Turpinām apskatīt 2023. gada nozīmīgākos tiesu nolēmumus darba tiesisko attiecību strīdos. Šai reizē piedāvājam ieskatu Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedumā, kas atcēla apelācijas tiesu instances spriedumu. 

Senāta Administratīvo lietu departamenta 2023. gada 20. marta spriedums lietā Nr. SKA–86/2023 (A420202917)

Lietas faktiskie apstākļi

Valsts ieņēmumu dienests (VID) uzlika par pienākumu SIA maksāt darbaspēka nodokļus, līdz ar to strīds faktiski bija par to, vai ir darba tiesiskās attiecības.

Apgabaltiesa konstatēja, ka SIA (pieteicēja) darbojas vairāku savstarpēji saistītu uzņēmumu grupā. Ar vienu no grupas uzņēmumiem – SIA „G” – pieteicēja noslēdza sadarbības līgumu par darbinieku nomu. Atbilstoši šim līgumam SIA „G” iznomāja pieteicējai darbiniekus. 

VID uzskatīja, ka faktiskās darba tiesiskās attiecības pastāvēja starp darbiniekiem un pieteicēju, savukārt sadarbības līgums noslēgts mākslīgi, lai tā aizsegā noslēptu šīs attiecības un atbrīvotu pieteicēju no sociālo iemaksu un iedzīvotāju ienākuma nodokļa samaksas. 

Līdz ar to bija jānoskaidro, vai pieteicēja, noslēdzot sadarbības līgumu, ir slēpusi reāli pastāvošas darba tiesiskās attiecības. 

Apgabaltiesa atzina, ka, lai arī sadarbības līguma priekšmets un tajā paredzētie noteikumi atbilst personāla nodrošināšanas tiesiskajām attiecībām, faktiskā darba organizēšana neatbilda juridiski noformētajam darba tiesisko attiecību veidam. 

Senāta atziņas

Senāts atcēla apgabaltiesas spriedumu un norādīja, ka atzīstot, ka starp pieteicēju un SIA „G” noslēgtais sadarbības līgums ir mākslīgs un noslēgts tikai tāpēc, lai slēptu faktiskās darba tiesiskās attiecības starp pieteicēju un darbiniekiem, apgabaltiesa nav vērtējusi un attiecīgi nav pamatojusi, kāpēc nav pieļaujama viena uzņēmuma darbinieku iznomāšana citam uzņēmumam apstākļos, kad:

• iznomātājs ir noslēdzis darba līgumus ar darbiniekiem, 
• ir aprēķinājis un deklarējis darba algu un no tās maksājamās sociālās iemaksas un iedzīvotāju ienākuma nodokli, 
• savukārt nomniekam iznomātājs ir izrakstījis rēķinu par sniegtajiem darbinieku nomas pakalpojumiem. 

Senāts norādīja, ka šajā sakarā jāņem vērā, ka saskaņā ar pašas apgabaltiesas piemēroto Darba likuma 4. panta otro daļu, ja darba līgumu ar darbinieku noslēdz darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzējs, tad par darba devēju uzskatāms darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzējs, un tieši darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzējam kā darba devējam atbilstoši likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” un likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” normām ir pienākums aprēķināt un samaksāt darbaspēka nodokļus.

Senāta ieskatā, no apgabaltiesas sprieduma argumentācijas nav saprotams, kāpēc uz gadījumu, kad darbinieku nomas pakalpojumu sniedz persona, kas nav pagaidu darba aģentūra, būtu jāraugās atšķirīgi un par darbaspēka nodokļu samaksu atbildīgo personu būtu jāatzīst darbaspēka nomnieks, nevis iznomātājs, kas ar konkrēto darbinieku noslēdzis darba līgumu. 

Minētā jautājuma kontekstā jāņem vērā, ka likumdevējs ir paredzējis gadījumus, kad par darbaspēka nodokļu aprēķināšanu un maksāšanu ir atbildīgs darbaspēka nomnieks, nevis iznomātājs. Papildus Senāts izteica turpmāk minētās atziņas.

Par darba tiesisko attiecību regulējumu

n Darba tiesiskās attiecības regulē Darba likums un citi normatīvie akti (Darba likuma 1. pants). 

n Saskaņā ar Darba likuma 28. panta otro daļu ar darba līgumu darbinieks uzņemas veikt noteiktu darbu, pakļaujoties noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem, bet darba devējs – maksāt nolīgto darba samaksu un nodrošināt taisnīgus, drošus un veselībai nekaitīgus apstākļus. Arī Civillikuma 2178. pants noteic, ka ar darba līgumu viena puse uzņemas strādāt otrai darbu par atlīdzību. 

Par darba tiesisko attiecību pazīmēm

1 Piemēram, Senāta 2008. gada 3. decembra sprieduma lietā Nr. SKC–323/2008, C15073104, 8. punkts, 2013. gada 28. decembra sprieduma lietā Nr. SKC–1945/2013, C30511312, 8.2. apakšpunkts.

n Darba tiesisko attiecību pazīmes ir, pirmkārt, noteikts darbs, otrkārt, darba izpildīšanai noteiktā darba kārtība, kurai pakļaujas darbinieks, treškārt, darba samaksa, ceturtkārt, darba devēja nodrošināti apstākļi, lai darbiniekam būtu iespējams izpildīt darbu.¹

n Darba tiesiskās attiecības ir tiesiskās attiecības starp darba devēju un darbinieku, kas dibinātas uz darba līguma pamata sakarā ar algota darba veikšanu, ja tā veikšanas laikā darbinieks ir personiski pakļauts darba devējam. 

n Darba likums noteic, ka darba līgums ir slēdzams rakstveidā, taču darba tiesiskās attiecības rodas un pastāv arī tad, ja, slēdzot darba līgumu, rakstveida forma nav ievērota. Darba līgums kā civiltiesisks līgums ir uzskatāms par noslēgtu, ja puses ir vienojušās par darba līguma būtiskajām sastāvdaļām, proti, par veicamo darbu, darba samaksu un darbinieka pakļautību darba devējam, tā rīkojumiem.

2 Piemēram, Senāta 2011. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr. SKA–36/2011, A42540707, 6. punkts un tajā minētais nolēmums.

Tādējādi, lai strīdus gadījumā secinātu, vai persona ir bijusi nodarbināta uz darba līguma pamata, ir jāiegūst tieši vai netieši pierādījumi tam, ka iespējamā darba devēja un nodarbinātās personas starpā bija panākta vienošanās par darba līguma būtiskajām sastāvdaļām, tostarp par darba veikšanu par atlīdzību un ka darbs tiks veikts tieši darba tiesisko attiecību ietvaros.²

n Lai arī darba tiesiskās attiecības ir atlīdzības attiecības, tomēr viens pats apstāklis, ka pieteicēja uz darbinieku norēķinu kontiem pārskaitījusi naudas līdzekļus, nav pietiekams, lai atzītu, ka starp pieteicēju un šiem darbiniekiem pastāvēja darba tiesiskās attiecības. 

n Pats par sevi apstāklis, ka tiesa ir apšaubījusi starp divām juridiskajām personām noslēgtā darījuma esību un patiesumu, nav pietiekams, lai tādējādi viena darījuma dalībnieka darbiniekus atzītu par otra darījuma dalībnieka darbiniekiem, jo atbilstoši likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 8. panta otrajai daļai un likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 14. panta pirmajai daļai iedzīvotāju ienākuma nodoklis un sociālās iemaksas aprēķināmas no ienākuma, kas izmaksāts uz darba tiesisko attiecību pamata.

Tātad darbaspēka nodokļu aprēķināšanai nepieciešams konstatēt nevis starp juridiskajām personām noslēgtā darījuma mākslīgo dabu, bet gan darba tiesisko attiecību esību starp konkrētu juridisko un fizisko personu.

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2023. gada novembra (125.) numurā.

• Maldība jāpierāda tam, kas uz to atsaucas
• Atlīdzības par konkurences ierobežojuma ievērošanu atmaksa
• Virsstundu aprēķināšana summētā darba laika organizācijas ietvaros