Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2022. gada 3. oktobra spriedums lietā Nr. C29437815, SKC-101/2022 apskata jautājumu par nelabticīgu rīcību fiziskās personas maksātnespējas procesā, neuzrādot galvojuma saistību līgumam, attiecībā uz kuru galvenais parādnieks pārtraucis pildīt saistības.

Atbilstoši kasācijas sūdzībā norādītajiem argumentiem, Senātam bija jāatbild uz jautājumu, vai kreditors zaudē tiesības uz tādu saistību izpildījumu, kuras parādnieks apzināti nenorādīja fiziskās personas maksātnespējas procesā.

Pret [pers. A] celtās prasības noraidīšana pārsūdzētājā spriedumā pamatota ar Maksātnespējas likuma 73. pantā noteiktā kreditora prasījuma iesniegšanas termiņa neievērošanu.

Senāts, piekrītot kasācijas sūdzības iesniedzējai, atzīst, ka apelācijas instances tiesa minēto tiesību normu piemērojusi formāli, atrauti no Maksātnespējas likuma mērķa, un neņemot vērā ar likumu noteiktos maksātnespējas tiesību principus, kas novedis pie netaisnīga lietas iznākuma.

Maksātnespējas likuma 5. pantā noteikts, ka fiziskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju.

No minētās normas kopsakarā ar Maksātnespējas likuma 1. pantā noteikto šī likuma mērķi pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas, un tikai pēc tam, ja iespējams, atjaunot parādnieka maksātspēju izriet, ka

primārais maksātnespējas procesā ir apzināt kreditorus un pēc iespējas segt to prasījumus, nevis atsvabināt parādnieku no saistībām.

Maksātnespējas likuma 6. pantā ir uzskaitīti vairāki maksātnespējas procesa principi, kuriem katrā lietā ir būtiska nozīme taisnīga nolēmuma pieņemšanā.

Viens no tādiem ir minētā likuma 6. panta 8. punktā ietvertais labticības princips, kuram atbilstoši maksātnespējas procesā iesaistītajām personām savas tiesības jāizmanto un pienākumi jāizpilda labā ticībā. Pildot savus pienākumus un izmantojot tiesības, fiziskajai personai ir jārīkojas atbilstoši Maksātnespējas likuma un fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķim un vispārējiem maksātnespējas procesa principiem. Parādnieks un kreditors nedrīkst izmantot procesu, lai netaisnīgi iedzīvotos. Tas saskan ar Civillikuma 1. pantā noteikto, ka tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības.

Civillikuma 1. pants pieprasa, lai civiltiesisko attiecību dalībnieki rēķinātos viens ar otru un ņemtu vērā pretējās puses intereses. Tas palīdz novērst gadījumus, kad civiltiesību subjekti savas tiesības izmanto vai pienākumus pilda neattaisnojamā veidā vai neattaisnojamu mērķu sasniegšanai, rīkodamies pēc likuma vai tiesiska darījuma burta, taču pretēji to īstajiem mērķiem. Tāpēc saskaņā ar labas ticības principu personai var tikt liegta subjektīvo tiesību izlietošana vai subjektīvo pienākumu izpilde, ja izrādās, ka otras puses pretējās intereses saskaņā ar likuma mērķi un konkrētās lietas apstākļiem ir atzīstamas par svarīgākām. Šādā gadījumā tiesisko aizsardzību bauda otra puse, kuras intereses tiek atzītas par pamatotām un aizsargājamām.

Ņemot vērā, ka viens no fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķiem ir godprātīga parādnieka atbrīvošana no atlikušajām parāda saistībām, fiziskās personas maksātnespējas process bez labas ticības principa ievērošanas nemaz nav iespējams.

Izskatāmajā lietā prasītājas kreditora prasījums pret [pers. B] izriet no 2012. gada 18. septembrī noslēgtā galvojuma līguma, ar kuru atbildētājs uzņēmās galvojuma saistību atbildēt kā pats parādnieks par SIA „PIPELINE LATVIA” saistību izpildi, pamatojoties uz tajā pašā dienā noslēgto celtniecības tehnikas nomas līgumu, kuru arī parakstījis atbildētājs [pers. B] kā sabiedrības pārstāvis.

Galvojums ir ar līgumu uzņemts pienākums atbildēt kreditoram par trešās personas parādu, neatsvabinot tomēr pēdējo no viņa parāda (Civillikuma 1692. pants).

Galvojums pats par sevi nerada galviniekam pienākumu šīs saistības segt. Galvinieka pienākums atbildēt par citas personas saistībām rodas vienīgi tad, ja iestājas galvinieka atbildības priekšnoteikumi (galvenais parādnieks nepilda savas saistības) un ir radies tiesisks pamats galvotāja saistību pildīšanai.

Kā redzams lietas materiālos, prasītāja 2014. gada 8. decembrī nosūtījusi brīdinājumu SIA „PIPELINE LATVIA” par neapmaksātajiem rēķiniem no 2014. gada 21. maija un pieprasījumu parādu samaksāt līdz 2014. gada 17. decembrim.

Galvojuma mērķis ir nodrošināt kreditoru pret gadījumiem, kad galvenais parādnieks nevar nokārtot parāda saistību, tādēļ likumsakarīgi, ka prasība par parāda piedziņu visupirms tiek vērsta pret galveno parādnieku.

Tā kā parāds līdz brīdinājumā norādītajam datumam netika samaksāts, prasītāja 2015. gada 26. janvārī cēla tiesā prasību pret galveno parādnieku un galvinieku, lūdzot parādu piedzīt no galvenā parādnieka, bet piedziņas neiespējamības gadījumā – no galvinieka.

Konkrētajā gadījumā apstākļi, kas varēja būt par pamatu tam, lai kreditors vērstos uzreiz pret galvinieku (ja ir pierādīta galvenā parādnieka faktiskā maksātnespēja vai par viņa mantu jau atklāts konkurss), nodibināti tikai 2015. gada 2. martā, kad Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa, apmierinot 2015. gada 30. janvārī iesniegto pieteikumu, pasludināja SIA „PIPELINE LATVIA” maksātnespējas procesu.

Atbildētājs [pers. A] 2014. gada 6. jūnijā vērsies tiesā ar maksātnespēja procesa pieteikumu, un ar Ogres rajona tiesas 2014. gada 16. jūnija spriedumu pasludināts fiziskās personas [pers. A] maksātnespējas process.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 363.²³  pantam (likuma redakcijā [pers. A] maksātnespējas procesa pasludināšanas brīdī) parādniekam maksātnespējas pieteikumā jānorāda visas termiņā neizpildītās saistības un arī tādas, kuras iestāsies gada laikā. Pēc maksātnespējas pasludināšanas saskaņā ar Maksātnespējas likuma 139. panta 5. punktu parādniekam ir pienākums: sniegt administratoram nepieciešamās ziņas.

Pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas un bankrota procedūras uzsākšanas administrators apzina parādnieka mantu un saistības, pieprasa un saņem no parādnieka, kā arī no valsts iestādēm un kredītiestādēm ziņas, kas nepieciešamas, lai apzinātu parādnieka mantu un saistības, kā arī citu informāciju fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros (Maksātnespējas likuma 137.panta pirmās daļas 3. un 4.punkts)

Tātad, gan iesniedzot maksātnespējas pieteikumu, gan pēc maksātnespējas pasludināšanas, parādniekam ir jāsniedz administratoram visas ziņas par savām parādsaistībām.

[Pers. A] pienākumu sniegt ziņas par visām savām saistībām nav pildījis, ko apliecina fakts, ka prasītāja nav iekļauta [pers. A] kreditoru reģistrā, lai gan atbildētājs par šīm saistībām zināja, jo atbildētājam kā SIA „PIPELINE LATVIA” pārstāvim un galviniekam 2014. gada 8. decembrī nosūtīts brīdinājums, kurā norādīts, ka galvenais parādnieks pārtraucis pildīt no nomas līguma izrietošās saistības. Turklāt par to, ka ir uzsākts galvinieka maksātnespējas process, kreditoram tika noklusēts.

Ar Ogres rajona tiesas 2017. gada 7. augusta lēmumu lietā Nr. C24137414 [pers. A] maksātnespējas process ir izbeigts, atbrīvojot viņu kā fizisku personu no 2015. gada 18. maija saistību dzēšanas plānā norādītajām atlikušajām saistībām.

Maksātnespējas likums aizsargā godprātīgus un labticīgus parādniekus. Ja parādnieks bijis negodprātīgs, tad viņš nevar baudīt likuma aizsardzību tādā nozīmē, ka viņa nenorādītās saistības saistību dzēšanas plānā tiek dzēstas apstākļos, kad viņam par tām bija zināms.

Senāts pievienojas juridiskajā literatūrā paustajam viedoklim, ka situācija, kurā „parādnieks pretendētu uz saistību neizpildīšanas (dzēšanas) tiesību, neuzrādot savus kreditorus, bet atsaucoties tikai uz maksātnespējas reģistrā publiski pieejamām ziņām par maksātnespēja pasludināšanu un kreditoru tiesībām pieteikt savus prasījumus”, nevar tikt uzskatīta par atbilstošu labticības principam un likumam.

Šādos apstākļos strīda risinājumu, piemērojot noilgumu, kā pamatu, lai atsvabinātu atbildētāju no pienākuma norēķināties ar prasītāju par saistībām, kuras atbildētājs apzināti noklusēja, lai izvairītos no to izpildes, Senāta ieskatā nevar atzīt par pamatotu un taisnīgu. Tādēļ Senāts nosprieda Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2020. gada 22. decembra spriedumu atcelt un lietu nodot jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.