Virsstundu piemaksas samazinājums nav pieļaujams esošajos ekonomiskajos apstākļos

Šobrīd Darba likums noteic, ka piemaksa par virsstundu darbu ir 100% no darbiniekam noteiktās stundas vai dienas algas likmes. Labklājības ministrija piedāvā piemaksu samazināt uz 50%. Darba samaksa ir viens no būtiskākajiem noteikumiem darba tiesiskajās attiecībās. Jau šobrīd darba devēji ir tiesīgi noteikt garāku summētā darba laika pārskata periodu – darba līgumos līdz 3 mēnešiem, darba koplīgumos (slēdz darba devējs un arodbiedrība) līdz 12 mēnešiem. Igaunijā un Lietuvā pārskata periods ir trīs vai pat četras reizes īsāks. Paredzot garāku pārskata periodu, darba devēji var izlīdzināt darba stundas, kā rezultātā virsstundas neveidosies. Šobrīd esošās piemaksas apmērs ir motivējošs aspekts darbiniekiem piekrist strādāt virsstundas (dažkārt piespiedu kārtā), jo virsstundas tiek strādātas uz atpūtas laika samazinājuma rēķina. Jau tagad, noslēdzot ģenerālvienošanos, kurā darba devējs apņēmies maksāt lielāku mēneša algu, var vienoties par piemaksas par virsstundu darbu samazinājumu līdz 50%, tādējādi nodrošinot darba devēju un darbinieku interešu līdzsvaru. Piemaksa par virsstundu darbu ir darba samaksas sastāvdaļa, un pie esošās ekonomiskās situācijas, inflācijas un zemās darba samaksas apmēra, LBAS neredz iespēju Darba likumā samazināt piemaksas par virsstundu darbu apmēru. Vienīgais iespējamais risinājums piemaksas par virsstundu darba samazinājumam ir pieļaujams tikai ģenerālvienošanās, un šāds risinājums ir jāsaglabā arī turpmāk.

Darba koplīguma piespiedu izbeigšana atstās darbiniekus bez sociālajām garantijām

Darba koplīgums ir līgums, ko slēdz darba devēji un arodbiedrības. Darba koplīgums regulē darba tiesiskās attiecības, tajā var noteikt ne tikai darbinieku tiesību uzlabojumus, bet arī atkāpes no Darba likuma (piemēram, summēta darba laika pārskata periodu līdz 12 mēnešiem), saglabājot kopējo darbinieku aizsardzības līmeni, proti, prasību, ka samazinājums ir jākompensē ar kādu citu darba apstākļu uzlabojumu (piemēram, lielāku mēneša algu, papildu brīvdienām un tml.). Kopš 2002. gada, kad Darba likums tika pieņemts, tas noteic, ka pēc darba koplīguma izbeigšanās tā noteikumi ir spēkā līdz jauna darba koplīguma spēkā stāšanās laikam, ja puses nav vienojušās citādi. Tādējādi darba devējiem un arodbiedrībām vienmēr ir bijusi iespēja vienoties – noslēgt darba koplīgumu līdz konkrētam termiņam vai “uz nenoteiktu laiku”. Tas ļauj darbiniekiem nepalikt bez sociālajām garantijām laikā “starp koplīgumiem” un mudina puses ātrāk noslēgt jaunu un modernu koplīgumu. Labklājības ministrija ir izstrādājusi likumprojektu, kas paredz iejaukties līgumu slēgšanas brīvībā un, neskatoties uz pušu izteikto nodomu par darba koplīguma termiņu, ļaut vienpusēji atkāpties no koplīguma, tādā veidā samazinot darbinieku tiesību un sociālo garantiju līmeni. Labklājības ministrijas likumprojekts paredz iespēju darba devējiem vienpusēji atkāpties no iepriekš izteiktas apņemšanās, neatkarīgi no iemesliem. LBAS kategoriski noraida tādas Darba likuma izmaiņas, kas radīs iespēju darba devējiem vienpusēji atkāpties no koplīgumu saistību pildīšanas, kā rezultātā tiks pasliktināts darbinieku tiesību un garantiju līmenis. Bez tam LBAS nav zināmi gadījumi, kad darba koplīguma puses nebūtu spējušas pašas noregulēt savstarpējās tiesiskās attiecības pārrunu ceļā. Nav pieļaujams, ka likumdevējs iejaucas koplīgumu pārrunu brīvībā un autonomijā.

Likumprojekts pasliktinās arodbiedrības biedru aizsardzību

Darba likums paredz īpašu aizsardzību arodbiedrības biedriem. Proti, noteiktos gadījumos, t.sk. darbinieku skaita samazināšanas gadījumos, darba devējiem ir pienākums pirms darba līguma uzteikuma izsniegšanas darbiniekam, saņemt arodbiedrības piekrišanu. Arodbiedrībām ir jāinformē darba devējs par savu lēmumu, nenorādot atteikuma iemeslus. Pēc atteikuma saņemšanas, darba devējam ir tiesības celt prasību tiesā par darba līguma izbeigšanu. Esošā kārtība nodrošina darbinieku kā darba tiesisko attiecību vājākās  puses aizsardzību no nepamatotas atlaišanas un darba devēju patvaļas. LBAS vairākkārt ir piedāvājusi izveidot darba tiesām līdzīgu institūtu, par piemēru ņemot Igaunijas un Lietuvas labo pieredzi. Šajās Baltijas valstīs darbojas darba tiesas, kur lēmumu pieņemšanā iesaistīti valsts, darba devēju un arodbiedrību pārstāvji un kur lēmums par atlaišanas pamatotību tiek pieņemts 1-2 mēnešu laikā. Šāda kārtība nodrošina ne tikai darbinieku aizsardzību pret nepamatotu atlaišanu, bet arī samazina darba devēju izdevumus un būtiski atslogo tiesas. LBAS uzskata, ka kategoriski nav pieļaujama darbinieku tiesību pasliktināšana un darba samaksas samazināšana, kas ir vērsta tikai uz darba devēju izmaksu efektivitāti  uz darbinieku rēķina.