«Tas tāpēc, ka igauņiem blakus ir Somija, savukārt lietuviešiem — Polija,» atbildot uz jautājumu par Latvijas atpalicības iemesliem no Baltijas kaimiņvalstīm, reizēm izskan arī šāds politiķu skaidrojums. Viedokļu spektra pretējā galā ir apgalvojums, ka «tikai Latvijā domā, ka Igaunijas attīstība ir Somijas nopelns,» — tā savulaik izteikusies Kaja Kunnas, somu laikraksta Helsingin Sanomat korespondente Tallinā. Kur meklējama patiesība starp šiem atšķirīgajiem apgalvojumiem? Kāda ir Igaunijas un Lietuvas kaimiņvalstu ietekme uz to ekonomikām? Cik lielu lomu Igaunijas un Lietuvas izrāvienā varētu būt spēlējis veiksmīgāks ģeogrāfiskais novietojums, tai skaitā robežošanās ar ekonomikas attīstībai izdevīgākām kaimiņvalstīm — Igaunijas gadījumā — labklājīgo un mentalitātē eiropeisko Somiju, bet Lietuvas gadījumā — vēsturisko sadarbības partneri Poliju ar 40 miljonu iedzīvotāju lielo noieta tirgu?

Tūristi visbiežāk apmeklē Igauniju, bet visvairāk tērē Lietuvā

Viens no vieglāk pierādāmajiem kaimiņvalstu ekonomiskās ietekmes faktoriem ir tūrisms. Somijas tūristu skaits un pienesums Igaunijas ekonomikai ir milzīgs. Tieši somu ceļotāji ir pārliecinoši dominējošā ārvalstu tūristu grupa Igaunijā — pagājušajā gadā, saskaņā ar Igaunijas Centrālās bankas publiskotajiem datiem, valsti apmeklēja gandrīz 4 miljoni ārzemju tūristu, no kuriem 1,75 miljoni jeb 44% bija no Somijas (otrajā vietā ar 600 000 jeb 15% no ārvalstu tūristu skaita bija no Latvijas). Kopumā ārvalstu tūristi Igaunijā pērn iztērējuši 1,23 miljardus eiro, un 39% no šīs summas veidojuši tieši somu ceļotāju izdevumi. Salīdzinoši — Latviju pagājušajā gadā apmeklēja tikai 1,4 miljoni ārvalstu viesu, lielākā daļa no Baltijas kaimiņvalstīm. Lietuvā precīza statistika par 2023. gadu vēl nav publicēta, bet novembrī tika prognozēts, ka kopējais ārvalstu tūristu skaits gada beigās varētu sasniegt 1,3 miljonus (tātad vēl mazāk nekā Latvijā).

Ārvalstu viesu skaits, kā arī to iztērētie līdzekļi tomēr nav pilnīgs tūrisma pakalpojumu eksporta apjoma rādītājs, tāpēc pēdējais tiek mērīts kā atsevišķs indikators. «Kopējais tūrisma pakalpojumu eksports Igaunijā pērn sasniedzis 1,38 miljardus eiro, Lietuvā — 1,7 miljardus, savukārt Latvijā — 1,21 miljardu eiro. Tas nozīmē, ka, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, Igaunija ir pārliecinoša līdere,» pamatojoties uz Baltijas valstu centrālo banku apkopotajiem datiem žurnālam Bilance atklāj Pēteris Strautiņš, Luminor bankas galvenais ekonomists. Atšķirība starp daudz lielāko ārvalstu tūristu skaitu Igaunijā un Lietuvas vadošo pozīciju tūrisma pakalpojumu eksporta apgrozījumā skaidrojama ar Lietuvas gadījumā lielāku viesnīcās pavadīto nakšu skaitu, līdz ar to iztērētās naudas apjomu, skaidro Mārtiņš Āboliņš, Citadele banka vadošais ekonomists. Citiem vārdiem, lai gan Lietuvu, salīdzinot ar Igauniju, apmeklē daudz mazāk ārvalstu ceļotāju, tie pavada Lietuvā krietni ilgāku laiku un līdz ar to tērējas būtiski vairāk. Tomēr, ja aprēķina somu un poļu tūristu īpatsvaru šajā aspektā, tad atšķirības ir vēl lielākas. Somu ceļotāji 2022. gadā rezervējuši gandrīz piekto daļu (19%) no tūristu viesnīcās pavadītajām naktīm Igaunijā, kamēr poļu viesi Lietuvā — tikai 3,4%. 

«Tūrisma daļa kopējā pakalpojumu eksportā laika gaitā samazinās. Piemēram, 2000. gadā Igaunijā tūrisms veidoja 32%, bet pērn tas bija vairs tikai 12% no kopējā pakalpojumu eksporta. Tas nenozīmē, ka tūrisma eksporta apgrozījums būtu samazinājies, gluži pretēji — tas minētajā laika periodā ir audzis no 503 miljoniem līdz 1,38 miljardiem eiro, taču citas pakalpojumu nozares ir augušas vēl straujāk — īpaši IT, biznesa pakalpojumu sektori, kas palielinājušās desmitiem reižu,» skaidro P. Strautiņš. 

Savukārt tūrisma nozares kopējais tiešais pienesums (skaitot kopā gan ārvalstu, gan iekšzemes ceļotājus) Igaunijas ekonomikā 2023. gadā sasniedzis 4% īpatsvaru (kopā ar netiešo pienesumu, iekļaujot piegādes ķēdes, investīcijas u.c. — pat gandrīz 10%) no iekšzemes kopprodukta (IKP). Latvijā tūrisma tiešais ieguldījums IKP pērn bija ap 3,2%, bet kopējais — gandrīz 7%. 

Salīdzinot Baltijas valstu tūrisma statistiku, nepārprotami redzamas priekšrocības, ko Igaunijai sniedz Somijas tuvums. Tiesa, pat bez neviena somu tūrista mūsu ziemeļu kaimiņi joprojām būtu vadošajās pozīcijās piesaistīto ārvalstu viesu skaita ziņā, taču tad igauņu pārsvars vismaz nebūtu tik graujošs. Interesanti, ka Polijas tuvums Lietuvai pārāk lielas priekšrocības tūrisma nozarei nesniedz — lai gan poļu tūristi veido otro lielāko ārvalstu tūristu grupu pēc latviešiem, to īpatsvars (ap 10%) ne tuvu nav salīdzināms ar somu tūristu īpatsvaru Igaunijā, un, kā redzams, nespēj būtiski celt Lietuvas tūrisma industriju, kuru krietni ietekmējis arī baltkrievu tūristu skaita kritums pēdējos gados. 

Vai visas ekonomiskās attiecības ir vienlīdz izdevīgas?

Ģeogrāfiskā tuvība un ciešas starpvalstu saites ir spēcīgs priekšnoteikums arī pārrobežu tirdzniecības — eksporta un importa — attīstībai. Kā Somijas tuvums līdzējis Igaunijai eksportēt savas preces un pakalpojumus? Varbūt tieši Somijas faktors ir vismaz daļējs izskaidrojums Igaunijas eksporta veiksmes stāstam?

Aplūkojot datus, pārsteigumu nav — Igaunijas lielākais eksporta partneris gan pagājušajā, gan citos gados bijusi Somija. Tiesa, nevarētu teikt, ka Somijas īpatsvars kopējā bilancē būtu ļoti nospiedošs — eksports uz ziemeļu kaimiņiem Igaunijai pērn veidojis 16,9% (3,07 miljardus eiro), un nemaz tik tālu kā noieta tirgi neatpaliek arī Latvija (11,9% jeb 2,16 miljardi eiro), Zviedrija (9,36% — 1,7 miljardi eiro), Lietuva (8,18% — 1,49 miljardi eiro) un Vācija (6,62% — 1,2 miljardi eiro). Tomēr redzams, ka, piemēram, Latvijas gadījumā šāds, ģeogrāfiski tuvs un ekonomiski krietni attīstītāks (tātad — pirktspējīgāks) sadarbības partneris iztrūkst — mūsu galvenie noieta tirgi ir Lietuva un Igaunija, kam seko Vācija, Zviedrija, un… vēl aizvien arī Krievija. 

Tomēr svarīgs ir arī jautājums — kāda ir šī eksporta struktūra? Bieži runāts par to, ka izšķiroši svarīgi ir eksportēt iespējami augstākas pievienotās vērtības preces un pakalpojumus, bet Igaunijas un Somijas gadījumā masu medijos reizēm lasīts, ka igauņu uzņēmēji bez kautrēšanās atzīst — somi no mums iepērk to, ko pašiem ražot neizdevīgi (piemēram, betonu un citus izejmateriālus būvniecībā). Cik lielā mērā igauņu eksports uz Somiju ir tikai lētu izejmateriālu piegāde, kas varētu būt izdevīgi konkrētajiem eksportējošajiem uzņēmumiem, bet ne valsts ekonomikai kopumā un ilgtermiņā? Un cik lielā mērā Somijas un Igaunijas ekonomiskā sadarbība vispār vērtējama kā šāds «lielā un mazā brāļa sindroms», kas mazajam brālim ne vienmēr nāk par labu? 

M. Āboliņš norāda, ka Igaunijā šis jautājums tiešām reizēm kļūstot aktuāls. Latvijā kā salīdzināms analogs esot piesaucams LMT un Telia Sonera gadījums — situācija, kad ārvalstu investoram ir interese tikai par vietējo tirgu un peļņas gūšanu, kamēr vietējais uzņēmums vēlētos attīstīties tālāk, iziet plašākos ūdeņos. «Tas ir viens no ierobežojumiem uz ārvalstu investīcijām balstītai izaugsmei. Vietējā kapitāla uzņēmumi ar laiku var kļūt arvien ambiciozāki, iekarot jaunus tirgus vai jaunas nozares. Savukārt ārvalstu kapitālam nereti pietiek ar vietējā tirgus iekarošanu, tam nav citu plānu, tas negrasās veikt zināšanu pārnesi un tamlīdzīgus procesus. Investors parasti sagādā ražošanas iekārtas, rada darbavietas, bet dziļākas prasmes, kā radīt augstāku pievienoto vērtību, produktu izstrādes vai pārdošanas procesus, parasti izpaliek,» novērojis M. Āboliņš. 

P. Strautiņš gan aicina nefokusēties tikai uz politiķu skandināto mantru par augstas pievienotās vērtības eksportu — ja reiz starp valstīm notiek tirdzniecība, tad tā faktiski vienmēr esot abpusēji izdevīga. Turklāt Igaunijas eksportā uz Somiju rodamas arī augstvērtīgas preces. «Igaunija uz Ziemeļvalstīm eksportē daudz preču, kas saistītas ar celtniecību. Tas ir plašs preču klāsts. Arī kokrūpniecībā vairāk nekā puse preču ir tieši vai netieši saistītas ar būvniecību. Šajā ziņā Igaunija ir būtiski progresējusi un, salīdzinot ar Latviju, panākusi ievērojami lielāku jau gatavu māju, ēku moduļu eksportu — to īpatsvars kopējā kokrūpniecības eksportā ir krietni lielāks nekā, piemēram, dēļu eksports. Igaunijas eksporta ciešā saistība ar Somijas un Zviedrijas mājokļu tirgiem nekustamā īpašuma buma laikā ir bijusi priekšrocība, bet šobrīd tā jau kļuvusi par problēmu, jo Ziemeļvalstu tirgū notiek lejupslīde, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc arī Igaunijas ekonomika piedzīvo recesiju. Starp citu, pagājušajā gadā bijusi vismazākā starpība Igaunijas un Latvijas reālajā (pēc pirktspējas paritātes) iekšzemes kopproduktā uz vienu iedzīvotāju kopš deviņdesmito gadu sākuma — ap 10%,» atklāj ekonomists. Viņš piebilst, ka eksporta augstvērtīgumu iespējams izvērtēt tikai relatīvi — ja salīdzina ar Igaunijas (vai Latvijas) pagātni pirms 20 vai 30 gadiem, progress ir milzīgs, savukārt, ja salīdzina ar attīstītāko valstu eksporta kvalitāti, tad «vēl ir ceļš ejams.»

Lietuvas eksporta ainā Polija, lai arī ieņem būtisku lomu (pēdējos gados — otro vietu aiz Latvijas ar apmēram 9% no kopējā eksporta), tomēr ne tik svarīgu kā Somija Igaunijai. Turklāt ārējās tirdzniecības bilance Lietuvai ar Poliju ir pārliecinoši negatīva (Lietuva uz Poliju eksportē vērtību ap 4 miljardiem eiro, bet importē — ap 6 miljardiem eiro gadā), kamēr Igaunijai ar Somiju tā ir gandrīz līdzvērtīga (abas valstis savstarpēji importē/eksportē vērtību ap 3 miljardiem eiro gadā). Kāpēc Lietuvai nav izdevies efektīvāk izmantot tieši blakus esošā potenciāli lielā Polijas noieta tirgus priekšrocības? Atbilde meklējama abu valstu pārāk līdzīgajā, vairāk konkurējošajā, nevis savstarpēji papildinošajā (kā Somijas un Igaunijas gadījumā) ekonomikas modelī, norāda ekonomisti. Abas valstis ražo līdzīgas, savstarpēji konkurējošas preces. Citiem vārdiem, Lietuva nav spējusi saražot un piedāvāt Polijai daudz tādu preču, ko pati Polija nevarētu sev saražot vēl lētāk. 

«Igaunijas un Somijas līdzvērtīgā tirdzniecība parāda, ka abas ekonomikas ir cieši saaugušas kopā. Visticamāk, ir gana daudz uzņēmumu, kas strādā abās robežas pusēs un kuri transportē preces ražošanas procesu ietvaros. Savukārt Lietuvas un Polijas savstarpējās tirdzniecības bilanci nevajadzētu uztvert tikai kā šo divu valstu «iekšējo lietu», bet kā plašāka fenomena daļu. Tā ir kopējā Eiropas Savienības (ES) tirdzniecības plūsma uz visu šo reģionu. Polijas lielais eksports uz Lietuvu vairāk skaidrojams nevis ar pašas Polijas ekonomikas piedāvājumu, bet ar faktu, ka caur Poliju uz Lietuvu iet dažādu citu ES valstu eksports, no kura daļu Lietuva pēc tam reeksportē, tai skaitā uz Latviju un Igauniju,» skaidro M. Āboliņš. 

Polijas–Lietuvas un Somijas–Igaunijas ekonomiskā sadarbība: eksports, tūrisms, investīcijas

Līdzīgi kā tūrismā un eksportā, arī investīciju ziņā Polijas un Lietuvas saites no Lietuvas skatpunkta nepavisam nav bijušas tik perspektīvas kā Igaunijai ar Somiju. «Polijas un Lietuvas pārī Polija var kalpot kā noieta tirgus, taču daudz mazāk — kā investīciju izcelsmes vieta, ja salīdzina ar Somijas un Igaunijas sadarbību. Poļiem ir bijusi daudz mazāka jēga investēt Lietuvā, jo lēts darbaspēks ar līdzīgu zināšanu un prasmju līmeni bija pašiem,» secina P. Strautiņš. Eksperta teikto apliecina skaitļi — Polija ieņem tikai astoto vietu kumulatīvo Lietuvā ienākušo ārvalstu tiešo investīciju ziņā (atrodoties arī aiz Igaunijas un Latvijas), kamēr Somija (kopā ar Zviedriju) ir viens no diviem gadu gaitā pārliecinoši dominējošajiem investoriem Igaunijā. Latvijā lielākās ārvalstu investīcijas veic Zviedrija. 

Pārrobežu ekonomiskā sadarbība Igaunijas un Somijas gadījumā cieši izpaudusies arī abu valstu uzņēmumu dibināšanā vienai otras jurisdikcijā. Savulaik, 21. gadsimta sākumā, kad Igaunija atbrīvoja no uzņēmumu ienākuma nodokļa reinvestēto peļņu, tas pat izraisīja diplomātisku skandālu abu valstu starpā — Somijas amatpersonas, baidoties par savu uzņēmumu masveida pārreģistrāciju Igaunijā, draudēja, ka Igaunijai nākšoties atteikties no šādas nodokļu politikas. Nesaskaņas laika gaitā tomēr norima, un pārrobežu dibināto uzņēmumu daudzums būtībā ir atbilstošs abu valstu iedzīvotāju skaita un ekonomiku izmēru attiecībām. Proti, Somijas uzņēmumu Igaunijā patlaban ir ap 2–3 reizēm vairāk nekā Igaunijas uzņēmumu Somijā. Saskaņā ar Igaunijas vēstniecības Somijā publicētajiem Igaunijas Uzņēmumu reģistra datiem, Igaunijā dibināto somu kapitāla uzņēmumu skaits 2023. gadā sasniedza nepilnus 4600, savukārt par igauņu uzņēmumiem Somijā pieejamā informācija ir pretrunīgāka. Vēl pirms desmit gadiem paši lielākie nosauktie skaitļi sasniedza 6000, tomēr pēdējos gados šis skaits, acīmredzot, atsijājot fiktīvos un neaktīvos uzņēmumus, nostabilizējies ap 1500. 

«Sākotnēji biznesa kustība pavisam noteikti bija gandrīz vienvirziena — no Somijas uz Igauniju, un Igaunijai tas ir devis ļoti daudz. Somijas uzņēmumi izmantoja iespējas sākt ražošanu Igaunijā nozarēs, kuras varētu pieskaitīt galvenokārt vidējas pievienotās vērtības nozarēm — mašīnbūve, elektronika, montāža, ķīmijas rūpniecība. Iemesls ir vienkāršs — igauņi to spēja paveikt krietni lētāk, bet vienlaikus pietiekami kvalitatīvi, jo izglītības līmeņu atšķirības starp valstīm nav lielas. Savukārt Igaunijas uzņēmumu vilnis uz Somiju sākās pēc tam, kad igauņi attīstīja savu kompetenci IT pakalpojumu sektorā. Ir jomas, kur šajā ziņā viņi ir vadošie ja ne visā pasaulē, tad Eiropā. Piemēram, transporta pakalpojumu uzņēmums Bolt Eiropā ir sīvākais konkurents amerikāņu Uber,» skaidro P. Strautiņš. 

Kā Somija paglāba Igauniju no Latvijas un Lietuvas likteņa

Vēl viens būtisks savstarpējas ekonomiskās gravitācijas faktors ir darbaspēka migrācija. Šajā ziņā Somijas tuvums Igaunijai ir radījis ļoti būtisku atšķirību ar abām pārējām Baltijas valstīm. Kamēr no Lietuvas un Latvijas, pārsvarā uz Rietumeiropas valstīm, kopš iestāšanās ES emigrējuši aptuveni 200 000–300 000 iedzīvotāju, no Igaunijas uz Somiju aizbraukušo iedzīvotāju skaits tiek lēsts ievērojami mazāks. Uz pastāvīgu dzīvi Somijā pārcēlušies ap 50 000 igauņu, vēl apmēram tikpat daudz ik nedēļu dodas strādāt uz Helsinkiem, izmantojot ērto prāmju satiksmi. Tas nozīmē, ka šie daļējie emigranti nedēļas nogalēs atgriežas mājās, un tam ir pavisam konkrēta ietekme arī uz Igaunijas ekonomiku (tērējot Somijā nopelnīto naudu), pretstatā Latvijas un Lietuvas emigrantiem, kuru naudas pārvedumi mājās palikušajiem radiniekiem tomēr ir krietni mazāki. «Ir bijuši mēģinājumi aprēķināt, cik lieli pārskaitījumi Latvijā ienāk no Īrijas, Lielbritānijas un pārējiem galvenajiem emigrācijas centriem, un šie skaitļi nav pārāk lieli — labākajā gadījumā pāris procenti no IKP. Pieļauju, ka Igaunijas tuvās emigrācijas situācijā šī naudas kustība tiešām ir citāda, ekonomikai labvēlīgāka,» atzīst M. Āboliņš. Polija Lietuvai šādas darbaspēka tuvās emigrācijas iespējas nav devusi, jo Polijas ekonomikas, labklājības un algu līmenis bijis apmēram līdzīgs (pēdējo padsmit gadu laikā pat nedaudz zemāks) nekā Lietuvai. 

Cita, lai arī ne ļoti būtiska, tomēr ekonomiku ietekmējoša nianse ir pārrobežu iepirkšanās. Šajā ziņā vērojamas pilnīgi pretējas plūsmas Somijas–Igaunijas un Polijas–Lietuvas pāros. Kamēr somi ienes naudu Igaunijā, lietuvieši dodas iepirkšanās tūrismā uz lētāko Poliju, atstājot aiz robežas diezgan ievērojamas naudas summas. Piemēram, 2023. gada pirmajos deviņos mēnešos tie bijuši 271,3 miljoni eiro, bet rekords uzstādīts 2019. gadā, kad lietuviešu pircēji Polijas pierobežas reģionos iztērējuši 367 miljonus eiro. Tas, protams, nenāk par labu Lietuvas ekonomikai. Kā zināms, ar Igauniju un Somiju situācija ir pretēja — pārsvarā tieši somi ir tie, kas dodas lētāk iepirkties uz Tallinu (īpaši leģendāra šajā ziņā kļuvusi alkohola tirdzniecība). «Polija Lietuvai šajā ziņā ir bijis kas līdzīgs kā Igaunija Somijai. Tas, protams, ir atstājis kādu robu Lietuvas ekonomikā, kā arī ierobežojis viņu rīcības brīvību nodokļu politikas jomā,» apstiprina P. Strautiņš. 

Latvija — Baltijas centrs, Lietuva — Eiropas vārti 

Kā Latvijas ģeogrāfiskā priekšrocība Baltijas valstu savstarpējā konkurencē visbiežāk uzsvērts fakts par Latvijas atrašanos Baltijas centrā, kam it kā būtu jāsniedz priekšrocības, piemēram, loģistikas ziņā, ja runā par lielām ārvalstu kompānijām, kurām jāizvēlas galvenā bāzes mītne darbībai Baltijas reģionā. Tomēr dzīvē ne viss ir tik vienkārši. Pirmkārt, ne visās ekonomikas nozarēs uzņēmēji vispār domā par orientēšanos atsevišķi uz nelielo Baltijas reģionu. «Ir dažas nozares, kas darbojas šādā Baltijas fokusā — banku sektors, mazumtirdzniecība, daļēji pārtikas ražošana. Savukārt rūpniecība kopumā, biznesa pakalpojumi, IT pakalpojumi un lielākā daļa ekonomikas šādi nedarbojas, arī tāpēc, ka Baltijas reģions ekonomikas ziņā ir pārāk mazs,» norāda P. Strautiņš. Otrkārt, Latvijas centrālā atrašanās pozīcija Baltijā tomēr ģeogrāfiski zaudē Lietuvai, kas atrodas tuvāk Rietumeiropai — tā ir kā ieejas vārti Baltijas valstīs, un tas ļāvis tieši mūsu dienvidu kaimiņiem sekmīgāk attīstīt transporta biznesu, loģistikas un noliktavu bāzes tirdzniecības plūsmām ar pārējo Eiropu, uzsver M. Āboliņš. 

Galvenā Somijas ietekme uz Igauniju, iespējams, sākotnēji izpaudusies jau biznesa vides attīstībā deviņdesmitajos gados. Tas ļāva pieņemt pareizos ekonomiskās transformācijas lēmumus un likt pamatus igauņu atrāvienam no abām pārējām Baltijas valstīm, spriež M. Āboliņš. «Dažādās nozarēs esmu dzirdējis stāstus, ka igauņi, saskaroties ar kādu problēmjautājumu, parasti mēdza vienkārši palūkoties, kā tas atrisināts Somijā un to nokopēt. Viņi nekautrējās daudzas lietas vienkārši pārņemt,» stāsta ekonomists. Savukārt Polijas un Lietuvas ekonomiskajām saitēm Lietuvas attīstībā bijusi nesalīdzināmi mazāka nozīme (un jautājums, vai tā vispār ir ar plus zīmi), liecina gan rakstā aplūkotie dati, gan aptaujātie ekonomisti. M. Āboliņš arī piebilst, ka kopumā atsevišķu (lai cik nozīmīgu) kaimiņvalstu ekonomiskās sadarbības pozitīvie efekti gan vērtējami kā ļoti sekundāri, ja salīdzina ar galvenajiem faktoriem, kas visām trim Baltijas valstīm ir vienādi — integrācija lielajā ES tirgū un pieeja ES fondiem.

Projektu «Latvija Baltijas ekonomikā: kā panākt un apsteigt Lietuvu un Igauniju?» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas «Kā Baltijas ekonomiku attīstību ietekmējušas kaimiņvalstis?» saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests. #SIF_MAF2023

Publicēts žurnāla “Bilance” 2024. gada aprīļa (508.) numurā.

Jums arī varētu interesēt…