0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

E-BILANCES JURIDISKIE PADOMIBJP RAKSTIPar dubultās sodīšanas aizlieguma principu

Par dubultās sodīšanas aizlieguma principu

Kaspars Rācenājs, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības darba tiesību eksperts

Senāta Civillietu departamenta 2022. gada 5. jūlija rīcības sēdes lēmums lietā SKC–820/2022 (C69335521) Covid–19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 49.2 pantā noteikts, ka ārstniecības iestādēs, kuras sniedz ambulatoros vai stacionāros veselības aprūpes pakalpojumus, ģimenes ārstu praksēs, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā un Valsts asinsdonoru centrā nodarbinātajiem, farmaceitiem, kā arī Veselības ministrijas, Slimību profilakses un kontroles centra, Nacionālā veselības dienesta un Veselības inspekcijas ierēdņiem un darbiniekiem par darbu paaugstināta riska un slodzes apstākļos saistībā ar Covid–19 infekcijas uzliesmojumu un tās seku…


Lai turpinātu lasīt šo rakstu, nepieciešams iegādāties abonementu

E-BILANCES JURIDISKIE PADOMI par 12 € / mēnesī


ABONĒT

Izmēģini 30 dienas tikai par 1€ vai pērc komplektu esošā abonementa papildināšanai
 Esi abonents?

Pieslēgties

Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus
Par dubultās sodīšanas aizlieguma principu
Foto: © Vadim – stock.adobe.com

Senāta Civillietu departamenta 2022. gada 5. jūlija rīcības sēdes lēmums lietā SKC–820/2022 (C69335521)

Kaspars Rācenājs, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības darba tiesību eksperts
Kaspars Rācenājs, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības darba tiesību eksperts.
Foto: Aivars Siliņš

Covid–19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 49.2 pantā noteikts, ka ārstniecības iestādēs, kuras sniedz ambulatoros vai stacionāros veselības aprūpes pakalpojumus, ģimenes ārstu praksēs, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā un Valsts asinsdonoru centrā nodarbinātajiem, farmaceitiem, kā arī Veselības ministrijas, Slimību profilakses un kontroles centra, Nacionālā veselības dienesta un Veselības inspekcijas ierēdņiem un darbiniekiem par darbu paaugstināta riska un slodzes apstākļos saistībā ar Covid–19 infekcijas uzliesmojumu un tās seku novēršanu papildus Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 14. panta otrajā un trīspadsmitajā daļā noteiktajam maksimālajam piemaksu apmēram atļauts noteikt piemaksu līdz 100% no mēnešalgas.

Saskaņā ar Veselības ministrijas 2021. gada 29. aprīļa rīkojuma Nr. 114 „Par piemaksu piešķiršanu atbildīgo institūciju ārstniecības personām un pārējiem nodarbinātajiem, kuri ir iesaistīti Covid–19 jautājumu risināšanā un seku novēršanā” 7. punktu [..] darbiniekiem un ierēdņiem, kuri ir iesaistīti Covid–19 jautājumu risināšanā un seku novēršanā, noteikta piemaksa 100% apmērā no mēnešalgas no 2021. gada 1. aprīļa līdz 2021. gada 30. jūnijam. 

Šajā lietā tika skatīti jautājumi, vai šāda piemaksa ir jāizmaksā arī darbiniekam, kurš 2021. gada maijā disciplināri sodīts. Vai vienmēr tiesību aizskārumu atlīdzinājums ir nosakāms naudas izteiksmē, vai varbūt pietiek tikai ar paša pārkāpuma fakta konstatēšanu?

Lietas faktiskie apstākļi

Darbiniekam 2021. gada 31. maijā tika piemērots disciplinārsods par to, ka viņš 2021. gada 10. maijā neievēroja individuālo aizsardzības līdzekļu lietošanas noteikumus, kā arī smēķēja neatļautā vietā. Papildus darba devējs izdevis arī rīkojumu, kurā bez tā, ka darbiniekam izteikta rakstveida piezīme, norādīts arī tas, ka viņam netiek piešķirta piemaksa par iesaisti Covid–19 pacientu ārstēšanā 2021. gada maijā.

Atbildētāja darbiniekam šādu piemaksu par 2021. gada maiju neizmaksāja, pamatojoties uz 2020. gada 26. novembra rīkojuma Nr. 1–3/2020/284 1.5.4. punktu, kurā noteikts, ka darbiniekam nepiešķir piemaksu par iesaisti Covid–19 pacientu ārstēšanā, ja viņam attiecīgajā mēnesī piemērots disciplinārsods. 

Darbinieks lūdza disciplinārsoda sekas pārvērtēt, un darba devējs izveidoja komisiju, kura 2021. gada 5. jūlija atzinumā Nr. 19/2021 izteica priekšlikumu atstāt spēkā rīkojumu par disciplinārsoda piemērošanu. Komisijas atzinums, cita starp, satur secinājumu par to, ka darbiniekam noteiktā mēnešalga un regulārās piemaksas par darbu paaugstināta riska apstākļos, par darbu naktī vai stāžu nav samazinātas, līdz ar to konkrētās (speciālās) piemaksas neizmaksāšana nav radījusi nesamērīgas sekas, un atbildētāja tāpēc ar lēmumu Nr. 1–22/711 nolēma tomēr piemaksu neizmaksāt.

Darbinieks cēla prasību tiesā un lūdza:

  1. atzīt par prettiesisku un spēkā neesošu uz likuma pamata darba devējas: 1) 2021. gada 5. jūlija lēmumu Nr. 1–22/711; 2) izveidotās komisijas 2021. gada 5. jūlija atzinumu Nr. 19/2021; 3) 2020. gada 26. novembra rīkojuma Nr. 1–3/2020/ 284 1.5.4. punktu; 
  2. piedzīt mantisko kompensāciju 860 eiro par 2021. gada maiju (piemaksa par iespējamo risku veselībai/dzīvībai un slodzi), kā arī šajā daļā noteikt spriedumam nekavējošu izpildi; 
  3. piedzīt morālā kaitējuma atlīdzību 1000 eiro.

Svarīgi norādīt, ka ar tiesā celto prasību netika apstrīdēts darbiniekam piemērotais disciplinārsods, bet darbinieks uzskatīja, ka darba devējs prettiesiski atteicies viņam izmaksāt ar normatīvo aktu noteikto speciālo piemaksu par 2021. gada maiju. 

Pirmās instances tiesa prasību noraidīja, bet daļā par rīkojuma Nr. 1–3/2020/284 1.5.4. punkta atzīšanu par spēkā neesošu tiesvedība izbeigta. 

Apelācijas instances tiesa darbinieka prasību apmierināja daļēji, proti, nolēma piedzīt no atbildētājas par labu darbiniekam piemaksu par iesaisti Covid–19 pacientu ārstēšanā par 2021. gada maiju 740,57 eiro, bet noraidīt prasību daļā par atbildētājas lēmuma Nr. 1–22/711, rīkojuma Nr. 1–3/2020/284 1.5.4. punkta, atbildētājas izveidotās komisijas atzinuma Nr. 19/2021 atzīšanu par spēkā neesošu un morālā kaitējuma atlīdzības 1000 eiro piedziņu. 

Senāta un apelācijas instances tiesas atziņas

Apelācijas instances tiesa izteica būtiskas atziņas, kurām vēlāk Senāts pievienojās (izņemot atziņas par dubultās sodīšanas aizlieguma principu1).

Par rīkojumu Nr. 1–3/2020/284 

Darbiniekam nav piešķirtas tiesības noteikt darba kārtību uzņēmumā, visi darbinieki, kuri nodarbināti konkrētā uzņēmumā, pakļaujas darba devēja noteiktajai darba kārtībai, līdz ar ko darbinieks nav tiesīgs prasīt šo noteikumu (atsevišķi to punktu) atzīšanu par spēkā neesošu, izņemot gadījumus, kad tie tieši vai pastarpināti rada konkrētā darbinieka tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārumu. 

Ar rīkojumu Nr. 1–3/2020/ 284 atbildētājs atļautā veidā precizējis darba kārtības un darbinieka uzvedības noteikumus uzņēmumā atbilstoši Covid–19 infekcijas izplatības situācijai, precizējot darbinieka darba pienākumus un sekas, kādas iestājas, ja pienākumi, kuri saistīti ar individuālo aizsardzības līdzekļu obligātu izmantošanu amata pienākumu izpildes laikā, netiek pildīti. 

Ja iekšējais normatīvais akts neatbilst ārējam normatīvajam aktam vai tieši piemērojamam vispārējam tiesību principam, tiesa attiecīgo tiesību normu nepiemēro. 

Lemjot par to, vai darba devējs tiesiski nav piešķīris prasītājam ārējā normatīvajā aktā paredzēto piemaksu par 2021. gada maiju, jāvērtē atbildētāja rīkojuma Nr. 1–3/2020/284 1.5.4. punkts kontekstā ar Darba likuma 6. panta pirmo daļu. 

Atbildētājas izveidotās komisijas atzinuma Nr. 19/2021 un lēmuma Nr. 1–22/711 atzīšanai par prettiesiskiem un spēkā neesošiem pēc likuma nav tiesiska pamata

Gan uzņēmumā izveidotās individuālo darba tiesību strīdu pirmstiesas risināšanas komisijas atzinums, gan uz šī atzinuma pamata taisītais uzņēmuma vadītāja lēmums par disciplinārsoda atstāšanu spēkā pēc savas saturiskās un jēdzieniskās būtības ir darbinieka pieļautā pārkāpuma un tā seku izvērtējuma fiksācija pirmstiesas stadijā. 

Prasības atzīt abus šos dokumentus par spēkā neesošiem ir bezpriekšmetiskas, jo šādu prasījumu apmierināšana nerada nekādas tiesības prasītājam un neuzliek nekādus pienākumus atbildētājam. 

Piemaksu tiesiskā daba

Dažādas piemaksas paredzētas gan Darba likuma 18. nodaļā, gan Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma IV nodaļā. Visu šo piemaksu vienojošā iezīme ir tāda, ka katras piemaksas saņemšanai likumā paredzēti atsevišķi nosacījumi un tās kalpo konkrētiem likumā norādītiem mērķiem.

Darba tiesību jomā visas piemaksas var iedalīt divās grupās: piemaksas saistībā ar darbu (izmaksas priekšnosacījums ir fakts vai faktu kopums, kurš kvalificē paveikto darbu konkrētai likumā noteiktai piemaksai) un piemaksas par paveiktā darba rezultātu un sasniegumiem darbā (izmaksa nav likumā vai kādā citā aktā garantēta, bet tiek piešķirta pēc paveiktā izvērtējuma un novērtējuma). 

Covid–19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 49.2 pantā noteiktā piemaksa 

Konkrētā piemaksa tiek noteikta visiem [..] nodarbinātajiem par darbu paaugstināta riska un slodzes apstākļos, ja viņi tiek iesaistīti Covid–19 infekcijas uzliesmojuma un tā seku novēršanā. Tātad tā ir piemaksa atlīdzībai saistībā ar darbu, kuras izmaksa ir atkarīga no fakta, ka darbinieks ir bijis nodarbināts paaugstināta riska un slodzes apstākļos, turklāt veicis darbu Covid–19 infekcijas uzliesmojuma un tā seku novēršanā. Minētā piemaksa nav atkarīga no paveiktā darba kvalitātes, apjoma, darba rezultātiem un citiem vērtējamiem un izmērāmiem lielumiem. 

Taisnīguma princips demokrātiskā, tiesiskā valstī paredz, ka tiesību normām un to piemērošanas rezultātam jābūt taisnīgam. Attiecībā uz darba samaksu darba tiesību jomā minētais nozīmē, ka darbiniekam ir jāsaņem ne vien atbilstoša, bet arī savstarpēji salīdzināma samaksa par noteiktos apstākļos paveiktu darbu. Tādēļ taisnīguma principam atbilstoša ir situācija, kad, nostrādājot konkrētu stundu skaitu „paaugstināta riska un slodzes apstākļos ārkārtas sabiedrības veselības apdraudējumā saistībā ar Covid–19 uzliesmojumu un seku novēršanu”, darbiniekam par to tiek izmaksāta likumā paredzētā piemaksa. 

Ar rīkojuma Nr. 1–3/2020/ 284 1.5.4. punktu atbildētājs ir radījis netaisnīgu regulējumu, jo piemaksa netiek piešķirta par vienu konkrētu pārkāpuma veidu. Kas nozīmē, ka, piemēram, ja darbinieks, precīzi un pareizi lietojot individuālos aizsardzības līdzekļus, pieļautu cita veida pārkāpumu, pildot savus darba pienākumus [..], kura raksturs, iespējams, rada vai varētu radīt vēl tiešāku un nopietnāku pacientu vai citu darbinieku veselības vai dzīvības apdraudējumu pandēmijas laikā, šim darbiniekam piemaksa tiktu piešķirta. 

Ja darbinieks veic darbu paaugstināta riska un slodzes apstākļos sabiedrības veselības apdraudējuma situācijā, viņam pienākas valsts piešķirtā piemaksa, savukārt, ja darbinieks nelieto individuālos aizsardzības līdzekļus, darba devējam nav tiesību viņu pielaist pie darba pienākumu izpildes vai ir tiesības atstādināt viņu no šo pienākumu izpildes, jo tikai tā var tikt izslēgts pacientu un citu darbinieku veselības un dzīvības apdraudējums pandēmijas laikā. 

Par morālo kaitējumu

Katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot (Civillikuma 1635. panta pirmā daļa). No pašas normas satura izriet, ka no neatļautas darbības cietusī persona ir tiesīga prasīt apmierinājumu no aizskārēja, taču naudas izteiksmē noteikta morālā kaitējuma atlīdzība ir tikai viena no šāda apmierinājuma formām.

Kā atzīts tiesību doktrīnā, skaidrojot Satversmes 92. panta saturu, tiesība nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā uz atbilstīgu atlīdzinājumu ir tiesību uz taisnīgu tiesu pamatmērķis (uzdevums). Minētā norma nosaka vispārēju valsts pienākumu nodrošināt ar tiesas starpniecību ikvienam, kura tiesības ir pārkāptas, efektīvu aizsardzību pret jebkādu prettiesisku darbību. Viens no tiesības uz taisnīgu tiesu efektivitātes apliecinājumiem ir iespēja aizskartajai personai gūt taisnīgu tiesisku gandarījumu. Tiesas pienākums ir sekot, lai ne tikai tiesvedības process, bet arī rezultāts, t.sk. arī noteiktais atlīdzinājums atbilstu lorda Hevarta pasludinātajam principam, ka taisnīgumam jābūt ne tikai nodrošinātam, bet arī skaidri un nešaubīgi redzamam, ka tas tiek nodrošināts2. Apmierinājums ir tiesisks līdzeklis, kas tiek piemērots par labu cietušajam kā taisnīgs gandarījums par viņa tiesību aizskārumu, ar mērķi novērst vai mazināt aizskāruma negatīvās sekas3.

Tomēr ne vienmēr par tiesību aizskārumu atlīdzinājums ir nosakāms naudas izteiksmē. Atkarībā no apdraudējuma objekta un radītajām sekām taisnīgu gandarījumu iespējams sasniegt ar dažādiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem. Taču jebkurā gadījumā, lai atlīdzinājumu varētu uzskatīt par atbilstīgu, attiecīgajam tiesiskās aizsardzības līdzeklim ir jābūt efektīvam, jo atlīdzinājuma pamatmērķis ir ar tiesisko aizsardzības līdzekļu palīdzību pēc iespējas atjaunot iepriekšējo tiesisko situāciju. 

Atbildētājas rīcība varēja radīt prasītājam finansiāla rakstura neērtības, vilšanos un aizvainojuma sajūtu, taču minētais nevar tikt atzīts par pietiekamu pamatu, lai par to noteiktu morālā kaitējuma atlīdzību naudas summas izteiksmē. 

Tiesas kolēģija par taisnīgu atlīdzinājumu atzīst paša pārkāpuma fakta konstatēšanu, jo ar prasības apmierināšanu par piemaksas piedziņu darbiniekam prettiesiski radītās nelabvēlīgās sekas faktiski tiek novērstas. 

Darbinieks pārsūdzēja spriedumu daļā, ar kuru noraidīta prasība par morālā kaitējuma atlīdzības 1000 eiro piedziņu, savukārt darba devējs pārsūdzēja spriedumu daļā, ar kuru apmierināta prasība par piemaksas 740,57 eiro piedziņu. 

Senāts ar rīcības sēdes lēmumu atteica ierosināt kasācijas tiesvedību, jo 1) apgabaltiesas sniegtā argumentācija par Covid–19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 49.2. pantā paredzētās piemaksas tiesisko dabu un izmaksas priekšnoteikumiem ir balstīta izvērstā faktisko un tiesisko apstākļu analīzē, lai nolēmumā nodibinātajos apstākļos pastāvētu pamats tās izmaksai jebkuram darbiniekam, kurš strādājis darbu paaugstināta riska un slodzes apstākļos saistībā ar Covid–19 infekcijas uzliesmojumu un tās seku novēršanu neatkarīgi no darba pienākumu izpildes gaitā pieļautajiem pārkāpumiem, 2) pārsūdzētajā spriedumā vispusīga faktisko apstākļu vērtējuma rezultātā atzīts, ka prasības apmierināšana daļā par piemaksas piedziņu un darba devēja rīcības prettiesiskuma konstatēšana ir pietiekama prasītājam radītā aizskāruma novēršanai, līdz ar to darbiniekam papildus nav izmaksājama morālā kaitējuma atlīdzība.

Senatoru kolēģijas atzinums

Vienlaikus, kaut kasācijas sūdzībās šāds arguments nebija izvirzīts, senatoru kolēģija atzina par nepieciešamu vērst uzmanību, ka nepiekrīt apgabaltiesas norādei par to, ka Darba likuma 90. pantā paredzētā disciplinārsoda piemērošana un piemaksas neizmaksāšana par vienu un to pašu pārkāpumu nerada dubultās sodīšanas aizlieguma principa (ne bis in idem) pārkāpumu. Šajā sakarā senatoru kolēģija izteica šādas atziņas:

No Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) un Eiropas Savienības Tiesas (EST) prakses izriet, ka ar ne bis in idem principu ir aizliegts par tiem pašiem nodarījumiem to pašu personu kumulatīvi saukt pie krimināltiesiska rakstura atbildības un piemērot krimināltiesiska rakstura sodus.4 Tāpat minētais princips klasiskā izpratnē liedz atkārtotu soda piemērošanu par tādu pārkāpumu, par ko persona jau iepriekš ir sodīta, tādējādi izvērtējumam pakļaujot tieši atšķirīgos laika posmos piemērotu sodu pieļaujamību. 

Neskatoties uz to, jāņem vērā, ka vispārējie tiesību principi ir nerakstītas tiesību normas, kas izriet no Latvijas tiesiskās sistēmas pamatnormas.5 Ievērojot minēto, apstāklis, ka viena no tiesību principa iespējamajām izpausmēm krimināltiesiskajās attiecībās ir pozitivēta Kriminālprocesa likuma 25. pantā, ECT un Pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Septītā protokola 4. pantā un citās pārnacionālajās tiesību normās, neliedz tiesību piemērotājam konkretizēt dubultās sodīšanas aizlieguma principa saturu citās tiesību jomās atbilstoši to specifikai. 

Aizliegums darba tiesiskajās attiecībās par vienu un to pašu pārkāpumu darbiniekam piemērot divus sodus netieši izriet no Darba likuma 90. panta trešās daļas, nosakot, ka par katru pārkāpumu var izteikt tikai vienu piezīmi vai rājienu. Attīstot no minētās tiesību normas izrietošo tiesību principu, judikatūrā atzīts, ka vienlaikus nevar tikt piemērots disciplinārsods un uzteiktas darba tiesiskās attiecības.6 

Atšķirībā no krimināltiesībām un ar to saistītajām tiesību nozarēm, kurās noteiktos gadījumos par vienu un to pašu nodarījumu var piemērot gan pamatsodu, gan papildsodus, darba tiesiskajās attiecībās šāda iespēja nav paredzēta. Vairāku sodu piemērošana darbiniekam par vienu un to pašu pārkāpumu var būt pamats secinājumam, ka šādā veidā darbinieks nepieļaujamā veidā tiek pakļauts atkārtotām, negatīvām sekām, kas pēc būtības atbilst ne bis in idem tiesību principa saturiskajam tvērumam. 

Savstarpēji nošķiramas sankcijas, kas var tikt noteiktas atšķirīgās tiesiskajās attiecībās nodarbinātajām personām. Attiecīgi darba algas samazinājums kā normatīvajā regulējumā paredzēts disciplinārsods var tikt piemērots valsts dienesta attiecībās nodarbinātajiem vai personām, kas tiek ieceltas amatā ar politisku lēmumu, savukārt darbiniekam, ar ko darba tiesiskās attiecības nodibinātas uz darba līguma pamata, šāda disciplinārsoda piemērošana likumā nav paredzēta. 

 Gadījumā, ja tiesiskais regulējums nepieļauj Darba likumā tieši norādīto sodu kumulatīvu piemērošanu, tad vēl jo vairāk šāds aizliegums attiecas uz situācijām, kad par vienu un to pašu pārkāpumu papildus Darba likumā paredzētajam disciplinārsodam darbiniekam tiek piemērotas citas negatīvas sekas, kas faktiski izpaužas kā darba samaksas apmēra samazinājums. 

  • 1 Šiem argumentiem par dubultās sodīšanas principu Senāts nepiekrita, tāpēc tie plašāk netiks apskatīti.
  • 2 Sk. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. – Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011. 148.–149. lpp.
  • 3 Sk. Turpat – 150. lpp.
  • 4 Sk. EST 2018. gada 20. marta spriedumu lietā Menci Nr. C–524/15, ECLI:EU:C:2018:197, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1976. gada 8. jūnija sprieduma lietā Engel a. O. v. Netherlands, iesnieguma Nr. 5100/71, 82. punktu.
  • 5 Sk. arī Iļjanova D. Vispārējo tiesību principu nozīme un piemērošana. Rīga: Ratio iuris, 2005, 30., 42.–43. lpp; Rezevska D. Judikatūra kā tiesību avots: izpratne un pielietošana. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Biļetens, Nr. 1/2010, 30. lpp.
  • 6 Sk. Senāta 2011. gada 9. marta spriedumu lietā Nr. SKC–281/2011 (C30379509).

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2022. gada oktobra (112.) numurā.

Pareizrakstības kļūdas ziņojums

Redaktoriem tiks nosūtīts šāds teksts: