Žurnāla 2023. gada janvāra numurā publicētā apskata turpinājums par aktuālākajiem Eiropas Savienības Tiesas (EST) spriedumiem publisko iepirkumu lietās. Drukātā žurnāla rakstu arhīvu iespējams lasīt arī tiešsaistē portāla Bilance PLZ (www.plz.lv) sadaļā E–BILANCES JURIDISKIE PADOMI.

Pamatnolīguma vērtība

EST 2022. gada 14. jūlija spriedums apvienotās lietas C–274/21 un C–275/21

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (turpmāk – Direktīva 2014/24), 33. panta 1. punkts nosaka, ka līgumslēdzējas iestādes var slēgt pamatnolīgumus ar noteikumu, ka tās piemēro šajā direktīvā paredzētās procedūras. Pamatnolīgums ir vienošanās, ko viena vai vairākas līgumslēdzējas iestādes un viens vai vairāki ekonomikas dalībnieki noslēdz ar mērķi noteikt noteikumus līgumiem, kuru slēgšanas tiesības plānots piešķirt konkrētā laikposmā, jo īpaši attiecībā uz cenu un – vajadzības gadījumā – paredzēto daudzumu. Savukārt Direktīvas 2014/24 33. panta 3. punkts paredz, ja pamatnolīgums ir noslēgts ar vienu ekonomikas dalībnieku, tiesības slēgt līgumus, kas balstās uz minēto pamatnolīgumu, piešķir atbilstoši pamatnolīguma noteikumiem, un, lai piešķirtu tiesības slēgt šādus līgumus, līgumslēdzējas iestādes var rakstiski apspriesties ar attiecīgo ekonomikas dalībnieku, pamatnolīguma pusi, un vajadzības gadījumā to lūgt papildināt savu piedāvājumu. Attiecīgās Direktīvas 2014/24 normas nesatur tiešu regulējumu par pamatnolīguma apjomu vai maksimālo vērtību.

Šajā lietā EST tika uzdots prejudiciālais jautājums par to, vai Direktīvas 2014/24 33. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka līgumslēdzēja iestāde, lai piešķirtu tiesības noslēgt jaunu līgumu, var aizvien balstīties uz pamatnolīgumu, kura noteiktais attiecīgo būvdarbu, piegāžu vai pakalpojumu apjoms un/vai to maksimālā vērtība ir jau sasniegta.

Kā spriedumā norāda EST, no judikatūras skaidri izriet, ka, noslēdzot pamatnolīgumu, līgumslēdzēja iestāde var uzņemties saistības tikai attiecīgo būvdarbu, piegāžu vai pakalpojumu apjoma un/vai maksimālās vērtības robežās, un, līdzko šī robeža tiks sasniegta, šis pamatnolīgums vairs nebūs spēkā, un vairs nevienas līguma slēgšanas tiesības nevar likumīgi piešķirt, balstoties uz pamatnolīgumu, kura robežas ir pārsniegtas un kurš tādējādi zaudē spēku. Minētais nosacījums turklāt ir attiecināms arī uz tādu pamatnolīgumu, kurš noslēgts tikai ar vienu piegādātāju.

Minētie EST secinājumi ir īpaši būtiski, noslēdzot pamatnolīgumus jeb vispārīgās vienošanās ar vairākiem pasūtītājiem un vairākiem piegādātājiem, jo, neskatoties uz noslēgtās vienošanās termiņu (likums pieļauj vispārīgo vienošanos noslēgt uz četriem gadiem), ir jāņem vērā arī šīs vienošanās maksimālais kopējais apjoms vai līgumcena, kuru pārsniedzot turpmāku iepirkuma līgumu noslēgšana nav tiesiska. Tādējādi vispārīgās vienošanās kopējā apjoma un/vai maksimālās līgumcenas kontrolei ir būtiska nozīme.

Rezervētā dalība iepirkumos un pakalpojuma sniedzēja iedibinājuma vieta kā atlases kritērijs

EST 2022. gada 14. jūlija spriedums lietā C–436/20

Viens no izskatāmajiem jautājumiem šajā lietā ir saistīts ar pakalpojuma līguma definīciju, proti, EST spriedumā norādīja, ka pakalpojumu publiskā līguma saistošais raksturs nozīmē, ka katra no līgumslēdzējām pusēm apņemas veikt izpildījumu apmaiņā pret citu izpildījumu, tomēr neizslēdzot iespēju, ka līgumslēdzējas iestādes izpildījums sastāv tikai no to izmaksu atlīdzināšanas, kuras radušās, sniedzot nolīgto pakalpojumu. Tādējādi līgums nevar tikt izslēgts no „publiska pakalpojumu līguma” jēdziena tikai tādēļ, ka tajā paredzētā atlīdzība sedz vienīgi izdevumus, kas radušies nolīgtā pakalpojuma sniegšanā. Attiecīgi EST konkrēto līgumu par sociālo pakalpojumu sniegšanu kvalificēja kā publisku pakalpojumu līgumu Direktīvas 2014/24 izpratnē.

EST spriedumā vērtēja Direktīvas 2014/24 77. panta regulējumu, kas ļauj iepirkuma procedūrā par noteikta veida sociālo pakalpojumu sniegšanas tiesību piešķiršanu rezervēt tiesības piedalīties noteiktām organizācijām, kuru mērķis ir īstenot kādu publiskā pakalpojuma uzdevumu, kas ir saistīts ar minēto pakalpojumu sniegšanu, organizācijas peļņa tiek atkal ieguldīta, lai sasniegtu organizācijas mērķi un organizācijas vadības vai īpašumtiesību struktūras balstās uz darbinieku īpašumtiesību vai līdzdalības principiem vai prasa darbinieku, lietotāju vai ieinteresēto personu aktīvu līdzdalību. Attiecīgi EST sniedza vērtējumu par dalībvalsts (Spānijas) regulējuma atbilstību, ļaujot šādā rezervētās dalības procedūrā piedalīties vienīgi privāto tiesību bezpeļņas organizācijām, neprasot, lai šīs organizācijas atbilstu visiem Direktīvas 2014/24 77. pantā paredzētajiem nosacījumiem. EST spriedumā norādīja, ka direktīvas 77. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar kuru tikai privāto tiesību bezpeļņas organizācijām ir rezervēta iespēja – veicot to pieteikumu izvērtēšanu uz konkurenci balstītā kārtībā – noslēgt nolīgumus, saskaņā kuriem šīs organizācijas sniedz personai paredzētus sociālā atbalsta pakalpojumus, pretī saņemot atlīdzību par izmaksām, kuras tām rodas, neatkarīgi no šo pakalpojumu paredzamās vērtības, pat tad, ja šīs organizācijas neatbilst 77. pantā noteiktajām prasībām, ja vien, pirmkārt, likumiskais un līgumiskais regulējums, saskaņā ar kuru tiek veikta šo subjektu darbība, faktiski sekmē sociālo mērķi, kā arī solidaritātes un budžeta efektivitātes mērķu sasniegšanu, un, otrkārt, ir ievērots pārredzamības princips.

Savukārt attiecībā uz jautājumu, vai līgumslēdzēja iestāde var prasīt, lai pretendentiem no piedāvājumu iesniegšanas brīža būtu iedibinājums tās vietas teritorijā, uz kuru attiecas sniedzamais sociālais pakalpojums, EST atzīst, ka šāds kritērijs ir vērsts uz to, lai nodrošinātu paredzēto sociālo pakalpojumu tuvumu un pieejamību, kas ir leģitīms mērķis, taču prasība, lai pretendentiem no savu piedāvājumu iesniegšanas brīža būtu iedibinājums tās vietas teritorijā, uz kuru attiecas sniedzamie sociālie pakalpojumi, ir acīmredzami nesamērīgs šāda mērķa sasniegšanai. Kā norādīja EST, pat pieņemot, ka ekonomikas dalībnieka iedibinājums teritorijā, kurā tam ir jāsniedz attiecīgie sociālie pakalpojumi, ir nepieciešams, lai nodrošinātu šo pakalpojumu tuvumu un pieejamību, šāds mērķis katrā ziņā varētu tikt tikpat efektīvi sasniegts, liekot šim ekonomikas dalībniekam izpildīt šo nosacījumu tikai attiecīgā publiskā līguma izpildes stadijā.

Privātā partnera izraudzīšanās iepirkuma procedūrā pakalpojumu sniegšanai

EST 2022. gada 1. augusta spriedums lietā C332/20

Konkrētajā lietā Itālijas tiesa uzdeva prejudiciālo jautājumu saistībā ar dalībvalsts tiesību aktos paredzēto nosacījumu, atbilstoši kuram, izvēloties privāto partneri jaukta kapitāla sabiedrības dibināšanai, lai šai sabiedrībai piešķirtu līguma slēgšanas tiesības, ir noteikts minimālais 30% slieksnis privātā partnera līdzdalībai jaundibināmā sabiedrībā ar jauktu (publisku un privātu) kapitālu. Iesniedzējtiesa arī lūdza EST skaidrot, vai konkurences, samērīguma un atbilstības principiem ir saderīgi, ka iestāde, kas izsludina iepirkumu, no iepirkuma var izslēgt privāto partneri, kurš ir iesniedzis piedāvājumu, ja tā faktiskā līdzdalība jaundibināmajā sabiedrībā ar jauktu (publisku un privātu) kapitālu konstatētas valsts kapitāla tiešas vai netiešas līdzdalības dēļ ir mazāka par noteikto minimālo slieksni.

EST norādīja, ka publisko iepirkumu direktīvu regulējums neattiecas uz līgumslēdzējas iestādes un privāta ekonomikas dalībnieka veiktu kopuzņēmuma izveidi pašu par sevi, tomēr ir jānodrošina, lai kapitāla darījums patiesībā neslēptu tiesību slēgt līgumus, kas var tikt kvalificēti kā „publiski līgumi” vai „koncesijas”, piešķiršanu privātam partnerim. Šajā gadījumā EST ieskatā tiek slēgts jaukts līgums, kurš aplūkojams kopumā un jānovērtē, ņemot vērā tiesību normas, kuras attiecas uz to daļu, kura ir galvenais vai būtiskākais priekšmets. Kā to secina EST, pamatlietā aplūkotās procedūras galvenais mērķis bija nevis izveidot sabiedrību ar jauktu kapitālu, bet pārnest uz līgumslēdzējas (Romas pilsētas) partneri šajā sabiedrībā visu operacionālo risku, kas saistīts ar šīs pilsētas aktivitātēm skolā saistīto palīgpakalpojumu sniegšanu, jo minētā sabiedrība tika izveidota tikai kā atbalsts, kura dēļ minētā pašvaldība uzskatīja, ka tādējādi tiktu nodrošināta labāka pakalpojumu kvalitāte. 

Vienlaikus EST arī norādīja, ka no iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem nav konstatējams, vai konkrētais darījums ir kvalificēts kā publisks pakalpojumu līgums vai pakalpojumu koncesija, tādējādi EST sniedza atbildes par minēto tiesisko regulējumu gan Direktīvas 2014/24/ES, gan koncesijas direktīvas (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/23/ES (2014. gada 26. februāris) par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu) regulējuma tvērumā. 

Kā atzina EST spriedumā, līgumslēdzēja iestāde var prasīt ekonomikas dalībniekiem, kas izteikuši savu ieinteresētību kļūt par tās partneriem un uzņemties tāda pakalpojumu līguma faktisku izpildi, kas tiks piešķirts šādi jaundibināmajai sabiedrībai, pierādīt savu saimniecisko un finansiālo spēju, kas ir vajadzīga gan šādas sabiedrības izveidei, gan šī līguma izpildei. Tā kā sabiedrības ar jauktu kapitālu izmantošana it īpaši ir izskaidrojama ar līgumslēdzējas iestādes vēlmi ierobežot gan savu ieguldījumu šīs sabiedrības kapitālā, gan ar to saistīto ekonomisko risku, šai līgumslēdzējai iestādei ir jāspēj ņemt vērā pat tās netieša līdzdalība to ekonomikas dalībnieku kapitālā, kuri izteikuši savu ieinteresētību kļūt par tās partneriem. EST norādīja, ka direktīva ir jāinterpretē tādējādi, ka līgumslēdzēja iestāde var izslēgt ekonomikas dalībnieku no procedūras, kuras mērķis ir izveidot sabiedrību ar jauktu kapitālu un piešķirt šai sabiedrībai tiesības slēgt publisku pakalpojumu līgumu, ja ekonomikas dalībnieka izslēgšana ir pamatota ar to, ka faktiski tiktu pārsniegta līgumslēdzējas iestādes netiešā līdzdalība šī ekonomikas dalībnieka kapitālā, kas noteikta iepirkuma dokumentos.

Izslēgšanas noteikumu piemērošana konkurences pārkāpumu dēļ

EST 2022. gada 15. septembra spriedums lietā C416/21

2019. gada nogalē Vācijas līgumslēdzēja iestāde publicēja paziņojumu par līgumu, lai atklātā procedūrā piešķirtu tiesības slēgt publisku līgumu ar autobusu sniegtu sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšanai, un līguma paredzamā vērtība pārsniedza Direktīvā 2014/24 paredzēto robežvērtību. Iepirkuma procedūrā tika iesniegti divi saistītu uzņēmumu piedāvājumi, proti, J. ir komersants, kurš rīkojas pats savā vārdā, un K. Reisen ir sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kas veic pārvadājumus ar autobusiem, un tās vadītājs un vienīgais dalībnieks ir J. Saskaņā ar Direktīvas 2014/24 57. panta 4. punkta pirmās daļas d) apakšpunktu līgumslēdzējas iestādes no dalības iepirkuma procedūrā var izslēgt ikvienu ekonomikas dalībnieku, ja līgumslēdzējas iestādes rīcībā ir pietiekami pārliecinošas norādes, lai secinātu, ka ekonomikas dalībnieks ir ar citiem ekonomikas dalībniekiem noslēdzis tādas vienošanās, kuru mērķis ir izkropļot konkurenci. Kā norāda EST, šī tiesību norma vispārīgi attiecas uz noslēgtām vienošanām ar citiem ekonomikas dalībniekiem, kuru mērķis ir izkropļot konkurenci, attiecīgi tajā nav ietverta prasība, lai šīs vienošanās būtu noslēgtas uzņēmumu starpā, kuri neveido vienu ekonomisku vienību vai kuri nav saistīti, un no tā izriet, ka Direktīvas 2014/24 57. panta 4. punkta pirmās daļas d) apakšpunktā ir atsauce uz gadījumiem, kad ekonomikas dalībnieki ir noslēguši pret konkurenci vērstu vienošanos, lai kāda tā arī būtu.

Kā spriedumā norāda EST, Direktīvas 2014/24 57. panta 4. punkta pirmās daļas d) apakšpunkta mērķis ir ļaut līgumslēdzējām iestādēm novērtēt un ņemt vērā katra ekonomikas dalībnieka integritāti un uzticamību, lai no iepirkuma procedūras varētu izslēgt neuzticamus pretendentus, ar kuriem tām nevarētu izveidoties savstarpēja uzticēšanās, lai attiecīgā līguma izpildes laikā veiksmīgi sniegtu atbilstošos pakalpojumus. Tomēr, kā uzsver EST spriedumā, šī Direktīvas 2014/24 tiesību norma ir attiecināma uz gadījumu, kad pastāv pietiekamas norādes, kas līgumslēdzējai iestādei ļauj uzskatīt, ka starp diviem vai vairākiem ekonomikas dalībniekiem ir ticis noslēgts nolīgums, kura mērķis ir izkropļot konkurenci, kas noteikti nozīmē, ka ir jāpastāv vismaz divu dažādu ekonomikas dalībnieku gribas konverģencei. EST vērsa uzmanību, ka nevar uzskatīt, ka divi ekonomikas dalībnieki, kuri, pieņemot savus lēmumus, būtībā ir atkarīgi no vienas un tās pašas fiziskās personas, var noslēgt savstarpējus „nolīgumus”, jo šķietami nepastāv divas atsevišķas gribas, kuras varētu sakrist, līdz ar to EST ieskatā konkrētais izslēgšanas pamats šai situācijai nav piemērojams.

EST spriedumā sniedz atbildi arī uz jautājumu, vai Direktīva 2014/24 pieļauj šādu uzņēmumu, kas ir viena ekonomiskā vienība, dalību iepirkumu procedūrās. Proti, tas, ka Direktīvas 2014/24 57. panta 4. punktā minētie fakultatīvie izslēgšanas iemesli ir uzskaitīti izsmeļošā veidā, nav pretrunā tam, ka direktīvā paredzētais vienlīdzīgas attieksmes princips var neļaut piešķirt attiecīgā līguma slēgšanas tiesības ekonomikas dalībniekiem, kuri veido vienu ekonomisku vienību un kuru piedāvājumi, lai arī tie iesniegti atsevišķi, nav nedz patstāvīgi, nedz neatkarīgi. EST uzsver, ka līgumslēdzējai iestādei ir jābūt pienākumam pārbaudīt un izvērtēt faktus, lai noteiktu, vai attiecības, kādas pastāv starp divām vienībām, ir konkrēti ietekmējušas attiecīgo piedāvājumu, kuri iesniegti vienā un tajā pašā publiskā iepirkuma procedūrā, saturu, un secinājums, ka saiknes starp pretendentiem ir ietekmējušas iesniegto piedāvājumu saturu, ir pietiekams, lai līgumslēdzēja iestāde šos piedāvājumus nevarētu ņemt vērā, jo saistītiem pretendentiem tie ir jāiesniedz pilnībā patstāvīgi un neatkarīgi. Kā uzsver EST, šie apsvērumi vēl jo vairāk ir attiecināmi uz tādu pretendentu situāciju, kuri ir nevis vienkārši saistīti, bet veido vienu ekonomisku vienību.

Minētajā spriedumā analizētie jautājumi ir aktuāli arī Latvijas iepirkumu praksē, jo faktiski sniedz regulējuma piemērošanas pamatojumu gan situācijām, kurās ir iesniegti, piemēram, saistītu uzņēmumu piedāvājumi, gan situācijās, kurās piedāvājumus iesniegušie uzņēmumi faktiski ir viena ekonomiskā vienība.

Nepamatoti lēts piedāvājums

EST 2022. gada 15. septembra spriedums lietā C669/20

Bulgārijas līgumslēdzēja iestāde 2018. gada augustā rīkoja slēgtu procedūru par Bulgārijas personas dokumentu izsniegšanas sistēmas izstrādi, īstenošanu un pārvaldību. Iepirkuma procedūrā tika iesniegti divi piedāvājumi, un līguma slēgšanas tiesības tika piešķirtas konsorcijam, savukārt otrs pretendents apstrīdēja pieņemto lēmumu par iepirkuma procedūras rezultātiem. Atbilstoši Bulgārijas publisko iepirkumu regulējumam ir noteikts nepamatoti lēta piedāvājuma pārbaudes kritērijs, kas ietver prasību, lai tas, „ņemot vērā to pašu vērtējuma kritēriju, ir par vairāk nekā 20% lētāks par pārējo pretendentu piedāvājumu vidējo vērtību”. Attiecīgi Bulgārijas tiesa uzdeva vairākus jautājumus EST saistībā ar nepamatoti lēta piedāvājuma pārbaudi, proti, vai nepamatoti lēta piedāvājuma pārbaude līgumslēdzēja iestādei ir jāveic obligāti, vai tā ir piemērojama arī gadījumā, kad ir tikai divi pretendenti, un vai šī pārbaude ir jāveic, ja valsts tiesību aktos ir noteikts kritērijs, kurš konkrētajā situācijā nav piemērojams, un citi kritēriji nav iepriekš noteikti.

Saistībā ar nepamatoti lēta piedāvājuma identificēšanu EST norādīja, ka dalībvalstu un it īpaši līgumslēdzēju iestāžu ziņā ir noteikt, kā aprēķināma robežvērtība tai novirzei no normas, kas veido nepamatoti „lētu” piedāvājumu, vai fiksēt tās vērtību, ar nosacījumu, ka tiek izmantota objektīva un nediskriminējoša metode. Piedāvājuma nepamatotais lētums ir jāvērtē salīdzinājumā ar konkrēto izpildījuma priekšmetu, tādējādi, izvērtējot piedāvājuma nepamatoto lētumu, lai nodrošinātu veselīgu konkurenci, līgumslēdzēja iestāde var ņemt vērā visus atbilstošos elementus attiecībā uz šo izpildījuma priekšmetu. Kā spriedumā norāda EST, līgumslēdzējai iestādei ir jāidentificē šķietami aizdomīgie piedāvājumi, kam tādējādi tiek piemērota uz sacīkstes principu balstītā pārbaudes procedūra, kurā tiek ņemtas vērā visas iepirkuma priekšmeta raksturiezīmes. Turklāt EST ieskatā atšķirība no pārējiem iesniegtajiem piedāvājumiem, lai gan tā noteiktos gadījumos ir noderīga, lai atklātu novirzi no normas, nevar būt vienīgais līgumslēdzējas iestādes izmantotais kritērijs, tāpat līgumslēdzēja iestāde var pamatoties uz valsts tiesību noteikumiem, kuros ir definēta konkrēta metode nepamatoti lētu piedāvājumu identificēšanai. Jāatzīmē, ka Latvijas tiesību aktos šāda metode vai kritērijs nav noteikts. EST izteiktais secinājums, ka gadījumā, ja ir aizdomas, ka piedāvājums ir nepamatoti lēts, līgumslēdzējām iestā­dēm ir pienākums šo nepamatoto lētumu pārbaudīt, ņemot vērā visus atbilstošos elementus, un neiespējamībai piemērot valsts tiesību aktos šim nolūkam paredzētos kritērijus un iesniegto piedāvājumu skaitam šajā ziņā nav nozīmes, ir atbilstošs arī Senāta praksē nostiprinātajiem principiem attiecībā uz nepamatoti lēta piedāvājuma pārbaudi.

Šajā lietā Bulgārijas tiesa arī uzdeva prejudiciālo jautājumu par to, vai līgumslēdzējai iestādei konstatējums, ka nav aizdomu par nepamatoti lēta piedāvājuma esamību, ir jāmotivē un jādokumentē lēmumā par līgumslēgšanas tiesību piešķiršanu. Attiecībā uz minēto jautājumu EST norādīja, ka vienīgi tad, ja ir aizdomas par piedāvājuma nepamatotu lētumu un kad ir veikta uz sacīkstes principu balstītā pārbaudes procedūra, līgumslēdzējai iestādei formāli jāpieņem motivēts lēmums par aplūkotā piedāvājuma pielaišanu vai noraidīšanu. Vienlaikus EST norādīja, ka tas, ka piedāvājums netiek uzskatīts par „nepamatoti lētu”, bet tam nav norādīts īpašs pamatojums, pats par sevi nevar būt pamats līgumslēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras atcelšanai, jo Savienības likumdevējs nav noteicis līgumslēdzējām iestādēm pienākumu pieņemt tiešu un motivētu lēmumu, ar kuru tiktu konstatēta nepamatoti lētu piedāvājumu neesamība. Bet tas neizslēdz to, ka līgumslēdzēja iestādes vērtējums var tikt pārbaudīts tiesā, pārsūdzot lēmumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu.

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2023. gada marta (117.) numurā.