Digitālo tehnoloģiju laikmetā internetā ir izveidojusies specifiska biznesa ekosistēma, kurā ir ne mazums nianšu arī konkurences tiesību ievērošanas aspektā. Skaidrojumu, kā digitālajā vidē atpazīt dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, sniedz Konkurences padome. Šie ieteikumi, meklējot tiesisku palīdzību, var noderēt gan mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kuri nereti kļūst par upuriem, gan dominējošajiem uzņēmumiem, kuri, iespējams, vēl neizprot, kādas situācijas digitālajā tirgū ir uzskatāmas par pārkāpumu. 

Tirgus un tā robežu izvērtēšana

Tirgus dalībnieka dominējošais stāvoklis pats par sevi nav aizliegts, taču ir aizliegta tā ļaunprātīga izmantošana, Konkurences padomes (KP) rīkotajā vebinārā «Kā pamanīt konkurences ierobežojumus digitālajā vidē» atgādināja Elīza Roshofa, KP Analītiskā departamenta galvenā eksperte digitālo tirgu jautājumos. Ja uzņēmums, kas, piemēram, dominē tirgū, samazina cenas zem pašizmaksas, lai izspiestu konkurentus, vai palielina cenas, jo nebaidās no konkurences, tā var būt dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas pazīme. Lai noteiktu, vai uzņēmums rīkojas neatļauti, vispirms jāanalizē, kas ir tā konkrētais tirgus un vai tajā pastāv barjeras, kas kavē citu uzņēmumu ienākšanu.

Šāda izvērtēšana ir vairāku pakāpju process. Pirmkārt, nepieciešams izpētīt, kādas savstarpēji aizvietojamas preces vai pakalpojumi veido šo tirgu, lai saprastu, vai konkrētais uzņēmums varētu tajā dominēt. Otrkārt, analizējot tirgus robežas, jāņem vērā arī ģeogrāfiskais aspekts — teritorija, kurā uzņēmums darbojas ar līdzīgiem konkurences apstākļiem. Piemēram, ja pakalpojumi pieejami tikai noteiktās pilsētās, ģeogrāfiskais ietvars var būt pilsētas robežās, bet interneta platformai, kas darbojas valsts mērogā, tirgus robežas attiecināmas uz visu valsts teritoriju.

Tirgus var būt ļoti šaurs vai, gluži pretēji, plašs — un tas ir svarīgi, jo pārāk plaši definēts tirgus var izpludināt dominējošā stāvokļa iespējas. Savukārt pārāk šaura tirgus definēšana rada pretēju efektu. Tā var radīt maldinošu iespaidu, ka kāds tirgus dalībnieks atrodas dominējošā stāvoklī. 

Tirgus robežu noteikšanai svarīga arī uzņēmumu tirgus daļu analīze, aprēķinus veicot, balstoties uz apgrozījuma datiem. Ja uzņēmuma tirgus daļa pārsniedz 40%, tas jau varētu tikt uzskatīts par dominējošu, un, tirgus daļai augot, dominējošā pozīcija kļūst arvien izteiktāka. 

Tomēr tirgus daļa nav vienīgais faktors, kas nosaka dominējošo stāvokli — jāņem vērā arī barjeras, kas kavē konkurentu ienākšanu tirgū. Šīs barjeras var būt gan ekonomiskas, piemēram, augstas ieguldījumu izmaksas (iekārtas, tehnoloģijas utt.), gan regulatīvas, piemēram, sarežģīti administratīvie procesi. Ja tirgus ienākšanas barjeras ir augstas, dominējošam uzņēmumam ir vieglāk saglabāt savu pozīciju, savukārt, ja tās ir zemas — uzņēmums vairāk izjūt konkurences spiedienu.

Digitālajās platformās situācija ir sarežģītāka, jo tās darbojas daudzpusējos tirgos. Piemēram, Amazon vienlaikus apkalpo gan tirgotājus, gan pircējus, gan reklāmdevējus, un katra no šīm grupām veido atsevišķu tirgus daļu. Atšķirībā no tradicionāliem uzņēmumiem, kur platformas darbojas vienpusējā tirgus modelī, digitālās platformas piesaista dažādas lietotāju grupas un apkalpo tās ar dažādiem mērķiem.

Tādējādi dominējošā stāvokļa noteikšana digitālajās platformās ir daudzslāņaina, ir jāņem vērā gan plašāks tirgus spektrs, gan dažādas lietotāju grupas. Tas ļauj saprast, kā dažādās grupas ietekmē platformas pozīciju un vai tā izmanto savu stāvokli tirgus ietekmēšanai, lai noturētu vai uzlabotu dominējošo lomu. Būtiski saprast, vai šo platformu tirgi jāaplūko kā viens kopīgs starpniecības pakalpojumu tirgus vai arī atsevišķi katrai lietotāju grupai.

Kā novērtēt platformu aizstājamību?

Lai to noskaidrotu, var sākt ar jautājumu par platformas aizstājamību — cik lielā mērā platformas lietotāji var viegli pāriet uz alternatīviem pakalpojumiem un tomēr turpināt mijiedarbību ar to pašu lietotāju grupu. Piemēram, taksometru izsaukšanas platformu gadījumā (Uber, Bolt), ja pasažieris izvēlas citu platformu, viņš joprojām saskaras ar to pašu lietotāju grupu — taksometru vadītājiem. Tas pats attiecas uz vadītājiem: pārejot uz citu pakalpojumu, viņi joprojām kalpo tiem pašiem pasažieriem. Šajā gadījumā ir pamatoti apsvērt tirgu kā vienu kopēju pakalpojumu sniegšanas ekosistēmu.

Pretēji tam darbojas ar preču tirdzniecību saistītās e–komercijas platformas. Šajā gadījumā alternatīvas pircējiem ir plašākas. Piemēram, tie var izvēlēties iegādāties preces citās pārdošanas platformās vai atsevišķu uzņēmumu internetveikalos. Taču uzņēmumiem, kas izmanto e–komercijas platformas, šādas iespējas nav vienādi pieejamas, jo ne katrs internetveikals piedāvā vienlīdz plašu pārdošanas risinājumu klāstu. Tāpēc e–komercijas lietotāju grupām tirgi būtu definējami atsevišķi, lai efektīvāk analizētu konkurences situāciju katrā no tiem.

1 Abreatīva no angļu val. Small but significant and non–transitory increase in price — neliels, bet būtisks un nepārejošs cenu pieaugums.

Platformu aizstājamības novērtēšanā bieži tiek izmantots arī SSNIP¹ tests («hipotētiskā monopola tests»), taču šis tests nav piemērots digitālajai videi, kur pakalpojumi bieži ir bezmaksas, turklāt starp lietotāju grupām darbojas tīkla efekti, kas padara testu neprecīzu un potenciāli maldinošu. Tādēļ aizstājamības izvērtēšanai ieteicams izmantot citus kritērijus, piemēram, funkcionalitāti — vai konkrētais pakalpojums ir praktiski aizvietojams ar citu? Noder arī lietotāju paradumu izpēte — vai viņi, lai sasniegtu savus mērķus, mēdz izmantot vairākas platformas? 

Piemēram, maltīšu piegādes tirgū gan patērētāji, gan restorāni, lai sasniegtu plašāku auditoriju, mēdz izmantot vairākas digitālās platformas. «Ja lietotājiem ir viegli pārslēgties starp platformām, aizstājamība pastāv, savukārt viesošanās tikai vienā platformā (kā piemēru var minēt LinkedIn vai mūzikas straumēšanas platformas) nozīmē, ka aizstājamība ir ļoti ierobežota,» rezumēja E. Roshofa.

Arvien populārākas tirgū kļūst vertikāli integrētas platformas (hibrīdplatformas), kas nodrošina digitālo infrastruktūru citiem tirgus dalībniekiem, bet vienlaikus arī pašas piedalās preču pārdošanā — darbojoties gan kā starpnieki, gan kā konkurenti saviem lietotājiem. Tādas ir, piemēram, lielās e–komercijas platformas. Šis aspekts papildus sarežģī tirgus definēšanu un konkurences analīzi. Eiropas Komisija (EK) konstatējusi, ka šādas platformas rada papildu riskus iespējamajiem pārkāpumiem, kas var apdraudēt tirgus līdzsvaru un patērētāju labklājību.

Apgrozījuma dati nenozīmē visu

Tirgus daļu novērtēšanā ekonomisti mēdz paļauties uz finanšu datiem, piemēram, platformu apgrozījumu, taču digitālajos tirgos šī pieeja ne vienmēr ir adekvāta. Daudzas platformas piedāvā savus pakalpojumus lietotājiem bez maksas. Piemēram, e–komercijas platformas, kurās komisijas maksa tiek iekasēta no preču pārdevējiem. Šādā situācijā apgrozījums var neatspoguļot platformas tirgus daļu un reālo ietekmi. Tāpēc svarīgi analizēt arī citus rādītājus, piemēram, platformas lietotāju skaitu, unikālo apmeklētāju daudzumu, pirkumu skaitu un patērēto laiku. Ja kāda e–komercijas platforma piesaista augstu īpatsvaru no visiem mazajiem uzņēmumiem, tas liecina par tās būtisko ietekmi tirgū pat tad, ja apgrozījuma ziņā platforma atpaliek no citām. 

Digitālajā tirgū grūti ielauzties

Papildu sarežģījumus konkurences veicināšanai digitālajā vidē rada tīkla efekti, kas ir viens no digitālo platformu izteiktākajiem raksturlielumiem. Netiešā tīkla efekts rodas, ja norises vienā platformas pusē ietekmē otru pusi. Piemēram, sludinājumu platforma ar daudziem sludinājumiem kļūst pievilcīga potenciālajiem pircējiem, kas savukārt piesaista vēl vairāk pārdevēju. Šāda atgriezeniskā saite padara platformu arvien vērtīgāku, palielinoties lietotāju skaitam, un jaunajiem dalībniekiem ir sarežģīti konkurēt.

Pastāv arī tiešā tīkla ietekme (norises vienā platformas pusē ietekmē šo pašu pusi), kas raksturīga, piemēram, sociālajos tīklos. Šajās platformās lietotāji galvenokārt interesējas par iespēju sazināties ar draugiem un ģimeni, tāpēc platformas popularitāte pieaug tieši starp tiem pašiem lietotājiem, neradot tik lielu ietekmi uz reklāmdevējiem. Šī specifika ir jāņem vērā, definējot digitālos tirgus un novērtējot konkurences draudus.

Turklāt digitālajos tirgos bieži ir augstas jaunu dalībnieku ienākšanas barjeras, kas var nostiprināt dominējošā dalībnieka pozīciju. Šīs barjeras ne tikai aptver tradicionālās izmaksas, bet arī ietver datu kontroli un tīkla efektus. Platformas, kas jau ir izveidojušas milzīgas datu bāzes, spēj piedāvāt personalizētus pakalpojumus un piesaistīt reklāmdevējus efektīvāk nekā konkurenti. Tas apgrūtina jaunu tirgus dalībnieku spēju piedāvāt konkurētspējīgus risinājumus un piesaistīt lietotājus.

Spēcīgas digitālās platformas bieži vien ir izveidojušas atpazīstamus zīmolus, kas piesaista lietotājus un veicina lojalitāti. Jauniem dalībniekiem ir jāiegulda būtiski resursi, lai konkurētu, taču patērētāji bieži vien nevēlas mainīt pakalpojumu sniedzēju, jo jau ir pieraduši pie esošās platformas. Līdz ar to zīmola atpazīstamība kļūst par vēl vienu būtisku barjeru.

Dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas veidi

Digitālā tirgus attīstība ir radījusi jaunas un sarežģītas konkurences pārkāpumu formas, kas prasa detalizētu izpratni. Jau zināmajās konkurences tiesību pārkāpumu teorijās tiek aplūkoti veidi, kā dominējošie uzņēmumi var izslēgt konkurentus no tirgus, izmantojot savas pozīcijas priekšrocības. 

Izslēdzoša prakse ir stratēģija, ko dominējošais uzņēmums izmanto, lai ierobežotu konkurentu iespējas — nevis piedāvājot labāku produktu vai pakalpojumu, bet ierobežojot konkurentu darbību. Piemēram, maltīšu piegādes digitālā platforma noslēdz ekskluzīvus līgumus ar lielākajiem restorāniem, piedāvājot tiem zemākas komisijas maksas ar nosacījumu, ja restorāni neizmanto citas platformas. Tā rezultātā mazākiem konkurentiem ir grūti piedāvāt konkurētspējīgus pakalpojumus, kas apdraud viņu spēju pastāvēt tirgū. Šāda veida rīcība tika konstatēta EK lietā pret Qualcomm, kur uzņēmums veica maksājumus Apple, lai pēdējais ekskluzīvi iegādātos tikai Qualcomm ražotās mikroshēmas. 

Cits konkurentu izslēgšanas veids ir plēsonīgu, pārmērīgi zemu cenu noteikšana. Tas nozīmē, ka uzņēmums, izmantojot savu dominējošo stāvokli, piedāvā preces vai pakalpojumus zem pašizmaksas, lai izstumtu konkurentus no tirgus, un pēc tam atgūtu zaudējumus, paaugstinot cenas. 

Lojalitātes atlaides ir vēl viena izplatīta metode, ko lieto, lai klienti paliktu uzticīgi konkrētam pakalpojumu sniedzējam. Taksometru šoferi, kuri saņem atlaides, ja izmanto tikai vienu platformu, ir spiesti turēties pie šī uzņēmuma. Tas mazākiem konkurentiem liedz iespēju piedāvāt konkurētspējīgus nosacījumus. Šī prakse tikusi padziļināti pētīta EK lietā pret Intel, kur atlaides tika piemērotas, ja klienti piekrita lielāko daļu procesoru iegādāties no Intel.

Piekļuves tirgus bloķēšana ir vēl viena stratēģija, kurā dominējošs uzņēmums ierobežo konkurentiem piekļuvi svarīgiem resursiem. Dominējošs e–komercijas gigants varētu nostiprināt ekskluzivitātes līgumus ar elektronikas ražotājiem, padarot neiespējamu mazākām platformām piedāvāt šo preču tirdzniecību. EK praksē šajā kontekstā skatāma lieta pret Google Android operētājsistēmu, kas viedtālruņu ražotājiem tika pārdota ar nosacījumu, ka viedtālrunī jātiek uzinstalētam arī Google Chrome interneta pārlūkam un Google Search meklētājam, kas savukārt apgrūtināja konkurējošas programmatūras izmantošanu.

Cita izplatīta prakse ir sasaistīšana, kad klients var iegādāties vēlamo pakalpojumu tikai kopā ar citu. Piemēram, digitālās reklāmas platforma var pieprasīt, lai uzņēmumi iegādājas pilnīgi nesaistītus papildu pakalpojumus. Šī stratēģija ir līdzīga Microsoft Media Player lietai, kur Media Player tika piesaistīts Windows. Patlaban EK vēl pēta arī Microsoft Teams integrāciju ar Office programmatūru kā iespējamu pārkāpumu.

Atteikums piegādāt ir vēl viens dominances veids, kas var būtiski ietekmēt konkurenci. Tā ir dominējoša uzņēmuma atteikšanās piegādāt svarīgus resursus, preces, vai nenodrošina piekļuvi tirdzniecības kanālam, kas būtisks, lai citi uzņēmumi varētu darboties tirgū. Šādos gadījumos būtiska ir pieeja tehnoloģijām, piemēram, API saskarnēm, kas ir nepieciešamas, lai programmatūras izstrādātāji varētu veidot savas lietotnes. EK šos jautājumus izskata detalizēti, un spriedumi bieži nosaka noteikumus, lai ierobežotu šādu praksi. Piemēram, Spānijas valsts dzelzceļa operatora Renfe prakse, atsakoties sniegt reāllaika biļešu datus privātiem platformu operatoriem, tika atzīta par kaitīgu un lieta tika izbeigta, izdodot jaunus saistošos noteikumus.

Diskriminējoša prakse ir pārkāpuma veids, kad dominējošs uzņēmums piemēro nevienlīdzīgus nosacījumus dažādiem klientiem vai partneriem, kas atrodas līdzīgos apstākļos, tādējādi radot priekšrocības vienai klientu grupai, bet diskriminējot citu. Piemēram, uzņēmums sniedz mākoņdatošanas pakalpojumus, lielajiem klientiem piedāvājot zemākas cenas un lielākas datu apstrādes jaudas nekā mazākiem uzņēmumiem, pat ja pastāv līdzīgas tehniskās prasības. Tā rezultātā mazākas firmas saskaras ne tikai ar augstākām izmaksām, bet arī ar ierobežotām iespējām saņemt tādu pašu pakalpojumu kvalitāti kā lielās korporācijas. 

Šāda prakse nav palikusi neievērota arī EK uzmanības lokā. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir Amazon, kas apsūdzēta diskriminējošās praksēs attiecībā uz pārdevējiem, kuri neveic papildu ieguldījumus Amazon piedāvātajos loģistikas pakalpojumos, piemēram, Fulfillment by Amazon. Tie pārdevēji, kuri neizmantoja šo papildu pakalpojumu, tika nostādīti sliktākā situācijā — viņu produkti netika pietiekami labi reklamēti un bija mazāk redzami salīdzinājumā ar tiem, kuri maksāja par papildpakalpojumu. Arī šī situācija tika atrisināta ar saistošo noteikumu izdošanu.

Arī «pašpreference» jeb mākslīgu priekšrocību radīšana saviem produktiem un pakalpojumiem ir tipisks konkurences pārkāpuma veids digitālajā laikmetā. Dominējošās platformas bieži izmanto savu infrastruktūru, lai izceltu to produktus (nodrošinātu tiem labāku redzamību) uz konkurentu rēķina. Piemēram, Google piekopa praksi savus Google Shopping cenu salīdzināšanas rīkus izvietot augstāk meklēšanas rezultātos, savukārt konkurējošās cenas salīdzināšanas platformas tika nobīdītas uz zemākām pozīcijām.

Reizēm digitālajos tirgos izmanto arī piespiedu parazitēšanu — dominējoša platforma izmanto cita uzņēmuma inovācijas, lai piekļūtu patērētājam, nenodrošinot taisnīgu atlīdzību. Piemēram, tiešsaistes tirdzniecības platforma apkopo datus par populārākajām precēm, kuras pārdod neatkarīgie tirgotāji, un pēc tam izstrādā līdzīgus produktus zem sava uzņēmuma zīmola, turklāt piedāvājot tos par zemākām cenām. 

Konkurences ierobežošanai dominējošie uzņēmumi mēdz izmantot arī savu datu pārvaldības kapacitāti. Piemēram, ja dominējošs uzņēmums liedz konkurentiem piekļuvi svarīgiem datiem, tas var izraisīt situāciju, kurā mazākie tirgus dalībnieki tiek izslēgti vai to izaugsme ir nopietni apdraudēta. Līdz Eiropas Savienības Tiesai nonāca Vācijas konkurences uzrauga lieta pret Meta (Facebook), kurā tika atzīmēts, ka Meta apkopoja datus no dažādām savām platformām un lietotājiem nebija iespējas atteikties no šādas datu apstrādes, ja viņi vēlējās izmantot uzņēmuma pakalpojumus. Eiropas Savienības Tiesa uzsvēra, ka šāda datu centralizācija arvien vairāk kļūst par nozīmīgu faktoru konkurences situācijas izkropļošanā.

Cits izplatīts pārkāpums ir klientu novirzīšanas ierobežošana, kad platformas izmanto savas pozīcijas, lai aizliegtu uzņēmumiem norādīt lietotājiem alternatīvas maksājumu iespējas ārpus platformas. Tā notika arī EK lietā pret Apple 2024. gadā, kur komisija pētīja Apple ierobežojumus mūzikas straumēšanas pakalpojumu sniedzējiem. Apple neļāva šiem uzņēmumiem reklamēt lētākas abonementu iegādes iespējas ārpus savas platformas, tādējādi mākslīgi ierobežojot patērētāju izvēli un konkurentu iespējas.

Savietojamības ierobežošana jeb sadarbspējas kavēšana ir vēl viens mehānisms, kuru bieži izmanto dominējoši uzņēmumi. Tie neļauj citiem izstrādātājiem piekļūt API vai tehniskajai informācijai, kas nepieciešama produktu savstarpējai integrācijai. Viens no slavenākajiem piemēriem bija Microsoft lieta jau tālajā 2004. gadā, kad uzņēmums nenodrošināja informāciju, lai citu izstrādātāju programmatūra pilnvērtīgi darbotos ar Windows operētājsistēmu. Šādas stratēģijas liecina par uzņēmuma centieniem izmantot tehnoloģiskās priekšrocības, lai apgrūtinātu konkurentu ienākšanu tirgū.

Turklāt pastāv arī pavisam jauni pārkāpumu veidi, kuru noteikšana vēl tikai attīstās tiesu praksē. Viens no tādiem ir tā dēvētā «izslēdzošā inovācija», kad tirgū dominējošs uzņēmums paplašina savu ekosistēmu ar nesaistītiem pakalpojumiem, tādējādi radot vidi, kurā lietotāji praktiski ir spiesti izmantot tikai šī uzņēmuma produktus. Šāds noslēgts ekosistēmas modelis neļauj konkurentiem efektīvi iekļūt tirgū un ierobežo patērētāju izvēli. Piemērs varētu būt Facebook Marketplace lieta, kurā patlaban gaidāms EK lēmums.

Ieslēgšana platformas ekosistēmā ir prakse, kas padara konkurējošu preču vai pakalpojumu izmantošanu laikietilpīgu vai dārgu, lai piespiestu lietotājus izmantot dominējošā uzņēmuma preces vai pakalpojumus. To var panākt ar ekskluzivitātes līgumiem, specializētiem programmēšanas rīkiem vai datu bloķēšanu. Piemērs — e–komercijas platforma neļauj tajā apkopotās atsauksmes par uzņēmumu pārnest uz citu platformu. 

Manipulācija ar algoritmiem ir vēl viens sarežģīts jautājums, kas digitālajā laikmetā kļūst arvien aktuālāks. Algoritmi var tikt izmantoti, lai identificētu lietotājus pēc specifiskiem parametriem un piedāvātu tiem atšķirīgas cenas vai nosacījumus, tādējādi diskriminējot atsevišķas patērētāju grupas.

2 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2022/1925 (2022. gada 14. septembris) par sāncensīgiem un godīgiem tirgiem digitālajā nozarē un ar ko groza Direktīvas (ES) 2019/1937 un (ES) 2020/1828.

«Tomēr ir būtiski saprast, ka katrs gadījums ir individuāli izvērtējams, un ne vienmēr dominējošā uzņēmuma rīcība ir prettiesiska — tā var būt objektīvi attaisnojama. Liela daļa pārkāpumu, kas konstatēti EK praksē, ir ietverti Digitālo tirgu aktā². Tomēr tajā attiecīgā prakse ir aizliegta tieši «vārtziņu» platformām, kas ir globāla mēroga platformas. Neraugoties uz to, līdzīgu darbību kaitīgums var tikt atzīts arī attiecībā uz uzņēmumiem, kas neatbilst «vārtziņa» statusam, tomēr atrodas dominējošā stāvoklī tirgū. Tieši uz šiem uzņēmumiem attiecas konkurences tiesību regulējums,» secināja E. Roshofa, piebilstot, ka atšķirībā no Digitālo tirgu akta, kas ir specializēts regulējums un attiecas tikai uz noteiktu subjektu loku, konkurences regulējums ir elastīgs, piemērojams dažādās situācijās, ar to jau patlaban var tikt aptverti inovatīvāki pārkāpumu veidi.

Būtiska problēma ir arī tā, ka digitālo platformu spēja manipulēt ar datiem un lietotāju plūsmu var būtiski ierobežot konkurenci. Piemēram, situācijā, kad dominējošs uzņēmums, izmantojot savus algoritmus, dod priekšroku saviem produktiem meklēšanas rezultātos, konkurentu izredzes gūt panākumus tiek būtiski ierobežotas. Šādas metodes ir līdzvērtīgas konkurentu noslāpēšanai, neļaujot viņiem patstāvīgi attīstīties vai piesaistīt klientus.

Līdzīgu nevienlīdzības radīšanu var novērot arī ar datu izmantošanu. Piemēram, ja uzņēmums neļauj citiem tirgus dalībniekiem piekļūt svarīgiem datiem, tas var izslēgt konkurentus vai kavēt to izaugsmi. Tā ir problēma, kas arvien biežāk tiek apskatīta ne tikai Eiropā, bet arī citās valstīs. ASV Google gadījums 2013. gadā ilustrēja, kā uzņēmums izmantoja restorānu datus, lai izveidotu savu saturu un piesaistītu klientus, draudot izņemt konkurentu saturu, ja tie protestēs.

Arī Vācijas konkurences uzrauga lieta pret Meta (Facebook) ir saistīta ar datu izmantošanas ierobežojumiem. Uzņēmumam tika pārmests, ka tas apkopoja datus no dažādām platformām un ierobežoja lietotāju izvēles iespējas, ja tie vēlējās izmantot Meta platformas. Tas parāda, cik nozīmīga ir datu pieejamība un to izmantošanas taisnīgums mūsdienu digitālajos tirgos. Ja šādas prakses tiek pieļautas, dominējošie uzņēmumi iegūst milzīgas priekšrocības, ko konkurenti nevar vienkārši atspēkot.

Vēl viena stratēģija ir savietojamības jeb sadarbspējas ierobežošana, kad dominējošie uzņēmumi liedz piekļuvi tehniskajai informācijai, kas nepieciešama produktu saderībai. Šis bija arī viens no Microsoft lietas aspektiem, jo uzņēmums nepietiekami nodrošināja, lai citu izstrādātāju programmatūra varētu veiksmīgi darboties ar Windows operētājsistēmu.

Digitālo tirgu laikmetā algoritmu manipulācija un citas prakses liecina par to, ka uzņēmumiem ar lielu datu pārvaldības kapacitāti ir ievērojamas priekšrocības. Dominējošie uzņēmumi var piedāvāt diferencētas cenas, pamatojoties uz datiem, un diskriminēt mazākus dalībniekus. EK cenšas izstrādāt regulas, lai šādas prakses ierobežotu, taču pārkāpumi joprojām ir izplatīti un tirgus ir pastāvīgi jāuzrauga.

Ir skaidrs, ka digitālajos tirgos konkurencei tiek izvirzīti jauni izaicinājumi. Lai arī daudzas prakses ir likumīgas, tās var radīt konkurences izkropļojumus, kas ilgtermiņā kavē inovācijas un ierobežo mazāku uzņēmumu iespējas. Katra situācija jāvērtē individuāli, taču arvien vairāk pārkāpumu tiek apzināti un iekļauti digitālo tirgu regulējumā, kas attīstās, lai aizsargātu godīgu konkurenci visā Eiropas Savienībā.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2024. gada decembra (516.) numurā.

Jums arī varētu interesēt:

• Budžeta iestāde: pamatlīdzekļa atjaunošanas un remonta izmaksas
• Darba samaksa: summētais darba laiks, svētku dienas, minimālā mēneša darba alga
• Notikumi pēc bilances datuma