#SIF_MAF2022#SIF_MAF2021Visvairāk tracina neloģiski lēmumi

Visvairāk tracina neloģiski lēmumi

Ikars Kubliņš

Visvairāk tracina neloģiski lēmumi
Ilustrācija: © macrovector – stock.adobe.com
Covid–19 pandēmijas un nodokļu sistēmas reformas ietekme uz uzņēmumu darbību un ilgtermiņa attīstību Latvijā
#SIF_MAF2021 Žurnāls Bilance turpina pētniecisku interviju ciklu, kurā tiks meklētas atbildes uz jautājumiem
par to, kā dažādās uzņēmējdarbības jomās un dažādos nodokļu režīmos strādājošos ietekmējuši Covid–19 pandēmijas un nodokļu izmaiņu radītie izaicinājumi.

Sabiedriskā ēdināšana ir tā nozare, kurā Covid–19 ierobežojumi bijuši publiski visredzamākie — sākot ar izretinātiem galdiņiem līdz ēdienu izsniegšanai tikai līdzņemšanai vai pat slēgtām un bankrotējušām ēstuvēm. Osvalds Pupa ir ēdināšanas uzņēmums, ko izveidojuši vietējie — šefpavārs Oskars Paltiņš un menedžeris Valdis Ērglis. Laika gaitā viņiem izdevies radīt jau piecu ēdnīcu tīklu — četras Rīgā un viena Siguldā. Tiekamies ar abiem uzņēmējiem žurnāla Bilance interviju ciklā, lai skaidrotu, kā krīzes viļņi šūpojuši viņu loloto biznesu un ēdināšanas nozari kopumā.

Valdis Ērglis, Osvalds Pupa menedžeris un Oskars Paltiņš, Osvalds Pupa šefpavārs
Valdis Ērglis, Osvalds Pupa menedžeris un Oskars Paltiņš, Osvalds Pupa šefpavārs
Foto: Aivars Siliņš
Kāds bija Covid–19 krīzes sākums ēdināšanas nozarē — pirmā pandēmijas ietekme, ar ko saskārās jūsu uzņēmums?

Tas sākās pēkšņi. Sākumā ziņas par vīrusa izplatību Ķīnā un citviet pārāk nopietni neuztvērām, jo šķita, ka būs līdzīgi kā ar iepriekšējām epidēmijām, kas Latviju neietekmēja. Taču, kad 2020. gada martā valdība pieņēma lēmumus par ierobežojumiem, sākumā pat nevarējām saprast, kas notiek, — agrāk pusdienlaikā pie durvīm stāvēja apmeklētāju rinda, tagad restorānā vairs bija tikai daži cilvēki… 

Kādi bija pirmie valsts noteiktie ierobežojumi sabiedriskajā ēdināšanā, un kā tie atsaucās uz apgrozījumu?

Tobrīd uz vietas vēl drīkstēja ēst, taču bija jāievēro distancēšanās. Tika noteikti ierobežojumi cilvēku skaitam pie galdiņiem, cilvēku skaitam uz noteiktu telpas platību, attālums (divi metri) starp galdiņiem. Apmeklētājiem tas bija diezgan šokējošs jaunums, un tas uzreiz izpaudās arī apgrozījuma kritumā. Visgrūtākā bija pirmā nedēļa — tad varēja mušas sist aiz garlaicības. Apmeklētāju skaits nokrita par kādiem septiņdesmit procentiem. 

Kā biznesu ietekmēja citi ar ēdināšanas nozari tieši nesaistītie pandēmijas ierobežojumi un aspekti? Kā esat atklājuši medijos jau iepriekš, šī restorāna (Rēzeknes ielā 3, Rīgā) klienti pārsvarā ir tuvējo biroju darbinieki. Līdz ar to — kā apmeklētāju skaitu ietekmējis attālinātā darba “uzvaras gājiens”?

Apmēram astoņdesmit procenti mums ir pastāvīgo klientu — par daļu zinām ne vien to, kā viņus sauc, bet arī kā sauc sievu, cik ģimenē bērnu, un pie dažiem pat esam braukuši ciemos svinēt dzimšanas dienas. Līdzīgi arī pārējos uzņēmuma restorānos, varbūt mazāk Siguldā, kur lielāku apmeklētāju daļu veido tūristi.

Ziedu laikos cilvēku šeit tiešām bija daudz — pusdienu laikā no pulksten divpadsmitiem līdz diviem paēdinājām vairākus simtus, ēdamzāle bija pārpildīta, un cilvēki vēl stāvēja rindā uz kāpnēm un gaidīja. Tagad apmeklētāju skaits vidēji ir apmēram puse no toreizējā. 

Vai klientu skaita kritums atšķiras dažādos jūsu tīkla restorānos? Vai tāda pati dinamika — no 70% krituma krīzes kritiskākajos brīžos līdz apmēram 50% no kādreizējā apgrozījuma šobrīd — ir vērojama arī Pļavnieku, centra, Siguldas ēstuvēs?
Valdis Ērglis, Osvalds Pupa menedžeris
Valdis Ērglis,
Osvalds Pupa menedžeris
Foto: Aivars Siliņš

Vislielākais kritums ir šeit un Siguldā. Šeit, Cenu klubā, savu lomu spēlējis arī tas, ka ierobežojumi mazinājuši apmeklētāju plūsmu uz pašu veikalu, kurā vairs nevar ieiet tik daudz cilvēku kā iepriekš. Savukārt Siguldai visvairāk “iegrieza” tūristu skaita straujais samazinājums. Centrā un Pļavniekos restorāni vairāk balstījās uz darbinieku–pusdienotāju klientūru, tur kritums bija mazāks, jo, lai gan daļa cilvēku pārgāja strādāt attālinātajā režīmā, tomēr ne visi to varēja izdarīt, citiem darbs aizvien bija jāveic uz vietas. Vislabāk veicās restorānam Rīgas centrā, jo laikā, kad ēdienu bija atļauts izsniegt tikai līdzņemšanai, kamēr pārējie restorānus un kafejnīcas aizvēra ciet, mēs bijām vienīgie, kas tuvākajā apkārtnē spītīgi turējāmies atvērti. Cilvēki bija ļoti priecīgi — kasierei pat nesa ziedus, sakot paldies, ka esam vaļā, jo centrā vairs neesot, kur paēst. Uz Lāčplēša ielas stāvēja cilvēku rinda ar maisiņiem rokās. Taču šo restorānu mums diemžēl nācās slēgt, jo telpas, kuras nomājām, pārdeva, tām mainījās īpašnieks un vietā iekārtoja citu ēdināšanas iestādi. 

No krīzes pirmā šoka, sākuma perioda 2020. gada pavasarī, daudziem kā liela atelpa nāca 2020. gada vasara, kad saslimušo bija ļoti maz un par vīrusu daļā uzņēmējdarbības nozaru pat tika aizmirsts…

Jā, taču toreiz savukārt robežas bija ciet. Vaļā bija tikai robežas ar Lietuvu un Igauniju, līdz ar to daudzi lietuvieši un igauņi dzīvojās pa Siguldu. 

Lietuvieši un igauņi varēja kompensēt starptautisko tūristu neesamību? 

Viņu pienesums bija epizodisks, piemēram, sestdienā vai svētdienā uzreiz atbrauc pāris autobusu, taču regulāri gan ne.

Pagājušā gada beigas bija laiks, kad ēdināšanas nozarē tika ieviesti līdz tam stingrākie ierobežojumi, nosakot, ka uz vietas ēst vairs nedrīkst vispār. Tajā brīdī jūs arī sākāt attīstīt ēdienu izsniegšanu līdzņemšanai? 
Oskars Paltiņš, Osvalds Pupa šefpavārs
Oskars Paltiņš,
Osvalds Pupa šefpavārs
Foto: Aivars Siliņš

Līdzņemšana nelielos apjomos bija sākusies jau pirms tam. Atceros, ka par to, ka ēdienu turpmāk drīkstēs izsniegt tikai līdzņemšanai, tika paziņots piektdienā, un tas stājās spēkā jau no pirmdienas. Sestdiena un svētdiena pagāja, sēžot kā uz naglām un nesaprotot, kas notiks pirmdien — būs jāslēdz restorāns ciet vai ne. Laikam izglāba tas, ka tobrīd vairs nebija krīzes sākums, cilvēki jau bija pieraduši pie jaunām situācijām un adaptējās arī šajā gadījumā — labi, ja reiz tagad jāņem ēdiens līdzi, tad ņemsim līdzi. Apgrozījumu tas šajā gadījumā īpaši nesamazināja — ja nu vienīgi pirms tam nāca ēst, piemēram, pieci kolēģi no vienas darbavietas, tagad atnāca viens un aiznesa piecus iepakojumus ar ēdienu visiem. 

Vai šāds biznesa modelis — ēdiens līdzņemšanai — ir dārgāks vai lētāks (pašam restorānam un klientam) salīdzinājumā ar ēšanu uz vietas?

Pirmkārt, tas aizņem vairāk laika. Viss ir jāpako, jāsafasē, līdz ar to tajā pašā laika posmā var apkalpot mazāk cilvēku. Uzlikt uz šķīvja un izdekorēt ir ātrāk un vieglāk. Izmaksu ziņā klientam iznāk mazliet neizdevīgāk, jo ir jāmaksā arī par iepakojumu (kastītes cena ir 30 centu). 

Šovasar, kad kļuva iespējams vakcinēties un ēdināšanas vietām sniegt pakalpojumus zaļajā režīmā arī uz vietas, vai izvēlējāties šo iespēju, un kā tas ietekmēja apmeklētāju plūsmu? 

Apmeklētāju skaitu tas pārāk nemainīja. Plūsma vienkārši sadalījās — tie, kuriem bija vakcinācijas sertifikāts, sēdēja uz vietas, pārējie — iegādājās ēdienu līdzņemšanai. 

Vai jaunā situācija neradīja konfliktus?

Daži, kas vēl nebija informēti par jauno kārtību, sāka protestēt. Patiesībā šādi cilvēki reizēm gadās arī tagad, lai gan kopš pandēmijas sākuma pagājuši jau gandrīz divi gadi. Viņi izliekas par muļķiem un it kā nesaprot epidemioloģiskās drošības pamatprasības. 

Tik traki, ka būtu jāsauc apsardze, nav gadījies?
Valdis Ērglis, Osvalds Pupa menedžeris
Valdis Ērglis,
Osvalds Pupa menedžeris
Foto: Aivars Siliņš

Atsevišķas reizes bija tuvu tam, bet kaut kā paši tikām galā. Neapmierinātiem apmeklētājiem parasti skaidroju — mēs neesam izgudrojuši ierobežojumus, manis pēc jūs te varētu viens otram kaut vai klēpī sēdēt. Taču tādas reiz ir prasības, un tās mums jāpilda. 

Kādi papildu epidemioloģiskās drošības pasākumi kopš pandēmijas ienākšanas ikdienā bija jāievēro pašā ēdiena gatavošanas procesā? Kas nāca klāt jau ierastajām Pārtikas un veterinārā dienesta prasībām, un vai tas radīja papildu izmaksas?

Būtībā tikai divas lietas — maskas un cimdi. Pirms tam cimdi bija tikai ieteikuma līmenī (uzņēmējs pats drīkstēja noteikt, vai darbiniekiem tie jālieto vai ne), taču līdz ar pandēmiju tie kļuva obligāti. Protams, strādāšana maskā sagādāja zināmas grūtības gan karsto virtuves telpu dēļ, gan tāpēc, ka ēdiens ik pa laikam jāpagaršo. 

Kā jūsu uzņēmumam palīdzēja valsts atbalsta pasākumi — kurus izmantojāt, kuri no tiem bija visnoderīgākie un kā savukārt pietrūka?

Pamatā izmantojām divus atbalsta pasākumus — dīkstāves pabalstu izmaksu darbiniekiem un grantu apgrozāmo līdzekļu plūsmas nodrošināšanai. Dīkstāves pabalstus mums nācās izmantot tad, kad tika pilnībā aizvērta iespēja ēšanai uz vietas. Tas automātiski nozīmēja, ka vairs nav nepieciešama trauku mazgāšana, tāpat arī viesmīļiem vairs nebija, ko darīt, jo zālē vairs nebija klientu, ko apkalpot. 

Vai kopumā valsts atbalsts vērtējams kā tāds, kas spēja kompensēt zaudējumus, ko radīja valsts noteiktie ierobežojumi nozarē?

Kopumā jā. Protams, nekad jau nevar zināt, kā mēs būtu attīstījušies, ja šīs pandēmijas situācijas nebūtu bijis.

Taču, runājot par pēdējo ierobežojumu periodu — tā saukto lokdaunu no 21. oktobra līdz 15. novembrim… Vai var teikt, ka šis bija biznesam līdz šim pats grūtākais periods?
Oskars Paltiņš, Osvalds Pupa šefpavārs
Oskars Paltiņš,
Osvalds Pupa šefpavārs
Foto: Aivars Siliņš

Jā, tā tas bija. Pirmkārt, pirmo reizi bija aizslēgts viss veikals, līdz ar to arī ēdienu līdzņemšanai nācās izsniegt pa atsevišķu ieeju. Tomēr pašus lielākos sarežģījumus sagādā tas, ka normatīvo aktu prasības pandēmijas situācijā mainās visai bieži, turklāt nereti tās ir tik nekonkrēti formulētas, ka nav saprotamas. Es esmu zvanījis uz Ekonomikas ministrijas informācijas tālruni un jautājis skaidrojumu, taču arī tur man nespēja konkrēti atbildēt, tikai citēt noteikumus, kur uzrakstīto es pats protu izlasīt. 

Piemēram, par ko tas bija?

Tad, kad tika atļauts vakcinētajiem ēst uz vietas, nebija saprotams, vai vienam cilvēkam paredzētie kvadratūras ierobežojumi attiecas arī uz vakcinētajiem vai tikai nevakcinētajiem. 

Respektīvi, ja telpā drīkst būt seši cilvēki un ja divi jau sēž pie galdiņiem, tad vai rindā drīkst stāvēt vēl seši vai tikai četri? 

Un diemžēl cilvēki pie ministrijas informatīvā tālruņa nav gana kompetenti, lai prastu to paskaidrot. Tāpat savulaik noteikumos nebija uzrakstīts par ēdināšanas iestādēm, cik īsti liela kvadratūra vienam apmeklētājam jānodrošina. Par veikaliem, par skaistumkopšanas saloniem bija norādīti konkrēti skaitļi, bet par ēdināšanas iestādēm ne.

Nereti šie normatīvi rakstīti tādā juristu valodā, kas saprotama tikai pašiem juristiem, taču tā tam nevajadzētu būt. Mums nav juridiskās izglītības. Mūsu misija ir cept kotletes, nevis iedziļināties neskaidri uzrakstītu likumu normu interpretācijās, ko jurists tik un tā izlasīs atšķirīgi.

Tā faktiski bija pati lielākā problēma — ka normatīvie akti netiek saprotami izskaidroti un ka tie pārāk bieži mainās. Piemēram, par aizslietņiem… Vienā dienā tiek paziņots, ka jau nākamajā tie jāievieš. Bet mums taču nav noliktavas, kur stāv gatavībā sakrauti aizslietņi. Paveicās, ka tepat pretī ir uzņēmums, kas drukā banerus — nopirkām 100 metru garu rulli ar baneru materiālu un izgatavojām aizslietņus paši. Tagad uzliekam aizslietņus, bet pēc nedēļas valdība paziņo — sākam lokdaunu, slēdzam ciet! Jaunākais regulējums savukārt paredz, ka tagad jānodala apmeklētāju plūsmas pieaugušajiem un bērniem līdz 12 gadu vecumam. Lai to izpildītu, mums faktiski te jāveic kapitālais remonts. Likuma teksts skan gluži kā no kādas “Zvaigžņu karu” sērijas, paredzot, ka bērni jānorobežo “gan laikā, gan telpā”. Izrādās, tas nozīmē, ka no deviņiem līdz trijiem bērni var nākt uz restorānu, bet ir jānodrošina cilvēku plūsmu nepārklāšanās — tātad jāuztaisa bērniem atsevišķa ieeja un atsevišķi galdi, ko norobežo vismaz divu metru koridors, kurā neviens cits apmeklētājs neiekļūst. Es gribētu redzēt, kurš restorāns, izņemot varbūt vienīgi Krasta ielas Lido, to var izpildīt. Līdz ar to mums diemžēl nācās uzlikt zīmi, ka bērni līdz 12 gadu vecumam restorānu apmeklēt nedrīkst. Šādas lietas ir tās, kas tracina visvairāk. Lēmumos nav loģikas. Tas, ka bērns pirms tam izstaigājies pa veikalu vai braucis ar tantēm un onkuļiem pilnā sabiedriskajā transportā, — nekas, bet šeit viņam vajag atsevišķu ieeju… 

Vai jūsu uzņēmuma restorānos pandēmijas laikā bijušas kādas kontrolējošo institūciju pārbaudes? Cik smalkas ir šīs pārbaudes — piemēram, vai tiek mērīta gaisa kvalitāte, pārbaudīta ventilācija?
Valdis Ērglis, Osvalds Pupa menedžeris
Valdis Ērglis,
Osvalds Pupa menedžeris
Foto: Aivars Siliņš

Pārbaudes ir bijušas, dažos restorānos pat vairākas reizes. Pārsvarā pārbauda, vai tiek ievērots cilvēku skaita ierobežojums, vai ir izvietota informācija par epidemioloģiskās drošības prasībām, vai tiek lietotas maskas, vai ir iekārtoti norobežojumi. Katlakalna ielas restorānu apmeklēja policija pēc garāmgājēja zvana par to, ka restorānā cilvēki ēd uz vietas, taču tas bija laiks, kad apmeklētāji ar vakcinācijas sertifikātu to jau drīkstēja darīt. 

Vai saistībā ar pēdējo stingro ierobežojumu (lokdauna) periodu bija skaidrība par valsts atbalsta kompensējošajiem mehānismiem? Citi ēdināšanas nozares uzņēmumi pauduši, ka nācies slēgt ēstuves tieši tāpēc, ka trūka laikus sniegtas informācijas par to, vai arī šoreiz atbalsts būs pieejams un kad tas būs pieejams. 

Mums pagaidām izdevies noturēt visus savus restorānus atvērtus — optimizējām iekšējos resursus, pārplānojām naudas plūsmas. Tagad gan visi ietaupījumi ir iztērēti. Pēdējā lokdauna periodā mums nācās aizsūtīt dīkstāvē divus cilvēkus. Grāmatvede informēja, ka pagaidām aizvien nav skaidrības par atbalstu šajā ziņā. 

Dīkstāves pabalstus par šo periodu vairs neplāno izmaksāt, bet jums būtu nepieciešams tieši šis atbalsts?

Jā, mums būtu nepieciešami gan dīkstāves pabalsti, gan apgrozāmo līdzekļu grants. 

Vai jūsu uzņēmumu ietekmējusi jaunā nodokļu reforma — minimālās obligātās sociālās iemaksas, citas izmaiņas?
Oskars Paltiņš, Osvalds Pupa šefpavārs
Oskars Paltiņš,
Osvalds Pupa šefpavārs
Foto: Aivars Siliņš

Pavisam nedaudz. Jūtams, ka nodokļi ir nedaudz pieauguši, taču sociālo iemaksu regulējums mums nav tik aktuāla problēma, jo neviens no darbiniekiem nestrādā uz pusslodzi. 

No ēdināšanas nozares uzņēmumu pārstāvjiem diezgan bieži izskan, ka svarīgs valsts atbalsts būtu pievienotās vērtības nodokļa samazināšana. Vai tas tiešām ir nozīmīgākais atbalsts, ko valsts nodokļu jomā varētu sniegt, vai varbūt noderīgāks būtu kas cits?

PVN samazināšana būtu nozīmīgs atspaids. Paviesojoties dažādās valstīs un papētot ēstuvēs čekus, gadījies novērot, cik lielas mēdz būt šī nodokļa atšķirības dažādās Eiropas valstīs. Piemēram, Itālijā PVN ēdinātājiem, šķiet, ir tikai četri procenti, kādā citā valstī tie bija astoņi procenti, pie mums — kā ir 21 procents, tā paliek. 

Vai patlaban, kad tikko beidzies lokdauns, ir kāda lielāka skaidrība, noteiktība par tuvāko nākotni? Vai valdība ir sniegusi konkrētu, saprotamu ietvaru jeb spēles noteikumus, ar ko ēdināšanas uzņēmumi var rēķināties pie dažādiem scenārijiem, piemēram, ja saslimšana atkal augs?

Ņemot vērā pēdējā laika notikumus un lēmumus, paļauties uz valdību nevar. Sākotnēji tika solīts — ja iesiet un vakcinēsieties, varēsiet strādāt. Tāpat nonācām līdz lokdaunam. Mūsu uzņēmumā pilnīgi visi darbinieki bija vakcinējušies jau vasarā.

Jūsu uzņēmumā nebija grūtību pārliecināt kolektīvu, ka jāvakcinējas?

Kad darbiniekam, kurš nevēlas vakcinēties, izskaidrojam, ka tā nav mūsu iegriba, bet gan valsts prasība un, ja šis darbinieks aizies strādāt uz kādu citu uzņēmumu nozarē, tur viņam prasīs to pašu, tad cilvēki apdomājas un piekrīt.

Valdis Ērglis, Osvalds Pupa menedžeris un Oskars Paltiņš, Osvalds Pupa šefpavārs
Valdis Ērglis, Osvalds Pupa menedžeris un Oskars Paltiņš, Osvalds Pupa šefpavārs
Foto: Aivars Siliņš
Kā raugāties uz ēdināšanas biznesa nākotni, ne tikai Covid–19 pandēmijas, bet arī plašāku tendenču kontekstā? Vai attālinātais darbs nav uz palikšanu, un vai ēdinātājiem līdz ar to nav arvien vairāk jāpārorientējas uz ēdienu piegādi mājās? Vai arī jūs jau esat strādājuši šajā virzienā?

Pašā sākumā mēģinājām attīstīt piegādes saviem spēkiem, taču ar vienu busiņu tas nav iespējams. Sadarbojamies ar piegādes pakalpojumu sniedzējiem Wolt un Bolt.

Cik liels ir pieprasījums pēc šī pakalpojuma? Vai tam ir pieaugoša tendence?

Pieprasījums pēc ēdiena mājās mainās atkarībā no valstī noteiktajiem ierobežojumiem. Līdzko ierobežojumi atslābst, pieprasījums pēc piegādes uz mājām samazinās, un otrādi. Līdz ar to nevarētu teikt, ka būtu vērojama liela ēšanas paradumu maiņa un tagad visi vēlas pasūtīt ēdienu uz mājām vai biroju. Cilvēki pusdienu pārtraukumā grib izkustēties, pamainīt vidi, ieelpot svaigu gaisu, sakārtot domas, lai pēc tam varētu atkal ķerties pie darba. 

Mediju atbalsta fondsProjektu “Covid–19 pandēmijas un nodokļu sistēmas reformas ietekme uz uzņēmumu darbību un ilgtermiņa attīstību Latvijā” finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par publikācijas “Visvairāk tracina neloģiski lēmumi” saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2021. gada decembra (480.) numurā.

Kļūda rakstā? Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus
Visvairāk tracina neloģiski lēmumi
Ilustrācija: © macrovector – stock.adobe.com
Covid–19 pandēmijas un nodokļu sistēmas reformas ietekme uz uzņēmumu darbību un ilgtermiņa attīstību Latvijā
#SIF_MAF2021 Žurnāls Bilance turpina pētniecisku interviju ciklu, kurā tiks meklētas atbildes uz jautājumiem
par to, kā dažādās uzņēmējdarbības jomās un dažādos nodokļu režīmos strādājošos ietekmējuši Covid–19 pandēmijas un nodokļu izmaiņu radītie izaicinājumi.

Sabiedriskā ēdināšana ir tā nozare, kurā Covid–19 ierobežojumi bijuši publiski visredzamākie — sākot ar izretinātiem galdiņiem līdz ēdienu izsniegšanai tikai līdzņemšanai vai pat slēgtām un bankrotējušām ēstuvēm. Osvalds Pupa ir ēdināšanas uzņēmums, ko izveidojuši vietējie — šefpavārs Oskars Paltiņš un menedžeris Valdis Ērglis. Laika gaitā viņiem izdevies radīt jau piecu ēdnīcu tīklu — četras Rīgā un viena Siguldā. Tiekamies ar abiem uzņēmējiem žurnāla Bilance interviju ciklā, lai skaidrotu, kā krīzes viļņi šūpojuši viņu loloto biznesu un ēdināšanas nozari kopumā.

Valdis Ērglis, Osvalds Pupa menedžeris un Oskars Paltiņš, Osvalds Pupa šefpavārs
Valdis Ērglis, Osvalds Pupa menedžeris un Oskars Paltiņš, Osvalds Pupa šefpavārs
Foto: Aivars Siliņš
Kāds bija Covid–19 krīzes sākums ēdināšanas nozarē — pirmā pandēmijas ietekme, ar ko saskārās jūsu uzņēmums?

Tas sākās pēkšņi. Sākumā ziņas par vīrusa izplatību Ķīnā un citviet pārāk nopietni neuztvērām, jo šķita, ka būs līdzīgi kā ar iepriekšējām epidēmijām, kas Latviju neietekmēja. Taču, kad 2020. gada martā valdība pieņēma lēmumus par ierobežojumiem, sākumā pat nevarējām saprast, kas notiek, — agrāk pusdienlaikā pie durvīm stāvēja apmeklētāju rinda, tagad restorānā vairs bija tikai daži cilvēki... 

Kādi bija pirmie valsts noteiktie ierobežojumi sabiedriskajā ēdināšanā, un kā tie atsaucās uz apgrozījumu?

Tobrīd uz vietas vēl drīkstēja ēst, taču bija jāievēro distancēšanās. Tika noteikti ierobežojumi cilvēku skaitam pie galdiņiem, cilvēku skaitam uz noteiktu telpas platību, attālums (divi metri) starp galdiņiem. Apmeklētājiem tas bija diezgan šokējošs jaunums, un tas uzreiz izpaudās arī apgrozījuma kritumā. Visgrūtākā bija pirmā nedēļa — tad varēja mušas sist aiz garlaicības. Apmeklētāju skaits nokrita par kādiem septiņdesmit procentiem. 

Kā biznesu ietekmēja citi ar ēdināšanas nozari tieši nesaistītie pandēmijas ierobežojumi un aspekti? Kā esat atklājuši medijos jau iepriekš, šī restorāna (Rēzeknes ielā 3, Rīgā) klienti pārsvarā ir tuvējo biroju darbinieki. Līdz ar to — kā apmeklētāju skaitu ietekmējis attālinātā darba "uzvaras gājiens"?

Apmēram astoņdesmit procenti mums ir pastāvīgo klientu — par daļu zinām ne vien to, kā viņus sauc, bet arī kā sauc sievu, cik ģimenē bērnu, un pie dažiem pat esam braukuši ciemos svinēt dzimšanas dienas. Līdzīgi arī pārējos uzņēmuma restorānos, varbūt mazāk Siguldā, kur lielāku apmeklētāju daļu veido tūristi.

Ziedu laikos cilvēku šeit tiešām bija daudz — pusdienu laikā no pulksten divpadsmitiem līdz diviem paēdinājām vairākus simtus, ēdamzāle bija pārpildīta, un cilvēki vēl stāvēja rindā uz kāpnēm un gaidīja. Tagad apmeklētāju skaits vidēji ir apmēram puse no toreizējā. 
Vai klientu skaita kritums atšķiras dažādos jūsu tīkla restorānos? Vai tāda pati dinamika — no 70% krituma krīzes kritiskākajos brīžos līdz apmēram 50% no kādreizējā apgrozījuma šobrīd — ir vērojama arī Pļavnieku, centra, Siguldas ēstuvēs?
Valdis Ērglis, Osvalds Pupa menedžeris
Valdis Ērglis,
Osvalds Pupa menedžeris
Foto: Aivars Siliņš

Vislielākais kritums ir šeit un Siguldā. Šeit, Cenu klubā, savu lomu spēlējis arī tas, ka ierobežojumi mazinājuši apmeklētāju plūsmu uz pašu veikalu, kurā vairs nevar ieiet tik daudz cilvēku kā iepriekš. Savukārt Siguldai visvairāk "iegrieza" tūristu skaita straujais samazinājums. Centrā un Pļavniekos restorāni vairāk balstījās uz darbinieku–pusdienotāju klientūru, tur kritums bija mazāks, jo, lai gan daļa cilvēku pārgāja strādāt attālinātajā režīmā, tomēr ne visi to varēja izdarīt, citiem darbs aizvien bija jāveic uz vietas. Vislabāk veicās restorānam Rīgas centrā, jo laikā, kad ēdienu bija atļauts izsniegt tikai līdzņemšanai, kamēr pārējie restorānus un kafejnīcas aizvēra ciet, mēs bijām vienīgie, kas tuvākajā apkārtnē spītīgi turējāmies atvērti. Cilvēki bija ļoti priecīgi — kasierei pat nesa ziedus, sakot paldies, ka esam vaļā, jo centrā vairs neesot, kur paēst. Uz Lāčplēša ielas stāvēja cilvēku rinda ar maisiņiem rokās. Taču šo restorānu mums diemžēl nācās slēgt, jo telpas, kuras nomājām, pārdeva, tām mainījās īpašnieks un vietā iekārtoja citu ēdināšanas iestādi. 

No krīzes pirmā šoka, sākuma perioda 2020. gada pavasarī, daudziem kā liela atelpa nāca 2020. gada vasara, kad saslimušo bija ļoti maz un par vīrusu daļā uzņēmējdarbības nozaru pat tika aizmirsts...

Jā, taču toreiz savukārt robežas bija ciet. Vaļā bija tikai robežas ar Lietuvu un Igauniju, līdz ar to daudzi lietuvieši un igauņi dzīvojās pa Siguldu. 

Lietuvieši un igauņi varēja kompensēt starptautisko tūristu neesamību? 

Viņu pienesums bija epizodisks, piemēram, sestdienā vai svētdienā uzreiz atbrauc pāris autobusu, taču regulāri gan ne.

Pagājušā gada beigas bija laiks, kad ēdināšanas nozarē tika ieviesti līdz tam stingrākie ierobežojumi, nosakot, ka uz vietas ēst vairs nedrīkst vispār. Tajā brīdī jūs arī sākāt attīstīt ēdienu izsniegšanu līdzņemšanai? 
Oskars Paltiņš, Osvalds Pupa šefpavārs
Oskars Paltiņš,
Osvalds Pupa šefpavārs
Foto: Aivars Siliņš

Līdzņemšana nelielos apjomos bija sākusies jau pirms tam. Atceros, ka par to, ka ēdienu turpmāk drīkstēs izsniegt tikai līdzņemšanai, tika paziņots piektdienā, un tas stājās spēkā jau no pirmdienas. Sestdiena un svētdiena pagāja, sēžot kā uz naglām un nesaprotot, kas notiks pirmdien — būs jāslēdz restorāns ciet vai ne. Laikam izglāba tas, ka tobrīd vairs nebija krīzes sākums, cilvēki jau bija pieraduši pie jaunām situācijām un adaptējās arī šajā gadījumā — labi, ja reiz tagad jāņem ēdiens līdzi, tad ņemsim līdzi. Apgrozījumu tas šajā gadījumā īpaši nesamazināja — ja nu vienīgi pirms tam nāca ēst, piemēram, pieci kolēģi no vienas darbavietas, tagad atnāca viens un aiznesa piecus iepakojumus ar ēdienu visiem. 

Vai šāds biznesa modelis — ēdiens līdzņemšanai — ir dārgāks vai lētāks (pašam restorānam un klientam) salīdzinājumā ar ēšanu uz vietas?

Pirmkārt, tas aizņem vairāk laika. Viss ir jāpako, jāsafasē, līdz ar to tajā pašā laika posmā var apkalpot mazāk cilvēku. Uzlikt uz šķīvja un izdekorēt ir ātrāk un vieglāk. Izmaksu ziņā klientam iznāk mazliet neizdevīgāk, jo ir jāmaksā arī par iepakojumu (kastītes cena ir 30 centu). 

Šovasar, kad kļuva iespējams vakcinēties un ēdināšanas vietām sniegt pakalpojumus zaļajā režīmā arī uz vietas, vai izvēlējāties šo iespēju, un kā tas ietekmēja apmeklētāju plūsmu? 

Apmeklētāju skaitu tas pārāk nemainīja. Plūsma vienkārši sadalījās — tie, kuriem bija vakcinācijas sertifikāts, sēdēja uz vietas, pārējie — iegādājās ēdienu līdzņemšanai. 

Vai jaunā situācija neradīja konfliktus?

Daži, kas vēl nebija informēti par jauno kārtību, sāka protestēt. Patiesībā šādi cilvēki reizēm gadās arī tagad, lai gan kopš pandēmijas sākuma pagājuši jau gandrīz divi gadi. Viņi izliekas par muļķiem un it kā nesaprot epidemioloģiskās drošības pamatprasības. 

Tik traki, ka būtu jāsauc apsardze, nav gadījies?
Valdis Ērglis, Osvalds Pupa menedžeris
Valdis Ērglis,
Osvalds Pupa menedžeris
Foto: Aivars Siliņš

Atsevišķas reizes bija tuvu tam, bet kaut kā paši tikām galā. Neapmierinātiem apmeklētājiem parasti skaidroju — mēs neesam izgudrojuši ierobežojumus, manis pēc jūs te varētu viens otram kaut vai klēpī sēdēt. Taču tādas reiz ir prasības, un tās mums jāpilda. 

Kādi papildu epidemioloģiskās drošības pasākumi kopš pandēmijas ienākšanas ikdienā bija jāievēro pašā ēdiena gatavošanas procesā? Kas nāca klāt jau ierastajām Pārtikas un veterinārā dienesta prasībām, un vai tas radīja papildu izmaksas?

Būtībā tikai divas lietas — maskas un cimdi. Pirms tam cimdi bija tikai ieteikuma līmenī (uzņēmējs pats drīkstēja noteikt, vai darbiniekiem tie jālieto vai ne), taču līdz ar pandēmiju tie kļuva obligāti. Protams, strādāšana maskā sagādāja zināmas grūtības gan karsto virtuves telpu dēļ, gan tāpēc, ka ēdiens ik pa laikam jāpagaršo. 

Kā jūsu uzņēmumam palīdzēja valsts atbalsta pasākumi — kurus izmantojāt, kuri no tiem bija visnoderīgākie un kā savukārt pietrūka?

Pamatā izmantojām divus atbalsta pasākumus — dīkstāves pabalstu izmaksu darbiniekiem un grantu apgrozāmo līdzekļu plūsmas nodrošināšanai. Dīkstāves pabalstus mums nācās izmantot tad, kad tika pilnībā aizvērta iespēja ēšanai uz vietas. Tas automātiski nozīmēja, ka vairs nav nepieciešama trauku mazgāšana, tāpat arī viesmīļiem vairs nebija, ko darīt, jo zālē vairs nebija klientu, ko apkalpot. 

Vai kopumā valsts atbalsts vērtējams kā tāds, kas spēja kompensēt zaudējumus, ko radīja valsts noteiktie ierobežojumi nozarē?

Kopumā jā. Protams, nekad jau nevar zināt, kā mēs būtu attīstījušies, ja šīs pandēmijas situācijas nebūtu bijis.

Taču, runājot par pēdējo ierobežojumu periodu — tā saukto lokdaunu no 21. oktobra līdz 15. novembrim... Vai var teikt, ka šis bija biznesam līdz šim pats grūtākais periods?
Oskars Paltiņš, Osvalds Pupa šefpavārs
Oskars Paltiņš,
Osvalds Pupa šefpavārs
Foto: Aivars Siliņš

Jā, tā tas bija. Pirmkārt, pirmo reizi bija aizslēgts viss veikals, līdz ar to arī ēdienu līdzņemšanai nācās izsniegt pa atsevišķu ieeju. Tomēr pašus lielākos sarežģījumus sagādā tas, ka normatīvo aktu prasības pandēmijas situācijā mainās visai bieži, turklāt nereti tās ir tik nekonkrēti formulētas, ka nav saprotamas. Es esmu zvanījis uz Ekonomikas ministrijas informācijas tālruni un jautājis skaidrojumu, taču arī tur man nespēja konkrēti atbildēt, tikai citēt noteikumus, kur uzrakstīto es pats protu izlasīt. 

Piemēram, par ko tas bija?

Tad, kad tika atļauts vakcinētajiem ēst uz vietas, nebija saprotams, vai vienam cilvēkam paredzētie kvadratūras ierobežojumi attiecas arī uz vakcinētajiem vai tikai nevakcinētajiem. 

Respektīvi, ja telpā drīkst būt seši cilvēki un ja divi jau sēž pie galdiņiem, tad vai rindā drīkst stāvēt vēl seši vai tikai četri? 

Un diemžēl cilvēki pie ministrijas informatīvā tālruņa nav gana kompetenti, lai prastu to paskaidrot. Tāpat savulaik noteikumos nebija uzrakstīts par ēdināšanas iestādēm, cik īsti liela kvadratūra vienam apmeklētājam jānodrošina. Par veikaliem, par skaistumkopšanas saloniem bija norādīti konkrēti skaitļi, bet par ēdināšanas iestādēm ne.

Nereti šie normatīvi rakstīti tādā juristu valodā, kas saprotama tikai pašiem juristiem, taču tā tam nevajadzētu būt. Mums nav juridiskās izglītības. Mūsu misija ir cept kotletes, nevis iedziļināties neskaidri uzrakstītu likumu normu interpretācijās, ko jurists tik un tā izlasīs atšķirīgi.

Tā faktiski bija pati lielākā problēma — ka normatīvie akti netiek saprotami izskaidroti un ka tie pārāk bieži mainās. Piemēram, par aizslietņiem... Vienā dienā tiek paziņots, ka jau nākamajā tie jāievieš. Bet mums taču nav noliktavas, kur stāv gatavībā sakrauti aizslietņi. Paveicās, ka tepat pretī ir uzņēmums, kas drukā banerus — nopirkām 100 metru garu rulli ar baneru materiālu un izgatavojām aizslietņus paši. Tagad uzliekam aizslietņus, bet pēc nedēļas valdība paziņo — sākam lokdaunu, slēdzam ciet! Jaunākais regulējums savukārt paredz, ka tagad jānodala apmeklētāju plūsmas pieaugušajiem un bērniem līdz 12 gadu vecumam. Lai to izpildītu, mums faktiski te jāveic kapitālais remonts. Likuma teksts skan gluži kā no kādas "Zvaigžņu karu" sērijas, paredzot, ka bērni jānorobežo "gan laikā, gan telpā". Izrādās, tas nozīmē, ka no deviņiem līdz trijiem bērni var nākt uz restorānu, bet ir jānodrošina cilvēku plūsmu nepārklāšanās — tātad jāuztaisa bērniem atsevišķa ieeja un atsevišķi galdi, ko norobežo vismaz divu metru koridors, kurā neviens cits apmeklētājs neiekļūst. Es gribētu redzēt, kurš restorāns, izņemot varbūt vienīgi Krasta ielas Lido, to var izpildīt. Līdz ar to mums diemžēl nācās uzlikt zīmi, ka bērni līdz 12 gadu vecumam restorānu apmeklēt nedrīkst. Šādas lietas ir tās, kas tracina visvairāk. Lēmumos nav loģikas. Tas, ka bērns pirms tam izstaigājies pa veikalu vai braucis ar tantēm un onkuļiem pilnā sabiedriskajā transportā, — nekas, bet šeit viņam vajag atsevišķu ieeju... 

Vai jūsu uzņēmuma restorānos pandēmijas laikā bijušas kādas kontrolējošo institūciju pārbaudes? Cik smalkas ir šīs pārbaudes — piemēram, vai tiek mērīta gaisa kvalitāte, pārbaudīta ventilācija?
Valdis Ērglis, Osvalds Pupa menedžeris
Valdis Ērglis,
Osvalds Pupa menedžeris
Foto: Aivars Siliņš

Pārbaudes ir bijušas, dažos restorānos pat vairākas reizes. Pārsvarā pārbauda, vai tiek ievērots cilvēku skaita ierobežojums, vai ir izvietota informācija par epidemioloģiskās drošības prasībām, vai tiek lietotas maskas, vai ir iekārtoti norobežojumi. Katlakalna ielas restorānu apmeklēja policija pēc garāmgājēja zvana par to, ka restorānā cilvēki ēd uz vietas, taču tas bija laiks, kad apmeklētāji ar vakcinācijas sertifikātu to jau drīkstēja darīt. 

Vai saistībā ar pēdējo stingro ierobežojumu (lokdauna) periodu bija skaidrība par valsts atbalsta kompensējošajiem mehānismiem? Citi ēdināšanas nozares uzņēmumi pauduši, ka nācies slēgt ēstuves tieši tāpēc, ka trūka laikus sniegtas informācijas par to, vai arī šoreiz atbalsts būs pieejams un kad tas būs pieejams. 

Mums pagaidām izdevies noturēt visus savus restorānus atvērtus — optimizējām iekšējos resursus, pārplānojām naudas plūsmas. Tagad gan visi ietaupījumi ir iztērēti. Pēdējā lokdauna periodā mums nācās aizsūtīt dīkstāvē divus cilvēkus. Grāmatvede informēja, ka pagaidām aizvien nav skaidrības par atbalstu šajā ziņā. 

Dīkstāves pabalstus par šo periodu vairs neplāno izmaksāt, bet jums būtu nepieciešams tieši šis atbalsts?

Jā, mums būtu nepieciešami gan dīkstāves pabalsti, gan apgrozāmo līdzekļu grants. 

Vai jūsu uzņēmumu ietekmējusi jaunā nodokļu reforma — minimālās obligātās sociālās iemaksas, citas izmaiņas?
Oskars Paltiņš, Osvalds Pupa šefpavārs
Oskars Paltiņš,
Osvalds Pupa šefpavārs
Foto: Aivars Siliņš

Pavisam nedaudz. Jūtams, ka nodokļi ir nedaudz pieauguši, taču sociālo iemaksu regulējums mums nav tik aktuāla problēma, jo neviens no darbiniekiem nestrādā uz pusslodzi. 

No ēdināšanas nozares uzņēmumu pārstāvjiem diezgan bieži izskan, ka svarīgs valsts atbalsts būtu pievienotās vērtības nodokļa samazināšana. Vai tas tiešām ir nozīmīgākais atbalsts, ko valsts nodokļu jomā varētu sniegt, vai varbūt noderīgāks būtu kas cits?

PVN samazināšana būtu nozīmīgs atspaids. Paviesojoties dažādās valstīs un papētot ēstuvēs čekus, gadījies novērot, cik lielas mēdz būt šī nodokļa atšķirības dažādās Eiropas valstīs. Piemēram, Itālijā PVN ēdinātājiem, šķiet, ir tikai četri procenti, kādā citā valstī tie bija astoņi procenti, pie mums — kā ir 21 procents, tā paliek. 

Vai patlaban, kad tikko beidzies lokdauns, ir kāda lielāka skaidrība, noteiktība par tuvāko nākotni? Vai valdība ir sniegusi konkrētu, saprotamu ietvaru jeb spēles noteikumus, ar ko ēdināšanas uzņēmumi var rēķināties pie dažādiem scenārijiem, piemēram, ja saslimšana atkal augs?

Ņemot vērā pēdējā laika notikumus un lēmumus, paļauties uz valdību nevar. Sākotnēji tika solīts — ja iesiet un vakcinēsieties, varēsiet strādāt. Tāpat nonācām līdz lokdaunam. Mūsu uzņēmumā pilnīgi visi darbinieki bija vakcinējušies jau vasarā.

Jūsu uzņēmumā nebija grūtību pārliecināt kolektīvu, ka jāvakcinējas?

Kad darbiniekam, kurš nevēlas vakcinēties, izskaidrojam, ka tā nav mūsu iegriba, bet gan valsts prasība un, ja šis darbinieks aizies strādāt uz kādu citu uzņēmumu nozarē, tur viņam prasīs to pašu, tad cilvēki apdomājas un piekrīt.

Valdis Ērglis, Osvalds Pupa menedžeris un Oskars Paltiņš, Osvalds Pupa šefpavārs
Valdis Ērglis, Osvalds Pupa menedžeris un Oskars Paltiņš, Osvalds Pupa šefpavārs
Foto: Aivars Siliņš
Kā raugāties uz ēdināšanas biznesa nākotni, ne tikai Covid–19 pandēmijas, bet arī plašāku tendenču kontekstā? Vai attālinātais darbs nav uz palikšanu, un vai ēdinātājiem līdz ar to nav arvien vairāk jāpārorientējas uz ēdienu piegādi mājās? Vai arī jūs jau esat strādājuši šajā virzienā?

Pašā sākumā mēģinājām attīstīt piegādes saviem spēkiem, taču ar vienu busiņu tas nav iespējams. Sadarbojamies ar piegādes pakalpojumu sniedzējiem Wolt un Bolt.

Cik liels ir pieprasījums pēc šī pakalpojuma? Vai tam ir pieaugoša tendence?

Pieprasījums pēc ēdiena mājās mainās atkarībā no valstī noteiktajiem ierobežojumiem. Līdzko ierobežojumi atslābst, pieprasījums pēc piegādes uz mājām samazinās, un otrādi. Līdz ar to nevarētu teikt, ka būtu vērojama liela ēšanas paradumu maiņa un tagad visi vēlas pasūtīt ēdienu uz mājām vai biroju. Cilvēki pusdienu pārtraukumā grib izkustēties, pamainīt vidi, ieelpot svaigu gaisu, sakārtot domas, lai pēc tam varētu atkal ķerties pie darba. 

Mediju atbalsta fondsProjektu "Covid–19 pandēmijas un nodokļu sistēmas reformas ietekme uz uzņēmumu darbību un ilgtermiņa attīstību Latvijā" finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Visvairāk tracina neloģiski lēmumi" saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2021. gada decembra (480.) numurā.

Pareizrakstības kļūdas ziņojums

Redaktoriem tiks nosūtīts šāds teksts: