Visās trīs Baltijas valstīs ievērojami līdzekļi ir akumulēti fondēto pensiju sistēmā, kur kopējā summa jau pārsniedz 18 miljardus eiro. Taču vietējās ekonomikās šī nauda nonāk salīdzinoši maz — Latvijā un Lietuvā tikai ap 9% no uzkrātā pensiju kapitāla, savukārt Igaunijā — nedaudz virs 15%. Viena no problēmām — nav jau daudz iespēju, kur investēt. Visas trīs Baltijas valstis mēģina rast arvien jaunus risinājumus, kā mazināt sliktās demogrāfiskās situācijas ietekmi uz nākotnes pensionāru labklājību. Taču ir arī pozitīva ziņa — konkurence par šīs naudas apsaimniekošanu turpina augt. 

Līdzīgais un atšķirīgais

Pensiju sistēmām Baltijas valstīs ir gan savas līdzības, gan atšķirības. Kopīga ir būtiska risināma problēma — visās trijās valstīs ir slikta demogrāfiskā situācija. Sabiedrības noveco, un tas nozīmē, ka nākotnes strādājošajiem būs jāuztur arvien lielāks pensionāru pulks. Risinājumi, kā šo slogu mazināt, tiek meklēti, bet šie lēmumi ir sāpīgi un vēlētāju vidū nepopulāri, tādēļ nav arī nekāds brīnums, ka valstu vadītāji dažkārt izvēlas spert divus soļus uz priekšu, vienu atpakaļ. 

Viens no risinājumiem ir pensionēšanās vecuma palielināšana, un tas pakāpeniski jau tagad aug visās Baltijas valstīs līdz sasniegs 65 gadu slieksni 2025. gadā Latvijā un 2026. gadā Igaunijā un Lietuvā. Ir gan aizdomas, ka ar to var nepietikt un pensionēšanās vecumu nākotnē nāksies celt vēl. Tiesa, pagaidām Baltijas valstīs šo ideju vēl aktīvi publiski neapspriež, kaut gan dažādās ekspertu diskusijās jau tiek minēts, ka pensionēšanās vecumu vajadzētu piesaistīt sagaidāmajam mūža ilgumam.

Otra lieta ir pensiju fondu sistēmas ieviešana, kas ļauj krāt savai pensijai vecumdienās ar mērķētiem maksājumiem darba dzīves laikā, lai vecumdienu turība būtu mazāk atkarīga no pamatpensijas, kuras valsts maksās no tajā laikā nodarbināto nodokļiem. Te tad nu arī ir redzams vislielākais raibums un arī lielākā politiķu iejaukšanās, tai skaitā arī brīdī, kad vajag paņemt naudu no sistēmas īstermiņa vajadzībām. 

Proti, Latvijā, ir ieviesta trīs līmeņu pensiju sistēma, kur 1. līmenis ir pamata pensija, kuru maksā no budžeta jeb pašlaik strādājošo nodokļiem. Tad nāk 2. līmenis, kas ir fondēto pensiju sistēma, kurā obligāti ir jāpiedalās visiem strādājošajiem, kuri ir dzimuši pēc 1971. gada 1. jūlija. Savukārt 3. līmenis ir privātie pensiju fondi, kuros naudu nākotnes pensijai var krāt katrs pats, atbilstoši savām iespējām un vēlmēm, un tas nav obligāts. 

Ja, ieviešot fondēto pensiju sistēmu 2001. gadā, bija paredzēts, ka Latvijas strādājošo sociālās iemaksas, kuru likme ir 20%, ar laiku sadalīsies uz pusēm starp 1. un 2. pensiju līmeni, tad globālās finanšu krīzes laikā (2009. gadā) Latvijas politiķi veikli vien šo solījumu aizmirsa un jau sasniegto 8% iemaksu likmi 2. līmenī samazināja līdz 2%. Tas tika darīts, lai būtu nauda, ko maksāt 1. līmeņa pensijās. Tagad sociālo iemaksu likme 2. līmenī ir pakāpeniski palielināta līdz 6%, bet par kādreiz solītajiem 10% visi ir jau aizmirsuši. 

Lietuvā sistēma arī paredz valsts maksāto pensiju un fondēto pensiju shēmu. Tomēr dalība fondēto pensiju shēmā ir tikai daļēji obligāta. Proti, tajā automātiski tiek iekļauti visi strādājošie, kuri ir jaunāki par 40 gadiem, bet viņiem ir dots sešu mēnešu laiks no shēmas izstāties. Vēlāk tai var atkal pievienoties, bet tad gan izstāšanās vairs nav atļauta pirms pensionēšanās vecuma sasniegšanas. No 2019. gada 1. janvāra iemaksu likme fondēto pensiju shēmā ir 3% no darbinieka bruto algas, kā arī ir papildus 1,5% valsts iemaksa, kas aprēķināta no vidējās algas valstī. 

Un vēl kāda būtiska nianse — Lietuvā pensiju plāni ir veidoti pēc tā saucamā dzīves cikla principa. Proti, jo jaunāks cilvēks, jo viņa nauda tiek ieguldīta agresīvākā plānā, savukārt, mainoties gadiem, mainās arī pensiju plāns, turklāt tas notiek automātiski. «Tas ir viens no iemesliem, kāpēc arī vidējā atdeve no pensiju kapitāla tomēr Lietuvā ir lielāka. Mums ļoti daudz iedzīvotāju izvēlas savu pensiju kapitālu ieguldīt vecumam neatbilstošā plānā, daudzi pat neinteresējas, kur ir viņu pensija. Līdz ar to arī ienesīgums kopumā ir zemāks,» uzsver Kristīne Lomanovska, SEB Life and Pension Baltic SE valdes locekle. 

Tiesa, tagad arī Latvijā var izvēlēties pensiju plānus, kur visi līdzekļi ir ieguldīti tikai uzņēmumu akcijās, kas skaitās augsta riska ieguldījums un būtu piemērots tieši jauniem cilvēkiem. Daudzus gadus šāda iespēja Latvijā nemaz nebija pieejama, te tika piedāvāti daudz konservatīvāki pensiju plāni, salīdzinot ar kaimiņvalstīm.

Igaunijas eksperiments

Ja paskatās uz Baltijas valstīm, tad tomēr vislielākais karuselis pensiju sistēmā ir bijis Igaunijā. Līdz 2021. gadam tur bija līdzīga sistēma kā Latvijā. Dalība fondēto pensiju sistēmā bija obligāta strādājošiem, kuri dzimuši 1983. gadā un vēlāk. Dalībnieki fondēto pensiju plānos maksā 2% no bruto algas, kam pievienojās 4% likme no 20% darba devēja sociālajām iemaksām. 

Taču Igaunijas valdošajā koalīcijā nonākot populistiskajai partijai Isamaa, obligātā dalība fondēto pensiju shēmā tika atcelta. No 2021. gada aprīļa Igaunijas iedzīvotājiem tika dotas vairākas iespējas. Pirmā ir neko nemainīt un palikt fondēto pensiju sistēmā. Otra iespēja ir bankā atvērt individuālo investīciju kontu un līdzekļus novirzīt tajā, veicot ieguldījumus vērtspapīros un finanšu instrumentos pēc paša, nevis pensiju fondu pārvaldnieka ieskatiem. Uz šo investīciju kontu var novirzīt arī iemaksas, kuras iepriekš iegūla fondēto pensiju sistēmā. Trešā — naudu no fondēto pensiju līmeņa vienkārši izņemt un izlietot, kā vien sirds vēlas. 

«Igauņi ar šo reformu ļoti atkrita atpakaļ un tagad mēģina pamazām labot situāciju. Diemžēl, cerot, ka daudzi izņems naudu un investēs paši, notika tas, ka daudzi šo naudu iztērēja, pērkot jaunas preces, un nekur neinvestēja,» uzsver K. Lomanovska. Viņa piebilst, lai arī ir lietas, ko valstis kopē viena no otras, lai savu pensiju sistēmu uzlabotu, šis nav tas gadījums, kuram būtu jāseko. 

Turklāt šis eksperiments ar pensiju sistēmu Igaunijai rūgti atmaksājās arī makroekonomiskā līmenī. Ja 2021. gadā Igaunijas iekšzemes kopprodukts auga par 7,2% un liela nozīme te bija naudai, kas nāca tieši no pensiju fondiem un aizgāja patēriņam, tad šobrīd kaimiņvalsts ekonomika piedzīvo smagu recesiju. Kā prognozē Igaunijas centrālā banka, ekonomikas lejupslīde 2023. gadā sasniegs 3,5% un pretēji iepriekš prognozētajam arī šogad turpināsies recesija. Nenoliedzami tam klāt nākušas problēmas arī eksporta tirgū un patēriņa samazinājums iekšzemē. 

Baltijas valstu pensiju fondos uzkrāto līdzekļu apjoms ir sekojošs — pirmajā vietā ir Lietuva, kurā ir arī visvairāk iedzīvotāju. Tās pensiju fondos 2023. gada 3. ceturkšņa beigās bija akumulēti 6,876 miljardi eiro. Latvijā valsts fondēto pensiju shēmas aktīvi ir sasnieguši 6,543 miljardus eiro. Savukārt Igaunijā pēc obligātās dalības atcelšanas fondēto pensiju sistēma ir piedzīvojusi pamatīgas šūpoles. Fondēto pensiju fondu aktīvi 2021. gadā viena ceturkšņa laikā saruka no 5,5 miljardiem eiro līdz 4,2 miljardiem eiro. Pašlaik gan ir vērojama zināma atgūšanās, un 2023. gada 3. ceturkšņa beigās Igaunijas fondēto pensiju sistēmā bija uzkrāti 4,64 miljardi eiro. 

Baltieši iegulda ārpus mājām

Lai arī fondēto pensiju kapitālā trijās Baltijas valstīs ir uzkrāti būtiski līdzekļi — kopumā vairāk nekā 18 miljardi eiro, vietējā ekonomikā šie līdzekļi tiek ieguldīti samērā maz. 

Tāpat Latvijas, Lietuvas un Igaunijas centrālo banku apkopotie dati liecina, ka Baltijas valstu pensiju fondu pārvaldnieki ar pārāk lielu jaunu investīciju meklēšanu pašrocīgi nenodarbojas, jo lielākā daļa to pārvaldībā esošo līdzekļu ir ieguldīti citu fondu ieguldījumu apliecībās. Jeb citiem vārdiem — citu fondu pārvaldnieku izveidojos ieguldījumu portfeļos. 

Latvijā citu fondu ieguldījumu apliecībās fondēto pensiju pārvaldnieki 2023. gada 3. ceturkšņa beigās ir ieguldījuši 72,9% no to pārvaldīšanā esošajiem līdzekļiem, Lietuvā — 79,4%, bet Igaunijā — 56,4%. 

Igaunijā kā otrs populārākais ieguldījumu aktīvs ar 23% seko akcijas, bet ar 18% — parāda vērtspapīri. Latvijā fondēto pensiju pārvaldnieki parāda vērtspapīros ir ieguldījuši 21,4% aktīvu, bet akcijās — vien 1,7%. Lietuvā parāda vērtspapīros ir ieguldīti 17,4% fondēto pensiju aktīvu, bet akcijās — 1,4%. Pārējie aktīvi ieguldīti citos finanšu instrumentos. 

Arī ieguldījumu ģeogrāfija liecina, ka pārāk daudz no Baltijas fondēto pensiju shēmās savāktajiem līdzekļiem pašu mājās neiegulst. Gan Lietuvā, gan Latvijā vietējos aktīvos ir ieguldīts 9,1% no pārvaldīšanā esošajiem aktīviem. Nedaudz patriotiskāki ir bijuši igauņi, kuri vietējā ekonomikā ieguldījuši 15,8% no fondēto pensiju fondu aktīviem. 

Savukārt lauvas tiesa baltiešu pensiju uzkrājumu ir ieguldīta citās Eiropas valstīs. No Igaunijas fondēto pensiju aktīviem citur eirozonā ir ieguldīti 50,8% aktīvu, bet no Lietuvas — 83,3%. Latvijā ieguldījumu ģeogrāfija tiek uzskaitīta atšķirīgi, neizceļot atsevišķi eirozonu. Latvijas pensiju aktīvi citās Eiropas Ekonomiskās zonas valstīs ir ieguldīti 85,5% apjomā. 

Tiesa, minētā ģeogrāfija var radīt mānīgu priekšstatu, jo lielākā daļa pensiju naudas nonāk citu fondu ieguldījumu apliecībās un līdz ar to, kā investīciju vieta tiek uzskaitīta tā valsts, kurā attiecīgais fonds ir reģistrēts. Tā Latvijas gadījumā iznāk, ka lieli pensiju līdzekļi investēti Īrijā un pundurvalstī Luksemburgā, lai gan faktiski tas skaidrojams ar to, ka šajās valstīs ir reģistrēti fondi, kuru apliecības ir iegādātas. Savukārt jau šo fondu faktiskie ieguldījumi var būt ar pavisam citu ģeogrāfiju. 

Ieguldīt citu valstu aktīvos ir normāla izvēle, jo tā var nopelnīt vairāk — uzsver Andrejs Martinovs, INVL Asset Management vadītājs, un atgādina «veco» stāstu: «Latvijā nav nemaz tik daudz iespēju, kur ieguldīt.» Viņš uzsver, ka lielāks ieguldījums Igaunijas ekonomikā ir tieši tāpēc, ka tur ir arī lielākais Baltijā kapitāla tirgus, turklāt krietni lielāks nekā abās kaimiņvalstīs. «Jo būs lielāks kapitāla tirgus, jo lielāki būs ieguldījumi vietējā tautsaimniecībā,» saka A. Martinovs. 

Jāpiebilst, ka Latvijas Finanšu ministrija ir izvirzījusi mērķi — attīstīt vietējo kapitāla tirgu. Tiesa, par lielu optimismu, ka tas notiks strauji, nav jēgas runāt. Latvijas Radio ziņoja, ka no Finanšu ministrijas nosauktajiem potenciāli biržā kotējamiem uzņēmumiem skaidrība ir tikai par airBaltic. Tas savu akciju sākotnējo publisko piedāvājumu varētu izteikt tuvāk gada beigām. Iecerēts, ka, piesaistot kapitālu, uzņēmums varētu atgūt un valstij atdot kovida pandēmijas laikā izsniegtos 250 miljonus eiro.

Tālākā nākotnē, bet ne tuvākajos divos gados, biržā varētu kotēt jauno uzņēmumu Latvijas Vēja parki. Sarežģītāk ir ar uzņēmumu Tet un tam daļēji piederošo Latvijas Mobilo telefonu, kuru kapitāldaļu turētājs ir Ekonomikas ministrijas pārraudzībā esošais Possessor vai bijusī Privatizācijas aģentūra. Tikšot pasūtīts starptautisks atzinums par šo uzņēmumu pārvaldību un nākotni, ņemot vērā otra īpašnieka Telia viedokli. Turklāt lielākā Latvijas pašvaldība — Rīga, pagaidām vispār negatavojas neviena sava uzņēmuma daļu akciju kotēt biržā.

Nauda rada jaunus pārvaldniekus

Konkurence par uzkrāto pensiju kapitālu pieaug, gluži kā pats kapitāla apmērs. Turklāt — tas aug prognozēti, un tikai retos gadījumos valdības atļaujas kādus savdabīgus eksperimentus, kas rada būtiskas tirgus izmaiņas, kā tas bija salīdzinoši nesen Igaunijā. 

Pēdējo gadu laikā Latvijā ir nākuši klāt divi jauni pensiju kapitāla pārvaldnieki, turklāt divi no tiem ir dibināti no jauna un ar vietējo kapitālu. Viens no tiem ir pensiju pārvaldnieks Indexo, kas darbību sāka 2017. gada vasarā. Tagad jau uzņēmums gatavojas izveidot arī savu banku. Savukārt pērn Latvijā darbu sāka jauns pensiju pārvaldītājs Vairo, kuru arī dibināja vairums vietējo uzņēmēju. Līdz ar to pašlaik Latvijā ir astoņi fondēto pensiju līdzekļu pārvaldītāji. 

«Nevienam vairs nav noslēpums, ka Baltijas finanšu sektorā, it īpaši Latvijā, dominē bankas ar ārvalstu kapitālu. Ja runājam par pensiju un uzkrājumu jomu, Latvijā tās pārvalda vismaz 85% no visa tirgus. Nenoliedzami, lielākās skandināvu bankās darbojas arī Lietuvā un Igaunijā. Taču kaimiņvalstīs tām nepieder tik kritiski liela tirgus daļa šajā segmentā (parasti līdz 75%). Lai mainītu un pozitīvi ietekmētu šo situāciju Latvijā, bija skaidrs, ka ir nepieciešama jaunu vietējo spēlētāju ienākšana tirgū,» skaidro Iļja Arefjevs, pensiju pārvaldnieka Vairo valdes priekšsēdētājs.

Pensiju pārvaldītāju skaits aug arī kaimiņvalstīs, tiesa, daudz lēnāk. Lietuvā pašlaik strādā seši fondēto pensiju plānu pārvaldnieki, un pēdējo reizi šis skaits pieauga 2022. gadā, kad pārvaldnieku pulku papildināja uzņēmums Goindex. 

Savukārt Igaunijā ar fondēto pensiju plānu pārvaldīšanu nodarbojas pieci uzņēmumi. Kā pēdējais 2017. gadā pievienojās Tuleva Fondid.

VIEDOKLIS

Iļja Arefjevs, 
IPAS VAIRO valdes priekšsēdētājs

Vecuma demogrāfija ir diezgan līdzīga visās Baltijas valstīs. Tipiskais pensiju 2. līmeņa dalībnieks ir strādājošs cilvēks vecumā no 40–45 gadiem, kam līdz pensionēšanās vecumam ir vismaz 20 gadi. Šajā vecuma posmā arvien būtu maksimāli daudz jāiegulda uzņēmumu akcijās, jo tas ir vienīgais finanšu instruments ar potenciālu ilgtermiņā nest peļņu, kas ievērojami pārspēj inflāciju. Tas arī ir galvenais uzkrājumu veidošanas mērķis — vairot kapitālu tā, lai tā pieaugums pārspēj inflāciju. Pretējā gadījumā uzkrājumi laika gaitā zaudē savu pirktspēju. Taču, cik prasmīgi mēs ieguldām šo naudu!? Šeit jau varam vērot atšķirības no kaimiņvalstīm. Ja tikai apmēram 55% no Latvijas pensiju 2. līmeņa kapitāla tiek ieguldīta uzņēmumu akcijās, tad Lietuvā tie ir gandrīz 75%. Igauņi savukārt atrodas pa vidu starp Latviju un Lietuvu. 
Aprēķini šajā gadījumā ir nepielūdzami — apmēram puse no visiem pensiju 2. līmeņa uzkrājumiem Latvijā ir ieguldīti nekorekti — šis kapitāls nepalielina savu pirktspēju ilgtermiņā. Protams, ir arī gados vecāki cilvēki, kuriem pamazām sāk tuvoties pensionēšanās vecums. Šiem cilvēkiem savukārt nebūtu ieteicams lielu daļu pensiju 2. līmeņa uzkrājumu ieguldīt uzņēmumu akcijās. Aplēses rāda, ka Latvijas gadījumā vismaz pusmiljons cilvēku ir izvēlējušies nepiemērotus jeb, pat var teikt, viņiem nederīgus pensiju 2. līmeņa plānus. Latvijā vēl joprojām tiek piedāvāti lielā mērā novecojuši pensiju plāni ar laika gaitā stabilu ieguldījumu sadalījumu starp uzņēmumu akcijām un konservatīvākiem ieguldījumiem. Tas diemžēl ir vājās konkurences rezultāts.

Projektu «Latvija Baltijas ekonomikā: kā panākt un apsteigt Lietuvu un Igauniju?» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas «Senioru turīgumu Baltijas valstis vairo galvenokārt ārvalstīs» saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests. #SIF_MAF2023

Publicēts žurnāla “Bilance” 2024. gada februāra (506.) numurā.

Jums arī varētu interesēt…