāzes uz citiem energoresursiem. Vai ir vēl citi ar energoefektivitāti saistīti pasākumi, ko uzņēmumi pašlaik veic, piemēram, ēku siltināšana vai tamlīdzīgi?

Runājot par industriālo ražošanu, siltināšanas process ir pats mazefektīvākais no investīciju viedokļa, tāpēc tas vienmēr ir kā pēdējais plānoto pasākumu rindā. Mainot energoresursus vai strādājot pie enerģijas patēriņa samazināšanas, iespējams ietaupīt desmitiem reižu vairāk. Līdz ar to notiek praktisko paradumu maiņa, samazinot apkuri līdz minimālajam nepieciešamajam, atceroties par elektrības taupīšanu. Otrkārt, uzņēmumi nosaka, kas ir lielākie enerģijas patērētāji viņu ražotnēs, un tad pēta iespējas to nomaiņai ar ekonomiskākām ierīcēm, piemēram, elektromotoriem ar mazāku jaudu. Taču tas, protams, ir garš process. Turklāt šajā procesā uzņēmumiem nereti trūkst praktiskās kompetences, un tieši ar to valsts vai lielie energoražotāji varētu palīdzēt. Mums trūkst kompetentu konsultantu, kas varētu palīdzēt atrisināt tehniski organizatoriskus jautājumus.

Cik reāls scenārijs uzņēmējdarbībā ir saules un vēja enerģijas izmantošana, un vai tur biznesam būtu nepieciešams valsts atbalsts, līdzīgi kāds ir privātajam sektoram?
Andris Bite,Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents
Andris Bite,
Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents
Foto: Aivars Siliņš

Nav jautājuma par valsts finansiālu atbalstu, jo investīcijas saules paneļos pie pašreizējām elektrības cenām pietiekami ātri atmaksājas. Taču būtu nepieciešams debirokratizēt šo procesu, lai atļaujas nebūtu jāgaida tik ilgi (īpaši vēja enerģijas gadījumā). Otrkārt, nepieciešama skaidra politika elektroenerģijas attālinātā ģenerēšanā pašpatēriņa vajadzībām. Ir daudzi uzņēmumi, īpaši Rīgā, kuriem ne teritorija, ne būvkonstrukcijas ļauj izvietot saules paneļus, bet šie uzņēmumi ir gatavi investēt šajos paneļos uz sev piederošas zemes citviet Latvijā. Šobrīd nav skaidrs, par kādiem tarifiem pārvades tīkli būs gatavi šo enerģiju pārvietot. Tāpat nereti vispār trūkst pieslēguma iespēju, jo pastāv interesanta situācija, kad visas brīvās pieslēgumu jaudas ir gadiem ilgi rezervētas, kamēr tie, kas šīs jaudas rezervējuši, nemaz nav uzsākuši elektroenerģijas ražotņu būvniecību. Respektīvi, sēž kā suns uz sienas kaudzes, gaidot iespēju pārdot projektu vai tamlīdzīgi, bet tiem, kuri gatavi rīkoties uzreiz, nav iespējas to izdarīt. Pagaidām nav skaidrs, kā tas tiks risināts. Tiek gatavotas normatīvā regulējuma izmaiņas, kas paredzētu vai nu jaudas piešķirt tiem, kas gatavi tām pieslēgties un sākt ražošanu, vai arī rezervācijas brīdī noteikt 20–30% drošības naudas apmēru, kuru dzēš brīdī, kad enerģijas ražotne uzbūvēta un sāk darboties. Līdz ar valdības maiņu pagaidām regulējuma virzība ir apstājusies.

Sacījāt, ka jūtams pieprasījuma kritums pasaules tirgos. Kādi procesi patlaban notiek vietējā ekonomikā, kā tos izjūt uzņēmēji? Vai patēriņš pēdējā laikā mazinās, pircējiem vairāk taupot naudu, kā iepriekš tika prognozēts (sākoties apkures sezonas rēķiniem)?

Jāsaprot, ka uzņēmumi, kas strādā tikai vietējā tirgū, darbojas tirgū, kas ar katru gadu samazinās neatkarīgi no maksātspējas. Līdz ar to faktiski nav iespējams plānot nekādu izaugsmi. Es vienmēr esmu teicis, ka tiem, kas var un spēj eksportēt, ir jādomā tikai un vienīgi par eksportu, iziešanu pasaulē. Teiciens «Eksportē vai mirsti!» ar katru gadu kļūst arvien patiesāks. Runājot ar kolēģiem pārtikas nozarē, iezīmējas situācija, ka patēriņš Latvijā samazinās, kā arī mainās no dārgāku uz lētāku produktu grupu. Tas nozīmē, ka cilvēki ir sākuši ekonomēt. Turklāt jāņem vērā, ka lielākie apkures rēķini par gāzi sāk pienākt tikai tagad — par decembri, janvāri. Es neprognozēju neko labu, domāju, ka stagnācija patēriņā būs jūtama un citās jomās tas izpaudīsies vēl asāk nekā pārtikas nozarē.

Eiropas Centrālā banka par stratēģiju cīņai ar inflāciju izvēlējusies kredītprocentu likmju paaugstināšanu. Visapkārt dzirdams, ka privātpersonām pieaug hipotekāro kredītu izmaksas. Kādu iespaidu šis process atstāj uz uzņēmumiem? Vai arī biznesam kredīti ir sadārdzinājušies, kļuvuši vēl nepieejamāki nekā iepriekš?

Kopš 2008. gada krīzes Latvijā ir bijusi ļoti konservatīva, neaktīva banku kreditēšanas politika. Bankas uzņemas ļoti mazus riskus, kreditējot ekonomiku. Uzskatu, ka banku vidē Latvijā nav konkurences. Izskatās, ka likmju pieaugums tiešām būs pamatīgs un kombinācijā ar pārāk mazu kreditēšanas aktivitāti uzņēmējiem vēl vairāk apgrūtinās dzīvi. Pagaidām paaugstinātās kredītlikmes vēl ir pavelkamas, un domājams, ka līdz tam, kad inflācija sāks rimties, mēs spēsim ar tām sadzīvot.

Jūs medijos esat stāstījis par sava uzņēmuma piemēru, jau nākamajā dienā pēc Krievijas sāktā uzbrukuma Ukrainai nosūtot biznesa partneriem Krievijā paziņojumu, ka sadarbību neturpināsiet. Tomēr, lūkojoties ar LDDK prezidenta aci pāri visām nozarēm — protams, ir specifiskas izņēmuma jomas, piemēram, transporta pārvadājumi, bet vai kopumā var teikt, ka Latvijas uzņēmēji pērn lielā mērā ir pagriezuši muguru Krievijas tirgum un pārorientējušies uz citiem virzieniem?

Katrs šo situāciju redz subjektīvi. Es savā biznesa vidē, nozarēs, kas ir ražojošas un arī pakalpojumus sniedzošas, redzu, ka absolūti lielākā daļa šo sadarbību ar Krieviju ir beigusi, turklāt izdarīja to ļoti ātri. Tas iepriecina. Šie uzņēmēji izvēlējās nevis maku, bet sirdsapziņu. Protams, ir neredzamā daļa un tā daļa, kas bija ļoti atkarīga no Krievijas tirgus (piemēram, tās varētu būt gan jūsu minētā transporta, gan farmācijas nozares). Negribētu uzspiest visiem šiem uzņēmējiem kādu «zīmogu», katram jāvērtē pašam sava situācija, iespējas un prioritātes. Nevaru nosodīt uzņēmumu, kuram alternatīva būtu bankrots. Skaidrs, ka sadarbība ar Krieviju un arī Baltkrieviju joprojām notiek, taču tā notiek vairākkārt mazākā apjomā nekā pirms kara.

Esat publiski runājis par mērķi, lai Latvijā būtu «labākā biznesa vide Baltijā». Jau minējāt darbaspēka nodokļu atšķirības, bet kas vēl būtu jādara, lai Latvijā izveidotu labāko biznesa vidi Baltijā? Investoru aptaujās nodokļi nereti nemaz netiek minēti starp primārajiem kritērijiem investīciju valsts izvēlē.
Andris Bite,Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents
Andris Bite,
Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents
Foto: Aivars Siliņš

Lai noķertu Lietuvu un Igauniju, mums nepietiek pārņemt to, kas darbojas tur, — mums ir jābūt labākiem. Pirmkārt, ir jābūt sapratnei visos līmeņos, ka šis ir svarīgs mērķis. Skaidrs, ka darbaspēka nodokļi nav vienīgais faktors, taču tas skar ikviena maku. Taču ļoti svarīga ir arī kopējā izjūta — vai uzņēmējs, ražotājs, investors jūtas sabiedrībai un valstij vajadzīgs? Uzņēmēji tā nejūtas, īpaši, ja runājam par vidējiem uzņēmumiem. Vidējais ierēdniecības līmenis ir neatsaucīgs, un arī sabiedrība, lai gan reizēm gaužas par to, ka mums trūkst ražošanas, brīdī, kad šo ražošanu kāds piedāvā, iestājas pozā: «Tikai ne manā pilsētā!» Kamēr visos līmeņos, sākot no pensionāra un beidzot ar valsts ierēdni ministrijā, kā arī policistu un medicīnas darbinieku, neradīsies sapratne, ka naudu viņu makos ģenerējam mēs — tie, kas ražo, eksportē, rada pievienoto vērtību — un ka uzņēmumu labklājība un attīstības līmenis ir vistiešākajā veidā saistīts ar viņu maka biezumu, tikmēr mēs uz priekšu netiksim. Investoru ienākšanai galvenais risinājums ir biznesa vides birokratizācijas, nevajadzīgu šķēršļu noņemšana. Treškārt, darbaspēka pieejamība — Latvijā tā nekad nav bijusi pietiekama, turklāt tā ir problēma arī visā Eiropā. Nav labi runāt par cilvēkiem kā par resursu, bet par šo resursu cīnās visi, izņemot mūs, kuri visu laiku mēģina ierobežot darbaspēka importu.

Jūs minējāt darbaspēka trūkumu, bet parasti ekonomikā ir tā — ja kaut kā trūkst, tad tam ceļas cena. Bet vienlaikus LDDK pagājušā gada nogalē iebilda pret minimālās algas celšanu, argumentējāt, ka tas pavilks līdzi arī visas pārējās algas. Kā tad iznāk — no vienas puses, vēlamies atrast deficīto darbaspēku, bet, no otras puses, nevēlamies tam maksāt augstākas algas, turklāt apstākļos, kad dzīves dārdzība pieaug un reālā algu pirktspēja krītas?

Privātajam biznesam minimālās algas lielums ir pastarpināts jautājums, vidējā alga Latvijā, kā zināms, ir virs 1300 eiro. Mūsu pretenzijas bija nevis par minimālās algas celšanu, bet gan par vienpusējo pieeju, kā tas tika darīts. Likums un prakse nosaka, ka jautājums par minimālās algas celšanu ir jādiskutē Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē starp darba devējiem, arodbiedrībām un valsti. Mūsu pozīcija vienmēr bijusi, ka piekrītam minimālās algas celšanai, ja tas iet kopā ar nodokļu sloga korekciju. Šajā gadījumā pirms vēlēšanām Eglītis (labklājības ministrs Gatis Eglītis — I.K.) atskrēja pie mums un solīja, ka parakstīs jebko, ja mēs atbalstīsim minimālās algas celšanu. Es jautāju — kas notiks ar nodokļiem? «Tas nav mūsu, bet Finanšu ministrijas jautājums.» Mēs neatbalstām populistiskus lēmumus bez vienošanās un pārējo pušu interešu ievērošanas. Tā būtībā bija apmānīšana, jo mēs ar Finanšu ministriju iepriekš pat bijām panākuši vienošanos, ka darba algu nodokļi ir jāmazina.

Neapliekamais minimums tika paaugstināts, vai tas neatvieglo darbaspēka nodokļu slogu?

Jā, taču tas ir diferencētais neapliekamais minimums. Minimālās algas līmenī nodokļu slogs mums ir diezgan adekvāts, taču privātajā biznesā ir ļoti maz cilvēku ar minimālo algu. Vidējās algas līmenī diferencētais neapliekamais minimums jau mainās, pie 1800 izzūd vispār. Nākamnedēļ mums būs tikšanās ar premjeru Kariņu tieši par nodokļu jautājumiem, tāpēc šobrīd veidojam salīdzinājumu konkrēta uzņēmuma situācijā — kādas ir tā kopējās izmaksas uz darba algu Latvijā, Lietuvā un Igaunijā (pie vienādām neto algām). Tad arī redzēsim konkrētu atšķirību.

LDDK nākusi klajā ar ideju neaplikt ar algas nodokli darba devēju izmaksas darbiniekiem energoresursu cenu sadārdzinājuma kompensēšanai. Kāda ir valdības pretimnākšana šai idejai?
Andris Bite,Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents
Andris Bite,
Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents
Foto: Aivars Siliņš

Tā bija mūsu ideja, kuru noskatījāmies Vācijā, kur šādi gadā atļauts izmaksāt līdz 1400 eiro, nesamazinot darba algu. Mūsuprāt, tas ir ideāls piedāvājums no biznesa, kurš ir gatavs padalīties ar savu naudu kritiskos brīžos. Tas ir fiskāli neitrāls pasākums, mēs neko neprasām no valsts. Diemžēl pagaidām Finanšu ministrija izturas noraidoši. Nesaprotu, kāpēc.

Svarīgs biznesa vides elements ir arī ēnu ekonomikas apmērs. Publiskajā telpā nav dzirdēts uzņēmēju organizāciju viedoklis par jauno normatīvā regulējuma ieceri, kas paredz tiesības Valsts ieņēmumu dienestam veikt paša aprēķinātu nodokļu uzrēķinu tajos uzņēmumos, kuros darbinieku alga par noteiktu īpatsvaru atpaliek no nozares vidējās, un ja šie uzņēmumi nevarēs sniegt šādai situācijai skaidrojumu. Vai darba devēji ir iekšēji diskutējuši — cik šī ideja šķiet adekvāta kā ēnu ekonomikas apkarošanas līdzeklis?

Mēs neatbalstām šādu ideju vairāku iemeslu dēļ. Ēnu ekonomiku nevar apkarot tikai ar policejiskām metodēm. Taču galvenais iemesls ir tas, ka mūsu Valsts ieņēmumu dienesta kvalitāte un koruptīvie riski nesniedz nekādu pārliecību, ka šāda iecere var tikt realizēta profesionāli un godprātīgi. «Ja uzņēmums nespēs paskaidrot» — tas ir tik ļoti interpretējams jēdziens, ka, pieļauju, ieraudzīsim dramatisku situāciju, kur papildu nodokļi tiks aprēķināti pa labi un pa kreisi, kam sekos gan tiesvedības, gan bankroti. Ir ļoti dažādi uzņēmumi. Piemēram, moderns kokapstrādes uzņēmums Pierīgā nav salīdzināms ar mazapjoma zāģētavu tālā reģionā. Skaidrs, ka pirmajā algas ir daudz augstākas, bet, vai tas, ka otro, kurš tāpat dod darbu cilvēkiem, mēs iznīcināsim, kādam sniegs kādu labumu?

Vārdu sakot, jums nav uzticības, ka VID ierēdņiem pietiktu kompetences izprast šo dažādo uzņēmumu situācijas un komersantu sniegtos skaidrojumus?

Līdzšinējā prakse, tiesāšanās ar VID par nodokļu uzrēķiniem mums nav radījusi pārliecību, ka tur šos jautājumus vērtē konstruktīvi.

Kādas šobrīd izskatās nākotnes perspektīvas? Šķiet, ka karam Ukrainā galu aizvien neredz… Acīmredzot tas turpināsies vēl ilgi. Kāds ir jūsu un kolēģu skatījums uz vidēja un ilgāka termiņa prognozēm — kas mūs ekonomikā sagaida?

Skaidrs, ka karam ātra risinājuma nebūs. Ja karš neizplatās ārpus pašreizējās teritorijas, tad milzīgu satricinājumu ekonomikā nebūs. Mums ir izvēle pļurināties tāpat kā iepriekš — dzīvosim sliktāk nekā kaimiņos, bet kaut kā uz priekšu virzīsimies. Otra iespēja ir riskēt un iegūt izaugsmes ātrumu. Uzņēmēju uzdevums ir pielāgoties tiem apstākļiem, kādi izveidosies makroekonomikā un starptautiskajā situācijā.

Projektu «Latvijas ekonomika sankciju ēnā un inflācijas spīlēs» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas «Esam izvēles priekšā — turpināt nīkuļot vai panākt attīstības uzrāvienu» saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests. #SIF_MAF2022

 

Publicēts žurnāla “Bilance” 2023. gada februāra (494.) numurā.

Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus
Andris Bite,Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents
Andris Bite, Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents
Foto: Aivars Siliņš

BILANCE pētniecisko interviju cikls

Žurnāla Bilance pētniecisko interviju sērijā žurnāla 2022. gada septembra numurā varējāt lasīt interviju ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras padomes priekšsēdētāju Aigaru Rostovski — toreiz uzņēmēji vēl bija neziņā, vai gaidāmajā apkures sezonā nepietrūks energoresursu, kā attīstīsies inflācijas spirāle un vai sagaidāms patēriņa un ekonomikas kritums. Tagad daļai atbilžu uz šiem jautājumiem jābūt skaidrākai, tāpēc tiekamies ar otras lielās Latvijas darba devēju organizācijas — Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) prezidentu Andri Biti. Runājam arī par to, kā Latvijas ekonomiku beidzot padarīt konkurētspējīgu Baltijas reģionā, kā LDDK vērtē jauno likumdošanas iniciatīvu piešķirt Valsts ieņēmumu dienestam (VID) tiesības veikt nodokļu uzrēķinus uzņēmumos ar zemām algām, un citiem aktuāliem jautājumiem.

Latvijas un visas pasaules ekonomiskā situācija pēdējā laikā publiski visbiežāk tiek raksturota ar vārdu «nenoteiktība». Vai tas ir adekvātākais situācijas vērtējums arī LDDK skatījumā? Proti, vai joprojām nav skaidri iezīmējusies ne liela mēroga krīze un lejupslīde, ne arī saskatāmas pazīmes optimistiskiem scenārijiem?
Nenoteiktība ir jaunā normālā situācija. Līdz Covid–19 krīzei ekonomikas attīstību bija iespējams plānot ilgākiem periodiem, taču patlaban ilgtermiņa plāni ir palikuši vairs tikai kā vēlamais virziens, bet praktiski ir jābūt gataviem mainīt taktiku jebkurā mirklī. Ražojošie, eksportējošie uzņēmumi jūt, ka kopumā pasaulē pieprasījums bremzējas. Vienlaikus arī ārprāts ar cenu celšanos, kas sākās ar izejvielu un turpinājās ar pārējo preču un pakalpojumu sadārdzināšanos, tagad ir apstājies un pat sācies pretējais process. Pastāv ekonomikas spiediens sākt cenu samazināšanu. Jūtam to arī savā biznesā — jaunie līgumi ir noslēgti par zemākām cenām, nekā bija iepriekšējā gadā. Tomēr ražotājiem joprojām jāizmanto vēl par augstu cenu iepirktās izejvielas un materiāli, savukārt arī spiediens no patērētājiem un tirdzniecības tīkliem samazināt cenas ir ļoti liels, tāpēc bruto peļņas marža samazināsies. Līdz ar to eksportētājiem, kam līdz šim patiesībā klājās labi, vieglie laiki būs beigušies. Bizness sekmēsies ekonomijā, nevis pārdošanā.
No jūsu teiktā var secināt, ka sliktākais — stagflācijas — scenārijs tomēr pagaidām nedraud, jo cenas sāk pazemināties un arī recesija pagaidām vēl nav tik liela?
Ir skaidrs, ka tā, kā procesi noritēja iepriekšējos gados, strauji augot patēriņam un peļņai, ilgi nemaz nedrīkstēja turpināties. Tagad sagaidāma korekcija uz leju. Ražotājiem un eksportētājiem ir jāmaina pieeja, jāsaprot, ka prasīt tik dārgi vairs nevarēs, un jāskatās, kur var ekonomēt.
Tā būtu pašu uzņēmumu pareizā stratēģija, bet kas valstij šādā ekonomikas attīstības stadijā būtu jādara? LDDK droši vien ir sava pozīcija, ar ko ejat uz sarunām ar jauno valdību?
Valstij ir pēdējais laiks sākt diskutēt ar ražojošo un nodokļus ģenerējošo nozaru uzņēmējiem par to, kā tālāk attīstīties. Nav noslēpums, ka izejas punkts mums šodien ir sliktāks. Ar saviem kaimiņiem, ar kuriem sākām pilnīgi vienādās izejas pozīcijās 1991. gadā, šobrīd esam pilnīgi dažādās situācijās. Lietuva un Igaunija ir attīstījušās daudz straujāk, iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas, eksports, ražošana ir vismaz par 20–30% augstāka nekā pie mums. Latvijā ir par maz ražojošu, nodokļus maksājošu uzņēmumu un cilvēku, un tas ir rezultāts tam, ka gadu desmitus nebija sadarbības starp biznesu un valsti, turklāt pēdējā laikā tā kļuva aizvien vājāka. Nebija nekādu diskusiju, kā varam attīstīt vienu vai otru industriju.
Vai šis sadarbības trūkums ir galvenais faktors mūsu atpalicībā no kaimiņiem? Vai lietuviešu un igauņu kolēģiem ir krietni ciešāka sadarbība ar valsti?
Jā, tur biznesa sasaiste ar valsti ir daudz ciešāka, viņi spēj atrast kopsaucēju un izvirzīt ambiciozus mērķus.
Vai šajā ziņā jaunā valdība ir devusi lielākas cerības? Publiski izskanējis, ka tagad vismaz ir iespējams sarunāt tikšanos ar premjeru, kas Krišjāņa Kariņa iepriekšējās valdības laikā gandrīz vispār neesot bijis iespējams...
Situācija ir mainījusies. Pagaidām mēs tiekam līdz sarunu galdam, varam tur izteikties. Līdz fāzei, kad to sāktu arī ņemt vērā un process aizietu līdz konstruktīvai diskusijai, pagaidām gan neesam tikuši.
Kāds ir LDDK vērtējums par valdības deklarāciju? Vai tā tiešām iezīmē ceļa karti ekonomikas izrāvienam? Kuri uzņēmēju priekšlikumi deklarācijas tapšanā tika atbalstīti un kuri — ne?
Mums ir vajadzīgi drosmīgi un ambiciozi soļi, jo šobrīd no kaimiņiem atpaliekam vēl straujāk nekā pirms pieciem gadiem. Mēs piedāvājām iekļaut deklarācijā konkrētas, praktiskas lietas, bet no tā nesanāca gandrīz nekas, jo viss rezultējās ar noapaļotām frāzēm bez konkrētības, kur var saprast gandrīz jebko. Šo «krupi» norijām un tagad ejam uz nākamo posmu — valdības rīcības plāna izstrādi, kur notiek sadarbība ar ministrijām, cik nu ar kuru tā ir veiksmīga. Ļoti svarīgs jautājums ekonomikas attīstībai un godīgai biznesa videi ir darbaspēka nodokļu slogs. Mums tas patlaban ir visaugstākais reģionā, kas rada gan lielāku pelēko ekonomiku, uzņēmumu attīstības bremzēšanos, zemākas neto algas un mazākus ienākumus darbiniekiem. Vidējo algu līmenī (ap 1000 eiro) mēs maksājam ap 200–300 eiro nodokļos vairāk nekā kaimiņvalstīs. Vidēji lielai ražotnei gadā tas veido ap miljons eiro papildu izdevumus. Izveidojot konkurētspējīgu nodokļu likmi, mēs to, pirmkārt, novirzīsim darbinieku algu celšanai — katrs sajutīs to maciņā. Otrkārt, lielai daļai tā būs motivācija un iespēja atgriezties no pelēkās ekonomikas. Treškārt, tas ļaus investoriem, kuri lemj, kurā no trim Baltijas valstīm būvēt ražotni, vieglāk izvēlēties Latviju.
Ko konkrēti prasāt — iedzīvotāju ienākuma nodokļa, sociālo iemaksu samazināšanu?
Andris Bite,Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents
Andris Bite,
Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents
Foto: Aivars Siliņš
Pagaidām, lai neieslīgtu detaļās, mēs pat vēl nesakām konkrēti, kas jāsamazina — sociālās iemaksas, IIN vai jāpaaugstina neapliekamais minimums. Versijas un virzieni ir dažādi. Ir jāvienojas, ka nepieciešama konkurētspējīga vide, tad varam sākt iedziļināties un diskutēt, kurā virzienā veikt izmaiņas, jo tas prasa modelēšanu un aprēķinus. Līdz tam mēs pat netiekam, jo līdz šim allaž tiek atbildēts, ka tas nav iespējams, vai arī pretī tiek prasīts, kurš nodoklis tad jāceļ, lai kompensētu nodokļu ieņēmumu kritumu. Otrkārt, valdība maldās, ka dzīvesstila uzņēmumus var piespiest iziet no ēnu ekonomikas un maksāt uzreiz pilna apmēra nodokļus. Būtu nepieciešams atkal ieviest vienkāršu, atvieglotu režīmu mazajam biznesam ar nodokļa likmi 10–15% apmērā, ko var automātiski atvilkt no ieņēmumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības kontā. Protams, ar noteikumu, ka šāds režīms netiek izmantots nodokļu optimizēšanas shēmām, kā notika ar mikrouzņēmumu nodokli.
Intervijas brīdī puse ziemas ir aiz muguras, un uzņēmējiem droši vien ir pieredze, vērojumi un secinājumi par to, kā tiekam galā ar enerģētikas krīzi. Vasaras beigās, kad intervēju LTRK padomes priekšsēdētāju Aigaru Rostovski, vēl nebija skaidrs ne tas, vai energoresursi vispār būs pieejami, ne tas, par kādu (un vai konkurētspējīgu) cenu. Kā šīs lietas ir risinājušās? Vai kādam uzņēmumam nav nācies saskarties ar energoresursu deficītu? Kā cenas ietekmējušas biznesu, vai ir uzņēmumi, kuriem nācies pieredzēt smagākās sekas — ražošanas apturēšanu vai izbeigšanu?
Uzņēmēji, saprotot, ka prognozējamības nav, ļoti strauji pieņēma lēmumu mainīt energoresursu avotus. Lielā ātrumā tika veiktas investīcijas. Piemēram, mūsu gadījumā pārgājām no gāzes uz dīzeli, pašlaik gatavojam arī pāreju uz naftas gāzi, lai varētu izveidot elastīgu sistēmu un patērēt to resursu, kas konkrētā brīdī izdevīgāks. Šādi procesi notika visur. Tiesa, valsts arī ieguldīja līdzekļus un iegādājās gāzes rezervi, tāpēc ir droša pārliecība, ka šajā ziemas sezonā gāzes pietiks. Manuprāt, kritiskais mirklis ir garām, Eiropā pamazām arī veidojas jauna gāzes infrastruktūra, kā arī samazinās gāzes patēriņš, jo tiek meklēti jauni energoresursi. Pagaidām gan vēl ne tie ekonomiskākie, bet vismaz ātrākie.
Vai energoresursu izmaksas ir konkurētspējīgas reģionā? Vai latviešu uzņēmējam nav jāmaksā par energoresursiem vairāk nekā Lietuvas vai Igaunijas uzņēmējiem?
Gāzes un naftas gadījumā tirgus ir atvērts, un līdz ar to situācija ar cenām visur ir apmēram vienāda, ja runājam par kaimiņvalstīm un Eiropu. Taču elektrība ir cits stāsts — tur brīvā tirgus faktiski nav vai arī tas ir ļoti noslēgts. Elektrībai pārliecinoši visdārgākā cena reģionā ir tieši Latvijā un Lietuvā. Tas rada bažas par mūsu tautsaimniecības tālāku konkurētspēju un attīstību. Enerģētikā šī ir sena problēma, kas sākās jau ar obligātās iepirkuma komponentes uzliktajām papildu izmaksām, kas tagad it kā ir likvidētas, bet de facto ieliktas tarifā. Mūsu enerģētikas sistēma ir bijusi pakārtota dažādu šauru interešu ievērošanai vai peļņas maksimizēšanai (Latvenergo gadījumā), nevis tautsaimniecības stabilizēšanai. Jautājums, vai Latvenergo, Sadales tīklu, Augstsprieguma tīklu uzdevums ir maksimizēt peļņu un to ieskaitīt valsts budžetā, kas faktiski nozīmē papildu nodokli, vai viņu uzdevums ir nodrošināt tautsaimniecībai konkurētspējīgu enerģijas cenu, lai ražojošie uzņēmumi var attīstīties. Latvenergo akcionāri esam mēs visi, un par šo jautājumu būtu jādiskutē. Patlaban valsts pārvaldes uzdevums ir bijis maksimizēt peļņu, kas rada patīkamu dividenžu apjomu valsts budžetā, tajā pašā laikā ekonomika tiek bremzēta. Tas rada bažas. Ilgtermiņā nav iespējams dzīvot ar dārgāku elektroenerģiju nekā Igaunijā, Somijā vai Zviedrijā.
Cik pietiekami un efektīvi ar sadārdzinājumu šajā apkures sezonā palīdz tikt galā valsts atbalsts?
Valsts ieviestais sadārdzinājuma kompensācijas mehānisms situāciju, protams, atviegloja. Tas bija pozitīvs solis, par ko mums izdevās ar iepriekšējo valdību vienoties, un tas ļāva amortizēt lielākos cenu «pīķus». Tomēr pat ar atbalsta sistēmu enerģija pie mums ir dārgāka nekā Skandināvijas un citās reģiona valstīs.
Šajā kontekstā būtisks jautājums arī par plānoto Sadales tīkla un Augstsprieguma tīkla tarifu plānu celšanu. Vai šajā ziņā ir bijusi kāda pretimnākšana uzņēmēju viedoklim?
Mūsu aktīva iestāšanās ir devusi daļējus rezultātus, jo vismaz vairs nav runas par sākotnēji paredzēto, milzīgo sadārdzinājumu. Šobrīd ir runa par vismaz divreiz mazāku sadārdzinājumu nekā sākumā plānotais. Vismaz esam panākuši vienošanos, ka mums atsūtīs piedāvājumu, kāds plānots dažādās tarifu zonās pie dažādām jaudām, kā arī saņemsim pārskatu, kā izskatās konkurētspēja ar kaimiņiem šiem tarifu lielumiem. Tad cīnīsimies par to, lai tarifi būtu konkurētspējīgi. Viegli tas nebūs, jo spiediens no pretējās puses ir pietiekami liels.
Jūs jau minējāt, ka uzņēmumi ir ļoti strauji spējuši pārorientēties no Krievijas gāzes uz citiem energoresursiem. Vai ir vēl citi ar energoefektivitāti saistīti pasākumi, ko uzņēmumi pašlaik veic, piemēram, ēku siltināšana vai tamlīdzīgi?
Runājot par industriālo ražošanu, siltināšanas process ir pats mazefektīvākais no investīciju viedokļa, tāpēc tas vienmēr ir kā pēdējais plānoto pasākumu rindā. Mainot energoresursus vai strādājot pie enerģijas patēriņa samazināšanas, iespējams ietaupīt desmitiem reižu vairāk. Līdz ar to notiek praktisko paradumu maiņa, samazinot apkuri līdz minimālajam nepieciešamajam, atceroties par elektrības taupīšanu. Otrkārt, uzņēmumi nosaka, kas ir lielākie enerģijas patērētāji viņu ražotnēs, un tad pēta iespējas to nomaiņai ar ekonomiskākām ierīcēm, piemēram, elektromotoriem ar mazāku jaudu. Taču tas, protams, ir garš process. Turklāt šajā procesā uzņēmumiem nereti trūkst praktiskās kompetences, un tieši ar to valsts vai lielie energoražotāji varētu palīdzēt. Mums trūkst kompetentu konsultantu, kas varētu palīdzēt atrisināt tehniski organizatoriskus jautājumus.
Cik reāls scenārijs uzņēmējdarbībā ir saules un vēja enerģijas izmantošana, un vai tur biznesam būtu nepieciešams valsts atbalsts, līdzīgi kāds ir privātajam sektoram?
Andris Bite,Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents
Andris Bite,
Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents
Foto: Aivars Siliņš
Nav jautājuma par valsts finansiālu atbalstu, jo investīcijas saules paneļos pie pašreizējām elektrības cenām pietiekami ātri atmaksājas. Taču būtu nepieciešams debirokratizēt šo procesu, lai atļaujas nebūtu jāgaida tik ilgi (īpaši vēja enerģijas gadījumā). Otrkārt, nepieciešama skaidra politika elektroenerģijas attālinātā ģenerēšanā pašpatēriņa vajadzībām. Ir daudzi uzņēmumi, īpaši Rīgā, kuriem ne teritorija, ne būvkonstrukcijas ļauj izvietot saules paneļus, bet šie uzņēmumi ir gatavi investēt šajos paneļos uz sev piederošas zemes citviet Latvijā. Šobrīd nav skaidrs, par kādiem tarifiem pārvades tīkli būs gatavi šo enerģiju pārvietot. Tāpat nereti vispār trūkst pieslēguma iespēju, jo pastāv interesanta situācija, kad visas brīvās pieslēgumu jaudas ir gadiem ilgi rezervētas, kamēr tie, kas šīs jaudas rezervējuši, nemaz nav uzsākuši elektroenerģijas ražotņu būvniecību. Respektīvi, sēž kā suns uz sienas kaudzes, gaidot iespēju pārdot projektu vai tamlīdzīgi, bet tiem, kuri gatavi rīkoties uzreiz, nav iespējas to izdarīt. Pagaidām nav skaidrs, kā tas tiks risināts. Tiek gatavotas normatīvā regulējuma izmaiņas, kas paredzētu vai nu jaudas piešķirt tiem, kas gatavi tām pieslēgties un sākt ražošanu, vai arī rezervācijas brīdī noteikt 20–30% drošības naudas apmēru, kuru dzēš brīdī, kad enerģijas ražotne uzbūvēta un sāk darboties. Līdz ar valdības maiņu pagaidām regulējuma virzība ir apstājusies.
Sacījāt, ka jūtams pieprasījuma kritums pasaules tirgos. Kādi procesi patlaban notiek vietējā ekonomikā, kā tos izjūt uzņēmēji? Vai patēriņš pēdējā laikā mazinās, pircējiem vairāk taupot naudu, kā iepriekš tika prognozēts (sākoties apkures sezonas rēķiniem)?
Jāsaprot, ka uzņēmumi, kas strādā tikai vietējā tirgū, darbojas tirgū, kas ar katru gadu samazinās neatkarīgi no maksātspējas. Līdz ar to faktiski nav iespējams plānot nekādu izaugsmi. Es vienmēr esmu teicis, ka tiem, kas var un spēj eksportēt, ir jādomā tikai un vienīgi par eksportu, iziešanu pasaulē. Teiciens «Eksportē vai mirsti!» ar katru gadu kļūst arvien patiesāks. Runājot ar kolēģiem pārtikas nozarē, iezīmējas situācija, ka patēriņš Latvijā samazinās, kā arī mainās no dārgāku uz lētāku produktu grupu. Tas nozīmē, ka cilvēki ir sākuši ekonomēt. Turklāt jāņem vērā, ka lielākie apkures rēķini par gāzi sāk pienākt tikai tagad — par decembri, janvāri. Es neprognozēju neko labu, domāju, ka stagnācija patēriņā būs jūtama un citās jomās tas izpaudīsies vēl asāk nekā pārtikas nozarē.
Eiropas Centrālā banka par stratēģiju cīņai ar inflāciju izvēlējusies kredītprocentu likmju paaugstināšanu. Visapkārt dzirdams, ka privātpersonām pieaug hipotekāro kredītu izmaksas. Kādu iespaidu šis process atstāj uz uzņēmumiem? Vai arī biznesam kredīti ir sadārdzinājušies, kļuvuši vēl nepieejamāki nekā iepriekš?
Kopš 2008. gada krīzes Latvijā ir bijusi ļoti konservatīva, neaktīva banku kreditēšanas politika. Bankas uzņemas ļoti mazus riskus, kreditējot ekonomiku. Uzskatu, ka banku vidē Latvijā nav konkurences. Izskatās, ka likmju pieaugums tiešām būs pamatīgs un kombinācijā ar pārāk mazu kreditēšanas aktivitāti uzņēmējiem vēl vairāk apgrūtinās dzīvi. Pagaidām paaugstinātās kredītlikmes vēl ir pavelkamas, un domājams, ka līdz tam, kad inflācija sāks rimties, mēs spēsim ar tām sadzīvot.
Jūs medijos esat stāstījis par sava uzņēmuma piemēru, jau nākamajā dienā pēc Krievijas sāktā uzbrukuma Ukrainai nosūtot biznesa partneriem Krievijā paziņojumu, ka sadarbību neturpināsiet. Tomēr, lūkojoties ar LDDK prezidenta aci pāri visām nozarēm — protams, ir specifiskas izņēmuma jomas, piemēram, transporta pārvadājumi, bet vai kopumā var teikt, ka Latvijas uzņēmēji pērn lielā mērā ir pagriezuši muguru Krievijas tirgum un pārorientējušies uz citiem virzieniem?
Katrs šo situāciju redz subjektīvi. Es savā biznesa vidē, nozarēs, kas ir ražojošas un arī pakalpojumus sniedzošas, redzu, ka absolūti lielākā daļa šo sadarbību ar Krieviju ir beigusi, turklāt izdarīja to ļoti ātri. Tas iepriecina. Šie uzņēmēji izvēlējās nevis maku, bet sirdsapziņu. Protams, ir neredzamā daļa un tā daļa, kas bija ļoti atkarīga no Krievijas tirgus (piemēram, tās varētu būt gan jūsu minētā transporta, gan farmācijas nozares). Negribētu uzspiest visiem šiem uzņēmējiem kādu «zīmogu», katram jāvērtē pašam sava situācija, iespējas un prioritātes. Nevaru nosodīt uzņēmumu, kuram alternatīva būtu bankrots. Skaidrs, ka sadarbība ar Krieviju un arī Baltkrieviju joprojām notiek, taču tā notiek vairākkārt mazākā apjomā nekā pirms kara.
Esat publiski runājis par mērķi, lai Latvijā būtu «labākā biznesa vide Baltijā». Jau minējāt darbaspēka nodokļu atšķirības, bet kas vēl būtu jādara, lai Latvijā izveidotu labāko biznesa vidi Baltijā? Investoru aptaujās nodokļi nereti nemaz netiek minēti starp primārajiem kritērijiem investīciju valsts izvēlē.
Andris Bite,Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents
Andris Bite,
Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents
Foto: Aivars Siliņš
Lai noķertu Lietuvu un Igauniju, mums nepietiek pārņemt to, kas darbojas tur, — mums ir jābūt labākiem. Pirmkārt, ir jābūt sapratnei visos līmeņos, ka šis ir svarīgs mērķis. Skaidrs, ka darbaspēka nodokļi nav vienīgais faktors, taču tas skar ikviena maku. Taču ļoti svarīga ir arī kopējā izjūta — vai uzņēmējs, ražotājs, investors jūtas sabiedrībai un valstij vajadzīgs? Uzņēmēji tā nejūtas, īpaši, ja runājam par vidējiem uzņēmumiem. Vidējais ierēdniecības līmenis ir neatsaucīgs, un arī sabiedrība, lai gan reizēm gaužas par to, ka mums trūkst ražošanas, brīdī, kad šo ražošanu kāds piedāvā, iestājas pozā: «Tikai ne manā pilsētā!» Kamēr visos līmeņos, sākot no pensionāra un beidzot ar valsts ierēdni ministrijā, kā arī policistu un medicīnas darbinieku, neradīsies sapratne, ka naudu viņu makos ģenerējam mēs — tie, kas ražo, eksportē, rada pievienoto vērtību — un ka uzņēmumu labklājība un attīstības līmenis ir vistiešākajā veidā saistīts ar viņu maka biezumu, tikmēr mēs uz priekšu netiksim. Investoru ienākšanai galvenais risinājums ir biznesa vides birokratizācijas, nevajadzīgu šķēršļu noņemšana. Treškārt, darbaspēka pieejamība — Latvijā tā nekad nav bijusi pietiekama, turklāt tā ir problēma arī visā Eiropā. Nav labi runāt par cilvēkiem kā par resursu, bet par šo resursu cīnās visi, izņemot mūs, kuri visu laiku mēģina ierobežot darbaspēka importu.
Jūs minējāt darbaspēka trūkumu, bet parasti ekonomikā ir tā — ja kaut kā trūkst, tad tam ceļas cena. Bet vienlaikus LDDK pagājušā gada nogalē iebilda pret minimālās algas celšanu, argumentējāt, ka tas pavilks līdzi arī visas pārējās algas. Kā tad iznāk — no vienas puses, vēlamies atrast deficīto darbaspēku, bet, no otras puses, nevēlamies tam maksāt augstākas algas, turklāt apstākļos, kad dzīves dārdzība pieaug un reālā algu pirktspēja krītas?
Privātajam biznesam minimālās algas lielums ir pastarpināts jautājums, vidējā alga Latvijā, kā zināms, ir virs 1300 eiro. Mūsu pretenzijas bija nevis par minimālās algas celšanu, bet gan par vienpusējo pieeju, kā tas tika darīts. Likums un prakse nosaka, ka jautājums par minimālās algas celšanu ir jādiskutē Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē starp darba devējiem, arodbiedrībām un valsti. Mūsu pozīcija vienmēr bijusi, ka piekrītam minimālās algas celšanai, ja tas iet kopā ar nodokļu sloga korekciju. Šajā gadījumā pirms vēlēšanām Eglītis (labklājības ministrs Gatis Eglītis — I.K.) atskrēja pie mums un solīja, ka parakstīs jebko, ja mēs atbalstīsim minimālās algas celšanu. Es jautāju — kas notiks ar nodokļiem? «Tas nav mūsu, bet Finanšu ministrijas jautājums.» Mēs neatbalstām populistiskus lēmumus bez vienošanās un pārējo pušu interešu ievērošanas. Tā būtībā bija apmānīšana, jo mēs ar Finanšu ministriju iepriekš pat bijām panākuši vienošanos, ka darba algu nodokļi ir jāmazina.
Neapliekamais minimums tika paaugstināts, vai tas neatvieglo darbaspēka nodokļu slogu?
Jā, taču tas ir diferencētais neapliekamais minimums. Minimālās algas līmenī nodokļu slogs mums ir diezgan adekvāts, taču privātajā biznesā ir ļoti maz cilvēku ar minimālo algu. Vidējās algas līmenī diferencētais neapliekamais minimums jau mainās, pie 1800 izzūd vispār. Nākamnedēļ mums būs tikšanās ar premjeru Kariņu tieši par nodokļu jautājumiem, tāpēc šobrīd veidojam salīdzinājumu konkrēta uzņēmuma situācijā — kādas ir tā kopējās izmaksas uz darba algu Latvijā, Lietuvā un Igaunijā (pie vienādām neto algām). Tad arī redzēsim konkrētu atšķirību.
LDDK nākusi klajā ar ideju neaplikt ar algas nodokli darba devēju izmaksas darbiniekiem energoresursu cenu sadārdzinājuma kompensēšanai. Kāda ir valdības pretimnākšana šai idejai?
Andris Bite,Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents
Andris Bite,
Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents
Foto: Aivars Siliņš
Tā bija mūsu ideja, kuru noskatījāmies Vācijā, kur šādi gadā atļauts izmaksāt līdz 1400 eiro, nesamazinot darba algu. Mūsuprāt, tas ir ideāls piedāvājums no biznesa, kurš ir gatavs padalīties ar savu naudu kritiskos brīžos. Tas ir fiskāli neitrāls pasākums, mēs neko neprasām no valsts. Diemžēl pagaidām Finanšu ministrija izturas noraidoši. Nesaprotu, kāpēc.
Svarīgs biznesa vides elements ir arī ēnu ekonomikas apmērs. Publiskajā telpā nav dzirdēts uzņēmēju organizāciju viedoklis par jauno normatīvā regulējuma ieceri, kas paredz tiesības Valsts ieņēmumu dienestam veikt paša aprēķinātu nodokļu uzrēķinu tajos uzņēmumos, kuros darbinieku alga par noteiktu īpatsvaru atpaliek no nozares vidējās, un ja šie uzņēmumi nevarēs sniegt šādai situācijai skaidrojumu. Vai darba devēji ir iekšēji diskutējuši — cik šī ideja šķiet adekvāta kā ēnu ekonomikas apkarošanas līdzeklis?
Mēs neatbalstām šādu ideju vairāku iemeslu dēļ. Ēnu ekonomiku nevar apkarot tikai ar policejiskām metodēm. Taču galvenais iemesls ir tas, ka mūsu Valsts ieņēmumu dienesta kvalitāte un koruptīvie riski nesniedz nekādu pārliecību, ka šāda iecere var tikt realizēta profesionāli un godprātīgi. «Ja uzņēmums nespēs paskaidrot» — tas ir tik ļoti interpretējams jēdziens, ka, pieļauju, ieraudzīsim dramatisku situāciju, kur papildu nodokļi tiks aprēķināti pa labi un pa kreisi, kam sekos gan tiesvedības, gan bankroti. Ir ļoti dažādi uzņēmumi. Piemēram, moderns kokapstrādes uzņēmums Pierīgā nav salīdzināms ar mazapjoma zāģētavu tālā reģionā. Skaidrs, ka pirmajā algas ir daudz augstākas, bet, vai tas, ka otro, kurš tāpat dod darbu cilvēkiem, mēs iznīcināsim, kādam sniegs kādu labumu?
Vārdu sakot, jums nav uzticības, ka VID ierēdņiem pietiktu kompetences izprast šo dažādo uzņēmumu situācijas un komersantu sniegtos skaidrojumus?
Līdzšinējā prakse, tiesāšanās ar VID par nodokļu uzrēķiniem mums nav radījusi pārliecību, ka tur šos jautājumus vērtē konstruktīvi.
Kādas šobrīd izskatās nākotnes perspektīvas? Šķiet, ka karam Ukrainā galu aizvien neredz... Acīmredzot tas turpināsies vēl ilgi. Kāds ir jūsu un kolēģu skatījums uz vidēja un ilgāka termiņa prognozēm — kas mūs ekonomikā sagaida?
Skaidrs, ka karam ātra risinājuma nebūs. Ja karš neizplatās ārpus pašreizējās teritorijas, tad milzīgu satricinājumu ekonomikā nebūs. Mums ir izvēle pļurināties tāpat kā iepriekš — dzīvosim sliktāk nekā kaimiņos, bet kaut kā uz priekšu virzīsimies. Otra iespēja ir riskēt un iegūt izaugsmes ātrumu. Uzņēmēju uzdevums ir pielāgoties tiem apstākļiem, kādi izveidosies makroekonomikā un starptautiskajā situācijā.

Projektu «Latvijas ekonomika sankciju ēnā un inflācijas spīlēs» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas «Esam izvēles priekšā — turpināt nīkuļot vai panākt attīstības uzrāvienu» saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests. #SIF_MAF2022

 

Publicēts žurnāla “Bilance” 2023. gada februāra (494.) numurā.