Rīga dimd! Bet klusāk par Viļņu un Tallinu…

Latvijas valstspilsētu ekonomikas pētniecisko rakstu sērijā pienācis laiks galvaspilsētai Rīgai. Latvijas kontekstā Rīga ir neapstrīdams čempions. Iedzīvotāju skaita nesamērīgais pārsvars pār jebkuru citu Latvijas pilsētu un absolūta ekonomiskās jaudas koncentrācija padara to par ārpus konkurences esošu, citām valstspilsētām nesasniedzamu. Salīdzinot Rīgas konkurētspēju adekvātā «svara kategorijā», proti, Baltijas valstu galvaspilsētu rangā, situācija diemžēl nepavisam nav Rīgai labvēlīga.

Ko atklāj datu spogulis 

Rīgas, Viļņas un Tallinas ekonomisko datu salīdzinājums atklāj Rīgai neglaimojošu ainu. Baltijas centrālā un līdz šim arī lielākā pilsēta ekonomiski atpaliek no konkurentēm jau ilgstoši.

Salīdzināt triju galvaspilsētu datus tieši pilsētu robežās saražotā iekšzemes kopprodukta (IKP) griezumā nav iespējams, jo Lietuvas Statistikas pārvalde neapkopo (vai vismaz nepublisko) datus par Viļņas pilsētas IKP. Šajā kontekstā salīdzinājums iespējams tikai starp Rīgu un Tallinu. Tas atklāj, ka no 2014. gada abu pilsētu dinamika mazliet svārstījusies, Rīgai «pieraujot» vistuvāk Tallinai 2015. un 2021. gadā, kad tās IKP uz iedzīvotāju pārsniedzis 82% no Tallinas IKP uz iedzīvotāju, taču 2022. gadā rezultāts atgriezies precīzi izejas punktā (identisks 2014. gada rādītājam) — 78,6%.

Nosacīti salīdzināmi dati pieejami par Baltijas galvaspilsētu reģioniem. Nosacīti tāpēc, ka Viļņas apriņķis, kura platība tuvojas 10 000 km², ir teritoriāli trīsreiz lielāks par Rīgas statistisko reģionu un vairāk nekā divreiz lielāks par Ziemeļigaunijas statistisko reģionu jeb Harju apriņķi.

Šādā griezumā statistika Viļņai varētu būt neizdevīga. Taču tas tik un tā nav traucējis Viļņai 2023. gadā izvirzīties Baltijas galvaspilsētu reģionu ekonomiku pirmajā vietā — ar 39 100 eiro uz iedzīvotāju pret Tallinas 36 800. Iepriekšējā gadā Viļņas un Tallinas reģionu rādītāji bija ļoti tuvi, līdz ar to arī Rīgas atpalicība no abiem ļoti līdzīga (77–78%). Taču šajā rādītājā laika gaitā notikušas būtiskas izmaiņas — tieši salīdzinājumā ar Viļņu. Ja Rīgas reģiona īpatsvars pret Tallinas reģionu 2014. gadā bija apmēram tāds pats kā patlaban — 79,4%, tad ar Viļņas reģionu tobrīd vēl bija gandrīz paritāte — 97,3%, vēl mazliet labāk 2015. gadā — 98,4%. Taču pēc tam notikusi tikai lejupslīde — ik gadu vidēji par 3–4 procentpunktiem. Citiem vārdiem, Viļņas reģions ir šāvies augšup ekonomikas izplatījumā kā raķete, pametot aiz sevis Rīgu, pietuvojoties un apsteidzot arī Tallinu.

Vēl dramatiskākas atšķirības paveras, aplūkojot IKP uz iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes, kas tiecas ierēķināt arī cenu līmeņu atšķirības un tiek uzskatīts par objektīvāku labklājības indikatoru nekā IKP uz iedzīvotāju tirgus (faktiskajās) cenās. Šajā rādītājā Rīgas reģions bija pārliecinošs pastarītis jau 2014. gadā, Viļņa bija panākusi Tallinu jau 2015. gadā un apsteidza 2018. gadā. Interesanti, ka Rīgas reģiona deficīts pret Tallinas reģionu šeit kopš 2014. gada ir samazinājies (īpatsvaram pieaugot no 84,2% līdz 90,7%), savukārt pret Viļņas reģionu — krietni pieaudzis (īpatsvaram samazinoties no 86,4% līdz 76,6%). Absolūtos skaitļos, kas šeit izteikti statistiskajos «pirktspējas standartos», Viļņas līderība Baltijas galvaspilsētu reģionu vidū ir neapstrīdama — 2022. gadā katram Viļņas reģiona iedzīvotājam tie bija 47 000 pirktspējas standarti, kamēr Tallinas reģionā — 39 700, bet Rīgas — 36 000.

Arī citos svarīgākajos ekonomikas rādītājos starp Baltijas galvaspilsētām, ja Viļņas un Tallinas konkurencē rezultāti variē, tad viena iezīme paliek nemainīga — Rīga atpaliek.

Mēneša vidējo ienākumu ziņā statistikā pārliecinoša līdere ir Viļņa, kur 2024. gada 4. ceturksnī vidējais bruto atalgojums bija gandrīz 2700 eiro mēnesī, kamēr Tallinā — ap 2400 eiro mēnesī, bet Rīgā — 1941 eiro mēnesī. Tomēr jāņem vērā būtiska nianse — bruto algas nav tieši salīdzināmas atšķirīgo nodokļu piemērošanas dēļ (ne tikai neto algu aprēķināšanas kontekstā, bet arī salīdzinot savstarpēji pašas bruto algas). Reālās kopējās (kopā ar visām darba devēja izmaksām), bruto un neto algas Rīgā, Viļņā un Tallinā uz 2025. gada sākumu bija šādas (aprēķins veikts, izmantojot internetā pieejamos algu kalkulatorus algas saņēmējam bez apgādājamiem).

Tāpat arī ārvalstu tiešās investīcijas (ĀTI) Viļņai un Tallinai izdevies piesaistīt krietni sekmīgāk. Ja Rīgā 2023. gadā piesaistīto ĀTI kopsumma pārsniedza 10 miljardus eiro (turklāt gandrīz puse no tiem radās 2022. gadā, kā Bilancei skaidro Latvijas Banka — viena formāla darījuma — Swedbank grupas reorganizācijas rezultātā), tad Viļņā kopējās ĀTI togad sasniedza 25,5 miljardus eiro. Investīciju statistika tieši Tallinas pilsētai nav publiski pieejama, taču Igaunijā kopumā uzkrātās ārvalstu investīcijas pagājušā gada beigās sasniegušas 35,6 miljardus eiro, no kā var secināt, ka Tallinas (kur allaž koncentrējušās lielākā daļa no ārvalstu investīcijām Igaunijā) ĀTI rādītāji ir aptuveni līdzīgi Viļņai. Tātad Rīga šajā ziņā no kaimiņvalstu galvaspilsētām atpaliek apmēram divarpus reizes.

Meklējot cēloņus

Ārvalstu investīciju krietni vājāka piesaiste ir viens no faktoriem Rīgas ekonomikas atpalicībā. Pastāv vairāki cēloņi, kāpēc Baltijas ģeogrāfiski centrālās un (līdz šim) lielākās pilsētas pievilcība investoriem šķitusi tik maza, kā arī, kāpēc tā kopumā ekonomiski nīkuļo salīdzinājumā ar kaimiņiem.

Dažus no tiem izceļ Gundars Bērziņš, Latvijas Universitātes rektors, ekonomists: «Rīgu krietni vairāk nekā Viļņu un Tallinu ietekmēja 2008. gada krīze, īpaši nekustamo īpašumu sektorā. Japānā deviņdesmitajos gados bija līdzīga krīze, un viņi līdz pat šai dienai nav atgriezušies iepriekšējā attīstības finansēšanas līmenī. Šādas krīzes rada ilgtermiņa sekas — ņemot vērā negatīvo pieredzi, cilvēki kļūst piesardzīgāki, attīstītāji vilcinās, un tas skar faktiski visa veida attīstības finansējumu, kas saistīts ar kredītresursiem. Otrkārt, Rīgas gadījumā ilgu laiku nepastāvēja normāla valsts un pašvaldības sadarbība. Viena politiskā partija bija valdībā, cita — Rīgas domē. Tas noveda pie situācijas, kad Rīga nesaņem pienācīgu atbalstu no valsts. Kamēr Lietuvā un Igaunijā galvaspilsētas attīstība tika saskaņoti stimulēta, jo īpaši Viļņa tika apzināti veidota par valsts ekonomikas motoru (tieši tas ļāva tai piesaistīt vērienīgās investīcijas finanšu tehnoloģiju sektorā), pie mums Rīga faktiski tika ignorēta. Rīgas pašvaldības vadītāja Nila Ušakova laikā nebija vērojama sistemātiska pieeja Rīgas infrastruktūras attīstībai — ja kaut kas tika izbūvēts, pēc tam netika ieguldīti nepieciešamie līdzekļi uzturēšanā, rezultātā valsts ceļi, kas ir ārpus Rīgas, ir daudz labākā stāvoklī nekā Rīgas ielas.

Visbeidzot, vēl viens aspekts, ko maz pieminam, ir tendenču analīze. Ārvalstu investori, apsverot ieguldījumus, analizē izaugsmes tendences. Salīdzinot Viļņas, Tallinas un Rīgas tendences, viņi nonāk pie secinājuma, ka Rīgā nav vērts investēt, jo te ir negatīvas demogrāfijas tendences, kas nozīmē, ka tirgus lielums arvien samazinās. Tas, ka Mārupē iedzīvotāju skaits pieaug, paliek nepamanīts, jo Mārupe uz starptautiskajām izstādēm nebrauc, to dara Rīga,» skaidro G. Bērziņš.

Demogrāfiskās tendences nenoliedzami ir ļoti būtisks pilsētas ekonomikas izaugsmes faktors. Diemžēl 2025. gada sākumā ar ļoti augstu ticamību var pieņemt, ka Rīga vairs nav Baltijas valstu lielākā pilsēta, un par to kļuvusi Viļņa (pirmo reizi 200 gadu laikā). Saskaņā ar Lietuvas Statistikas pārvaldes datiem, 2025. gada sākumā Viļņas pilsētas administratīvajās robežās dzīvoja 607 404 iedzīvotāji, kas ir par 5000 vairāk nekā gadu iepriekš. Rīgā 2024. gada sākumā mita 605 273 iedzīvotāji, taču ar lejupejošu tendenci. Līdz ar to, visticamāk, pērn Rīgā iedzīvotāju skaits ir turpinājis samazināties un varbūt pat nokritis zem simboliskā 600 000 sliekšņa. Tallinā 2024. gada sākumā dzīvoja 457 572 cilvēki, un tur, tāpat kā Viļņā, iedzīvotāju skaits ar katru gadu pieaug.

«Pēdējo četru gadu laikā galvaspilsētas iedzīvotāju skaits ir samazinājies par 15,7 tūkstošiem iedzīvotāju, bet Pierīgas reģiona iedzīvotāju skaits šajā pat periodā ir palielinājies par 18,3 tūkstošiem, tātad nekur tālu šie iedzīvotāji nav aizgājuši, un vēl jo mazāk tie «bēg no Rīgas» kādu ekonomisku vai sociālu apsvērumu rezultātā,» Bilancei norāda Rīgas dome, nepiebilstot gan — kādu apsvērumu rezultātā tad tas notiek. Acīmredzot cilvēkus no Rīgas arvien izbiedē nesakārtotā vide, turklāt tas, ka Mārupe, Ādaži un citas tuvākās Pierīgas teritorijas ir tikai Rīgas «guļamrajoni», jau sen ir mīts — vismaz daļa no šīm suburbānajām zonām ir kļuvušas ekonomiski aktīvas un pašpietiekamas. Taču investoru piesaistē tam nav nozīmes — kā jau G. Bērziņš skaidroja, investori aplūko pilsētas demogrāfijas datus, un izdara secinājumus.

Iespējams, Rīgai, zaudējot Baltijas lielākās pilsētas oficiālo statusu, būtu gudri turpmāk sevi pozicionēt kā «Baltijas lielāko urbāno areālu» vai tamlīdzīgi (par viskorektāko formulējumu lai spriež ģeogrāfi). Rīgas urbānā apvidus teritorija pagaidām aizvien ir lielākā Baltijā, ja izvēlas platības ziņā ap galvaspilsētu adekvāti salīdzināmas teritorijas, sk. tabulā.

Nozaru struktūras

Pētot ekonomikas konkurētspēju, allaž rodas vilinājums meklēt skaidrojumu ekonomikas struktūrā — proti, kāda veida ekonomiskās darbības (cik produktīvas un cik augstas pievienotās vērtības) katrā pilsētā dominē. Publiski pieejamā statistika gan nedod iespēju šo aspektu izanalizēt fundamentāli, tas arī nebūtu žurnāla raksta apjomā iespējams. Neliels, virspusējs ieskats var sniegt pavedienus, taču ne tālejošus secinājumus.

Aplūkojot gan Rīgas lielāko uzņēmumu sarakstu (Lursoft), gan CSP apkopoto nozaru apgrozījuma un pievienotās vērtības statistiku, redzams, ka Rīgā pārliecinoši dominējošā nozare ir tirdzniecība, kas 2022. gadā veidoja pusi no visa ekonomikas apgrozījuma (26,5 no 54,7 miljardiem eiro), un vairumu no TOP20 lielākajiem uzņēmumiem (pārtikas, degvielas, sadzīves elektronikas tirgošana). Tajā pašā laikā nozares pievienotā vērtība ir proporcionāli ļoti maza — tikai 2,6 miljardi (t.i., 10% no apgrozījuma), kas veido piekto daļu no Rīgā kopumā radītās pievienotās vērtības (12,7 miljardi).

Ierasti tām virsnozarēm, zem kurām var slēpties potenciāli visvairāk produktīvās ekonomikas apakšjomu, pieskaita informācijas un komunikācijas pakalpojumus, finanšu un apdrošināšanas darbības, profesionālos, zinātniskos un tehniskos pakalpojumus, kā arī apstrādes rūpniecību (tā gan var būt ļoti dažāda — arī zemas pievienotās vērtības). IKT jomas apgrozījums Rīgā 2022. gadā bijis 3,1 miljards eiro, pievienotā vērtība — 1,66 miljardi eiro, profesionālie, zinātniskie, tehniskie pakalpojumi attiecīgi divi miljardi eiro / 908 tūkstoši eiro, finanses un apdrošināšana — 2,1 miljards eiro / 1,08 miljardi eiro. Apstrādes rūpniecība radījusi 4,6 miljardu eiro apgrozījumu, bet trīsreiz mazāku pievienoto vērtību (1,4 miljardi eiro), arī pievienotās vērtības attiecība pret produkcijas vērtību (4,5 miljardi eiro) ir līdzīga; tas neliecina par īpaši efektīvu ražošanu ar augstu vietējo pienesumu.  

Vienīgie Eurostat atrodamie salīdzinošie rādītāji starp Baltijas galvaspilsētu reģioniem ir «Bruto pievienotā vērtība bāzes cenās», kam ir atšķirīga aprēķina metodika, līdz ar to skaitļi ir citi, nekā CSP rodamie, kā arī dati par nodarbinātību katrā nozarē. Pirmais daiļrunīgais fakts — Tallinas reģions ar 355 000 nodarbinātajiem 2022. gadā saražojis gandrīz tādu pašu pievienoto vērtību (19,5 miljardi eiro) kā Rīgas reģions ar 482 000 nodarbinātajiem (20,7 miljardi eiro). Viļņas apriņķis ar 499 000 nodarbinātajiem (līdzīgi Rīgai) radījis būtiski vairāk — 26,7 miljardus eiro. Aplūkojot datus pa nozarēm, atklājas, ka minētajās četrās nozarēsTallina un Viļņa ir līderpozīcijās, kamēr Rīga pārsvarā ieņem pēdējo vietu (trijās no četrām nozarēm gan vienā, gan otrā rādītājā). Atšķirības katrā no nozaru īpatsvariem kopējā ekonomikas struktūrā nav ļoti lielas, tomēr summārais nodarbinātības īpatsvars jau ir visai izteikts — ja Rīgā šo četru nozaru nodarbinātie veido 30,4% no visiem nodarbinātajiem, tad Viļņā tie ir 36,8%, bet Tallinā — 36,3%. Savukārt, piemēram, zemas pievienotās vērtības nozarē tirdzniecībā Rīgā strādā ievērojami lielāks nodarbināto īpatsvars — 29,5% pret 24,2% Viļņā un 26,2% Tallinā. 

Oļegs Krasnopjorovs, Latvijas Bankas ekonomists, norāda, ka lielo nozaru statistika var būt visai maldinoša. «Ne visa apstrādes rūpniecība ir ar augstu produktivitāti, šo struktūru jāskatās daudz detalizētāk, kas reģionu/pilsētu līmenī nav pieejama. Arī IT nozare — tajā tiek ieskaitīta gan izdevējdarbība, gan filmu, TV un radio programmu izstrāde un apraide, savukārt profesionālajos pakalpojumos ietilpst arī arhitektūra, reklāma un veterinārie pakalpojumi. No tik nelielām nozaru īpatsvara atšķirībām starp Baltijas valstu galvaspilsētām nevar izdarīt tālejošus secinājumus,» norāda ekonomists.

CSP gan ir atrodama arī statistika par apakšnozarēm NACE 2 līmenī, kur redzams, piemēram, ka IT nozarē no tās trīs miljardu apgrozījuma tieši «Datorprogrammēšana, konsultēšana un saistītās darbības» 2022. gadā radījusi 1,24 miljardus eiro (pievienotā vērtība — 843 miljoni eiro). Savukārt «Profesionālajos, zinātniskajos un tehniskajos pakalpojumos» no diviem miljardiem eiro galveno lauvas tiesu nosmēlusi... ar ne visai augstu pievienotās vērtības īpatsvaru (tikai ceturtdaļa) apveltītā reklāmas nozare (821 miljons eiro), kam seko juridiskie un grāmatvedības pakalpojumi (408 miljoni eiro — un tur pievienotā vērtība pārsniedz 60%). Igaunijas un Lietuvas statistikas iestāžu tīmekļvietnēs šāda veida datus par galvaspilsētām neizdevās atrast.

Zinātnes un biznesa sadarbība — aizvien iedīglī

Vēl viens gudras ekonomikas attīstības fundaments ir sadarbība starp izglītību/zinātni un biznesu. Arī šajā ziņā Rīga šķiet iekavējusies — pat par desmitgadēm. Viļņā tieši šim nolūkam jau 2003. gadā tika izveidots «Saullēkta ielejas» zinātnes un tehnoloģiju parks (tā darbības rezultāti tik ilgā laika periodā varbūt arī nav ļoti iespaidīgi, tomēr nav arī vāji — 95 jaunuzņēmumi, 44 ieviesti projekti). Tallinā tajā pašā gadā radās «lielākais zinātnes parks Baltijā» — Tehnopol, kas vēl vairāk vērsts uz izglītības un zinātnes (Tallinas Tehnoloģiju universitātes) praktisku integrāciju komercijā, ne tikai pētniecību (katru gadu sniedz atbalstu ap 100 jaunuzņēmumiem, 42 ieviesti projekti). Rīgā faktiski joprojām nav nekā līdzvērtīga. Akadēmiskā potenciāla un biznesa sadarbība atsevišķu projektu ietvaros notiek izkaisīti, decentralizēti — pārsvarā Rīgas Tehniskās universitātes paspārnē, tagad potenciāls rodas arī Latvijas Universitātes topošajā centrā Torņakalnā. Tomēr jēdziens «Zināšanu jūdze» (piesaistītu arī Rīgas Stradiņa universitāti) aizvien ir tikai idejiska nodoma, ne materializētā līmenī (pērn tika parakstīts vien sadarbības memorands starp Rīgas domi un trim universitātēm, lai gan runas par «Zināšanu jūdzi» ir vismaz kopš 2019. gada).

«Rīgas dome cenšas. Mēs gribētu, lai tiek nodrošināta vismaz normāla satiksme starp šīm trim universitātēm — lai būtu normāli veloceliņi un iespēja ērti nokļūt no viena kampusa otrā. Taču inovāciju attīstībā svarīgākā ir sistemātiska pieeja, tāda, kāda pastāv Igaunijā. Tur universitāšu un biznesa sadarbības motivāciju veicina programmu nosacījumi, kas faktiski ne vienam, ne otram neļauj tikt pie inovāciju atbalsta līdzekļiem, ja tie neatrod veidu, kā sadarboties. Atbalsta sistēmas dizainam jābūt tādam, lai abas puses būtu spiestas sadarboties — tā rīkojušies ne tikai igauņi, arī somi. Tas ir valsts līmeņa jautājums,» skaidro G. Bērziņš.

Stratēģija un tās izpilde

Rīgas attīstība pamatīgi iekavējusies iepriekšējās desmitgades periodā. Redzams, ka Rīga pēdējos gados spiesta risināt problēmas, kuras Viļņā un Tallinā lielākoties atrisinātas jau sen — sākot no transporta infrastruktūras izbūves un uzturēšanas (no maģistrālajiem apvedceļiem, ielām līdz velosipēdu celiņiem), beidzot ar uzņēmējdarbības vides sakārtošanu (no birokrātijas mazināšanas līdz korupcijas risku novēršanai). Līdz ar to daļēji var saprast, ka Rīgai, kam patlaban jādara viss vienlaikus, vēl nav izdevies paspēt pa īstam pieķerties ekonomikas «augstajām matērijām».

Tomēr — ko pēdējos piecos gados kopš pašvaldību ārkārtas vēlēšanām Rīgas domes jaunajam sasaukumam ir izdevies paveikt? Kā to vērtēt? Pieci gadi tomēr nav maz. Vai šajā laikā ir izdevies atsperties, uzņemt pareizo virzienu, gūt pirmos panākumus?

2022. gada nogalē Rīga pieņēma jauno attīstības programmu 2022.–2027. gadam, kas teorētiski turpina 2014. gadā pieņemtās «Rīgas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas līdz 2030. gadam» nostādnes. Patiesībā minētā stratēģija vismaz ekonomikas jomā ir saturiski ļoti vājš dokuments, līdz ar to attīstības programma ir kā iestādīta tukšā vietā jeb — jauns sākums Rīgas izaugsmes plānošanā. Var kritiski vērtēt, vai tiešām bija nepieciešami divi gadi (kopš varas iegūšanas), lai šo programmu izstrādātu. Taču labā ziņa ir tā, ka saturiski attīstības programma vērtējama atzīstami. Tajā nevar nepamanīt līdzības ar Viļņas «Stratēģisko attīstības plānu 2021.–2030. gadam», taču tas nav mīnuss — labāk mācīties no labiem paraugiem, nekā veidot «ģeniālu» pašdarbību. 

Attīstības programmā ir ierakstītas pareizas, loģiskas apņemšanās, turklāt samērā detalizēti (salīdzinājumā ar līdzīgiem dokumentiem citās valstspilsētās) un arī ar konkrēti formulētiem, kopumā adekvātiem sasniedzamo mērķu rādītājiem. Cits jautājums, kā šiem mērķiem izdodas tuvoties un tos sasniegt. 

Kā pirmais «prioritātes rādītājs» attīstības programmā ierakstīts — 2027. gadā panākt (sasniegt 100%) Tallinas IKP uz vienu iedzīvotāju, faktiskajās cenās (Viļņa nav pieminēta). Kā veicas ar šo mērķi? Pērn sagatavotajā pārskatā par 2023. gadā paveikto attīstības programmas izpildē norādīts, ka Rīga sākusi virzību uz to, jo 2021. gadā Rīgas IKP Tallinai mazliet pietuvojies. Pārskatu par 2024. gadā izdarīto Rīgas dome vēl nav publicējusi, taču, tā kā ir zināmi 2022. gada IKP dati, diemžēl jāsecina, ka šajā vektorā Rīga uzņēmusi atpakaļgaitu — kā redzams publicētajā Rīgas un Tallinas IKP salīdzinājuma tabulā, īpatsvars atkal nokrities vairs tikai līdz 78,6%, jo Tallina 2022. gadā rāvusies uz priekšu krietni straujāk.

Otrajā prioritātes rādītājā — uzkrātās ārvalstu tiešās investīcijas — Rīga plānojusi pieaudzēt tās no 5,8 līdz 10 miljardiem eiro (2027. gadā). Šo mērķi var uzskatīt par gandrīz izpildītu (2023. gadā 9,6 miljardi eiro), taču tā būtu ļoti formāla pieeja, jo atcerēsimies jau minēto Latvijas Bankas skaidrojumu, kā šis lielais investīciju lēciens patiesībā radās... Tāpat arī O. Krasnopjorovs, kuram Rīgas dome vaicājusi eksperta izvērtējumu, pārskatā dod mājienu, ka izvēlētais mērķis ir pārāk pieticīgs): «Mērķa vērtība jau tika gandrīz sasniegta 2023. gadā, kas var dot priekšstatu par izciliem sasniegumiem, taču nav skaidrs, kāpēc rādītājam ir noteikts šāds mērķis.»

Rīgas attīstības plānotāji vērsuši uzmanību arī uz ekonomikas struktūru, un noteikuši kā prioritātes gan informācijas un komunikācijas pakalpojumu, gan apstrādes rūpniecības nozaru īpatsvara pieaugumu pilsētas kopējā pievienotajā vērtībā — attiecīgi no 9,2% līdz 10,5% un no 7,9% līdz 9%. Abi mērķi jau faktiski sasniegti (IT jomā pat pārpildīts — 11,5%), tomēr, kā skaidrots iepriekš, tas vēl nebūt neliecina par kādas augstākas produktivitātes sasniegšanu (apstrādes rūpniecība Rīgā nav ar pārāk augstu pievienoto vērtību, par ko liecina arī domes pārskatā publiskotais fakts, ka Rīgā vislabāk atalgoto nozaru sarakstā tā atrodas vien vidusdaļā).

Protams, vidējā bruto alga pilsētā (tai skaitā inflācijas dēļ) ir strauji kāpusi, šis mērķis (2000 eiro 2027. gadā) faktiski jau ir sasniegts, vienlaikus, kā minēts, — joprojām pamatīgi atpaliekot gan no Viļņas, gan Tallinas. Tātad atkal — mērķis ir pārāk piezemēts. Godīgāk būtu to, līdzīgi kā IKP, noteikt kā relatīvu kāpumu pret Lietuvas un Igaunijas galvaspilsētu rādītājiem.

Dažos citos prioritātes rādītājos pat ir samazinājumi, piemēram, viesnīcās apkalpoto tūristu skaita ziņā, viesnīcu noslogojumā, pilsētu attīstības indeksa novērtējumā. Tas, ar ko ir veicies, — delegātu skaits Rīgā notiekošajās konferencēs (2023. gadā sasniedzis jau 60 000) un starptautiskā ilgtermiņa migrācija (primāri gan Ukrainas bēgļu dēļ).

Kas vēl sasniegts pēdējos gados?

Rīgas dome Bilancei atturas vērtēt cēloņus pilsētas atpalicībai no Baltijas kaimiņvalstu galvaspilsētām, taču fokusējas uz investīciju aspektu un netieši norāda, ka viss faktiski bijis jāsāk no nulles punkta. «Izaicinājums ir atgriezt Rīgu potenciālo investoru kartē, tāpēc liels uzsvars tiek likts uz galvaspilsētas pozicionēšanu kā pievilcīgu biznesa galamērķi. Citi šo darbu sāka jau pirms 10–15 gadiem, tāpēc Rīgai jāpanāk strauja un mērķtiecīga virzība.» Šajā ziņā esot arī pirmie panākumi, kur Rīga esot izgriezusi pogas Viļņai: «Lai arī izaicinājumi joprojām pastāv, pēdējo trīs gadu laikā Rīga ir izrādījusi ievērojamu izrāvienu biznesa pakalpojumu centru jomā — nozarē, kurā līdz šim dominēja Viļņa. Šobrīd Rīgā ienāk vairāk jaunu spēlētāju nekā Viļņā, un arī esošie investori demonstrē straujāku izaugsmi — 12% pieaugums Rīgā salīdzinājumā ar 2% Viļņā. Šo pozitīvo dinamiku apliecina arī fakts, ka Rīga divus gadus pēc kārtas ieguvusi titulu Most Dynamically Developing City of the Year in the CEE Region, apsteidzot tiešo konkurenti — Viļņu.»

Pie iepriekšējo piecu gadu laikā paveiktajiem darbiem ekonomikas konkurētspējas jomā dome uzsver vairākus pasākumus. Attīstības programmas pārskatā īpaši tiek atzīmēta «zaļā koridora» ieviešana būvniecībā, kam būtu jāatvieglo birokrātijas procesi un jāsekmē nozares strauja izaugsme. Tiesa, kā 2023. gada pārskatā atzīmē eksperts O. Krasnopjorovs, ar to nav pieticis, lai būtiski sekmētu jauno dzīvojamo ēku būvniecību, kas Rīgā aizvien ir zemā līmenī.

Uzņēmēju organizācijas, lai gan novērtē domes centienus, tomēr nepauž nedalītu sajūsmu par «zaļā koridora» efektivitāti. Kaspars Gorkšs, Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ģenerāldirektors, komentējot «zaļā koridora» lietderību, norāda: ««Zaļais koridors» izveidots, lai paātrinātu būvniecības procesus un mazinātu birokrātiju, taču, lai gan tiek veikti centieni šīs procedūras vienkāršot, uzņēmēji joprojām saskaras ar izaicinājumiem, it īpaši saistībā ar būvniecības atļaujām un zemes izmantošanas jautājumiem.» Jānis Lielpēteris, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes loceklis, pauž: «Šo iniciatīvu var vērtēt kā soli pretī uzņēmējiem, protams, pēc pašas domes iezīmētiem kritērijiem, kas arī skaidro to, kamdēļ kādam uzņēmējam šāds mehānisms liekas labs, bet kādam, neizpildot noteiktās prasības, tas nešķiet piemērotākais risinājums. Kopumā drīzāk ceram uz visaptverošiem uzlabojumiem sadarbības ātrumā, nekā aizvien jaunu koridoru izveidi atsevišķām grupām.»

Bilancei dome pie galvenajiem paveiktajiem darbiem nosauc vēl dažus. Viens no tiem ir augsti kvalificēta darbaspēka piesaiste no ārzemēm. «Pašvaldība ir izveidojusi dažādas atbalsta programmas kā, piemēram, Diasporas relokācijas atbalsta programma un arī Augsti kvalificētu speciālistu relokācijas atbalsta programma.»

Pašvaldība lepojas arī ar Rīgas Inovāciju fonda izveidi, kura «mērķis ir sekmēt viedas pilsētas attīstību un inovatīvu projektu īstenošanu Rīgā.» Pērn fondā iesniegti 22 pieteikumi inovatīviem risinājumiem — pilotprojektiem. Fonda komisija atbalstīja astoņus pieteikumus, ar kopējo budžetu gandrīz 110 000 eiro apmērā. No atbalstītajiem projektiem tikuši realizēti septiņi. Lai Rīgā veicinātu inovāciju, jaunuzņēmumu un tehnoloģiju attīstību, Rīgas investīciju un tūrisma aģentūra izveidojusi arī «Jaunuzņēmumu māju atbalsta programmu», kas mērķtiecīgi sekmēšot jaunuzņēmumu centru darbību Rīgā.

Progress jaunuzņēmumu sektora attīstībā gan ir visai pieticīgs — pēc pašas domes citētajiem Latvijas jaunuzņēmumu asociācijas Startin.lv datiem: «2024. gadā jaunuzņēmumi Rīgai piesaistījuši investīcijas (kapitāla finansējums) 21,8 miljonu eiro apmērā.» Jāatzīst — salīdzinājums ar Viļņu vai Tallinu var tikai iedzīt kompleksos. Proti, Viļņā jaunuzņēmumi pērn piesaistījuši sešas reizes lielāku riska kapitāla investīciju apjomu (123 miljoni eiro), turklāt tas ir pēdējo četru gadu pārliecinoši vājākais rezultāts (2023. gadā — 285 miljoni eiro, 2022. gadā — 402 miljoni eiro, 2021. gadā — 445 miljoni eiro). Arī Tallinā mērogi ir iespaidīgi — 2024. gadā jaunuzņēmumi piesaistījuši 326,6 miljonu eiro investīcijas, kas turklāt ir samazinājums par 26,6% pret 2023. gadu.

Pie sasniegtā Rīgas dome nosauc arī augošu dinamiku «potenciālo investīciju projektu» skaita ziņā — šāgada pirmajos trijos mēnešos šādu projektu esot 32 (pērn attiecīgajā laika posmā — 20, aizpērn — 14), to kopējā vērtība 1,1 miljardi eiro, ar potenciālu radīt 3940 jaunas darbavietas tādās nozarēs kā globālās uzņēmējdarbības pakalpojumi/centri, IT, ražošana, nekustamais īpašums un jaunuzņēmumi. Tāpat Rīga esot pakāpusies vairākos starptautiskajos pilsētu indeksos, no kuriem atzīmējamākais sasniegums ir kāpums par 24 vietām viedo pilsētu indeksā, 142 pilsētu konkurencē pērn ieņemot 59. vietu.

Uzņēmēju vērtējums

Bilance lūdza komentāru abām lielākajām Latvijas uzņēmēju organizācijām — LDDK un LTRK, aicinot novērtēt sadarbību ar Rīgas domi un pilsētas paveikto biznesa veicināšanai pēdējā laikā.

Abas nevalstiskās organizācijas sadarbību ar domi pēdējā politiskajā ciklā vērtē kopumā pozitīvi. LTRK atzīmē, ka organizācijas līmenī notiekot regulāras tikšanās gan ar domes vadību, gan administrāciju, tāpat «sadarbība un savstarpējā izpratne» uzlabojusies arī starp pašvaldību un individuāliem uzņēmējiem. Par to liecinot, piemēram, «Rīgas uzņēmēju atbalsta kontaktpunkta izveide, kas sniedz atbalstu ikdienas jautājumos. Pārvaldība kļuvusi atvērtāka un iesaistošāka,» norāda J. Lielpēteris.

Problēmas drīzāk pastāvot valsts līmenī. «Piemēram, LTRK un Rīgas domei ir vienota izpratne par nepieciešamību pārskatīt pašvaldību nodokļu motivāciju biznesa piesaistei un pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēmu. Tas ļautu Rīgai attīstīt uzņēmējdarbībai labvēlīgāku vidi, vienlaikus stiprinot visas valsts ekonomiku. Tomēr ar pašvaldības un uzņēmēju vienošanos nepietiek — ir būtiski, lai rīcība sekotu arī no valdības un Saeimas puses,» skaidro eksperts.

Arī LDDK atzīmē faktu, ka «pašvaldībā darbojas vairākas konsultatīvās padomes, kas veicina «regulāru un konstruktīvu dialogu starp pašvaldību un uzņēmēju organizācijām» un «ļauj mums tieši piedalīties svarīgās diskusijās un sniegt ieteikumus par uzņēmējdarbības vidi un attīstību pilsētā.»

Birokrātijas mazināšanas jomā pēdējo 4–5 gadu laikā esot piedzīvotas «vairākas nozīmīgas izmaiņas, kuras raksturo gan pozitīvas tendences, gan arī noteikti izaicinājumi. Vērojams pakāpenisks progress uzņēmējdarbības pakalpojumu digitalizācijā, un vairums pakalpojumu, piemēram, uzņēmumu reģistrācija un nodokļu deklarēšana, ir pieejami elektroniski, kas ievērojami atvieglo uzņēmēju ikdienu. Tomēr digitalizācijas process vēl nav pilnībā pabeigts, un dažas birokrātiskas procedūras joprojām prasa klātienes apmeklējumus,» akcentē K. Gorkšs. Tiesa gan, «korupcijas riski, īpaši publiskajos iepirkumos un būvniecības nozarē, joprojām ir pastāvoša problēma.»

«Attiecībā uz birokrātiju LTRK vairākkārt rosinājusi uzlabot lēmumu pieņemšanas ātrumu, piemēram, nosakot atbildes termiņu septiņu dienu laikā, pat ja tas nav obligāts likumā. Mūsuprāt, tieši proaktīva rīcība var būtiski uzlabot sadarbību ar uzņēmējiem — nedrīkst aprobežoties ar minimāli prasīto,» piebilst J. Lielpēteris.

Runājot par Rīgas paveikto inovāciju un jaunuzņēmumu veicināšanas jomā, viņš piemin Rīgā darbojošās atbalsta programmas un norāda, ka «kopumā atbalsta virzieni aptver plašu spektru.» Tomēr arī šajā ziņā Rīgas rīcības iespējas nereti esot ierobežotas — nepieciešams lielāks valsts atbalsts.

K. Gorkšs vērtē līdzīgi — Rīgas domes darbs inovatīvās uzņēmējdarbības atbalstam esot «nozīmīgs», bet, lai tas būtu «vēl efektīvāks, nepieciešams sinhronizēt investīciju piesaisti. Šobrīd tā ir sadrumstalota un tiek īstenota vairākās iestādēs (LIAA, Rīgas attīstības aģentūra u.c.). Uzņēmēji sagaida arī infrastruktūras attīstību un uzņēmējdarbības centru veidošanu loģistikas mezglos.»

LDDK ieteikums Rīgas domei turpmāk būtu veidot vēl «ciešāku sadarbību, intensīvāku dialogu starp uzņēmējiem un pašvaldību, kas ļautu labāk pielāgot politikas risinājumus.» Savukārt LTRK iesaka vēl pāris, pavisam konkrētas idejas: «Rīgai būtu nepieciešams izstrādāt savu uzņēmējdarbības vides uzlabošanas plānu. Šāds dokuments ļautu vienuviet apkopot uzņēmēju vajadzības un ar tām saistītos risinājumus, vienlaikus radot iespēju sekot ieviešanas progresam. Lai arī iepriekš šāda iniciatīva ir izskanējusi, pēdējā laikā nav dzirdēts par tās tālāku attīstību. Svarīgi ir arī netiešie faktori, kas ietekmē uzņēmējdarbības vidi. Piemēram, starptautiskas skolas izveide ar mācībām angļu valodā varētu būt būtisks faktors augsti kvalificētu speciālistu piesaistē un ilgtermiņa dzīves izvēlē Rīgā, vienlaikus veicinot arī investoru interesi.»

Vai Rīga ir sākusi kāpt ārā no milzīgās bedres, kurā tā jau padsmit gadus atrodas iepretim Viļņai un Tallinai? Jā un nē. Ir vērojama labā griba un centieni, arī gana stratēģisks plāns un atsevišķas paveiktas lietas. Tomēr vienlaikus reālo darbu paveikšanu acīmredzami kavē gan finanšu, gan cita veida resursu trūkums. Viens no šiem resursiem — paradoksāli, bet joprojām pilnvērtīgas sadarbības trūkums starp pašvaldību un valsti, lai gan pie varas vieni politiskie spēki. Katrā ziņā par tādu sinerģiju ar valsti kā Viļņai, Rīga aizvien var tikai sapņot. Protams, arī globālie ekonomiskie un ģeopolitiskie faktori (Covid–19 krīze, Ukrainas karš) pēdējo piecu gadu laikā nav bijuši pateicīgi straujai attīstībai, tomēr — šie faktori ir identiski arī Viļņai un Tallinai. Kaimiņvalstu galvaspilsētas tomēr turpina audzēt pārsvaru, kas ir arī iepriekšējā handikapa un inerces efekts. Rīgai uzņemt šādu ātrumu nav viegls uzdevums. Pagaidām makroekonomiskajos rādītājos tas neatspoguļojas. Ja patlaban tiek iesētas «īstās sēklas» (par to gan pilnīga pārliecība nerodas), turpmākajos gados tām būtu jānes arī pirmos augļus.

Projektu «Vai un kā valstspilsētas stimulē Latvijas ekonomiku» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas «Rīga dimd! Bet klusāk par Viļņu un Tallinu...» saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests. #SIF_MAF2024

Publicēts žurnāla “Bilance” 2025. gada maija (521.) numurā.

Lasiet arī: