Paņemot rokā lupu, lai pētītu, kas ekonomikas lācītim vēderā, rodas vilinājums pieņemt, ka atbilde, kāpēc viena valsts ir bagātāka, bet otra – nabadzīgāka, ir meklējama to iekšzemes kopprodukta struktūrā. Citiem vārdiem, – tajā, ar ko valsts iedzīvotāji visaktīvāk nodarbojas. Tas šķiet loģiski, jo ikdienas pieredze taču apliecina, cik ļoti turība atkarīga no izvēlētās profesijas – ja nodarbosies ar ielas slaucīšanu, malkas skaldīšanu vai citu mazkvalificētu darbu, tad uz labklājību necerēt, bet, ja spēsi programmēt vai pārvaldīt finanses, pavērsies pavisam citas iespējas.
Tomēr – vai šādus piemērus varam tieši pārnest arī uz makroekonomiku? Vai attīstības un labklājības atslēga tiešām atrodama IKP struktūrā? Ja Latvija atpaliek no Baltijas kaimiņiem, vai tas nozīmē, ka mūsu tautsaimniecībā lielāku īpatsvaru ieņem “mazvērtīgākas”, mazāk produktīvas nozares nekā Lietuvas un Igaunijas tautsaimniecībās? Vai esam nabadzīgāki tāpēc, ka nodarbojamies ar nepareizajām lietām?
Video sižetā skaidro Ikars Kubliņš, portāla BilancePLZ redaktors.
Žurnāla Bilance Baltijas valstu ekonomiku pētniecības otrajā rakstā pievēršamies Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautsaimniecību struktūrai. Visus Bilances pētnieciskos rakstus ciklā “Latvija Baltijas ekonomikā: Kā panākt un apsteigt Igauniju un Lietuvu?” varat bez maksas lasīt mūsu portāla sadaļā: #SIF_MAF2023.
Izpētot galvenās nozares Baltijas valstu ekonomikās, redzams, ka strukturāli tās ir visai līdzīgas. Igaunijas ekonomikā ir salīdzinoši lielāka gan informācijas tehnoloģiju, gan profesionālo, zinātnisko, tehnisko pakalpojumu, kā arī finanšu nozaru loma, kamēr Lietuvā izteiktāk dominē apstrādes rūpniecība. Tomēr kopumā šie dati nesniedz skaidru atbildi, kāpēc Latvija Baltijā atpaliek, it īpaši – kāpēc atpaliekam no Lietuvas, jo divās no pievienotās vērtības viedokļa svarīgajās nozarēs pat esam dienvidu kaimiņiem priekšā. Vēl jo mazāk tie izskaidro, kāpēc Lietuva pēc IKP pirktspējas ir apsteigusi pat Igauniju.
Lai gūtu dziļāku priekšstatu, mēģināsim ielūkoties ekonomikas nozaru iekšienē un arī starpvalstu perspektīvā salīdzināt pašas nozares, nevis to īpatsvarus kopproduktā. Izmantojot Eurostat datus par ekonomikas sektoru pievienoto vērtību un tajos nodarbināto skaitu, var iegūt nozarē radīto pievienoto vērtību uz katru nodarbināto. Tas parāda pašas nozares iekšējo attīstības līmeni un produktivitāti, savukārt, dalot ar valsts kopējo iedzīvotāju skaitu, var gūt priekšstatu par to, cik lielu bagātību konkrētā nozare ienes kopējā ekonomikā.
Piemēram, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomā neapšaubāms Baltijas valstu līderis ir Igaunija – tās IT sektorā strādājošie gandrīz trīsdesmit seši tūkstoši nodarbināto šā gada pirmajā ceturksnī spējuši radīt vairāk nekā sešsimt miljonus eiro pievienoto vērtību, kas ir vairāk nekā septiņpadsmit tūkstoši eiro uz katru nodarbināto un 461 eiro uz katru valsts iedzīvotāju. Latvija šajā rādītājā ir tikpat stabilā otrajā vietā – ar gandrīz četrpadsmit tūkstošiem eiro uz katru nodarbināto un virs trīssimt eiro uz iedzīvotāju. Savukārt Lietuva apmēram par tādu pašu tiesu atpaliek no Latvijas – tur produktivitāte IT nozarē uz katru nodarbināto ir tikai ap desmit tūkstošiem eiro, bet uz katru valsts iedzīvotāju – divsimt trīsdesmit eiro jeb divreiz mazāk nekā Igaunijā.
Savukārt citā potenciāli augstas pievienotās vērtības nozarē – apstrādes rūpniecībā – aina ir pretēja. Tur Baltijas līdere ir Lietuva – vairāk nekā divsimt tūkstoši nodarbināto vidēji katrs radījuši vērtību divpadsmit tūkstoš eiro apmērā, kas uz katru valsts iedzīvotāju veido gandrīz tūkstoš eiro. Otrajā vietā Baltijā ir Igaunija, kur šie cipari ir virs desmit tūkstošiem eiro uz nodarbināto un 909 eiro uz iedzīvotāju, bet Latvija – trešā (nepilni desmit tūkstoši eiro uz nodarbināto un sešsimt piecdesmit pieci eiro uz katru iedzīvotāju). Interesanti, ka produktivitātes ziņā uz nodarbināto no Igaunijas daudz neatpaliekam, arī pats apstrādes rūpniecības īpatsvars mūsu ekonomikā ir tikai nedaudz mazāks, tomēr uz katru iedzīvotāju saražotā vērtība atpaliek par veselu trešdaļu. Tas tāpēc, ka Igaunijā rūpniecībā nodarbināti proporcionāli krietni lielāka iedzīvotāju daļa nekā Latvijā.
Ja ekonomikas zelta atslēdziņu grūti sameklēt IKP struktūrā, varbūt to jāmeklē eksporta struktūrā? Citiem vārdiem – nevis tajā, ko valsts vispār ražo, bet tajā, ko pārdod uz ārzemēm? Cik tas dārgs, vērtīgs, cik naudas spēj ienest?
Aplūkojot eksporta struktūru detalizētās produktu kategorijās (šajā dalījumā jaunākie pieejamie dati ir par 2021. gadu), aina izskatās pavisam skumīga. Latvija acīmredzami atpaliek gandrīz visās nozīmīgākās produktu grupās, kur varētu būt iespējama augstāka pievienotā vērtība. Datoru, elektronikas un optikas produktu grupā eksportētas preces 442 miljonu eiro vērtībā, kamēr Igaunijā – sešsimt četrdesmit deviņu, bet Lietuvā – septiņsimt divdesmit četru miljonu eiro vērtībā; ķīmiskā rūpniecība – 408 miljoni eiro Latvijā pret četrsimt piecdesmit sešiem miljoniem Igaunijā un vairāk nekā trīs miljardiem (!) Lietuvā; apstrādes rūpniecībā kopumā – septiņi miljardi Latvijā pret teju astoņiem miljardiem Igaunijā un septiņpadsmit miljardiem Lietuvā, un tā tālāk. Ir tikai divi būtiski izņēmumi – farmācija (300 miljoni eiro Latvijā pret četrdesmit septiņiem miljoniem Igaunijā un piecdesmit trim miljoniem Lietuvā) un koks un koksnes produkti (2,2 miljardi Latvijā pret nepilniem diviem miljardiem Igaunijā un viens komats piecpadsmit miljardiem Lietuvā). Tiesa gan, lai arī esam Baltijas kokmateriālu lielvalsts, mēbeļu ražošanā tomēr atkal pamatīgi atpaliekam (Latvija – divsimt septiņdesmit viens miljons eiro, Igaunija – trīssimt piecdesmit astoņi miljoni eiro, bet Lietuvas mēbeļu ražošana jau tuvojas diviem miljardiem eiro). Tiesa gan, varbūt ne visi šie skaitļi jāuztver kā “āmen” baznīcā, jo ekonomikas speciālisti norāda, ka daļu no eksporta statistikas apjomiem mēdz veidot reeksports, un, lai gan arī ar to valsts nopelna, starpniecība tomēr nav tas pats, kas eksportēt pašu saražotas preces. Tomēr kopumā tendence ir visai nepārprotama – Latvija eksportē mazāk augstākas pievienotās vērtības preču nekā kaimiņvalstis.
Ekonomisti kā galveno Latvijas atpalicības iemeslu Baltijā min to, ka vēsturiski kļūdainas izrādījušās Latvijas ekonomiskās stratēģijas izvēles, kas bija saistītas ar vēlmi būt par tiltu starp Rietumiem un Austrumiem – gan tranzīta jomā, gan finanšu sektorā. Abas nozares faktiski sabruka vēl pirms Ukrainas kara sākuma, bet tagad šī tilta vīzija, protams, izplēnējusi pavisam. Citiem vārdiem – kamēr lietuvieši mērķtiecīgi attīstīja rūpniecību, bet igauņi – IT jomu, mēs cerējām mūžīgi pelnīt kā Krievijas un Rietumu starpnieki, vai nu tiešām nesaprotot vai drīzāk nevēloties saprast, ka balstīt savu ekonomiku uz ko tādu ir kā būvēt salmu būdiņu – kamēr ārā spīd saule un laiks ir silts, nav jau ne vainas, bet, kad pienāk vētra, izrādās, ka jumta virs galvas vairs nav.
Projektu «Latvija Baltijas ekonomikā: kā panākt un apsteigt Lietuvu un Igauniju?» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas «Ko ražo un ko eksportē Baltijas valstis?» saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests. #SIF_MAF2023
